Ļauties rituālam. Gudruna Holka un Eva Vēvere par Rīgas cirku un tā uzskaņošanu  (6)

Jūsu projekts " Uzskaņo Rīgas cirku!" ir veltīts cienījamai kundzei – Rīgas cirka ēkai. Vai variet mums pastāstīt vairāk par to, kādas sajūtas skatītāji var sagaidīt šīs performances laikā?

Eva: Šī performance ir interaktīvs process rituāla formā, kurā klausītāji piedzīvo dažādu skaņu pieredzi un izpēta cirka ēku. Šo performanci mēs saucam par rituālu, jo tās uzbūve un sižets liecina, ka mēs ejam cauri noteiktam pārveides procesam, līdzīgi kā vecā cirka ēka, kas lēnām pārvēršas par jaunu laikmetīgās mākslas platformu. Lielākajai daļai cilvēku dziedāšana sabiedrībā un atrašanās uzmanības centrā ir biedējoši pārdzīvojumi, bet mēs ļaujam notikt arī tam.

Gudruna: Es izmantoju senas Ziemeļvalstu vokālās tehnikas – ganāmpulka saukšanas dziedājumu "kula", kas tradicionāli tika pielietots, lai sazinātos pāri lieliem attālumiem kalnainos rajonos, bet es to izmantoju mūsdienu pilsētvidē. Tādējādi Rīgas cirka apkārtējā arhitektūrā atbalsojas pilsētas skaņas, ar kurām putni un publika var savstarpēji mijiedarboties. Visi var nākt uz uvertīras daļu performanču dienās pulksten sešos un deviņos vakarā – uz šo daļu nav vajadzīga ieejas biļete.

Vai tas, ka jūs abas esat diezgan atšķirīgas kā personības, kaut kādā veidā ietekmē jūsu darbu? Vai ir gadījies piedzīvot kādu smieklīgu atgadījumu vai nozīmīgu brīdi un kā šīs atšķirības atklājas ikdienas darbā?

Eva: Tas, ka mēs esam tik atšķirīgas, protams, ir mūsu lielākais pievilkšanās faktors. Darba procesā Gudruna nodarbojas ar reizināšanu, kamēr es esmu aizņemta ar atņemšanu, un tas izraisa smieklīgus momentus. Vislabākais ir tas, ka Gudruna ir piedzīvojumu meklētāja. Viņai patīk izmēģināt dažādas lietas un iedrošināt arī citus darīt to pašu. Es domāju, ka mūs vieno pastāvīgi brīvības meklējumi – katrai no mums ir šī ļoti spēcīgā iekšējā vajadzība pēc atbrīvojošiem procesiem, bet tomēr katrai no mums tas izpaužas citādi.

Gudruna: Es piekrītu Evai. Es jūtu, ka mēs atbalstām viena otru un patiesi augam kopā. Eva ir spēcīga koncepcijās, un viņa man sagādāja lielu izaicinājumu jau pagājušajā gadā Kopenhāgenā 1:1 dziedāšanas performancē, īpaši mazajā ovālajā tilta torņa telpā radot vizuālo instalāciju, kas burtiski vēl vairāk sašaurināja jau tā ierobežoto telpu.

Jautājums Evai. Vai iespēja strādāt Rīgas cirka ēka tevī rada kādas nostalģiskas sajūtas?

Eva: Protams, manās attiecībās ar ēku ir šis nostalģiskais agrīno cirka atmiņu slānis. Atceros, ka biju kādā izrādē, kur cirka māksliniekiem bija milzīgs patvāris, kurā vārīja tēju, kas vēlāk tika izdalīta publikai, un, sēžot netālu no arēnas, es dabūju konfekti, kas garšoja pēc kafijas un kurai bija dzeltens ietinamais papīrs ar kafijas pupiņām. Man ir arī fotogrāfija, kurā mēs ar māsu pozējam kopā ar lamu vienā no apaļajiem cirka gaiteņiem – mums ir sarkanas acis analogā fotoaparāta zibspuldzes dēļ. Fotoattēli bija dārgi un tika nogādāti mūsu mājās pa pastu dažas nedēļas pēc izrādes. Bet tās ir senas atmiņas. Biju ļoti priecīga redzēt "Svalbāras" izrādi, kas bija cirks tā laikmetīgajā veidolā un man deva iespēju iepazīt krāšņo cirka struktūru, kāda tā ir tagad, ar savu pašreizējo pieredzi un vizuālajā mākslā apgūto.

