'Domuzīmes' diskusija. Humanitārais akcents krīzē  (6)

Žurnālistes Aijas Cālītes vadītā sarunā piedalās Rūta Muktupāvela, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, Rektoru padomes priekšsēdētāja; Skaidrīte Lasmane, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes emeritētā profesore; Zanda Gūtmane, Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne, asociētā profesore; Didzis Bērziņš, LU Sociālo zinātņu fakultātes docents un pētnieks (līdz 1. septembrim); Artis Svece, filozofs un publicists, LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents; Jānis Vādons, valodnieks, Ventspils Augstskolas pasniedzējs.

Skaidrīte Lasmane. Jau vismaz pārdesmit gadu, ja ne ilgāk, no akadēmiskajām datubāzēm neizzūd humanitāro zinātņu krīzes (humanities crisis) jēdziens. To pavada satraukums par humanitārās jomas — zinātnes un izglītības — likteni. Par krīzes pazīmēm atzīst finansiālo resursu atbalsta trūkumu, krasu humanitāro zinātņu programmu samazinājumu augstskolās, literatūrai, vēsturei, filozofijai, mākslām atvēlēto stundu skaita būtisku kritumu skolās. Vecāki saviem bērniem iesaka izvēlēties daudz praktiskāku un labāk nodrošinātu nākotni. Pieaug skepticisms attiecībā uz humanitārā lauka vērtību, slēpti un atklāti izskan šaubas par tās jēgu un nozīmi.

Zanda Gūtmane. Mans darba mūžs sākās neilgi pēc neatkarības atgūšanas, un tolaik auditorijas bija pilnas, humanitāro zinātņu programmās valsts finansētās budžeta vietās bija daudz studentu. Situācija ir pilnīgi mainījusies.

Rūta Muktupāvela. Latvijas Kultūras akadēmija tika izveidota saskaņā ar tās dibinātāja Pētera Laķa ideju, lai nodrošinātu atjaunoto nacionālo valsti ar «ideoloģiski nepiesārņotiem» humanitāro zinātņu speciālistiem, un šis lēmums atbilda situācijai, kāda valstī bija pirms 30 gadiem. Tajā laikā humanitāriķu misija bija ļoti skaidra.

Artis Svece. Ir jānošķir zinātņu un izglītības liktenis Latvijā. Tas nav identisks. No otras puses, šie likteņi attīstās paralēli. 90. gadi bija trieciens visiem, tad finanšu krīzes laiks, arī 2016. gads, kad radikāli samazinājās budžeta vietu skaits universitātēs. Mums īsti nav bijis ilgāka laikposma, kad var uzkrāt spēkus. Līdzīgi kā Latvijas 20. gadsimta vēsture kopumā — ik pēc mirkļa trieciens, kaut kas tiek uzaudzēts un atkal aizvākts.

Runājot par humanitārajām zinātnēm, varu pateikt savu izjūtu par filozofiju, proti, tā neatbilst sabiedrībā valdošajai gaisotnei un ideoloģijai. Viss, kas nedod acumirklīgu guvumu un apmierinājumu, ir lieks un traucē. Bet, kad visi grib rosīties un darboties, filozofi saka: paga, padomāsim! Tas mūsu laika cilvēkus kaitina — gan administratorus, gan bieži vien studentus.

S. L. Vai, atskatoties tālākā pagātnē, nevajadzētu atzīt, ka daži triecieni ir bijuši svētīgi. Kad ideoloģizētā padomju humanitāro zinātņu sistēma Latvijā sabruka, tas tomēr bija neizbēgami un vajadzīgi. 90. gadi bija pārejas gadi, kuros daudz kas varēja pavērsties citādi. Latvijas specifika un varbūt atsevišķu tās zinātnisko institūtu vadītāju vaina, ka viena otra nozare aizgāja tālu no pieprasījuma, jo nespēja pārkārtoties vai ļāvās iedomātai izredzētībai un augstprātībai. Dažas nozares aizgāja gandrīz pagrīdē. Tikai pēdējā gadu desmitā dažas auglīgas klātesamības pazīmes Latvijā jau samanāmas, piemēram, literatūras, mākslas un folkloristikas institūta darbībā. Bet tā jau notiek, ka priekšplānā laiku pa laikam izvirzās kāda no fakultātēm, kā teiktu Kants, jeb nozarēm. Kādreiz tā bija filozofija, citreiz vēsture vai pat literatūras teorija utt.

