No nacionālā lepnuma līdz 'uzbeku traktoristam'. Latviešu enciklopēdijas cauri laikiem  (19)

Kā portālam "Delfi" atklāj Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Dr. hist. Valters Ščerbinskis, darbs pie Nacionālās enciklopēdijas izveides 2014. gadā tika sākts no nulles: "Latvijā enciklopēdiju redakcija pastāvēja okupācijas laikā un beidza darboties deviņdesmito gadu otrajā pusē. Divtūkstošo gadu sākumā Valērija Belokoņa izdevniecībā piecos sējumos iznāca Latvijas enciklopēdija, taču tā aptvēra tikai Latviju. Pēc tam sekoja ilgs pārtraukums."

Tiesa, pirms ķeršanās pie darba tika apzināta gan līdzšinējā pašmāju, gan citu valstu prakse nacionālo enciklopēdiju veidošanā, tostarp padziļināti pētīta igauņu un lietuviešu pieredze. Rezultātā radīta unikāla sistēma, kādā notiek mijiedarbība ar akadēmisko vidi, proti, Nozaru redakcijas kolēģija. Tās sastāvā ir aptuveni 60 cilvēku, savas nozares eksperti un profesionāļi, kuri turklāt strādā bez atalgojuma. Viņi ir vidutāji starp enciklopēdijas redakciju (kopskaitā seši redaktori) un 350 enciklopēdijas rakstu autoriem. Ņemot vērā mazo redakcijas štata darbinieku skaitu un ierobežotos finanšu līdzekļus, šis esot "taisnākais, labākais un racionālākais ceļš", pa kuru nonākt līdz nozaru lietpratējiem.

Darbs pie viena šķirkļa izveides mēdz atšķirties atkarībā no nozares, taču algoritms parasti ir viens: redakcija ar Nozaru redakcijas kolēģijas locekļiem lemj, kādu šķirkļu izveide būtu nepieciešama, un Nozaru redakcijas kolēģija iesaka autorus, kurus par izvēlēto tēmu uzrunāt. Tālāk redakcija sazinās ar autoru un piedāvā sadarboties. Ja uzrunātais cilvēks ir ar mieru, viņam tiek nosūtīts darba uzdevums – tipveida shēma, apjoms un termiņš. Pēc lietvedības procedūru nokārtošanas autors ķeras pie darba. "Cits raksta mēnesi, cits sešus mēnešus, bet ir arī gadījumi, kad tā arī neuzraksta," darba nianses atklāj Ščerbinskis.

Padarīta darba gadījumā teksts nonāk pie redaktores, kura to rediģē un iespēju robežās arīdzan pārbauda, ja rodas šaubas par kādu faktu, personvārdu vai toponīmu atveidi utt. Pēc rediģēšanas rakstu lasa galvenais redaktors. Ja tas atbilst nosacījumiem un nerada šaubas, tālāk tas nonāk pie korektores, bet pēc tam – elektroniskajā vidē. Nepieciešamības gadījumā, proti, ja ir kādas neskaidrības vai problēmas, rakstus lasa arīdzan Redakcijas kolēģijas loceklis vai tie tiek doti zinātniskajai recenzēšanai, taču tie ir izņēmuma gadījumi, jo lielā apjoma, ierobežoto finanšu un laika trūkuma dēļ tas nav iespējams.

2017. un 2018. gadā lielākoties tika strādāts pie drukātā sējuma sagatavošanas, tāpēc tekstu piemērošana elektroniskajai videi tika uzsākta vien pašās darba cēliena beigās. Tekstu izstrāde enciklopēdijas drukātajai un interneta vides versijai atšķiras, jo drukātajai enciklopēdijai pastāvēja stingri apjoma ierobežojumi, savukārt elektroniskā vide šajā ziņā ir krietni "pielaidīgāka", kā arī "ņem pretī" gan bagātīgu vizuālo materiālu (fotogrāfijas, zīmējumus, kartes, infografikas u. c.), gan arī video un audio failus.

