"Lai jūs nešokē šis nams, tas ir pilnīgi neapdzīvojams," atverot savas mājas ārdurvis, saka beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē (Galila Barzilaï-Hollander). Tērpusies jau par savu stila zīmi kļuvušajā Issey Miyake. Todien melnbaltā kā šaha galdiņš. Uzraksts uz sarkanās ķieģeļu sienas pie pašām ārdurvīm vēsta: "Tell me who I am" ("Pastāstiet man, kas es esmu"), – un mūsu vairāk nekā divu stundu ilgās sarunas laikā pie šī fundamentālā jautājuma, kurā nenoliedzami ir arī sava daļa pašironijas, mēs atgriezīsimies vairākkārt.
Kamēr Galila virtuvē vāra kafiju, es šaurā, viscaur aizkrāmētā ejā starp virtuvi un darbistabu mēģinu saprast, ko man atgādina šis nams. Izņemot, protams, faktu, ka līdz šim neesmu pat spējusi iztēloties realitātē eksistējam tādu dzīves telpu kā šī, kurā ir tikai māksla un tikpat kā neviena brīva sadzīves kvadrātmetra. Māksla pie sienām, uz grīdas, kastēs, plauktos, izpakota un joprojām iepakota. Māksla, caur kuru ir jālavierē, kurai ik pa mirklim gadās uzgrūsties un kurai dažkārt pat jāpārkāpj pāri. Iedomājos, ka kaut kādā mērā Galilas Barzilaī-Olandē kolekcijai ir attāla radniecība ar Ričarda Rodžersa un Renco Pjano 70. gados projektēto Pompidū centru Parīzē. Savulaik skandālu izraisījušo muzeja ēku, kuras fasāde atgādina kleitu, kas izgriezta ar vīlēm uz āru. Tikai Galilas Barzilaī-Olandē gadījumā caur viņas kolekciju tā, kas projicējas "ar vīlēm uz āru," ir viņa pati. Viņas dzīve, domas, izjūtas, sajūsma un, iespējams, arī šaubas. No šī viedokļa viņa noteikti ir īpašniece vienai no personiskākajām kolekcijām pasaulē. Kolekcijai, kas nemelo, neizliekas un konjunktūriski nekoķetē, vienlaikus apliecinot, ka māksla var būt un arī ir tikpat organiska dzīves daļa kā ģimene, bērni un katra individuālie pasaules izziņas un pieredzes līkloči.
Galilas Barzilaī-Olandē kolekcijai ir vairāk nekā 20 dažādi tematiskie un konceptuālie atzari, kas radušies un tiek papildināti impulsīvi: acis, krēsli, nauda, mērinstrumenti, dzimumu jautājumi, grāmatas, otrreizējās pārstrādes tematika, balts, olas, atvilktnes, kāpnes utt. Visi saistīti ar viņas dzīvi un viņu pašu. Mākslas darba autoram, viņa izcelsmei, vecumam, dzimumam un statusam mākslas tirgū nav nozīmes, svarīga ir enerģija, kas veidojas starp konkrēto mākslas darbu un viņu pašu. Katrs no viņas kolekcijā esošajiem darbiem savā ziņā ir kā fragments no milzu puzles, ko viņa veido intuitīvi un vienlaikus sistemātiski. Tā ir kā tunelis, kura līkločus viņa līdz galam nespēj prognozēt, taču skaidri zina, ka tā galā būs gaisma – spogulis / atminējums stāstam par viņu pašu.
Mākslas aprindās Galila Barzilaī-Olandē pazīstama ne tikai kā intensīva un kaislīga mākslas mešu apmeklētāja, bet arī ar veidu, kā viņa izvēlas mākslas darbus – uzticoties tikai savai acij un burtiski skenējot laukumu. Par mākslinieka vārdu viņa lielākoties mēdz painteresēties vienīgi tad, kad lēmums to iegādāties jau pieņemts, tādējādi izsaucot izbrīnu ne vienā vien sistēmas stereotipu iežogotā galeristā.
Spilgts apliecinājums viņas veselīgi ironiskajai attieksmei pret šībrīža mākslas tirgus realitātēm ir arī mājas pagalmā skatāmais "vorholiskais" auto. Viscaur nolīmēts ar mākslas mešu VIP kartēm. Tā dizaina autore ir viņa pati, un numurzīmes vietā gozējas sarkastisks uzraksts V.I.P, bet stūres un citu vadības ierīču vietā – ekrāns. Brutālu funkcionalitāti Galila Barzilaī-Olandē sirreāli aizstājusi ar garīgu, pārvēršot mačo braucamrīku kinozālē, kur baudīt viņas kolekcijas videodarbus.
Pats nams celts pagājušā gadsimta 70. gados un savā ziņā iemieso arī tās viņas dzīves lappuses, kuru vairs nav. Galilas Barzilaī-Olandē vīrs bija kaislīgs antikvariāta kolekcionārs, un savulaik te atradās arī abu trīsdesmit laulības gadu laikā kopīgi veidotā kolekcija. Pēc vīra nāves viņa to pārdeva Christie's izsolē, tādējādi simboliski pāršķirot šo savas dzīves lappusi un aizsākot posmu, ko šodien dēvē par savu otro dzīvi.
