Izstādes scenogrāfe Anna Heinrihsone kleitai atvēlējusi atsevišķu telpu, kur atrodas ne vien pats tērps un attiecīgā laika interjera elementi, bet fonā skan vācu komponista Riharda Vāgnera mūzika un gaisā virmo tam laikam raksturīga, speciāli šai izstādei ģenerēta smaržu buķete.
Evas Braunas kleitu kā trofeju ieguvis kāds padomju armijas gruzīnu izcelsmes virsnieks. Kara beigās viņš bijis viens no tiem, kam bijusi izdevība iekļūt Hitlera bunkurā, kur, pēc nostāstiem, pavisam viņa rīcībā nonākušas četras kleitas, no kurām trīs novalkāja viņa sieva Tbilisi, bet ceturtā īsti viņai nav derējusi un, visticamāk, bija pārāk grezna grūtajiem pēckara gadiem.
Šo kleitu virsnieks tālāk atdevis māksliniekam Sergejam Paradžanovam. Paradžanovs Evas Braunas kleitu ilgi glabāja pie sevis, bet pirms nāves uzdāvināja sev labi zināmajai mākslas zinātniecei, vairāku grāmatu autorei Nino Lapiašvilli. Viņa, apzinoties šīs kleitas īsteno vērtību, nodeva to tālāk modes vēsturniekam un kolekcionāram Aleksandram Vasiļjevam, kurš nu parūpējies par to, lai īpašās kleitas stāsts apceļo pasauli, atgādinot par tās valkātājas traģisko likteni.
Evas Braunas eksistence bija veiksmīgi glabāts Nacistiskās Vācijas noslēpums. No tautas divpadsmit gadu garumā rūpīgi tika slēpts, ka jaunā, simpātiskā sieviete ir Ādolfa Hitlera mīļākā un pēdējās viņu abu dzīves stundās – arī viņa sieva. Pēc Ādolfa Hitlera šofera Ērika Kempka teiktā – Eva Brauna bija nelaimīgākā sieviete Vācijā. Viņas liktenis bija traģisks – visu mūžu, kopš sastapusies ar Hitleru, Eva Brauna ir gaidījusi viņu, ilgus gadus samierinājusies ar otrā plāna lomu, vairākkārt arī mēģinājusi atņemt sev dzīvību, tādējādi kaut uz neilgu laiku pievēršot sev nedalītu fīrera uzmanību. Galu galā – viņi abi palika kopā arī nāvē, 1945. gada 28. aprīlī kopīgi izdarot pašnāvību.
Izstāde "Otrā pasaules kara mode 1938–1945" Liepājas muzeja filiālē "Liepāja okupāciju režīmos" K. Ukstiņa ielā 7/9 skatāma līdz 2019. gada 29. decembrim.