Turklāt teksti atšķiras ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi, jo elektronisko versiju ir iespējams jebkurā brīdī labot vai papildināt. Kā klasisku piemēru Ščerbinskis min pāvesta Franciska vizīti Latvijā pagājušā gada septembrī. Drukātais sējums tipogrāfijā tika nodots divas nedēļas pirms viņa ierašanās, tāpēc tajā rakstīts, ka vizīte ir plānota, savukārt interneta vides versijā vizīte jau ir notikusi.

Darbs pie enciklopēdijas turpināsies līdz 2022. gadam. "Jo ilgāk enciklopēdija pastāv, jo tā ir labāka un pilnīgāka, un ne jau tikai apjoma ziņā, bet satura kvalitātes un tehnoloģiskā ziņā," stāsta Ščerbinskis. "Ideālā variantā, protams, tā būtu beztermiņa pastāvēšana, bet šobrīd ir zināms par nākamajiem trim gadiem." Jaunu drukāto sējumu šo gadu laikā izdot nav paredzēts – lai arī interese par to izrādījusies negaidīti liela, tas ir pietiekami dārgs un ļoti laikietilpīgs process.

Vaicāts par saņemto kritiku, Ščerbinskis min pirmā metiena kļūdaino plānošanu. "Pēc pirmās tirāžas straujās izpārdošanas mums bija jāveic iepirkuma procedūra, līdz ar to mēs nevarējām zibenīgi reaģēt, lai apmierinātu sabiedrības interesi." Pirmā enciklopēdijas tirāža bija trīs tūkstoši eksemplāru, bet otrā – astoņi. Otrs akmens enciklopēdijas redakcijas dārziņā tiek mests par kļūdām vai neprecizitātēm tekstos. "Diemžēl šāda apjoma darbā, kas bija jāpaveic tik īsā laikā, no kļūdām izvairīties ir neiespējami," rezumē Šcerbinskis.

Kad iepazītas Nacionālās enciklopēdijas tapšanas aizkulises, piedāvājam arī atskatīties uz piecām citām nozīmīgām latviešu valodā izdotām enciklopēdijām.

Lai arī pati pirmā enciklopēdija latviešu valodā iznāca 1774. gadā (Gothards Frīdrihs Stenders, "Augstas gudrības grāmata"), pirmo vispārīgo enciklopēdiju ar nosaukumu "Konversācijas vārdnīca" izdeva valodnieks, tulkotājs, skolotājs, leksikogrāfs un grāmatizdevējs Jēkabs Dravnieks. No plānotajām 36 burtnīcām tika izdotas 27, no kurām 1. līdz 25. izdeva Dravnieks, bet pēc viņa bankrota 25. līdz 27. burtnīcu – Indriķis Alunāns (Jura Alunāna brālis, "teātra tēva" Ādolfa Alunāna tēvabrālis). Ik mēnesi bija paredzēts izdot vienu burtnīcu, tādējādi viss darbs pie lasītājiem nonāktu trīs gados, taču līdzekļu trūkuma dēļ darbs mitējās 1898. gadā pie šķirkļa "Kristjans".

Ar rūpību un atbildību enciklopēdijas redakciju vadīja pats Dravnieks, pieaicinot savā komandā dažādus speciālistus – Jāni Krodznieku vēsturē, Jēkabu Lautenbahu latviešu mitoloģijā, Matīsu Siliņu latviešu ģeogrāfijā un kartogrāfijā, Jurjānu Andreju mūzikā, Juri Kalniņu dabas zinībās, Pēteri Stučku tieslietu zinātnēs, Jāni Bergu lauksaimniecībā u. c. Enciklopēdijas pirmo burtnīcu veidošanā piedalījās arīdzan "Dienas Lapas" līdzstrādnieks Matīss Ārons un Jelgavas advokāta Stērstu Andreja palīgs Jānis Pliekšāns.

