Atskats vēsturē. Latvijas valsts dibinātāji – 1941. gada represiju upuri  (93)

No 26 Latvijas valsts dibinātājiem, kuri vēl bija dzīvi valsts okupācijas brīdī 1940. gada 17. jūnijā, padomju represijās cieta 13, galvenokārt redzamākie un aktīvākie sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Vēl divi no Latvijas valsts dibinātājiem – Bruno Kalniņš un Nikolajs Svemps – piedzīvoja nacistu okupācijas režīma represijas. Savukārt Kārlis Kurševics Staļina terorā PSRS bija nogalināts jau 1938. gadā. Otrā pasaules kara gadus pārdzīvoja tikai 12 no 39 Latvijas valsts dibinātājiem.

Vairāk par Latvijas valsts dibinātājiem var uzzināt izstādē "Latvijas gadsimts" Brīvības bulvārī 32 un 2018. gada rudenī izdotajā biogrāfisko eseju krājumā "Latvijas valsts dibinātāji". Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju.

Par visiem 39 Latvijas valsts dibinātājiem lasi šeit!

Jānis Ampermanis Aizsargu formas tērpā. 1930. gadi. Salacgrīvas muzejs.

Latvijas valsts dibinātājs no Latviešu zemnieku savienības Jānis Ampermanis (1889–1942) bija centīgs lauksaimnieks, aktīvs Aizsargu organizācijas dalībnieks savā dzimtajā pagastā. Piederība šai organizācijai un čaklā darbā uzkrātā turība bija pietiekams iemesls, lai 1941. gada 14. jūnijā Ampermani ar sievu Birutu arestētu un izsūtītu. Sieva Biruta no izsūtījuma atgriezusies Latvijā 1940. gadu beigās, bet Jānis Ampermanis sodīts ar nāvi Severurallaga labošanas darbu nometnē Krievijā, Sverdlovskas apgabalā 1942. gada 27. jūnijā.

Latvijas valsts dibinātājs no Latviešu zemnieku savienības Vilis Gulbis (1890–1942) piecus gadus bija neatkarīgās Latvijas Republikas iekšlietu ministrs. Tādēļ viņu arestēja jau 1940. gada 9. oktobrī un apsūdzēja "fašistiskā apvērsuma organizēšanā" un par "aktīvu kontrrevolucionāro darbību, kas izrādīta cīņā pret Padomju Savienību un strādnieku šķiru". Gulbis bez panākumiem tiesā iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka viņu nevar apvainot kontrrevolucionāras valdības izveidošanā, jo viņa darbības laikā Latvijā nebija revolūcijas. Tas, protams, padomju tiesu sistēmu nesatrauca. Spriedums palika negrozīts, un 1942. gada 19. janvārī uz Krievijas PFSR aizvestais Vilis Gulbis tika nošauts.

Latvijas valsts dibinātājs no Latviešu zemnieku savienības Oto Nonācs (1880–1942) bija aktīvs Latviešu pagaidu nacionālās padomes veidotājs 1917. gadā, talantīgs žurnālists un aktīvs politiķis. Lai gan 1930. gadu beigās Nonācs vairs nebija tik pazīstams kā agrāk, pēc padomju okupācijas viņš zaudēja visus amatus. 1941. gada 14. jūnijā Nonācu un viņa ģimeni – sievu Almu un bērnus Ievu un Jāni – arestēja un deportēja. Oto Nonācs mira Vjatlaga labošanas darbu nometnē Krievijas PFSR 1942. gada 21. februārī. Viņa sieva mirusi izsūtījumā 1945. gadā, savukārt bērni 1950. gados atgriezās Latvijā un bez sekmēm centās panākt savu un vecāku reabilitāciju.

Latvijas valsts dibinātājs no Latviešu zemnieku savienības Kārlis Ulmanis (1877–1942), pretēji solījumiem atļaut viņam izbraukt uz Šveici, 1940. gada 22. jūlijā tika konvojēts uz Maskavu, pēc dažām dienām pārvests uz Vorošilovsku (tagad Stavropole). Līdz PSRS un Vācijas kara sākumam viņš dzīvoja ciešā uzraudzībā mājas arestā, taču jau 1941. gada 4. jūlijā tika arestēts "par kontrrevolucionāru darbību". Tuvojoties Vācijas karaspēkam, sākās ieslodzījuma vietu evakuācija. Ieslodzītos, tostarp arī Ulmani, konvojēja pāri Kaspijas jūrai no Baku uz Krasnovodsku (Turkmenbaši). Ceļu uz Sibīriju Ulmanis nevarēja turpināt slimības dēļ, tādēļ viņu atstāja Krasnovodskas cietuma vieninieka kamerā, kur Ulmanis mira 1942. gada 20. septembrī.

