1889. gadā, lai godinātu Franču revolūcijas simtgadi, Francijas valdība plānoja starptautisku izstādi, tādēļ izziņoja konkursu monumenta celtniecībai Marsa laukumā (Champ-de-Mars) Parīzes centrā. No vairāk nekā 100 iesniegtajiem dizaina pieteikumiem žūrija izvēlējās Eifeļa plānu – atvērtas konstrukcijas režģotu dzelzs torni, kam augstuma ziņā līdzvērtīga pasaulē nav un nebūtu. Gustavs Eifelis jau bija izdaudzināts tiltu būvnieks un metāla konstrukciju meistars, kurš bija radījis nesen kā Ņujorkas ostā atklātās Brīvības statujas karkasu. Viņa projektiem allaž piemita ambīcijas un vēriens.
Tiesa, Eifeļa projektu kritiķi iesākumā uzņēma ar skepsi, sakot, ka tas būs strukturāli nedrošs, turklāt Parīzes sirds arhitektoniskajā kompozīcijā būs kā suņanagla pakaļā. Tā vietā Eifelis neklapēja ne ar ausi un mierīgi turpināja darbu, turklāt paveica iecerēto nieka divos gados ar mazāku budžetu, nekā bija plānots. Celtniecības procesā, kurā kopumā bija iesaistīti līdz 300 strādnieku, bojā gāja tikai viens, kas attiecīgajam laikam šāda vēriena projektam ir ļoti maz.
Pret torņa būvniecību tika pat izveidota petīcija, kas 1887. gada 14. februārī bija publicēta laikrakstā "Le Temps", kā arī nosūtīta Sabiedriskā darba ministram un Pasaules izstādes komisāram. Rakstnieki, gleznotāji, tēlnieki, arhitekti un "kaislīgi Parīzes skaistuma entuziasti" tajā dēvēja Eifeļa projektu par "nelietderīgu" un "monstrozu", kas pārņemtu Parīzes ainavu kā dūmu stabs, barbariski aizēnojot Dievmātes katedrāli, Luvru, Triumfa arku un citus pilsētas simbolus.
Eifelis uz kritiku atbildēja ar sev ierasto vērieni, proti, salīdzināja savu torni ar Ēģiptes piramīdām. "Mans tornis būs augstākā cilvēka radītā celtne. Vai tas savā ziņā nebūs grandiozi? Un kāpēc lai kaut kas, ko apbrīno Ēģiptē, Parīzē kļūtu par apsmiekla objektu?"
Torņa balstu montāža uzsākās 1887. gada 1. jūlijā, bet tika pabeigta pēc nieka 22 mēnešiem. Visi torņa būves elementi tika sagatavoti Eifeļa fabrikā Parīzes priekšpilsētā. Ikkatra no 18 tūkstošiem detaļu tika speciāli dizainētas un izstrādātas, noslīpējot līdz milimetra precizitātei. Celtnieku komanda, kas iepriekš strādāja pie vareniem viaduktu projektiem, nu bija atbildīga par 300 strādniekiem milzīgā torņa būvlaukumā.
Atklāšanas brīdī gan nebija pabeigti lifti, tāpēc milzīgo Francijas karogu torņa virsotnē Eifelis nogādāja pašrocīgi pa trepēm ar dažu spēcīgu vīru palīdzību, kopumā veicot 1710 pakāpienu. Pēcāk maija sākumā tika atklāta Pasaules izstāde Parīzē (Exposition universelle de Paris), un Eifeļa tornis kalpoja kā ieejas vārti milzīgajā pasākumā. Jau dažu desmitgažu laikā tas kļuva par visā pasaulē izdaudzinātu arhitektūras meistardarbu un līdz 1930. gadam saglabāja pasaules augstākās būves statusu (to pārspēja "Chrysler" ēka Ņujorkā).
Būvniecības līgums gan paredzēja, ka tornis tiks uzbūvēts Pasaules izstādes vajadzībām un pēc 20 gadiem to jauks nost, taču izstādes laikā to apmeklēja divi miljoni cilvēku un tas kļuva par franču industriālā spēka simbolu. Apņēmības pilns pierādīt sava torņa nozīmīgumu Eifelis panāca, ka uz tā tiek uzstādīta radio antena, ko iesākumā izmantoja militārām vajadzībām, bet pēcāk pastāvīgiem radiotelegrāfijas sakariem.
Lai pasargātu torni no rūsas, ik pa septiņiem gadiem to pārklāj ar 60 tonnām krāsas. Kopumā kopš atklāšanas tas darīts 20 reižu. Līdz mūsdienām Eifeļa torni apmeklējuši vairāk nekā 250 miljoni cilvēki, un tas arvien ir visvairāk apmeklētais maksas monuments pasaulē, kuru ik dienas aplūko 25 tūkstoši apmeklētāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
