Asinszemes koncepts ir ASV vēsturnieka Timotija Snaidera radīts – termins "asinszeme" apzīmē mītisku teritoriju, kurā asiņainā veidā tika risināti 20. gadsimta konflikti. "Mūsu apziņa joprojām atrodas šo konfliktu izraisītā ietekmē. Sabiedrības apziņā tie kolektīvi ir iezīsti kopā ar mātes pienu, ko nevar mehāniski atdalīt. Sabiedrības apziņai ir nepieciešama lēna, soli pa solim, kolektīva psihoterapija, un māksla ir līdzeklis šīs terapijas veikšanai," uzsvēra Kairišs.
Pirmais un svarīgākais solis – uzdrošināties par šīm traumām runāt atklāti, ko viņš dara savā topošajā filmā "Piļsāta pi upis", kas uz ekrāniem nonāks 2020. gada sākumā. Jaunās spēlfilmas scenārija pamatā ir latviešu trimdas autora Gunara Janovska tāda paša nosaukuma romāns, un tas ir mīlas stāsts uz 20. gadsimta 30.–40. gadu vēsturisko pārmaiņu fona. Filmas galvenajam varonim Ansim jāizvēlas starp divām sievietēm un trim varām, turklāt pāris gadu laikā viņš no neveikla jaunekļa pārtop par vīrieti, kura lēmumi izvēles priekšā liecina par cilvēkā "cīši" iekodētu humānisma stīgu.
Filmā, ņemot vērā tajā atainotos vēsturiskos notikumus, skanēs vairākas valodas, taču tās pamatvaloda būs līdz šim uz lielā ekrāna tikpat kā nedzirdētā latgaliešu valoda. "Liels gandarījums, ka mēs šo episko un komplekso stāstu esam spējuši izstāstīt valodā, kura daudzu uztverē nemaz neeksistē, un Eiropas Savienība to iekļāvusi izzūdošo valodu sarakstā," stāstīja režisors.
Atsaucoties uz 1917. gadā notikušo Pirmo Latgales latviešu kongresu, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē, viņš secināja, ka 1918. gadā, dibinot Latvijas valsti, būtībā notika Latgales pievienošana pārējai Latvijai, turklāt ne pārāk demokrātiskā veidā. "Ja mēs šodien runājam par tiesiskuma principu atjaunošanu valstī, tad domāju, ka vēl svarīgāk par dažu blēžu sodīšanu ir vēsturiskā tiesiskuma atjaunošana jeb izlīgums, kas ir daudz dziļāks sabiedrības attīstības jautājums."
Kā salīdzinošu piemēru mūsu nespējai pierādīt sevi kā izprotošu un iekļaujošu sabiedrību Kairišs piesauca nievājošos komentārus par Egilu Levitu, proti, ka Latvijas prezidents nedrīkst būt ebrejs, kurš turklāt lielāko daļu savas dzīves pavadījis trimdā, tāpēc nekādā gadījumā nevar būt definējams kā "viens no mums".
Un tieši sabiedrības šaurpierīgums ir galvenais iemesls, kādēļ arvien tiek runāts par latgaliešu kultūras, tostarp arī valodas, nonivelēšanu un neatzīšanu.
Kairišs nonāca pie retoriska jautājuma, proti: vai šāds kvazilatviskums, kurā tiek piesmieta un iznerrota Latvijas pamatnācija, ir iemesls patriotismam? "Latgale tiek pārvērsta par butaforiju. Latgaliešiem tiek izoperēta viņu kultūratmiņa, un viņi mākslīgi tiek pārvērsti par mankurtiem – cilvēkiem, kuri zaudējuši savu vēsturisko atmiņu. Un viņiem viss kļūst vienaldzīgs. Viņi lēnām pieņem savas kultūras galu. Klusējot noraugās, kā ciems Kūki (koki – latgaliski) pārvēršas par Kūkām, kaut latgaliski vārdu "kūkas" nemaz nelieto. Tad jau "kūkus" vajadzēja pārsaukt par "peirāgiem"!"
Tā nebūt nav kāda latgaliešu kaprīze, jo latgaliešu kultūra ir arī latviešu kultūrtelpa, turklāt, tā kā vislielākais skaits latgaliešu dzīvo Rīgā, tad tas nav tikai reģionāls jautājums. "Ja mūsu latviešu elite nespēj iestāties par latgaliešu kultūru, tās attīstību un valodu, tad manā uztverē dziļi provinciāla ir nevis Latgale, bet gan mūsu elite."
Kairišs gan atzina, ka arī pašiem latgaliešiem šajā procesā ir jāuzņemas nozīmīgāka loma, proti, nav jāgaida, kad "pasauks pie lielā galda", bet pašiem jāieņem sava vieta.
Asinszemes kontekstā Latgale un latgalieši lielā mērā izšķir Latvijas kā vēsturiski taisnīgas valsts attīstību. Tādas valsts, kurā tiek respektētas mazākuma tiesības un kura savu bagātību saredz visādībā, nevis vienādībā.
"Traumētajai latviešu apziņai ir nepieciešama dziedniecība, taču nevajag meklēt šamaņus un zīlniekus kādā vientuļā Pļavnieku dzīvoklī. Savu traumu tu vari pārvarēt, to apzinoties, integrējot savā arhetipiskajā telpā un garīgi pāraugot tai pāri, nevainojot nevienu un nevainojot sevi, nepaslaukot vēstures putekļus zem tepiķa. Tad asinszemēs izlietās asinis kļūs par dziedinošu straumi, kura plūst pa skaidras realitātes gultni, visus asumus un šķēršļus uztverot kā netraumētas psihes izaicinošus pārbaudījumus," rezumēja Kairišs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