A. S. Man liekas interesants Vācijas piemērs. Austrumvācijā universitātes tika attīrītas no gandrīz visiem sociālisma laika profesoriem. Tos nomainīja ar rietumniekiem. Šeit tas nenotika. Bija izmaiņas, bet daudz mazākas. No vienas puses, jā, Austrumvācijas universitātes daudz ko ieguva; no otras puses, cilvēki Austrumvācijā jūtas atsvešināti no institūcijām, kuras uzurpējuši rietumnieki, un tas rada lielas politiskas un sociālas problēmas. Šobrīd vēl ir par agru novērtēt šo izvēļu sekas.

S. L. Tas tiesa, pie mums šī pāreja bija saudzējošāka. Bet man jāteic — humanitāro zinātņu un mākslu prestižs Eiropā vispār nav īpaši augsts. Mediju kultūra un komercializācija darījusi savu un humanitārajām zinātnēm liek palikt iepakaļ no lielās laikmeta straumes. Pašlaik par galvenajām zinātnes jomām uzskata tās, kuras ražo naudu. Šajos apstākļos humanitāro zinātņu pārstāvji meklē jaunus un mūsdienīgus argumentus, lai aizstāvētu tiesības uz pastāvēšanu un pārliecinātu, kāpēc humanitārā nozare ir vajadzīga, neraugoties uz to, ka tūlītēju labumu un praktiskumu tajā patiešām grūti saskatīt un naudu tā īpaši daudz neienes.

Didzis Bērziņš. Manā apvienotajā studenta un pasniedzēja pieredzē ir pēdējie 15 gadi, arī krīze, ko piedzīvojām iepriekšējās desmitgades beigās. Tā ieviesa lielas pārmaiņas. Bet cieta visi, ne tikai zinātnes. Tomēr jau pirms dažiem gadiem bija redzams, ka humanitārās un sociālās zinības ir ļoti slikti atkopušās no krīzes, mēs joprojām neesam atgriezušies pat pirmskrīzes laika raksturlielumos.

Z. G. Krīzes laikā un pēc tās Liepājas Universitātē nācās radikāli pārveidot visas humanitāro zinātņu programmas, modernizēt, padarīt daudz praktiskākas, izdomāt kādu īpašu piesaisti, lai noturētu potenciālo studētgribētāju interesi. Process bija vajadzīgs, tomēr pārmaiņas nevar būt bezgalīgas. Tāpat mēs nedrīkstam kļūt tikai par jaunu atrakciju izdomātājiem, aizejot prom no humanitāro zinātņu pamatbūtības. Ilgtermiņā nemitīgas cīņas un apdraudējuma situācija nav normāla.

Pašreizējā izglītības politika humanitārās zinātnes vērtē caur matemātisku mērvienību prizmu, un tāda pati tendence jau nostiprinājusies arī kultūrpolitikā.

R. M. Valsts atvēlētais finansējums humanitārajām zinātnēm precīzi uzrāda politiķu attieksmi, un tas ietekmē arī potenciālo studentu attieksmi pret šīm jomām, nosaka to vietu kopējā sabiedrības vērtību sistēmā. Jau ir ierasts, ka studējošo skaits humanitārajās zinātnēs ir viszemākais, piemēram, pagājušogad no 27,6 tūkstošiem pirmkursnieku tikai 2,2 izvēlējās studēt humanitārajā un mākslas zinātņu jomā.

Pateicoties pašreizējam izglītības un zinātnes politikas veidotāju redzējumam un izpratnei, finansējums, apgūstot dažādus ES finanšu instrumentus, liek orientēties uz t. s. STEM jomu — science, technology, engineering, mathematics. Savukārt finansējums humanitārajām zinātnēm valstij ir jānodrošina no iekšējiem resursiem. Un, kā rāda zinātnisko projektu konkursu rezultāti, disproporcija starp humanitāro un sociālo zinātņu, no vienas puses, un dabas zinātņu finansēšanu, no otras, ir nesamērīga.

Jānis Vādons. Situācija ir vērsta divos virzienos: no personiskā līmeņa uz sabiedrisko un otrādi. Ne tikai ES finansējuma, bet arī valsts līmenī uzrādās, ka māksla un humanitārās jomas tiek atstātas tādā kā hobija līmenī. Mēs varbūt esam gatavi izlokšņu pētniekam jubilejā pasniegt kādu puķu pušķi, bet, kad ir runa par naudu, kad jābūt reāliem mērķiem, tad tā tiek novirzīta citiem mērķiem.