Tiesa, pats sākums bijis liktenīgi amizants. 2005. gadā, pirmajā pavasarī pēc vīra nāves un vienlaikus abu kāzu jubilejā, viņa devusies meklēt mierinājumu uz Ņujorku – pilsētu, kurā "neviens nejūtas vientuļš". Liktenīgas nejaušības dēļ nokļuvusi "The Armory Show" – mākslas mesē, ko nosaukuma dēļ kļūdaini iztēlojusies kā senu bruņutērpu ekspozīciju. Kaut arī šodien tas izklausās kā ar mitoloģijas kārtu apaudzis joks, toreiz tā bijusi absolūta nopietnība – tā bija Galilas Barzilaī-Olandē pirmā saskarsme ar laikmetīgo mākslu. Lieki piebilst, pirmo savas nu jau vairāk nekā 1000 vienību lielās kolekcijas mākslas darbu viņa iegādājusies pirmajās piecpadsmit minūtēs. Tas joprojām atrodas viņas mājās un ir zīmējums uz papīra, kas iemieso 11 522 reizes atkārtotu vārdu "why" (kāpēc) ar jautājuma zīmi, vizuāli hipnotiski ievelkot kā paralēlās pasaules "melnajā caurumā". Viņas tābrīža dzīves situācijā "why" bijis izmisīgi eksistenciāls, mēģinot atbildēt neatbildamo, kāpēc viņas vīram bijis jāaiziet tik agri un nelaikā. Taču, laikam ritot, tas apaudzis ar neskaitāmiem slāņiem, kļūstot par niansētu "why", kas meklē atbildes uz fundamentāliem un brīžiem arī šķietami ikdienišķiem viņas dzīves jautājumiem.
Par nākamo izšķirošo soli šajā procesā solās kļūt Galilas Barzilaī-Olandē topošā mākslas telpa, kas atrodas Briselē, pavisam netālu no pazīstamā laikmetīgās mākslas centra WIELS. Tiesa, šobrīd 1500 m² lielais apjoms vēl ir pulsējošs būvlaukums, taču Galila ir pārliecināta, ka jau nākamgad tas kļūs par viņas kolekcijas jaunajām mājām. Ekspozīcijas telpu gigantiskajai puzlei, kura beidzot spēs sniegt atbildi uz fundamentālāko no jautājumiem: kas es esmu...
Es gribēju jums vaicāt par acīm. Pārkāpjot jūsu mājas slieksni, tās bija pirmās, ko pamanīju. Kamēr jūs vārījāt kafiju, tās uz mani raudzījās teju visos iespējamos veidos un medijos. Kā sākās šī jūsu aizraušanās, un ko jums nozīmē acs kā zīme un simbols?
Ziniet, es neizvēlējos kolekcionēt acis. Līdz ar to šim stāstam nav klasiska sākuma. Ja godīgi, es pat neatceros, kas bija pirmais mākslas darbs ar acīm, kuru iegādājos. Zinu vienīgi, kas vispār bija pirmais darbs, kuru nopirku, – šī visa sākums. Tas bija kā šoks, un šādus mirkļus vienmēr atceramies. Manī nekad nav bijusi apzināta vēlme kolekcionēt kādai noteiktai tematikai veltītus mākslas darbus. Tas vienkārši kaut kā notika pats no sevis – acis piesaistīja manu uzmanību un kļuva par tematu.
Bet šobrīd, vismaz spriežot pēc kvantitātes, šķiet, acu tematiku tomēr jau izvēršat apzināti.
Nē, es neko neizvēlos apzināti, vienkārši ļauju lietām notikt. Process, kā jūs atklājat kādu mākslas darbu, ir ļoti līdzīgs neapzinātai mārketinga iedarbībai uz zemapziņu. Tā ir mārketinga un reklāmas būtība – kā piespiest jūs iegādāties kaut ko bez padziļinātas iepriekšējas analīzes un izpētes. Es nepērku mākslu kā produktus lielveikalā, taču domāju, ka šajā procesā ir kaut kas tāds, kas atrodas ārpus domāšanas. Ieraugot mākslas darbu, es uz to neskatos un neprātoju: "Vai tas ir labs? Kas ir viņš vai viņa? Ko mākslinieks ir gribējis ar šo darbu teikt? Kāda ir tā nozīme, konteksts?" Es to nedaru. Es skenēju. Kad mākslas mesēs iegriežos galeriju stendos, vienkārši eju – bez iepriekš nospraustiem mērķiem un prioritātēm. Es skatos neredzot un redzu neskatoties. Es apzinos, un es neapzinos. Tas ir visai ekscentrisks fenomens, bet tas ir veids, kā es izvēlos. Un ļoti bieži jūtu, ka mana izvēle ir pareiza.
Kā pierādījums kalpo fakts, ka manu intuitīvo izvēli bieži apstiprina novērtējums, ko mākslinieki vēlāk saņem no muzejiem, institūcijām, nozīmīgiem kolekcionāriem utt. Piemēram, tikko uzzināju, ka "Arcofonds" savā šīgada izvēlē iekļāvis jaunu un daudzsološu spāņu mākslinieku, kura darbi jau ir manā kolekcijā. Neslēpšu, vislielāko prieku un gandarījumu man sagādā mirkļi, kad varu teikt: manā kolekcijā ir pirmais konkrētā darba eksemplārs, kamēr muzejam X, Y vai Z ir tikai otrā versija!
Pērkot mākslas darbu, es ļoti bieži pat nezinu mākslinieka vārdu. Tas vienkārši ir piesaistījis manu uzmanību bez jebkādām priekšzināšanām un analīzes. Es uz to skatos, un tas ir nozīmīgs, tam ir kaut kāda saistība ar manu dzīvi, manu stāstu, manu estētiku. Dažreiz tas pat ir neapzināti, un tikai vēlāk es to saprotu. Domāju, ka mana kolekcija ir kā puzle. Katrs darbs kalpo kā fragments savā noteiktā vietā, un beigu beigās tas veidos kopumu – bildi. Attēlu, kas jums izstāstīs manu stāstu, pateiks, kas es esmu. Man ir sajūta, ka mana kolekcija (proti, mana izvēle) savā veidā ataino manu personību, tā ir it kā tās fiziska un taustāma projekcija, jo savā izvēlē es nevaru melot.