Darba vērienīgumu un smagumu atminas arī pats autors: "Es biju pārstrādājies. Tā, piemēram, nebija retas tādas naktis, kurās es, pie "Konverzacijas vārdnīcas" reizēm gandrīz viens pats strādādams, nodarbojies līdz rītam, pulksten 6 rītā gāju gulēt, un 8 rītā biju jau klasē (Dravnieks vēl arvien neatstāja galīgi skolotāja amatu. Lt), kur gan dažkārt bija jāliek smirdspirts zem deguna, lai neaizmigtos." ("J. Dravnieka raksti. I. Biografija un valodnieciski raksti" Līgotņu Jēkaba sakārtojumā).

Kā savā pētījumā "Jēkabs Dravnieks – ideālists latviešu grāmatniecībā" uzsver Nacionālās enciklopēdijas redakcijas kolēģijas dalībnieks, LU profesors Viesturs Zanders, šī enciklopēdija pierādīja "noteiktas sabiedrības daļas nepieciešamību pēc latviešu valodā izdotas uzziņu literatūras, kā arī dažādu nozaru speciālistu spējas šādu izdevumu sagatavošanā".

Apsīkstot Dravnieka aizsāktajam darbam pie "Konversācijas vārdnīcas", presē parādījās runas par tās turpinājumu vai pat jaunas enciklopēdijas tapšanu. Un patiesi – 1902. gada 1. novembrī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija apstiprināja jaunas enciklopēdijas izdošanas projektu. Jaunās "Konversācijas vārdnīcas" tehniskā redaktora amatu piešķīra Dravniekam. Savukārt lielākā daļa enciklopēdijas burtnīcu tika iespiesta Jelgavas tipogrāfijā, kuru vadīja bijušais Dravnieka spiestuves darbinieks Juris Landsbergs.

Latviešu biedrības konversācijas vārdnīca pirmos gadus iznāca ar regularitāti teju viena burtnīca mēnesī, taču ar laiku tās darbību sāka kavēt cenzūra. Kā savā pētījumā "Jēkabs Dravnieks – ideālists latviešu grāmatniecībā" raksta Viesturs Zanders, par to liecina Dravnieka vēstule Rainim 1905. gada 3. maijā: "Sevišķi drukātava vēlas Jūsu manuskriptus visātrāk, tālab, ka tie visvairāk top sastrīķēti." Savukārt kādā citā vēstulē 1908. gada 4. augustā viņš rakstījis: "Ir nu gan tagad grūti rakstīt, gandrīz grūtāk nekā Ruperta laikos."

1905. gadā Rīgas Latviešu biedrība piedzīvoja uzticamības krīzi, tāpēc 1906. gadā enciklopēdijas izdošanu pārņēma tās izdevniecība – Derīgu grāmatu nodaļa, kas spēja atrisināt gan materiālās problēmas, gan arī kara un politisko režīmu maiņu radītās jukas.

Pēdējā Latviešu biedrības konversācijas vārdnīcas burtnīca (pēc skaita 99.) iznāca 1921. gada nogalē, un šī ir pirmā pabeigtā universālā enciklopēdija latviešu grāmatniecībā, tādējādi apliecinot akadēmiski izglītotās latviešu inteliģences augsto līmeni, vērienu un arīdzan varēšanu.

Nākamais zīmīgais punkts latviešu enciklopēdiju izdošanas vēsturē ir rakstnieka un grāmatizdevēja Anša Gulbja apgādā izdotā "Latviešu konversācijas vārdnīca". Viesturs Zanders savā pētījumā citē Anša Gulbja paustos piemiņas vārdus Jēkabam Dravniekam, kurš mira 1927. gadā, kad jau bija iznākusi enciklopēdijas burtnīca: "Toreiz, pirms 35 gadiem, kad saņēmu viņa izdoto "Konversācijas vārdnīcas" 1. burtnīcu, es tā sajūsminājos, ka nolēmu kļūt par grāmatnieku. Šo liktenīgo soli varbūt es nekad nebūtu spēris, ja Jēkabs Dravnieks mani kā jaunekli nebūtu ar savu ideālismu saviļņojis."

