Mārtiņš Ķibilds: Vai esam gana bagāti izcilai koncertzālei?  (145)

Kas ir izcila koncertzāle? Izcila akustika? Teicami apstākļi māksliniekiem un publikai? Citiem vārdiem – saturs? Neapšaubāmi! Bet vai ar to pietiek? Nē. Nav taisnība koncertzāles "lētā" scenārija bīdītājiem, ka primārs ir saturs, bet arhitektūra – sekundāra. Mākslas telpai elpu aizraujoša arhitektūra arī ir primāra, jo tā arī ir māksla un dod cilvēkam iespēju piedzīvot divkāršu mākslas satricinājumu. Ietērpt izcilas akustikas koncertzāli viduvējā "ekonomiskā" būvē būtu izniekota iespēja. Kompromiss, ar ko koncertzālei nodarīts pāri.

"Wow efekts" – šāds termins tiek lietots pat nopietnās kultūras būvju arhitektu prezentācijās. Oslo opernams (autori: pasaulslavenais norvēģu izcelsmes birojs Snøhetta) ir izteikts "wow efekta" paraugs – tu jūties, kā iegājis mākslas darbā, pirms vēl māksla tevi ir uzrunājusi no skatuves. Nav pat jāiet operā iekšā, lai pieredzētu augstās mākslas saviļņojumu. Lai cik triviāla būtu ideja par mākslas tuvināšanu tautai, norvēģi to īstenojuši patiesi gudri – ar humāniem arhitektūras un pilsētvides paņēmieniem. Operas slīpais jumts padarīts par iecienītāko pilsētas laukumu, ko ik dienas apmeklē tūkstoši tūristu un savējo. Bet pats opernams – par Oslo "Eifeli" un "Bigbenu", par norvēģu galvaspilsētas slavenāko simbolu un tautas lepnuma avotu.

Tie jau bagātie norvēģi, jūs teiksiet. Bet, vai bagātību mēra tikai naudā? Mums, trūkuma un krīžu dauzītiem, taču kultūrā tik bagātiem, īpaši pamācošs ir Islandes stāsts. Islandieši savu valsts vēsturē pirmo koncertzāli uzcēla tik baisā krīzē, kādu mēs netikām pieredzējuši. Par spīti vispārējam tautas bankrotam un dusmām, koncertzāle "Harpa" kļuva ne vien par galvaspilsētas Reikjavīkas simbolu, bet par vēl daudz jaudīgāku simbolu visai islandiešu nācijai.

Sākums bija rožains. Treknie gadi. Islandieši "peldējās šampanietī un mētājās ar storu ikriem". Regulāri iepirkšanās lidojumi uz Londonu, dāsni banku kredīti... 2000. gadu vidū Islandes vadība lēma attīstīt agrāko Reikjavīkas Austrumostas teritoriju. Arhitektūras konkursā izvēlējās projektu, aiz kura stāvēja pasakaini bagāts investors Bjorgolfurs Gudmundsons (Björgólfur Guðmundsson). Oligarhs ar kriminālu pagātni un alkohola biznesu Krievijā, devīgs mecenāts, otras lielākās Islandes bankas "Landsbanki" un Londonas futbola kluba "West Ham United" īpašnieks. Otrais islandietis, kura īpašumi novērtēti virs miljarda dolāru. Pirmais bija viņa dēls...

Gudmundsona projekts bija grandiozs. Luksus dzīvokļi un biroji, pieczvaigžņu viesnīca, spa, iepirkšanās ielas, jauna mākslas akadēmijas ēka un visam pa vidu – "Landsbanki" centrālais birojs un koncertzāle kā apkaimes kultūras magnēts (autori: dāņu birojs Henning Larsen Architects). 2007. gadā sākās koncertzāles celtniecība. Taču tad nāca 2008. gada rudens – smagākais trieciens Islandes vēsturē. Ekonomiskajā krīzē valsts teju sabruka. Bankrotēja trīs lielākās bankas, arī "Landsbanki". Mazo valsti kā cunami samala bankrotu, zaudētu noguldījumu un bezdarba vilnis.

Valstij vairs nebija naudas nekam, vienīgais glābiņš – Starptautiskā valūtas fonda aizdevums.

Loģiski, arī koncertzāles būvdarbi aprāvās kā ar stopkrānu. Gudmundsons bija izputējis. 2008. gada martā "Forbes" viņa vērtību lēsa uz 1,1 miljardu ASV dolāru, pusgadu vēlāk – 0 ASV dolāru... No koncertzāles bija uzbūvēta vien trešdaļa. Pamestais būvķermeņa rēgs kļuva par trekno gadu negausības simbolu. Saniknotā tauta pieprasīja to nolīdzināt ar zemi. Aizmirst!