Augstskolā novēroju, ka jaunieši ir ļoti praktiski orientēti, un izpratne par to, ko nozīmē aptvert visu kopainu un par to domāt, bieži vien ir piezemēta. Studenti labi uztver praktiskus uzdevumus, bet, tikko ir kāds reflektējošs, analītisks darbs, kurā vienkārši vajag rakt un meklēt, bet tūlītēju ieguvumu students neredz, bieži atskan jautājums: kādēļ mums to vajag?

Sabiedriskajā līmenī bieži ir tieši tāpat. IT joma, fizika, inženierija — tur it kā saskatām materiālos ieguvumus.

Tomēr humanitārā joma arī piedāvā būtiskas atbildes. Kad redzam kopsakarības gan no eksaktā, gan humanitārā skatpunkta, tad sabiedrība attīstās harmoniski un spēj izprast, kādā situācijā tā atrodas, kādu mērķu vārdā kaut kas notiek, kas mēs esam tagadnē un varētu būt nākotnē.

R. M. Viens no valsts sniegtā t. s. bāzes finansējuma noteikšanas instrumentiem valsts augstskolām ir absolventu aptaujas. Ja, piemēram, mākslas augstskolu beidzēji savā atalgojuma kategorijā pirmajos gados pēc absolvēšanas neieņem visaugstāko līmeni, vai tas nozīmē, ka tiek ražoti «nelietderīgi» speciālisti?

S. L. Es tomēr gribētu atgriezties pie argumentiem, kas apliecinātu, kāpēc humanitārais atzars zinātnē un izglītībā sabiedrībai ir tik būtisks. Atsaukšos uz Konfūciju, par kuru kāds ir teicis, ka to, ko šis izcilais ķīniešu domātājs labi pārzina, nevar izdarīt.

Konfūcijs savā laikā deva ideālu uzstādījumu, kādai jābūt sabiedrībai, kādam jābūt ierēdnim, cilvēkam, valstij, kādai jābūt ētikai, un līdz šodienai ķīnieši savos pētījumos, iespējams, arī domāšanā, uz viņu atsaucas. Vai mūsdienās ir cilvēks, kurš iedrošinātos uzņemties Konfūcija lomu? Un vai kāds viņu ņemtu par pilnu vai uzklausītu? Mūsu gadsimts ir pārāk pragmatisks, uz tūlītēju labumu un darīšanu vērsts, nevis uz dziļa kopsakara domāšanu un jauniem sabiedrības un cilvēka pilnveides projektiem sagruvušo vietā. Jāatzīst, ka jābūtības, kopsakara, pilnveides, ideālu domāšana allaž ir bijusi mākslas un humanitārā lauka funkcija.

R. M. Ja pieminam Konfūciju, nevar nepieminēt Ķīnu un tās pašreizējo izaugsmi, kas balstās konfucionisma ideoloģijā. Varbūt paši esam vainīgi, ka pārāk maz izceļam humanitāro zinātņu sasniegumus un lietderības aspektu? Humanitāriķi un filozofi mēdz «aiziet sevī», norobežoties no ikdienības.

J. V. Tieši tā! Ja mēs sabiedrībai humanitāro akcentu nekur nepiedāvājam, ja sabiedrisko domu veido TV šovu vadītāji un pavāri, tad skaidrs, ka ikdienas dienaskārtība citāda nemaz nevar būt, kā vien tajā ārkārtīgi piezemētajā, labākajā gadījumā pragmatiskajā līmenī. Un vēl var vaicāt, vai izprotams, kas mums dod īsto labumu? Cilvēku vēlmes un motivācija bieži vien ir tūlītējā labumā balstītas. Ja mēs dienaskārtību mērķtiecīgi nepavirzīsim ārpus šīm robežām, tad nekas nemainīsies.

Protams, svarīga ir arī humanitāro zinātņu spēja izgaismot savu ieguldījumu. Piemēram, bija interesanti novērot, ka humanitāras ievirzes tīmekļa portāls zinātnes gada sasniegumu apkopojumā nebija iekļāvis neko no humanitāro zinātņu jomas.

Kā jūs saredzat, vai to iespējams mainīt?