Un kādas attiecības ar šo ēku ir tev, Gudruna?

Gudruna: Es iemīlējos Rīgas cirkā kopš pirmā mirkļa, kad šeit ierados 29. decembrī! Tā ir veca ēka, kas atklāj visu iepriekšējo cirka dzīvi un mākslas augsto veltījumu un dedzīgās dvēseles, kas vijas cauri tās 130 gadu darbībai. Eva saka, ka viņa pret to izjūt tādu pašu mīlestību un enerģiju.

Esot šeit, strādājot šeit, un, pat guļot šeit cirkā, rodas spēcīga un maģiska saikne ar šo ēku. It kā cirks palīstu tev zem ādas, rādītos tev sapņos, runātu ar mums sapņos un rastu daudz jaunu, smieklīgu ideju, kā arī sniegtu radošus risinājumus darba veidošanai, ko es nedomāju, ka mēs būtu izdomājuši, ja nebūtu cirka. Es jūtos dziļi pagodināta, ka varu piešķirt savu balsi, lai uzskaņotu vecās cirka kundzes dvēseli.

Janvārī es šeit naktīs gulēju viena, un sākumā tas bija bailīgi... naktī es biju nobijusies. Ha-ha-ha. Tomēr pēc dažām dienām – dīvaini, bet sajūta bija tāda, it kā ēka un radības pieņemtu manu klātbūtni. Es ārkārtīgi apbrīnoju Rīgas cirka enerģiju, un savos darba periodos šeit mēs abas piedzīvojām to, ka strādājām ārkārtīgi radoši un ļoti produktīvi. Tādēļ dzīvošanās Rīgas cirkā man ir kā dārga mīlas dēka.

Darboties un dzīvot šajā ēkā jums iespējams, pateicoties Rīgas cirka rezidenču programmai. Kāpēc, jūsuprāt, šādas programmas māksliniekiem ir nozīmīgas un kādi ir jūsu lielākie ieguvumi šajā laikā?

Eva: Man ir bijis aktīvs ziemeļvalstu rezidenču periods pēdējos gados, un tas mani ir aizvedis pie ļoti interesantiem kopdarbiem un iespējām, tai skaitā, satiekot Gudrunu kādā mākslinieku rezidencē Norvēģijā pirms gandrīz diviem gadiem. Tāpēc es esmu laimīga, ka tagad rezidence ir Rīgas centrā, kur var īstenot šāda veida projektus, uzņemot māksliniekus no dažādām disciplīnām un veicinot viņu radošo darbību, kā arī iesaistot vietējos māksliniekus un publiku trakā dialogā.

Gudruna: Dažādas un atšķirīgas mākslinieku rezidenču programmas ir ļoti nozīmīgas, lai nodrošinātu telpu, laiku un iespējas koncentrēties uz konkrētiem darbiem un radītu enerģiju, tīklu un kopdarbu jaunu ideju tapšanai.

Mūsu rezidences laikā mums bija iespēja satikt un rast saikni ar radošiem cilvēkiem no Rīgas cirkam dabiski tuvās vides, kā piemēram, no "Kvadrifrona", tāpēc mēs uzaicinājām Kārli Toni mūsu komandā kā skaņu producentu un mūziķi. Aktieris Āris Matesovičs ir kļuvis par mūsu video producentu. Viņu radošās idejas, kā arī zināšanas un pieredze cirka telpā ir pievienojušas daudz labu lietu projektam. Mūsu viscaur latviešu komandā arī ietilpst gaismas dizainers Krišjānis Strazdīts, ar kuru mūs vieno mīlestība pret cirka kundzi, un kurš pievienoja savu lielo pieredzi no teātra pasaules. Mūsu lieliskā asistente Marita Sanžarevska un mūsu superkuratore Odrija Fišere vada mūs cauri daudzām interesantām situācijām. Turklāt viņas tagad ir iesaistītas Rituālajā performancē. Jau trešo reizi ar mums kā fotogrāfs stradā Valdis Jansons, dāvājot mums skaistas fotogrāfijas, kā arī svarīgus ierakstus un video dokumentācijas.

Rīgas cirka rezidenču programma ir jauna, un tā atrodas ārkārtīgi unikālā situācijā, pateicoties tās apbrīnojamajai telpai, kā arī notiekošajām pārvērtībām, cirka organizācijas spējai patiešām domāt ārpus rāmjiem, un būt novatoriskiem, turklāt tā atrodas Rīgas centrā. Ir tik labi, ka vienā un tai pašā vietā var gan strādāt pie satura veidošanas, gan uzstāties.