Taču tad notika fenomens, ko šodien islandiešiem patīk atcerēties ar vārdiem "mūs izglāba sievietes". Krīzes drūmākajās dienās par Islandes premjeri kļuva pieredzējusī politiķe Johanna Sigurdardotira (Jóhanna Sigurðardóttir), par Reikjavīkas mēru – Hanna Birna Kristjansdotira (Hanna Birna Kristjánsdóttir), par izglītības, zinātnes un kultūras ministri – jauniņā kreisi zaļā trīs bērnu mamma Katrina Jakobsdotira (Katrín Jakobsdóttir). Tieši Jakobsdotirai dzima trakā ideja koncertzāli glābt – mesties kopā valdībai ar pilsētu, pārņemt to no privātajiem un pabeigt.

Ministrei bija gan praktiski, gan emocionāli apsvērumi. Tika aprēķināts, ka, projektu neturpinot, darbu zaudētu vēl 600 cilvēku, valsts maksātu milzu soda naudas būvniekiem par līgumu laušanu, un nesamērīgi dārga būtu arī nojaukšana. Vēl smagāks būtu emocionālais zaudējums. Islandieši sapni par koncertzāli bija lolojuši jau gadsimtu. Ja tagad to izlaistu no rokām, krīze uz ceļiem notriekto tautu būtu vēl vairāk ieminusi ar seju dubļos. Sakostiem zobiem būvdarbus atsāka, tobrīd tas bija vienīgais "dzīvais" būvlaukums Islandē. Koncertzāli ar nosaukumu "Harpa" (latviski – Arfa) atklāja 2011. gadā, pirms vēl bija atdots SVF aizdevums.

Tobrīd gan tauta valdību nesaprata. "Harpas" celšanu uzskatīja par dzīrēm mēra laikā. Kā drīkst gāzt naudu koncertzālē, kad tās trūkst veselības aprūpei un ir jāslēdz slimnīcas?! Atklāšanas dienā mākslinieki "Harpā" lavījās iekšā pa sētas durvīm, lai aizbēgtu no protestantu pūļa.

Tikmēr valsts strauji atlaba, un jau drīz mainījās arī attieksme pret jauno templi. Tauta, atkal nostājusies uz kājām, nu tajā saskatīja simbolu atdzimšanai, pieminekli sīkstumam, pašcieņai un uzvarai.

Drosmīgi politiķi bija pratuši paraudzīties tālāk par šodienas vēdera raizēm un apjaust dārgā projekta vērtību ilgtermiņā. Kultūru tie uztvēra nevis kā "izdevumu pozīciju", bet kā investīciju. Tas tiešām ir domas triumfs – pieminekli izšķērdībai pārvērst par pieminekli tautas attīstībai. Nav jābrīnās, ka tālaika ministre Jakobsdotira tagad ir Islandes valdības galva.

Skarba patiesība – arhitektūra ir disciplīna, kurā nedrīkst rīkot referendumus. Ja Islandē ļautu balsot tautai, tā savu koncertzāli nedabūtu. Ja tautai ļautu izvēlēties Oslo operas projektu, tā nepiekristu milzīgo jumta laukumu noklāt ar dārgu Itālijas marmoru – Norvēģijā taču pašiem savu akmeņu, cik uziet! Interneta komentāru "eksperti" vienmēr būs zinošāki par profesionāļiem. Taču lielas lietas var paveikt tikai tad, ja daži drosmīgie ir gatavi iet pret straumi.

Abas izcilās ēkas – Oslo opera un Reikjavīkas "Harpa" – plūkušas prestižākās pasaules arhitektūras, pilsētvides un kultūras balvas. Tiesa, operas baltā marmora jumta kopšana maksā neplānoti dārgi. Arī "Harpu" ceļot, īsti neparedzēja, cik dārgi būs mazgāt zvīņainās fasādes 10 000 stikla vitrīnu. Taču neviens arī neparedzēja, ka Oslo opernamu gāzīs riņķī ekskursantu grupas un ienesīs tādu naudu. Neviens neparedzēja, ka Islandē – valstī ar 350 000 iedzīvotāju – koncertzālei būs divi miljoni apmeklētāju gadā. Katrs islandietis pērn "Harpā" bijis vidēji piecas reizes! Plus vēl ārzemju publika, kuras īpatsvars audzis no 2% līdz 7% – arī to neviens neparedzēja. "Harpas" uzcelšana kā slūžas parāva vaļā arvien lielākas valsts un privātās investīcijas kultūrā. Pa šiem gadiem Islandes valsts IKP no kultūras audzis no 3% līdz 6%. Kultūra nevis tērē, bet pelna!

Dārgas kultūras būves prestižās vietās nav izšķērdīga izrādīšanās, bet aksioma – izcilība maksā. Izcils diriģents, dziedātājs vai vijolnieks maksā daudz, tāpēc arī viņu mākslas telpai ir jāmaksā daudz. Tikai ar izcilu ēku izcilā vietā mēs varam atdot godu izcilam saturam. Un apliecināt savu kā civilizētas nācijas briedumu. Prāts, nevis maks, ir tautas bagātības mērs.