S. L. Par humanitārajām lietām varam runāt vismaz trejādi. Pirmais — gausties par krīzi, par atzīšanas un finansiālā atbalsta trūkumu. Izskatās, ka tas līdz šim Latvijā bijis galvenais diskurss, dominējošs arī atsevišķu zinātnisko institūtu vadītāju intervijās, faktiski viņu vēstījumā sabiedrībai. Otrais — meklēt, kā praktiski tikt pie finanšu līdzekļiem, kā rakstīt veiksmīgus pētniecības projektus. Tas būtu pragmatiski optimistisks variants.

Trešais, ko gribu uzsvērt šodien, — rast mūsdienīgus argumentus par labu humanitārai izglītībai un domāšanai, tās aizstāvībai un aizsardzībai pret tuvredzīgu prakticismu un komerciālu aprobežotību. Ceturtais variants — paškritiski izvērtēt sevi un domāt, kā pārkārtoties, ko mainīt un kā pārvērsties (tas no Raiņa), lai atrastu vietu mūsdienu komunikācijas vai citu tehnoloģiju revolūcijas laikmetā. Varbūt piedāvāt Krišjānim Kariņam šo diskusiju — viņš taču pats ir valodnieks... Pirmo reizi Latvijai ir premjerministrs ar valodnieka izglītību.

Z. G. Tas ir ļoti būtisks solis — no gaušanās pāriet uz izskaidrošanas, priekšlikumu, rīcības stadiju. Manuprāt, ir jāpievērš plašākas sabiedrības uzmanība augstākās izglītības sistēmai, lai cilvēki saprastu studiju programmu sadalījumu akadēmiskajā un profesionālajā virzienā.

Jaunieši pašlaik biežāk tiek mudināti izvēlēties studēt profesionālajās programmās, jo pēc to beigšanas ir skaidri zināma nākamā profesija. Piemēram, nereti izvēle notiek par labu programmai, kuru beidzot, var saņemt kultūras darba vadītāja kvalifikāciju. Turpretī akadēmiska bakalaura programma, kas veltīta padziļinātām kultūras studijām un var dot labu humanitāro zinātņu pamatu, potenciālajos studentos izraisa šaubas — vai nebūs velti tērēts laiks un nauda.

Humanitārās programmas būtībā ir akadēmiskas. Un tās bieži vien šķiet mazāk izmantojamas, mazāk noderīgas. Valda stereotipi, ka akadēmiskās programmas nav piemērotas darba tirgus vajadzībām.

Tas lielā mērā arī ir augstskolu klupšanas akmens — akadēmiskās programmas tiešām ilgstoši ir bijušas fokusētas uz pētniecību.

Potenciālajam studentam, zinot, kāds Latvijā ir zinātnes finansējums, jābūt īpaši motivētam studēt akadēmiskajā programmā. Šo problēmu varētu novērst, atsakoties no striktā dalījuma un piedāvājot vienotas bakalaura līmeņa studijas, izņemot programmās, kuras sagatavo stingri reglamentētu profesiju pārstāvjus. Bakalaura programmas modelis bez iekšējā nošķīruma veiksmīgi darbojas citviet Eiropā — visās programmās akadēmiskās un praktiskās prasmes ir līdzsvarotas, savukārt pēc to pabeigšanas iespējams īsā programmā iegūt kādu īpašu kvalifikāciju, ja tas ir nepieciešams. Šāds ceļš būtu daudz izdevīgāks, jo mēs iegūtu praktiķus ar plašāku nozares izpratni un redzējumu.

J. V. Gaušanās tiešām neko nevar dot. Vienīgais resurss — attīstīt gudru sabiedrību, ko veido vispusīgi cilvēki ar līdzsvaroti attīstītām smadzenēm. Svarīga ir arī sabiedriskajā telpā izskanošā filozofija, idejas, politiķu izteikumi un lēmumi. Un neļauties vienkāršotiem priekšstatiem un virspusēji smukam pašapmānam. Izglītības reformā, no vienas puses, sakām, ka būs integrētas kompetences un kopsakarībās balstītas zināšanas; no otras puses, mēs gribam lielāku specializāciju, lai gan tas nozīmē vēlmi iet uzreiz divos virzienos. Līdzsvara atrašana prasa viedu risinājumu. Nedomāju, ka esošās iestrādnes ved iecerētajā virzienā.