Kā jau iepriekš teicu, es māksliniekus neizvēlos apzināti, taču lielākoties manā uzmanības lokā ir jauni un daudzsološi autori. Norobežojoties no finansiālā aspekta, kas neizbēgami saistīts ar vispārzināmu un tā dēvēto "blue-chip" mākslinieku darbu pirkšanu (diemžēl debesis nav mani griesti), vispatiesāko un dziļāko emocionālo pārdzīvojumu man sagādā tieši šis "medību" un atklāšanas process. Esmu patiesi priecīga, kad kāds, kas ieradies apskatīt manu kolekciju, atzīst, ka lielākoties nezina nevienu no tajā pārstāvētajiem māksliniekiem. Tie ir dalīšanās sajūtas paši īpašākie mirkļi – ļaut cilvēkiem atklāt ne tikai manu universu, bet arī jaunus vārdus. Piebildīšu, ka es pati reizēs, kad apmeklēju kādu kolekciju, kas ietver vārdus, kurus lielākoties jau zinu, vienmēr jūtos "izsalkusi," it kā ne līdz galam paēdusi. Tas savā ziņā izskaidro, kāpēc esmu absolūti hermētiska un imūna pret lietām, kas tiek vispārpieņemti augsti novērtētas. Tās mani neuzrunā. Šīs alkas pēc prestiža: skat, man ir šis un šis, un tad visi pārējie saka: Wow!, – es to pieņemu, tomēr manai kolekcijai nav nekā kopīga ar prestižu vai naudu. Tā nav sociāla. Es neizšķīros sākt kolekcionēt, lai piedalītos kādās sociālās rotaļās.
Kāds kurators man reiz jautāja, ko man nozīmē māksla. Tajā mirklī neieslīgu īpašās pārdomās, kā viņam atbildēt ļoti inteliģenti un izsmalcināti, man vienkārši izspruka, ka māksla ir kā kokteilis, kas uzjaukts no skābekļa, ēdiena un seksa. Un tas patiešām tā ir. Jūs bez šīm lietām nevarat iztikt (visdažādākajos līmeņos...).
Jūsu kolekcionēšanas stāsts patiesībā sākās ar antikvariātu – fantastisku kolekciju, ko bijāt izveidojusi kopā ar savu nu jau aizsaulē esošo vīru.
(Smejas) Es domāju, ka mans vīrs mani nogalinātu, ja redzētu, ko esmu izdarījusi, vai arī izšķirtos un ievietotu mani trakonamā. Viņš sāka kolekcionēt septiņpadsmit gadu vecumā un tolaik neko nezināja par antikvariātu. Arī viņa ģimenē nebija tādas pieredzes. Viņš vienkārši bija piedzimis ar estēta izjūtu; viņš acumirklī atpazina kvalitāti, un viņam bija ļoti labs "deguns". Viņš spēja izprast dažādas kultūras bez padziļinātām priekšzināšanām. Tās sekoja vēlāk, daudz lasot un apmeklējot muzejus. Viņa pirmie pirkumi bija absolūti instinktīvi, taču viņš pirka pareizi, viņam vienkārši bija šī redze. It kā viņa acīs būtu lāzers – tas ir labi, un arī tas... Arī manai ģimenei nebija nekādas saistības ar kultūras vidi, mēs neapmeklējām muzejus. Es nezināju neko. Tas viss man bija viens liels tuksnesis. Bet, iespējams, man bija šī acs – jā, atkal acs! – ko es turpināju attīstīt.
Kad satiku savu vīru, viņam jau bija neliela kolekcija, un, gadiem ritot, tā jūtami pieauga līdz ar līdzekļiem, ko varējām tajā ieguldīt. Mēs vienmēr iepirkāmies kopā, taču galavārds piederēja viņam, jo viņš tomēr bija viszinošākais. Taču es biju laimīga ar visu, ko mēs pirkām, un šis process ritēja ļoti gludi. Vienlaikus jutu, ka manī nav tā paša dedzības līmeņa, un ik pa laikam es viņam jautāju: "Kāpēc tev kaut kas jāpērk katru nedēļu? Vai tev jau nav pietiekami, vai tu neesi laimīgs?" Toreiz es to nesapratu. Un tagad pati daru tieši to pašu. Es vienmēr domāju, ka viņš man ir atsūtījis lāstu no turienes, kur viņš ir tagad, – kā revanšu.
Bet ko viņš toreiz uz šo jūsu jautājumu atbildēja?
Neko. Viņš tikai teica: tas esmu es, tā ir mana dzīve. Šodien es atbildētu to pašu. Vienīgā atšķirība starp mums ir tā, ka viņš pirka un arī pārdeva; es nepārdodu. Viņš bija izcils biznesmenis. Mēs devāmies uz uteņiem jau piecos no rīta, skatījāmies, meklējām, tolaik jau interneta nebija. Tās bija savveida medības, un viņam tās patika. Šodien, kad kaut ko ieraugāt, varat uzreiz ieguglēt un uzzināt visu iespējamo. Viņam bija laba acs, viņš redzēja to, ko neredzēja un nenovērtēja citi. Viņš pirka to, ko citi ignorēja (dažkārt visai lēti), un vēlāk pārdeva. Viņam tā bija spēle, bet vienlaikus viņš bija īsts kolekcionārs. Cilvēki, kas bija saistīti ar antīko vidi, eksperti, nozīmīgi dīleri, respektēja viņu un viņa izvēli.
Man tas viss patika, taču es to līdz galam nesapratu. Mums bija ļoti skaista māja, lieliska kolekcija, tomēr kaut kā pietrūka. Šodien es saprotu, ka tas trūkstošais posms bija enerģija. Atgriežoties pie manas kolekcijas – 95 procenti mākslinieku tajā ir jauni un daudzsološi. Es cenšos viņus satikt, iepazīt. Man ir ļoti grūti izskaidrot, kā tieši, bet man vienmēr ar viņiem ir izveidojušās lieliskas attiecības, un bieži tās transformējas speciālos pasūtījumos un jaunās idejās. Es nenodarbojos ar direktīvām un nesaku, kas viņiem jādara; es viņiem lūdzu izstāstīt manu stāstu viņu valodā.