Pavisam nesen skaļi izskanēja skandalozā izrāde un iepriekšējā rezidenču projekta dalībnieki "Svalbard Company". Kā ir jūsu gadījumā – vai jūsu mērķis ir provocēt vai drīzāk raisīt cita veida emocijas skatītājiem/dalībniekiem?

Eva: Es domāju, ka mūsu darbs var izraisīt dažādas emocijas. Lielākā daļa cilvēku, kas pērn Kopenhāgenā piedzīvoja projektu "Set Sound to Culture Tower and You", par to runāja kā par "burvju istabu" un savā ziņā mistisku un ļoti intensīvu pieredzi, Gudrunas balss un dažādās vokālās tehnikas un tradīcijas, ko viņa iestrādā savā izpildījumā, aizskar ļoti jutīgus cilvēka eksistences slāņus. Šeit Rīgas cirkā mums ir reāla iespēja aizmirst par savu identitāti un laiku.

Gudruna: Galvenais ir saikne. Kā mēs veidojam vai neveidojam saikni? Sevī un viens ar otru. Kā mēs varam augt, balstoties uz pagātnes pieredzi, tagadnes apzināšanos un cerībām uz nākotni? Mūsu rituālajā performancē "Uzskaņo Rīgas cirku!" viena no galvenajām atslēgām ir tieši šis temats: saikne, mijiedarbība un pārveide.

Eva, Tu tikko jau minēji, ka jūs ļaujat piedzīvot arī pieredzes, kas reizēm sabiedrībā šķiet biedējošas. Kā ir ar apmeklētāju iekļaušanu performancē? Vai tas rada kādus izaicinājumus kā jums abām, tā skatītājam?

Gudruna: Man mūzikā un performancē ir spēcīga vajadzība izaicināt un izpētīt tradicionālos koncertu jēdzienus. Tas ir, ja es savas izrādes nosaucu par "dziesmu instalāciju", tad cilvēkiem ir tendence ierasties ar atvērtāku prātu un mazākām iepriekš veidotām konceptuālajām gaidām, un tas rada ziņkāri un palīdz daudz tuvāk uztvert šo pieredzi ar savu sirdi, ķermeni un maņām.

Eva: Man šķiet, ka man tā ir dabiskā lietu gaita. Cilvēki, tai skaitā es, meklē pieredzes, kurās var iegremdēties, saikni, līdzdalību un tekstūru.

Visbeidzot, pastāstiet, kā jūsu potenciālie viesiem "labāk" sagatavoties, lai no šīs pieredzes iegūtu pēc iespējas vairāk?

Gudruna: viss, kas jums ir vajadzīgs, ir ļauties rituālam ar savu balsi, ķermeni, atvērtu prātu un sirdi. Jums nevar neizdoties. Es esmu dzirdējusi, ka Latviju dēvē par dziedātāju zemi un tas ir lieliski, ka jums patīk dziedāt. Bet šī rituālā performance ir domāta ikvienam, vienalga vai jūs jūtaties kā dziedātājs, vai nē. Dānijā mums ir slavens sakāmvārds: „Katrs putns dzied savā balsī". Tas arī viss. Atveriet sirdi un nāciet un iesaistieties rotaļīgumā kopā ar mums. Kopā mēs piedzīvosim to, kas notiks...

Eva: Esiet vērīgi un atvērti – par to mēs priecāsimies. Jums ir jābūt gataviem doties cauri cirka ēkai, lielākā daļa aktivitāšu ir ar pavadoni, tāpēc jums vienkārši jāuzticas un jāskatās, kur šī pieredze jūs aizvedīs. Vislabākā sagatavošanās ir pilnīga padošanās, iedarbinātas maņas un gatavība pievienoties – jūs nākat uz rituālu!

Performance norisināsies 12., 13., 14. un 15. jūnijā plkst. 18.00 un 21.00 Rīgas cirka ēkā (ieeja no A.Kalniņa ielas puses). Katra notikuma sākuma laikos notiks arī publiski bezmaksas dziedājumi no Rīgas cirka ēkas kupola un 15. jūnijā šo projektu noslēgs radošās darbnīcas ģimenēm.

Raksts tapis sadarbībā ar Rīgas cirku.