R. M. Starp citu, interesanti dati atklājās pēdējās socioloģiskajās aptaujās: darba devēji ir ieinteresēti iegūt tādus speciālistus, kam būtu plašas, starpdisciplināras zināšanas. Darba ņēmējiem jābūt atvērtiem, mācīties un strādāt gribošiem, lai viņiem deg acis. Savukārt specifiskās iemaņas un prasmes var apgūt darba procesā. Jo īpaši tas ir aktuāli mūsdienās, kad vairs nav iespējams droši prognozēt, kādas prasmes darba tirgū būs nepieciešamas kaut vai pēc pieciem gadiem. Šobrīd darba devēji meklē vispusīgi attīstītas, komunikablas personības, kas savukārt ir tieši saistīts ar humanitāro jomu. No otras puses, vecāki un studējošie patlaban dod priekšroku šauro, konkrētu kompetenču, prakšu un prasmju apguvei.

J. V. Bet tas taču skaidri postulēts arī jaunajā izglītības saturā. Šaura specializācija ir obligāta jau vidusskolas līmenī, lai gan neba velti vismaz līdz šim to dēvējām par vispārējo izglītību.

S. L. Zināmā mērā tā ir arī humanitāro zinātņu atbildība, ka nav Latvijas kā valsts vai kāda cita kopsakara un idejas, kuras vārdā cilvēks būtu motivēts kaut ko reāli darīt savas un citu pilnveides labā. Projekti, kas tiek rakstīti humanitārajās zinātnēs, bieži vien ir vairāk saistīti ar izdzīvošanas mērķi un konjunktūru nekā koplabumu.

Kas notiek ar pētnieku, cilvēku, politiķi, ja nav šī virsuzdevuma — «kā vārdā?» Kā vārdā es kaut ko daru? Te ir tas paliekošais Konfūcija gadījums, ka viņš to saprātīgo cilvēka, valsts, sabiedrības modeli uzbūvēja un atstāja citu labā.

Komerclabuma un kopsakara domāšanas nespējas dēļ mediji izplata ne vienu vien muļķīgu ideju. Piemēram, «Cibiņš vairs nav vajadzīgs». Bet kāpēc tam nav asas un nopietnas humanitāro speciālistu pretdarbības? Humanitārie tikai velk dzīvību ar saviem projektiņiem, kamēr tiek grauta Latvijas kultūra...

D. B. Pieļauju, ka mums nav vērts citam citu pārliecināt, ka stāvoklis ir slikts vai varētu būt labāks. Galvenais jautājums: kāpēc tā ir? Mana ķecerīgā doma — ja tik liels un nepārprotami ar intelektu un darbspējām apveltīts ļaužu kopums šādu stāvokli pieņem, tad vai nu nemaz tik slikti nav, vai arī stāvoklis ir tiešām slikts — jo mēs nespējam pašorganizēties un mums tomēr pietrūkst intelektuālās un radošās kapacitātes. Vai arī esam tik bailīgi, ka šāda situācija mums šķiet drošāka un labāka nekā iespējamās alternatīvas. Varbūt patiesībā īstai, atvērtai konkurencei neesam gatavi?
Vai mēs ceram, ka politiķi nāks un teiks — humanitārie ir tas, kas ir vajadzīgs? Vismaz manā pieredzē tā vēl nav bijis, un nedomāju, ka tuvākajā laikā būs. Jebkurā krīzes situācijā zinātnē humanitārās un sociālās jomas cietīs pirmās. Vai ceram, ka tauta nāks un teiks: mums attīstību un naudu nevajag, galvenais, lai bērni lasa grāmatas? Tā arī nav bijis. Tā var būt, tā arī kādā mērā vajadzētu būt, bet tad mums tas ir jāpanāk.

Mēs visu šo laiku neesam spējuši pašorganizēties. Jo tas arī ir mūsu uzdevums — nemitīgi gan sabiedrību, gan politiķus pārliecināt, ka bez mums nevar. Bet tas šajos 30 gados nepārprotami nav izdevies.

Pirms pāris gadiem tādā nolūkā sanācām dažas reizes kopā — ko darīt, kā rīkoties? Facebook grupa Humanitāro un sociālo zinātņu atbalstam joprojām ir, bet patlaban tur cirkulē drīzāk birokrātiska informācija. Ik pa laikam kāds grupas pārstāvis uzraksta par problēmām, bet ar to arī viss apstājas... Uzskatu, ka šādai grupai jādarbojas kā «spiediena grupai», bet mēs varbūt dažkārt nesaprotam, ka tas ir ilgstošs process. Kuram ir laiks vai griba ar to ņemties? Nevienam! Tad ir jautājums: vai humanitāro cilvēku vidū ir līderi?