Darbi, ko pasūtu speciāli, ir ļoti personiski, un lielākoties tiem ir saistība ar arhivēšanu, glabāšanu, atmiņām, suvenīriem – visu, kas saistīts ar manu dzīvi un eksistenci. Nenoliedzami, dalīšanās ar māksliniekiem šajās ļoti intīmajās manas dzīves epizodēs un izjūtās gluži dabiski arī kļūst par pamatu šīm mūsu savstarpēji ciešajām un dziļajām attiecībām. Tomēr par šiem pasūtījumiem vairāk neko nestāstīšu, tā ir mana "slepenā pasaule"...
Izklausās, ka laikmetīgā māksla jūsos ir ienesusi savveida līdzsvara sajūtu...
Protams, tas ir līdzsvars. Tas ir veids, kā es izpaužu sevi, taču caur citiem. Dažkārt, lasot kādu lieliski uzrakstītu grāmatu, jums nevilšus izsprūk: "Tas ir tieši tas, ko es domāju, tik skaidri, tik precīzi, taču es nekad nebiju zinājusi, kā to pateikt." Ar mākslu ir tas pats.
Vai nav tā, ka, mainoties kolekcijas objektam, ir mainījusies arī jūsu personība. Pieņemu, ka esat kļuvusi atvērtāka.
Noteikti. Ziniet, šogad "Arco" fonds man piešķīra Kolekcionāru balvu. Kā jau šādās reizēs, no manis tika gaidīta neliela uzruna. Es nezināju, ko teikt, un nebiju sagatavojusies. Nolēmu riskēt un ļauties situācijai improvizējot. Teicu, ka mana runa var izklausīties ļoti haotiska – līdzīgi kā mana kolekcija, taču šim haosam ir vadlīnija. Izstāstīju, ka mākslu sev atklāju pēc vīra nāves un man tā bija kā atdzimšana. Man bija šī milzīgā privilēģija saņemt otru iespēju, ne visiem mums ir otras dzīves iespēja. Un tā ir vislabākā pretnovecošanas terapija; tā rada jūsos sajūtu, ka varat sasniegt divsimt gadu vecumu.
Kad beidzu runāt, bija daži cilvēki, kas nāca klāt un teica: "Jūsu runa bija jauka un aizkustinoša." To bija patīkami dzirdēt (glaimojoši manam ego), taču tas mani galīgi neaizskāra. Tas, kas mani patiešām saviļņoja un atstāja iespaidu, bija vairākas atraitnes, kas pēcāk pienāca pie manis, sakot: "Stāstot par savu otro dzīvi, jūs devāt mums cerību." Kad runāju, manā galvā nebija pat domas par kādu speciālu vēstījumu, es vienkārši stāstīju par savu dzīvi un savu realitāti. Bet tas ir tas, ko šīs sievietes manis teiktajā sadzirdēja un vēlāk spontāni tajā dalījās, – es esmu viņām radījusi vielu pārdomām. Varbūt tā arī ir mākslas būtība. Māksla ir atbilde daudzām lietām. Es zinu, ka tā man ir palīdzējusi kompensēt vientulību, jo pēkšņi ap mani atkal bija cilvēki, enerģija, māksla, lietas, tas viss kļuva it kā par vēl vienu ģimeni. Protams, tā nav īsta ģimene, es zinu, kas ir patiesa ģimene un kādas ir īstas attiecības, tāpēc nevaru teikt, ka māksla ir mana ģimene. Tomēr savā ziņā tā tāda ir.
2013. gadā jūs savu kopīgi ar vīru veidoto kolekciju pārdevāt "Christie's" izsolē. Kā jūs pēc tam jutāties?
Desmit gadus mūsu kopīgā kolekcija atradās šajā mājā. Neaizskarta. Man to nācās pārdot personisku iemeslu dēļ. Un, kad to izdarīju, ļoti ekstravagantā veidā sajutu atvieglojumu.
Neslēpšu, kolekcijas fiziskā klātbūtne vienlaikus turpināja uzturēt arī ļoti dzīvas atmiņas par vīru. Tās pārdošana vienlaikus bija veids, kā pateikt: "Ok, man ir jāpāršķir lappuse." Nenoliedzami, to bija ļoti grūti izdarīt, kad tas viss vēl bija šeit. Tas bija emocionāli neiespējami. Un es nespēju dzīvot ar šīm divām pasaulēm. Es nekad nedomāju, ka spēšu kolekciju pārdot, taču reizēm sliktas lietas nes sev līdzi labas.
Nu jau mitoloģijas statusu ieguvušais jūsu pirmais "The Armory Show" apmeklējums īsi pēc vīra nāves toreiz arī bija savveida zāles. Kā jums, ņemot vērā ilgās kolekcionēšanas pieredzi un arī pamatizglītību psiholoģijā, šķiet – vai mākslai patiešām piemīt dziedējošs / terapeitisks spēks?
Es domāju, ka māksla var aizstāt psihoterapeitu. Kad aizejat pie terapeita, jūs sēžat un viņš vai viņa nesaka gandrīz neko, jūs vienkārši runājat. Tā vietā, lai kādam maksātu – tiesa, izveidot kolekciju gan ir daudz dārgāk (smejas) –, jums ir šis dialogs ar mākslas darbu. Tas mudina jūs domāt. Un dažkārt tas arī daudz ko atklāj. Piemēram, es nekad par sevi neteiktu, ka esmu cilvēks, kam raksturīgas apsēstības. Es tā nedomāju. Bet man ir ļoti daudz mākslas darbu, kas apgalvo pretējo. Man ir daudz zīmējumu, dažādas mazas lietas... Iespējams, manī ir kāda daļa, kas pārņemta ar visdažādākajām apsēstībām, tomēr tā nav dominējošā. Manī ir kaut kas šizofrēnisks – manī vienlaikus līdzāspastāv neskaitāmas personības. Taču labā ziņa ir tā, ka neviena no tām nedominē. Viss ir tik ļoti sajaucies, ka cilvēki nezina, kas es esmu (smejas).