Latvijas valsts dibinātājs no Latviešu zemnieku savienības Kārlis Vanags (1883–1942) bija klusas dabas grāmatvedis un baņķieris, taču talants un centība gadu gaitā viņu bija aizvedusi līdz ietekmīgākajiem amatiem Latvijas Bankā. 1940. gadā viņš piedzīvoja neatkarīgās valsts centrālās bankas pārvēršanu par PSRS Valsts bankas republikānisko kantori. 1941. gada 14. jūnijā viņu kopā ar ģimeni arestēja un deportēja. Čekas sastādītajā izziņā par vienīgo kompromitējošo materiālu bija uzdots izraksts par Vanagu no populārās biogrāfiskās vārdnīcas "Es viņu pazīstu". Ar to pietika, lai 1942. gada 9. jūnijā Soļikamskā Krievijas PFSR Kārli Vanagu sodītu ar nāvi. Ģimene no izsūtījuma atgriezās un visaugstākajā padomju iestāžu līmenī, rakstot vēstules Ņikitam Hruščovam un Klimentam Vorošilovam, nesekmīgi centās panākt reabilitāciju.

Latvijas valsts dibinātājs no Latviešu zemnieku savienības Artūrs Žers (1885–1942) bija aktīvs dažādu banku un uzņēmumu darbinieks. Latvijā ienākot Sarkanajai armijai, Žers bija Iļģuciema stikla fabrikas direktors. 1940. gada rudenī viņu atbrīvoja no amata, bet nākamajā pavasarī nacionalizēja viņa lielo zemes īpašumu Cēsu pusē. 1941. gada 14. jūnijā Rīgas dzīvoklī arestēja Žera sievu Hertu un divpadsmitgadīgo dēlu Andreju. Tēva tobrīd nebija mājās, taču viņu apcietināja lauku saimniecībā trīs dienas vēlāk – 17. jūnijā. Žeru notiesāja kā lielsaimnieku un rūpnīcu īpašnieku, kā arī par "līdzdalību strādnieku revolucionārās kustības apspiešanā". 1942. gada 7. janvārī viņu nošāva Krievijas PFSR Kirovas apgabala Vjatlaga nometnē.

Kārlis Kurševics. 1919. gads. Latvijas Nacionālais arhīvs.

Latvijas valsts dibinātājs no LSDSP Kārlis Kurševics (1874–1938) gāja bojā padomju represijās vēl pirms Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Tas tādēļ, ka Kurševics 1920. gadā, ticēdams lielinieku uzvarai, emigrēja uz Padomju Krieviju, lai tur celtu jauno proletariāta valsti. Staļina Lielā terora laikā 1937. gada 25. decembrī Kurševicu, tāpat kā vismaz 21 000 citu latviešu PSRS, arestēja un 1938. gada septembrī nošāva Piemaskavas masu iznīcināšanas poligonā "Kommunarka".

Fricis Menders. 1969. gads. Fotogrāfs Paulis Lazda. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Latvijas valsts dibinātājs no LSDSP Fricis Menders (1885–1971) bija rūdīts sociāldemokrāts – pie savas pārliecības turējies gan cariskās Krievijas laikā, gan neatkarīgajā Latvijā, kad tika ievēlēts LSDSP vadībā. Padomju okupācijas varai Menders bija nevēlams – viņš nebija lielinieks jeb boļševiks, turklāt vēl demokrātijas un brīvību aizstāvis, intelektuālis ar plašu domas vērienu. Pirmoreiz viņu represēja 1948. gadā par "pretvalstisku darbību un pretpadomju literatūras glabāšanu", piespriežot 10 gadus ieslodzījumā. Atkārtoti Mendera kriminālvajāšana tika uzsākta 1960. gadā un 1969. gadā, kad viņu ievietoja slēgta tipa pansionātā "Kapiņi" pie Krāslavas. VDK izjauca arī Mendera bēres, pieprasot tās pārtraukt un apbedījuma vietu pārcelt uz tālāku Rīgas Meža kapu nostūri.

Latvijas valsts dibinātājs no LSDSP Marģers Skujenieks (1886–1941) bija izcils publicists, Latvijas "statistikas tēvs" un institūciju radītājs, nemitīgi klātesošs politikas procesos. Lai gan padomju okupācijas brīdī viņš vairs nedarbojās Ulmaņa valdībā, 1940. gada 12. augustā viņu atlaida no Valsts statistiskās pārvaldes. Septembrī viņu arestēja un aizveda uz Maskavu, kur izmeklēja Skujenieka it kā "savervēto aģentūru, kas organizējusi diversiju un sacelšanos Padomju Savienībā". Absurdie safabricējumi pārvērtās tiesas lēmumā, un 1941. gada 12. jūlijā Maskavā Skujenieku nošāva.