S. L. Vai politiķu virziens ir vienīgais un galvenais, kurā mums jāskatās? Jāpiekrīt, ka līderu daudzkārt pietrūkst. Taču līderiem un viņu idejām, ja tās ir tālredzīgi cilvēcīgas, vajadzīgs gudrs atbalsts. Viens no atbalsta sniedzējiem mūsdienās ir plašsaziņa, it īpaši interneta mediji. Varbūt kļūdos, bet šķiet, ka kultūra lielākoties ir mediju, nevis humanitāro nozaru ziņā. Kultūra nozīmē jēgas, nozīmes piešķiršanu visam, kas notiek un kam vajadzētu ļaut, lai tas notiek. Kultūrai jāpaliek arī humanitārā lauka pārziņā, pamanot un palīdzot atšķirt saprātīgo no bezjēdzīgā, muļķīgo no tālredzīgā vai degradējošo portālu saturu no pilnveidojošā.

A. S. Humanitārās zinātnes nav institucionāls veidojums, tāpēc neesmu pārliecināts, vai humanitārajām zinātnēm ir tik vienota identitāte, ka mēs varētu sanākt kopā un apņemties: tagad filozofi aizstāvēs filologus, vēsturnieki teologus un tā tālāk. Un līderis nevar rasties mākslīgi. Drīzāk radīsies teatrāļu līderi vai valodnieku līderi, nevis humanitāro zinātņu līderi.

Bet es atgādināšu: tajā brīdī, kad mēs skaidrojam, kāpēc humanitārās zinātnes ir noderīgas, mēs iekrītam lamatās, jo apstiprinām, ka galvenais ir praktiskā jēga, acumirklīgs noderīgums.

Turklāt humanitāro zinātņu un izglītības ietekme nav tik uzskatāma, ka to var viegli nodemonstrēt. Tas ir kā eksperimentā: ir diezgan viegli noskaidrot, kas notiek, ja piecas dienas nedzer ūdeni. Bet kas notiktu, ja neatbalstītu nevienu humanitāro zinātņu projektu vai slēgtu programmas? Acumirklī nekas. Arī tāpēc, ka esošās zināšanas nevar pazust kā ūdens dīķī. Bet pēc pieciem, desmit gadiem? Kad mēs pamanām, ka cilvēki vairs neuzticas cits citam, kā pierādīt šāda stāvokļa saikni ar humanitāro izglītību?

Mēs šajā spēlē ļoti zaudējam. Tomēr jautājums par politiķiem nekādi nav «blakus jautājums». Ja tie, kuri mēģina formulēt to, kādai sabiedrībai vajadzētu būt, nenovērtē humanitārās zinātnes — pat ja viņiem gari un plaši stāsta par riskiem — ja viņi neizdara šo izvēli, tad tā ir arī viņu atbildība.
Attiecīgā ietekme būtu vairākos līmeņos. Viens — kas notiek ar cilvēkiem, ja viņus nemāca būt par labiem pilsoņiem... Ja viņus nemāca piedalīties diskusijās... Ja zinātniekam nav izpratnes, ka viņam arī ētiskajā aspektā jāskata tas, ko viņš dara. Tam ir sekas. Man liekas — dabaszinātnieki dažkārt nenovērtē humanitāro zinātņu nozīmi. Šobrīd šī nozare ir uz viļņa, ir finansējums, bet cerība, ka visas problēmas ir tehniskas un visas tās tehniski varēs atrisināt, izgāzīsies.

Nosauciet kādu valsti, kura spējusi attīstīt tikai tehniskās prasmes, neattīstot humanitārās un sociālās lietas! Ticība, ka izdosies ielikt naudu dabaszinātnēs, inženierzinātnēs, un tad izveidosies citu problēmu neapgrūtināta naudu pelnoša valsts, ir ilūzija, tehnokrātu sapnis.

Ieguldījums humanitārajās zinātnēs ir jautājums par sabiedrības ilgtspējīgu izdzīvošanu. Par sabiedrību, kura ir atbildīga, kur cits citam uzticas, kur ir kaut kādas vērtības, nevis tikai izpildītāji, kuri domā vienīgi par peļņu vai savu personīgo labumu.

Otrs jautājums — kādu mēs gribam Latvijas zinātni? Vai tādu, kas ir provinciāla un tikai izpilda projektu pasūtījumus, ļaujot citiem veidot darba kārtību un uzdot lielos jautājumus? Ja ne, tad mums vajag visas zinātnes — gan dabas, gan sociālās, gan humanitārās.