No daudzajiem un dažādajiem tematiem, kas pārstāvēti jūsu kolekcijā, var izveidot diezgan daudz pužļu...
Piemēram, man ir ļoti liela kolekcija ar mākslas darbiem un objektiem, kas veltīti naudas tematikai. Izstāstīšu jums kādu anekdotisku gadījumu. Pirms vairākiem gadiem piedalījos kādā izstādē, kurā tika eksponēti tieši šie ar naudu saistītie darbi. Iepazīstinot ar mani, man par lielu pārsteigumu šīs institūcijas pārstāve pateica kaut ko šādā garā: "Galilai patīk nauda, tāpēc viņai ir ar to saistīta kolekcija." Uz to es atbildēju, ka man nepatīk nauda. Gluži pretēji, man vienmēr bijušas problēmas ar naudas konceptu, ar tās vērtību. Un tas cieši saistīts ar manis pašas dzīvi. Es zinu, ko nozīmē būt uz ielas šī vārda vistiešākajā nozīmē. Es zinu, kā tas ir, kad jums ir ļoti maz naudas, kad tās nav vispār, ir pietiekami un mazliet vairāk... Es zinu naudas vērtību. Simt eiro ir daudz kādam, kam nav neviena centa, bet tas var būt nekas kādam citam. Naudas jēdziens ir ļoti komplicēts. Es jūtu – jo vairāk finanšu līdzekļu ir manā rīcībā, jo pazemīgāka es kļūstu naudas sakarā un savās vērtībās. Manas vērtības mainās. Es nespēju iztērēt kaudzi naudas par lietām, kas man šķiet triviālas, kurās nav iekšējas vērtības.
Saistībā ar naudas tematikai veltītiem darbiem, iespējams, kā dabisks turpinājums radies vēl viens manas kolekcijas temats: mērvienības un mērinstrumenti. Mērauklas un vērtība ir visai saistītas. Un arī šī kolekcija sākās kā nejaušība. Taču līdzās tematiskajām kolekcijām man ir arī konceptuālas. Piemēram, saistītas ar otrreizēju pārstrādi un rekuperāciju. Ārpus otrreizējās pārstrādes kā vitālas mūsdienu nepieciešamības mani fascinē ideja, kā izveidot kaut ko no nekā un ar ļoti maz līdzekļiem. Es slavinu un mani sajūsmina radošums un mentāli kreatīvais process. Pati savā pieticīgajā līmenī es mēģinu piemērot šo "kaut kas no nekā" savā ikdienas dzīvē. Tiesa, lielākoties gan veidā, kā es ģērbjos, un savās rotās.
Jūs esat pazīstama, ka nēsājat tikai Issey Miyake...
Tas ir mans stils. Turklāt Issey Miyake ir divas līnijas: Pleats Please (saprātīgā cenā) un vairāk izsmalcinātākā (un arī dārgākā) pirmā līnija. Es izvēlos Pleats Please. Es to sāku pirkt 80. gados un joprojām ik pa mirklim nēsāju pašu pirmo lietu, ko iegādājos. Issey Miyake ir modes pretstats. Tā ir viscieņpilnākā pieeja ģērbšanās procesam, brīvību izpausties atstājot pašas sievietes ziņā. Atbilstoši Iseja Mijakes filosofijai, tā ir sieviete, kura rada apģērbu, nevis apģērbs viņu.
Man ir bijusi iespēja un privilēģija Iseju Mijaki vairākkārt satikt. Pirmā reize bija nejaušība. Tā es viņu atklāju (visa mana dzīve sastāv no nejaušībām). Es varētu par viņu sarakstīt tēzes.
Atgriežoties pie naudas, mērvienībām, radošuma, otrreizējās pārstrādes u. c. tematiem – ir vēl kāds anekdotisks gadījums, kas vienlaikus apliecina visu šo lietu saistību ar manu dzīvi. Reiz, uz ielas stūra gaidot tikšanos ar arhitektu un vēloties sevi pasargāt no lietus, iegāju nelielā krāmu bodē. Pēc piecām minūtēm no tās iznācu ar sešiem pāriem auskaru, kas visi kopā man izmaksāja tikai 26 eiro. Tie izskatījās satriecoši. Visi sajūsminājās: "Ohhh, ko tu esi nopirkusi!" Mans vislielākais prieks dzīvē ir izskatīties kā par miljonu dolāru, iztērējot vien nieka simts. Tas ir ļoti jautri. Un arī manā kolekcijā ir šis spēles moments un ļoti daudz humora. Es esmu nopietna, taču pret lietām attiecos viegli. Proti, es un mana kolekcija – tas viss ir dinamiski, tas ir kā pingpongs. Es izvēlos savas kolekcijas tematus, jo tie iemieso mani, un es jūtu, ka tas pats notiek ar māksliniekiem.
Arī šī intervija izklausās kā manu domu pingpongs, pārejot no viena temata citā un ne vienmēr jūtot nepieciešamību pēc saistības starp iepriekšējo un nākamo paragrāfu.
Atgriežoties pie attiecībām ar māksliniekiem – es jūtos ļoti privileģēta par šo savstarpējo saikni, kas dažkārt ietver arī lielu pieķeršanos un rūpes. Spontānās un dāsnās dāvanas, ko ik pa mirklim no viņiem saņemu, ir šīs mūsu savstarpējās, ļoti īpašās saiknes zīme. Un es jūtu, ka tas ir ļoti godīgi un patiesi abpusēji.
Vai jums ir kādas sarkanās līnijas budžetā, kuras nekad nepārkāpjat?
