Kannu aizkadri jeb Kā es dzinu pēdas Oļegam un bēgu no Deivida

Nekad tā īsti neesmu spējusi ilgtermiņā darīt lietas vai ielaisties ar cilvēkiem, ja nejūtu kādu emocionālu saikni. Sajūtu, ka puslīdz degam par vienām un tām pašam idejām, iestājamies par līdzīgiem principiem un vērtībām, plēšam vienus un tos pašus stulbos jokus, gardu muti ēdam vienus un tos pašus ēdienus un sadzērušies pilnā rīklē dziedam līdzi vienām un tām pašām līdz vēmienam nodrillētām dziesmām. Kad tas viss mūs nokausējis, mēs klusējam un nevienu brīdi nejūtamies par to neērti, jo klusumā mēs dziedējamies, pārdomājam sadarīto un sarunāto, izdarām secinājumus un uzkrājam spēkus atkal nākamajiem ļembastiem.

Taču Kannās klusuma nav. Kannas ir caurcaurēm ļembasts, kam neredz ne sākuma, ne gala, gluži kā ikmēneša obligātajiem maksājumiem. Kannās nevienu brīdi tu neesi viens un klusumā. Ja latviešu literāti pasaulē lepni un arī veiksmīgi nes savu introverto karogu, tad kino ļaudis ir caurcaurēm ekstraverti, jo gluži vienkārši kino ir sociāls pēc savas būtības jau pašā saknē. Ja rakstnieks var nolīst vienatnē savā cellē, kur klusumā kā mazais dieviņš var virpināt sižetu un spēlēties ar varoņiem, dzēst, rakstīt klāt, pa entajiem lāgiem labot un triekties ar pieri sienā, jo domas neraisās tik raiti, kā gribētos vai paredz termiņi, un tēli neklausa, tad režisors nevar nolīst nekur. Viņa darba panākumi slēpjas veselīgā līdzsvarā starp vīziju par savu ideju un radošās rīcības brīvību, ko viņš dod savai komandai. To nepilnas nedēļas laikā apliecināja ne viena vien saruna ar aktieriem un filmēšanas grupas dalībniekiem.