R. M. Piemēram, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta veiksmes atslēga balstās spējā sabalansēt mākslas, sociālās zinātnes ar dabas un inženierzinātnēm. Jā, humanitāro zinātņu uzdevums ir meklēt un atrast mūsu kā sugas eksistences jēgu. Tomēr nozīmīga ir arī šo zinātņu instrumentālā, komunikatīvā daba. Ir ļoti svarīgi mācēt un prast pasniegt, nokomunicēt savu ģeniālo ideju, citādi tā zaudē nozīmi.

Vēl viena lieta ir tāda, ka inovācijas principā nav iespējamas bez humanitārajām zinātnēm, piemēram, vēstures. Nezinot, kas un kad pasaulē jau ir atklāts un izpētīts, var iekrist plaģiātisma slazdā, kaut arī neapzināti.

A. S. Ja sākam attaisnot savu praktiskumu ļoti šaurā nozīmē, mēs padarām humanitārās zinātnes par tādām, kas palīdz komatus pareizi salikt.

R. M. Bet ir jāsaskata šīs abas puses!

A. S. Lamatas, kurās mūsdienu humanitārās zinātnes iekrīt, — kas ir laba un nozīmīga publikācija. Tā ir atbilde uz daudz ko, kas te nav izskanējis, — kāpēc cilvēki neraksta publicistiskus rakstus, kas būtu domāti plašākai sabiedrībai. Mums kā zinātniekiem, lai attaisnotu savu eksistenci, pirmām kārtām vajag starptautiskās publikācijas. Bet, ja aizejam katrs savā šaurajā jomā, tad saikni ar sabiedrību zaudējam. Un tāpēc nevienam nav skaidrs, ko mēs darām un kāpēc esam vajadzīgi. Lai būtu saprotami, jāraksta latviski, bet zinātnes kontekstā tā ir nulle.

Z. G. Šeit vērojama ļoti liela problēma, kuras sekas būs redzamas tikai nākotnē. Zinātnieks, izpildot sakāpinātās starptautiskuma prasības, nereti nonāk tādā kā pseidozinātnes telpā. Proti, īsta zinātniska diskusija vairs netiek uzskatīta par vērtību, bet formāli rādītāji gan.

S. L. Mūsdienās instrumentālā un pragmatiskā domāšana ir dominējoša. Un mums ar tiem rīkiem jādarbojas, lai pierādītu un komunikācijā ar sabiedrību aizstāvētu humanitāro zinātņu lomu.

A. S. Dabaszinātniekiem humanitārās zinātnes netiek mācītas un tiek uzskatītas vai nu kā nodeva, vai kaut kas traucējošs. Bet Latvijā ir ļoti populārs misticisms, ezotērika un pseidozinātne. Dabaszinātne bez humanitāro un sociālo zinātņu konteksta nespēj tikt ar to galā.

Z. G. Risinājums ir humanitāro zinātņu kursu iekļaušana dažādās studiju programmās. Tā pakāpeniski tomēr varētu attīstīt izpratni par humanitāro zinātņu nepieciešamību. Kultūrtelpas pārzināšana taču ir viena no vispusīgi izglītota cilvēka pamatvērtībām.

J. V. Artis izteica būtisku domu par humanitārās izziņas lietderīguma lamatām. Un vēl šajos jautājumos būtu jānošķir pašsaprotamais no pašplūsmas. Pašplūsmas aspekts — mums sabiedrībā nereti liekas, ka lietas notiks tāpat vien. Piemēram, mēs saprotam, ka jāmācās angļu valoda, bet tas, ka jāmācās arī latviešu valoda, — ne vienmēr. Tāpat reizēm šķiet, ka daži nodomā — gan jau t. s. humanitārie kaut kā galus savilks, nav ko ar viņiem ķēpāties un tērēt laiku un resursus, jo realitāte pieprasa citus, svarīgākus akcentus.