Arī Gulbis, līdzīgi kā Dravnieks, strādāja atbildīgi un mērķēja augstu – sākumā plānoto četru sējumu vietā iznāca 21 sējums, tādējādi pusotra gada vietā darbs prasīja 13 gadus. "Latviešu konversācijas vārdnīca" tika iespiesta Gulbja apgāda spiestuvē, bet kartes tapa Pētera Mantnieka kartogrāfijas institūta tipogrāfijā.

Kā Latvijas Radio atklāja Viesturs Zanders, "Latviešu konversācijas vārdnīcas" redakcijā kā štata darbinieki strādāja vien daži cilvēki – vēsturnieks Arveds Švābe, jurists un žurnālists Benno Ābers, dzejnieks Jānis Medenis un filoloģes Anna Dārziņa un Elza Ābele –, kuri sadarbojās ar vairāk nekā 100 speciālistiem no Latvijas, starp kuriem bija, piemēram, Nacionālā teātra direktors Arturs Bērziņš, māksliniece Alma Birģelis-Paegle, mākslinieks Ģederts Eliass, rakstnieks Andrejs Upīts, rakstnieks Jānis Sudrabkalns, Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Jūlijs Celms u. c.), kā arī no Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Polijas u. c. valstīm.

1936. gada 13. februārī Gulbja dzīves ceļš noslēdzās, taču viņa saimniecība un arī enciklopēdijas izdošana bija tik labi organizēta, ka to bez vilcināšanās un problēmām uzreiz spēja pārņemt viņa māsasdēls Arvīds Mālītis. Viņa vadībā turpinājās darbs pie "Latviešu konversācijas vārdnīcas", taču to pie šķirkļa "Tjepolo" pārtrauca Latvijas okupācija 1940. gadā.

Kamēr Latvijā saimniekoja sveša vara un par ko latvisku nevarēja būt ne runas, trimdas latvieši turpat otrpus Baltijas jūrai Arveda Švābes vadībā izdeva "Latvju enciklopēdiju". Švābe turp bija devies 1949. gadā un strādāja Stokholmas Universitātē par arhivāru. "Latvju enciklopēdija" iznāca trimdas latviešu izdevniecībā "Trīs zvaigznes" trīs sējumos, bet 1962. gadā iznāca papildinājumu sējums.

Kā 1951. gada trimdas izdevumā "Mūsu Domas" raksta Stokholmā mītošais rakstnieks un žurnālists Jānis Grīns, "Latvju enciklopēdija" tapa šauros apstākļos un vienmuļā, pelēkā ikdienas darbā: "Vairuma darbu, pie tam svarīgāko, veic latvieši paši, bet tapšanas techniskajā daļā jāņem zviedri palīgā, jāmaksā viņu darba tirgum augstie tarifi, taču tur neko pretī nevar iespēt. LE apgāda īpašnieks un redaktors prof. A. Švābe dzīvo un strādā pašaurā un pagarā tipiskā mēbelētā istabā."

Švābes rīcībā bija daudz grāmatu, no kurām liela daļa bija diplomāta Voldemāra Salnā atstātā bibliotēka, kā arī viņš pats sarakstījās ar speciālistiem visā pasaulē, lai sadzītu rokā enciklopēdijai nepieciešamo informāciju – sākot no rakstiem un beidzot ar ilustratīvo materiālu.

Savukārt vakara stundās un naktīs burtlicis Dzintars Sodums spiestuvē lika kopā gatavo materiālu, ko pēc tam transportēja uz citu spiestuvi otrā pilsētas malā. "Pa to laiku redaktora palīgs Grīns ir desmitām reižu bijis cinkogrāfijā, ir lasīta korektūra, kurā ļoti maz labojumu, slejas ir sūtītas uz veco universitātes pilsētu Upsalu, kur redaktors Artūrs Strautmanis taisa lappušu maketu ar šķērēm un līmi, pievienojot ilustrāciju novilkumus. Kad salikums, klišejas un makets ir Olofsona spiestuvē, tur vecais zviedru meistars Johansons uzsāk "aplaušanu", kam seko 2. un 3. korektūra. Zviedri ir pagausi cilvēki; un šais dienās Grīnam jāizlieto visas viņa nelielās zviedru valodas zināšanas, lai aplaušanu, koriģēšanu, iespiešanu un iebrošēšanu dzītu uz priekšu, apmēram, kā dispečeri to dara," ar pseidonīmu "Roscijs" raksta Grīns.