Latvijas valsts dibinātājs no Latvijas Demokrātiskās partijas Erasts Bite (1880–1942) ražīgākos darba mūža gadus veltījis Latvijas tiesu sistēmai – no 1919. gada darbojies Rīgas apgabaltiesā, bijis Senāta virsprokurors, tieslietu ministrs. 1940. gada rudenī viņu no amatiem atbrīvoja un 1941. gada 13. jūnija naktī dzīvoklī Rīgā arestēja. Tajā pašā naktī arestēja arī viņa sievu Zelmu un audžumeitu Ritu. Biti apsūdzēja par dalību komunistu prāvās, tātad – par "cīņu pret Latvijas revolucionāro kustību". Nesagaidījis tiesas lēmumu, Bite nomira labošanas darbu nometnē Molotovas apgabalā 1942. gada 7. februārī. Pēc atgriešanās Latvijā viņa sieva enerģiski cīnījās par vīra lietas pārskatīšanu, taču bez panākumiem, jo tika uzskatīts, ka Bites darbība Latvijas Senātā bijusi krimināla "pēc būtības".

Miķelis Bružis ar ģimeni uz žurnāla "Atpūta" vāka. 1926. gads. Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Latvijas valsts dibinātājs no Latvijas Demokrātiskās partijas Miķelis Bružis (1868–1941) bija ļoti daudzpusīga personība – ķīmiķis pēc profesijas, namīpašnieks, baņķieris un uzņēmējs, sabiedriskais darbinieks, kultūras mecenāts. Pēdējos gados pirms padomju okupācijas viņš sabiedriskajā dzīvē gan vairs nebija īpaši aktīvs. Taču 1941. gada 14. jūnijā Bruži un viņa sievu Ellu deportēja uz Krievijas PFSR. Tam pietika ar formulējumu, ka Bružis ir "bez noteiktas nodarbošanās, ar sabiedriski lietderīgu darbu nenodarbojas, ir sociāli bīstams elements". Vienīgais pierādījums bija izziņa, kas sastādīta pēc 1939. gada enciklopēdiskās vārdnīcas "Es viņu pazīstu". Nesagaidījis ne nopratināšanu, ne tiesu, viņš mira labošanas darbu nometnē Molotovas apgabalā 1941. gada 5. novembrī.

Eduards Traubergs. Ap 1960. gadu. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Latvijas valsts dibinātājs no Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas Eduards Traubergs (1883–1967) bija vīrs ar īpaši raibu dzīvesgājumu. 20. gadsimta sākumā darbojies kopā ar revolucionāriem-teroristiem, studējis sociālās zinātnes un zivsaimniecību, Latvijā bijis vadošs darbinieks dažādos uzņēmumos. Nacionalizācijas dēļ viņš 1940. gadā zaudēja paša vadītos uzņēmumus, taču netika represēts. Pēc 2. pasaules kara Traubergs darbojās dīķsaimniecībās Durbē un Cēsu apkārtnē. Taču okupācijas vara Traubergus nebija aizmirsusi. Eduardu Traubergu, tolaik jau pāri par 65 gadu vecu, kopā ar sievu Annu deportēja uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Izcietis sodu, viņš 1956. gadā atgriezās Latvijā un mūža nogali pavadīja lauku mājās pie Cēsīm.

Latvijas valsts dibinātājs no Latviešu nacionāldemokrātu partijas Atis Ķeniņš (1874–1961) bija viens no pazīstamākajiem latviešu pedagogiem, vēlāk aktīvs politikā, 1930. gadu sākumā bijis arī izglītības un arī tieslietu ministrs. 1940. gada jūlijā, kad padomju okupācijas vara organizēja t. s. Tautas saeimas "vēlēšanas", Ķeniņš kopā ar citiem sabiedriskiem darbiniekiem mēģināja iesniegt alternatīvu sarakstu un pat sagatavoja aģitācijas materiālus. 1940. gada 9. jūlijā iekšlietu iestādes šo iniciatīvu pārtrauca un septembrī Ķeniņu arestēja, inkriminējot "kontrrevolucionāru darbību, kas vērsta pret darba tautu". Izsūtījumā Ķeniņu apžēloja un 1944. gada rudenī viņš varēja atgriezties Rīgā. Taču jau 1951. gadā viņu arestēja otrreiz un kā "buržuāziskās valdības ministru" kopā ar sievu nometināja Kazahijas PSR. 1955. gadā viņu pirms termiņa atbrīvoja un ļāva atgriezties dzimtenē.