Vispārinot – es nevaru atļauties septiņu ciparu cenas un ļoti, ļoti reti sanāk atļauties sešciparu skaitļus... Taču to, kā iespējams mākslas darbu novērtēt cenas izteiksmē, iemācījos no sava vīra. Vai tūkstotis ir pārāk daudz, vai pieci tūkstoši ir pārāk daudz, vai miljons ir pārāk daudz. Mēs nekad par to nerunājām, bet savā ziņā tie ir vērtējumi, kas balstīti uz intuīciju. Un tajā ir sava patiesība. Man nav sajūtas, ka es būtu pārmaksājusi par kaut ko, kas nav tā vērts. Mākslas darbs var tikt vērtēts, ņemot vērā laiku, cik ilgi mākslinieks pie tā strādājis. Vienlaikus jūs varat teikt arī, ka viena minūte ģēnija ir līdzvērtīga sviedriem mūža garumā.
Un te mēs atkal atgriežamies pie manas mērierīču kolekcijas. Nav tādas skalas un mērvienību, ar ko izmērīt mākslas darba cenu. Dažkārt ir kāds ļoti, ļoti labs mākslinieks, par kura darbiem, manuprāt, tiek maksāts pārāk maz. Tikpat intuitīvi domāju, ka par dažiem māksliniekiem tiek krietni pārmaksāts, un iemesls ir neprāts, kas valda tirgū. Jo tirgus ir pārpilns cilvēku, kas pērk, nepareizu iemeslu vadīti, un viņu darbība tikai uzskrūvē cenas. Reiz visai respektablā galerijā pamanīju kāda jauna mākslinieka fotogrāfiju – tā bija patiešām laba. Uzreiz varēja redzēt, ka viņš ir talantīgs, taču viņa CV vēl nebija nekādu izstāžu, nekā. Kad apjautājos par fotogrāfijas cenu, galerists nosauca neprātīgu ciparu. Es jautāju: "Labi, bet kā jūs to attaisnotu, ņemot vērā, ka šis mākslinieks ir patiešām ļoti jauns?" Un galerists man atbildēja: "Viņam būs izstāde tajā muzejā, un, iespējams, viņam būs izstāde vēl arī tajā muzejā..." Atbildēju: "Ziniet, viņš ir tikko beidzis skolu, un šis varbūt ir vienīgais labais mākslas darbs, kas viņam būs bijis, un pēc tam nenotiks nekas. Jūs nogaliniet viņu jau pašā sākumā." Man patiešām patika fotogrāfija, bet es to nenopirku. Tāpēc ka, manuprāt, šāda situācija nav normāla un ir absolūti negodīga pret mākslinieku.
No otras puses – dažkārt izsolēs pamanu jau savā kolekcijā esošu mākslinieku darbus, kas ir novērtēti ļoti, ļoti zemu, baidoties, ka tie var netikt pārdoti. Tādos gadījumos reizumis izsolēs piedalos pati un solu vien tālab, lai noturētu šo mākslinieku cenu viņu pašu, ne savu interešu dēļ. Manuprāt, no galeriju puses ir totāla kļūda izlikt jaunu un daudzsološu mākslinieku darbus izsolēs. Jūs nekad nezināt, kāds var būt iznākums. Bet, protams, dažkārt tajā var būt arī savs veiksmes moments. Piemēram, kādā izsolē Londonā reiz pamanīju trīs diezgan labi zināmas franču mākslinieces darbus. To sākotnējā cena bija ļoti zema, daudz zemāka nekā viņas darbu tirgus cena. Pieņemu, ka cilvēki, kas par viņas darbiem neko nezināja, tos vērtēja tikai pēc šīs sākumcenas, un, kaut paši darbi tiešām bija ļoti labi, tos nesolīja. Rezultātā es tiku pie visiem trim. Es biju laimīga, taču jutos arī sarūgtināta, jo, ierakstot mākslinieces vārdu interneta meklētājā, acumirklī bija redzams, ka viņas darbi izsolē tikuši pārdoti par ļoti zemu cenu. Cilvēki to nesaprot, viņi nezina mehānismu.
Vai tas nozīmē, ka šodien mākslas tirgū patiešām ir tik daudzi, kas mākslas darbu vērtē tikai pēc cenas?
Es domāju, ka cena ir psiholoģisks faktors. Nesaprotu visus tos darbus, kas pārdodas par miljoniem. Man ir sajūta, ka dažas cenas ir ārpus jebkādiem samēriem. Dažkārt izjūtu iekšēju konfliktu, domājot par to, kā un kur ieguldīt naudu (veselībā, izglītībā, citās vispārcilvēciskās jomās). No otras puses, kas es esmu, lai tiesātu? Es vienkārši nezinu, kā ar to tikt galā. Nesen lasīju rakstu par kādu ļoti bagātu spāņu kolekcionāri – viņa ir miljardiere, bagātākā sieviete Spānijā. Lielu daļu viņas kolekcijas veido sieviešu portreti. Viņai ir Modiljāni, Pikaso, viņa maksā 20 miljonus par šo un 60 miljonus par to. Iespējams, ja es būtu miljardiere un ieraudzītu skaistu Modiljāni darbu, es to pirktu. Nezinu. Varbūt tas, ko saku šodien, var izrādīties nebūtisks kādā citā situācijā.
Jūs esat pazīstama kā aktīva mākslas mešu apmeklētāja. Vai šodien to tomēr nav par daudz?
Jā un nē. Protams, ja es būtu pensijā, varētu mesēs pavadīt visu savu dzīvi. Tagad es dodos uz Parīzi – tur notiek divas meses, aprīlī braukšu uz Sanpaulu, maijā ir Buenosairesa, februārī bija mese Mehiko, tad Honkongā. Es uz visām nedodos, jo man par sevi ir bail. Zinu, ka vienmēr kaut ko atradīšu. Es sevi nevaru apturēt, tā ir kā atkarība. Un, ja jums tā piemīt, vienīgais veids ir nedoties uz kazino, jums būtu jāaizliedz to darīt. Godīgi sakot, man vajadzētu izvirzīt aizliegumu apmeklēt arī mākslas galerijas. Problēma ar mākslas galerijām ir tā, ka tās ne tikai man rada šo iespēju pirkt, bet arī piedāvā labus noteikumus un apmaksas termiņus, nu kā es varu pateikt "nē"?
