Šajās dienās simto jubileju nosvinējusi vēl viena valsts institūcija – Latvijas Nacionālais arhīvs. Valsts prezidents Egils Levits, sveicot Nacionālo arhīvu jubilejā pauda, ka, lai arī simts gadu arhīvam nav daudz, tomēr tas latviešiem kā jaunai nācijai un Latvijai kā jaunai valstij nozīmē nacionālajai pašapziņai būtisku apjautu, ka esam bagāta, ar interesentu un sarežģītu vēsturi apveltīta tauta.
"Arī nosaukuma maiņā mēs redzam izpratnes evolūciju. No Vēsturiskā arhīva, kāds bija pirmais jaundibinātās iestādes nosaukums, līdz Valsts arhīva nosaukumam 1924. gadā. Un šodien mēs suminām Latvijas Nacionālo arhīvu," svinīgajā uzrunā pauda Levits.
Viņš uzsvēra, ka arhīvs ir ne tikai latviešu dzimtu, ģimeņu un zemes dokumentārās atmiņas nesējs. Tas cauri dažādiem laikiem un varām saglabājis juridiskus apstiprinājumus latviešu nācijas un Latvijas valsts leģitīmajām pastāvēšanas tiesībām.
"Es nupat uzzināju, ka Latvijas Nacionālais arhīvs ir atklājis un tā rokās ir nonācis sūtnim Kārlim Zariņam izdoto pilnvaru oriģināls, kas ļoti neparastā veidā ir saglabājies cauri okupācijas režīmam līdz mūsdienām. Mums to nākamgad vajadzētu pienācīgi atzīmēt.
Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas arhīvs spoži pildījis uzticama laikmeta liecinieka lomu. Tāda liecinieka, kura dokumentos un faktos balstīto liecību un neitrālo balsi nevar ignorēt.
Īpaši jāuzsver divi visu sabiedrību saviļņojušie procesi, kas nebūtu iespējami bez arhīva un tajā strādājošo entuziastiskas iesaistes. Pirmais, ko es gribētu minēt, ir 1940. gadā padomju okupācijas rezultātā nacionalizēto īpašumu dokumentācijas atgūšana 90. gados. Šie arhīva dokumenti bija pamats denacionalizācijai, kas tika veikta pirmajos gados pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Un tagad pavisam nesen ir Latvijas PSR Valsts drošības komitejas mantojuma daļas digitalizācija un publiskošana. Ar šo tiek pavērta viena ļoti traģiska lapaspuse latviešu tautas un Latvijas valsts vēsturē, taču šī lapaspuse pieder mums, mūsu vēsturei, un mums tā ir jāizzina un jāpēta.
Šo apjomīgo funkciju izpilde bija daļa no vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas procesa. Latvijā šis process vēl nav pilnībā noslēdzies, un tas ir jāturpina," sacīja valsts prezidents.
Viņš arī akcentē, ka arhīvs ir valsts iestāde, kas klusi un godprātīgi pilda savu uzdevumu, taču tā nepārvērtējamā nozīme izgaismojas un kļūst skaidrāka tieši laikmetu maiņā, nevis ikdienā.
"Varbūt tāpēc paša arhīva balss parasti ikdienā skan klusināti, un tā darbinieku pūliņi no valsts un sabiedrības puses pilnībā vēl netiek adekvāti novērtēti. Taču tam būtu jāmainās.
Agrāk spēkā bija tēlains apgalvojums, ka arhīvs ir dokumentu "debesis". Ar to saprotot teju aizmirstu vietu, kur papīri dzeltē un kur tos varbūt gadu desmitiem, simtiem neviens pat nepāršķirsta.
Mūsdienu digitālajā laikmetā dokumentārajam mantojumam ir piešķirta papildu ilgmūžība un ikviens tam var pieslēgties no savas viedierīces gandrīz jebkur pasaulē.
Mainās tehnoloģiskie instrumenti un to pielietošanas veidi, arī apjoms, kādos arhīvu saturu šodien iespējams apstrādāt un izmantot. Tas nozīmē mūsu vēsture kļūst pieejamāka, mēs to varam labāk izprast un lietot arī ikdienā – pētniecībā, savai vēstures apjausmai," sacīja Levits.
Atgādinām, ka 1919. gada 29. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņem lēmumu par Valsts Vēsturiskā arhīva dibināšanu.
Latvijas Nacionālajā arhīvā glabājas 22,3 miljoni lietu, kas izvietotas 21 ēkā visā Latvijas teritorijā. Arhīvā strādā 421 darbinieks un gada laikā tas izsniedz 18 000 izziņas, bet pats vecākais dokuments, kas tiek uzglabāts arhīvā, ir datēts ar 1220.gadu un tas ir bīskapa Alberta raksts par Sv.Jura hospitāļa-patversmes dibināšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
