"Lai jūs nešokē šis nams, tas ir pilnīgi neapdzīvojams," atverot savas mājas ārdurvis, saka beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē (Galila Barzilaï-Hollander). Tērpusies jau par savu stila zīmi kļuvušajā Issey Miyake. Todien melnbaltā kā šaha galdiņš. Uzraksts uz sarkanās ķieģeļu sienas pie pašām ārdurvīm vēsta: "Tell me who I am" ("Pastāstiet man, kas es esmu"), – un mūsu vairāk nekā divu stundu ilgās sarunas laikā pie šī fundamentālā jautājuma, kurā nenoliedzami ir arī sava daļa pašironijas, mēs atgriezīsimies vairākkārt.
Kamēr Galila virtuvē vāra kafiju, es šaurā, viscaur aizkrāmētā ejā starp virtuvi un darbistabu mēģinu saprast, ko man atgādina šis nams. Izņemot, protams, faktu, ka līdz šim neesmu pat spējusi iztēloties realitātē eksistējam tādu dzīves telpu kā šī, kurā ir tikai māksla un tikpat kā neviena brīva sadzīves kvadrātmetra. Māksla pie sienām, uz grīdas, kastēs, plauktos, izpakota un joprojām iepakota. Māksla, caur kuru ir jālavierē, kurai ik pa mirklim gadās uzgrūsties un kurai dažkārt pat jāpārkāpj pāri. Iedomājos, ka kaut kādā mērā Galilas Barzilaī-Olandē kolekcijai ir attāla radniecība ar Ričarda Rodžersa un Renco Pjano 70. gados projektēto Pompidū centru Parīzē. Savulaik skandālu izraisījušo muzeja ēku, kuras fasāde atgādina kleitu, kas izgriezta ar vīlēm uz āru. Tikai Galilas Barzilaī-Olandē gadījumā caur viņas kolekciju tā, kas projicējas "ar vīlēm uz āru," ir viņa pati. Viņas dzīve, domas, izjūtas, sajūsma un, iespējams, arī šaubas. No šī viedokļa viņa noteikti ir īpašniece vienai no personiskākajām kolekcijām pasaulē. Kolekcijai, kas nemelo, neizliekas un konjunktūriski nekoķetē, vienlaikus apliecinot, ka māksla var būt un arī ir tikpat organiska dzīves daļa kā ģimene, bērni un katra individuālie pasaules izziņas un pieredzes līkloči.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