Taču atšķirībā no kazino atkarības es zinu savas robežas. Un, kā jau teicu, nepārmaksāju. Bet, kad jūs pērkat daudz priekšmetu, tas ir kā "tikai vēl vienu", "tikai vēl vienu"... un beigu beigās jums ir daudz. Tā ir mana problēma.
Tas nozīmē, ka katrai mesei jums tomēr ir savs budžets?
Nē, man nekad nav bijis budžeta. Es vienīgi varu vēlreiz atkārtot, cik pateicīga esmu galerijām, kas maniem pirkumiem nodrošina vislabākos noteikumus un nosacījumus. Un viens no iemesliem, kālab viņi to dara, ir tas, ka viņi zina, cik svarīgi man vienmēr bijis visos iespējamos ceļos reklamēt savus māksliniekus, aizdodot viņu darbus izstādēm, pat vēl vairāk – dažkārt, ja uzskatu to par piemērotu, izstādēm konkrētus darbus piedāvāju arī pati. Nesen kāds mākslinieks, kura darbu piedāvāju iekļaut izstādē, ne tikai tika tai izvēlēts, bet muzejs arī izmantoja viņa darbu kataloga vākam un reklāmas plakātam. Ko vēl labāku mākslinieks varētu sagaidīt no kolekcionāra?
Vai tā arī nav galvenā kolekcionāra misija un atbildība vienlaikus?
Es domāju, ka tā ir pamatatbildība. Daži kolekcionāri atsakās savus darbus aizdot. Es spēju saprast šo atteikumu vienīgi gadījumos, kad darbs ir pārāk trausls vai sarežģīts, lai to transportētu. Es nekad neatsaku. Būtiska kolekcionāra misija, manuprāt, ir arī palīdzēt māksliniekiem veidot kontaktus ar galerijām. Kolekcionāra ieteikums vai rekomendācija māksliniekam var atvērt durvis. Manā pieredzē ir vairāki gadījumi, kad galerijas ir "uzķērušas" un vēlāk savās telpās izstādījušas manā kolekcijā pamanītu mākslinieku darbus vai arī tos, kurus esmu atļāvusies viņiem ieteikt.
Jūsu kolekcijā ir arī daudz objektu. Piemēram, krēsli un grāmatas. Sakiet – vai krēsls ir filosofiska vai praktiska parādība?
Tas var būt praktisks, taču ne pārāk daudz krēslu manā kolekcijā var tikt šādi izmantoti. Krēslā ir kaut kas no pašiem pamatiem, tas iemieso kopā būšanu. Līdzko jūs ienākat telpā, ir šis aicinājums: apsēdieties! Sajūta, ka esat gaidīts. Krēsls ir ļoti cieši saistīts ar komunikāciju. Un vienlaikus tas kā objekts ir visai mulsinošs. Ja tas būtu tik banāls, kāpēc mums nav tikai divi vai trīs krēslu modeļi, un viss? Kāpēc katru gadu tirgū parādās atkal kāds jauns krēsls? Kāpēc mūsu sabiedrībā tiem ir tik izteikta klātbūtne? Manā kolekcijā krēsli ir absolūti radoši objekti, katrs no tiem ir atšķirīgs un ar savu personisko stāstu.
Man ļoti svarīga ir arī estētika. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka estētika nav izšķirošā, visbūtiskākā ir koncepcija. Es nespēju izbaudīt kaut ko, kas ir neglīts, bet ietver kādas ļoti filosofiskas lietas. Es to nesaprotu. Labāk izvēlos izlasīt šim filosofiskajam aspektam veltītu grāmatu, nevis savā apkārtnē paciest kaut ko tik neglītu, ko vienkārši nespēju izturēt.
Bet grāmatas – tās ir zināšanas vai arī objekti?
Tā ir vēl viena mana stāsta daļa. Kad iegriežos grāmatnīcā un redzu to milzīgo grāmatu daudzumu, es jūtos slikti, jo nezinu, kā lai absorbēju visu šo informāciju, kā lai to visu izlasu vienas dzīves laikā. Un, jo vairāk jūs zināt, jo mazāk jūs zināt; jūtaties kā niecība šajā universā. Es to pārvēršu baudā – tā vietā, lai izlasītu visas šīs grāmatu kaudzes, es no tām veidoju objektus.
Pirms dažiem gadiem nomira mana mamma (man ar viņu nebija pārāk labas attiecības), un viņai bija ļoti daudz grāmatu. Es tās neizmetu un izmantošu, lai izveidotu instalāciju uz savas topošās mākslas telpas fasādes. Esmu jau atradusi mākslinieci, kas to darīs, man vienīgi vēl jādabū atļauja. Savukārt viņai jāatrod tehniskais risinājums, kā to visu pārvērst vides objektā.
Jūs teicāt, ka jūsu kolekcija iemieso vismaz divdesmit dažādu tēmu un konceptu. Vai ir kāds temats, kas tai pievienojies pavisam nesen?
Ir viens temats, kas, pirmoreiz sastopoties, varētu šķist šokējošs. Tas ir par Hitleru. Protams, tas viņu neglorificē. Ir kāds izraēliešu videomākslinieks, kurš radījis Hitleram veltītus video, ļoti radikālus darbus. Viens no tiem ir jau ar muzejisku vērtību, taču muzeji baidās to izstādīt. Tā ir mednieka trofeja ar Hitlera galvu dzīvnieka galvas vietā. Ļoti spēcīgs darbs. Vēl ir mākslas fotogrāfu pāris no Vācijas – Daniels un Geo Fuksi. Viņi ir radījuši Hitleram veltītas sērijas, izmantojot rotaļlietas un iesēdinot viņu ļoti pazemojošās situācijās. Man ir šie darbi.