Latvijas padomju enciklopēdiju 10 sējumos ar diviem papildu sējumiem izdeva Galvenā enciklopēdiju redakcija, kuras zinātniskās padomes priekšsēdētājs bija Pēteris Jērāns. Lai arī faktu ziņā grāmatas ir ļoti visaptverošas un izsmeļošas, šos tumšzaļos sējumus neizbēgami iezīmē varas ideoloģiskais zīmogs. Arī Ščerbinskis LTV radījumā "Panorāma" atzina, ka ideoloģijas dēļ to mūsdienās bieži vairs nav iespējams izmantot, taču no metodoloģiskā viedokļa tā ir precīza un profesionāli izstrādāta.

Padomju enciklopēdijas redakcijā darbojās arī Astrīda Iltnere, kura nu ir viena no Nacionālās enciklopēdijas redaktorēm. Viņa uzsver būtiskās atšķirības darbā abu enciklopēdiju redakcijās, par svarīgu aspektu minot tieši autora atbildību, jo šodien zem katra šķirkļa ir autora vārds un uzvārds, bet padomju enciklopēdijā tā nebija.

Iltnere Galvenajā enciklopēdiju redakcijā strādāja kopš 1973. gada, un, gatavojot Latvijas padomju enciklopēdiju, 1980. gadā darbā tika pieņemti aptuveni 80 cilvēki. Tika izstrādāti visai pārdomāti metodiskie norādījumi, un jau gada laikā izdošanai bija gatavs pirmais sējums.

"Viss tika rakstīts ar roku, uz kartona kartītēm tika veidots šķirkļu saraksts, ko pēcāk ar rakstāmmašīnu pārdrukāja. Grafiki bija dzelžaini, kā rezultātā no 1981. līdz 1988. gadam iznāca 10 sējumi un divi papildsējumi," stāsta Iltnere. Tas bija iespējams vienīgi stingrās metodikas un plašās redakcijas dēļ – bija gan literārās kontroles, gan zinātniskās kontroles redakcija, bibliogrāfs, terminologs, kartogrāfs un mākslinieks, turklāt katrai nozares redakcijai bija savs jaunākais redaktors.

Viens teksts izgāja cauri vidēji sešiem darba posmiem. Vispirms to rediģēja nozares redakcijā, pēc tam nozaru redakcijā, tad to lasīja zinātniskā kontrole, pēc tam – literārā kontrole, kam sekoja terminologs un bibliogrāfs. Gatavo variantu lasīja un apstiprināja galvenais redaktors, bet pēc tam teksts tika nodots pārrakstīšanai un visbeidzot – korektūrai.

Turklāt Latvijas Padomju enciklopēdija nebija vienīgā, pie kuras tika strādāts. Paralēli iznāca virkne citu unikālu enciklopēdiju – Latvijas PSR Mazā enciklopēdija, Mitoloģijas enciklopēdija, divos sējumos, "Planēta", "Alfa un Omega", Mazā mākslas enciklopēdija, 17 sējumi, Latvijas daba sērijā "Latvija un latvieši" pirmie trīs sējumi u. c.

Tiesa, informācijas atlase neizbēgami notika saskaņā ar režīmu. "Bija jāraksta par sociālistiskā darba varoņiem, Ļeņina ordeņa kavalieriem utt., pat ja tas, piemēram, bija uzbeku traktorists. Taču šajā enciklopēdijā noteikti ir vērtības, kuras ideoloģija nevar sabojāt, piemēram, eksaktās zinātnes, māksla, ievērojami literāti," rezumē Iltnere, uzsverot, ka darbs pie enciklopēdiju veidošanas jebkurā gadījumā ir svētīgs un to nevar darīt, ja nemīl.