Šī kolekcija ir ļoti neliela, un savā ziņā tā ir piemiņa mana vīra pagātnei. Kara laikā divu gadu vecumā viņš tika paslēpts un viņu uzaudzināja kristiešu pāris. Viņa tēvs tika deportēts uz Aušvicu. Lieki piebilst, ka mazam puikam tā bija ļoti traumatiska pieredze, kas atstāja iespaidu arī uz viņa turpmāko, jau pieauguša cilvēka dzīvi. Manam vīram tā arī nekad nepietika drosmes aizbraukt uz Aušvicu. Es to izdarīju pēc viņa nāves. Viņa dēļ. Šī "Hitlera kolekcija" iemieso holokaustu, tā klātbūtni mūsu dzīvē.
Jums tai vajadzētu pievienot arī Mauricio Katelana darbu "Him" ar uz ceļiem kā lūgšanā noslīgušo Hitlera tēlu, kurš tiek uzskatīts par vienu no šokējošākajiem pēckara periodā radītajiem šai tematikai veltītajiem darbiem un par kuru Katelans pats teicis, ka radīšanas procesā vairākkārt gribējis to iznīcināt. Intervijā "Christie's" viņš saka: "Tūkstošiem reižu es mainīju domas, burtiski katru dienu. Hitlers ir tīras bailes, šausmīgu sāpju tēls. Sāp pat tad, kad jūs izrunājat viņa vārdu. Vienlaikus šis vārds ir iekarojis manu atmiņu, tas dzīvo manā galvā, pat ja tas joprojām ir tabu."
Tas ir viens no darbiem, ko es vēlētos pievienot savai kolekcijai, jo tas ir ļoti spēcīgs. Taču man ir tā savveida brālēns. Tas ir akmens bluķis cilvēka torsa formā, nometies ceļos tādā pašā pozīcijā kā Katelana Hitlers. Šī darba autors ir Ervīns Vurms. Tam nav galvas, ir tikai taisnstūris, un darba nosaukums ir "Pardon" ("'Piedodiet").
Pamanīju, ka, runājot par jūsu kolekciju, mēs lielākoties visu laiku smaidām. Vai jūsu dzīvē ir bijušas situācijas, kad, uzlūkojot kādu mākslas darbu vai objektu, esat raudājusi?
Nedomāju. Es spēju domāt par traģiskām lietām neraudot. Iespējams, tāpēc, ka savā dzīvē esmu pārstājusi raudāt. Tas savā ziņā ir kas ļoti sāpīgs – šī nespēja raudāt. Viena no manām asistentēm var raudāt nepārtraukti, par jebko. Un es esmu pārliecināta, ka pēc tam viņa jūtas atvieglota. Es nespēju raudāt, iespējams, tālab, ka par tik daudz ko esmu atbildīga. Un, līdzko jūs raudat, jūs varat krist. Ir jābūt stiprai. Un vienīgais veids, kā būt stiprai, ir neraudāt. Varbūt vienkārši jau zemapziņas līmenī mani nepiesaista lietas, kas varētu likt raudāt. Manā izvēlē ir ļoti daudz psiholoģisku faktoru. Varbūt tādējādi vēlos izvairīties no skumjām situācijām. Iespējams, kādudien, kad būšu gatava raudāt, tas notiks. Es nemēģinu pārāk intelektualizēt.
Bet vai māksla jums kādreiz ir likusi justies nekomfortabli?
Vienīgā nekomfortablā sajūta man ir fakts, ka manās mājās vairs nav vietas. Māksla tās ir pilnībā pārņēmusi. Godīgi sakot, es daudz labāk izguļos viesnīcas istabā nekā mājās. Šeit visa kā ir pārāk daudz. Man ir dzīvoklis Telavivā, kurā nav nekā cita kā vien matracis. Man nav pat īsti pieklājīgas gultas. Tikai viens krēsls dzīvojama istabā. Un tas ir viss. Daži izraēliešu mākslinieku darbi pie sienām, bet nekādu mēbeļu, un es tur jūtos tik labi. Te ir šis viss, savukārt tur – nekas. Tas man piešķir mazliet līdzsvara.
Vai jums ir svarīgi, kas notiks ar jūsu kolekciju, kad jūsu vairs nebūs?
Tas ir viens no maniem šībrīža lielajiem jautājumiem. Būtībā ir divi ceļi. Viens no tiem ir uzrunāt kādu muzeju un saprast, vai viņi būtu ieinteresēti kolekcijā un arī mākslas telpā, pie kuras radīšanas šobrīd strādāju. Otrs ceļš ir teikt: ok, šie ir mani bērni, kamēr es esmu dzīva, un tad tiem ir jāatrod jaunas mājas. Proti, sadarbībā ar kādu izsoļu namu es varu noorganizēt savas kolekcijas izsoli, kas notiks pēc manas nāves, taču es jau tagad to visu varu sagatavot un padarīt par stāstu. Tā bija mana dzīve, un tagad katra lieta atradīs jaunu ģimeni.
Un viss sāksies no gala...
...citā vietā, ar jaunu dzīvi un jaunu enerģiju. Varbūt citi cilvēki iemīlēs šīs lietas. Jo, kad dodaties uz izsoli un kaut ko pērkat, jūs to darāt tāpēc, ka jums šī lieta patīk. Iespējams, šie darbi vairs nebūs kopā, katrā ziņā ne tādā veidā, kā tos esmu redzējusi es, bet tie atradīs jaunas mājas. Tā ir iespēja. Taču es nenoliedzu, ka šī ir problēma, par kuru pašlaik ļoti daudz domāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