Bez humanitārās domas klātbūtnes gan akadēmisko, gan ikdienas telpu var salīdzināt ar istabu, kurā stāv dators. Tas perfekti darbojas, viss ir ļoti ideāli izdomāts. Taču ir skaidrs, ka kaut kas sāk notikt tikai tad, kad šajā telpā ienāk noteiktu pasauli nesošs, turpinošs un veidojošs cilvēks, kurš spēj datoru izmantot konkrētiem mērķiem noteiktā kontekstā. Neļausimies ilūzijai, ka mēs tikai ar eksaktajām, dabaszinātnēm varam aizpildīt visu telpu. Tā nekad nav bijis. Svarīgāko jomu meklēšana ir neauglīga. Efektīva ir līdzsvarota papildināšana, sadarbība un integrēšana. Bez humanitārā aspekta nevar iztikt, un to nevar atstāt kaut kādā pašplūsmā.

Jau atkal nāk prātā piemērs saistībā ar valodas zināšanām. Ja cilvēks nespēj pilnvērtīgi izteikties dzimtajā valodā, lai kādas jomas pārstāvis viņš būtu, tas nevar neietekmēt domāšanas procesu neatkarīgi no pārstāvētās jomas. Tāpat ar eksakto un humanitāro pasaulainas sadaļu. Viena bez otras nebūtu pilnasinīga. Gudrs, bet savā apkārtnē un pašizpratnē apjucis cilvēks ir kā minimums neproduktīvs, bet varbūt arī manipulējams un bīstams.

Piemēram, slavenā Einšteina formula e=mc². Kāda būtu tās radītā atklāsme un ietekme bez humanitāras, filozofiskas, mākslinieciskas apsmadzeņošanas? Ārkārtīgi augstu vērtēju dabaszinātnes, fiziku vispār uzskatu par zinātņu zinātni, tomēr bez humanitārā aspekta dabaszinātņu lieta būtu kaut kas ierobežots un, iespējams, pat bezjēdzīgs, jo visa centrā taču joprojām paliek cilvēks kā dzīva, intelektuāla, emocionāla būtne.

A. S. Jautājums — kā pierādīt, ka esošā pašplūsma ir riskanta? Viens no veidiem ir ļaut, lai noiet līdz kliņķim. Kā notika ar kino vai literārajiem žurnāliem, vai paskatīsimies, kā ir, kad Rīgas Laika vairs nav. Protams, mēs turpināsim dzīvot. Bet dzīve būs nabadzīgāka.

Atcerēsimies Godmaņa lēmumu 1991. gadā, ka visai presei, tajā skaitā kultūras izdevumiem, jābūt pašfinansējošai un jādarbojas pēc biznesa modeļa. Tajā mirklī tas teorētiski it kā bija pareizi. Bet ne igauņi, ne lietuvieši tā neizdarīja. Un kāds ir rezultāts? Kādā stāvoklī šobrīd ir latviešu literatūras, mākslas mediji, un kādā tie ir Lietuvā un Igaunijā? Vai šis trieciens nāca vai nenāca par labu? Manuprāt, mēs zaudējām un, ja turpināsim pašplūsmu, vēl ilgi zaudēsim.

Varbūt kāda daļa taisnības ir tiem, kas min, ka humanitārajā jomā Latvijā ir speciālistu pārprodukcija?

A. S. Pirmkārt, tas, ka pietrūkst dabaszinātnieku vai programmētāju, nenozīmē, ka ir par daudz humanitāro, tāpat no tā, ka pietrūkst piena, neizriet, ka maizes ir par daudz. Otrkārt, augstskolu uzdevums ir gatavot cilvēkus, kuri spēj uztrenēt sevi atbilstoši dažādu profesiju vajadzībām, mēs gatavojam domājošus cilvēkus, nevis štancējam noteiktu daudzumu biologu, filologu vai filozofu. Man, protams, gribētos, lai būtu vairāk darbavietu profesionāliem filozofiem, jo šobrīd mēs strādājam izdzīvošanas režīmā. Turklāt jāuzsver arī starptautiskais aspekts: lai pārliecinoši pieteiktu sevi starptautiskā līmenī, mūsu ir par maz.

Z. G. Humanitāro zinātņu pārstāvji pārāk maz interesējas par to, kas notiek vispārējās vidējās izglītības līmenī, uzticamies, ka būs pareizi lēmumi. Publiskajā telpā mūsu balsis skan reti. Kad skolās gatavojās samazināt literatūras stundu skaitu, tad notiek akcija, daudz ieinteresēto, bet ikdienā iedziļināšanās nenotiek. Būtisks ir arī jautājums par mācībspēku un zinātnieku godīgumu, spēju atklāti paust savu viedokli. Man tomēr liekas, ka humanitāro zinātņu pārstāvji Latvijā ir diezgan piesardzīgi, bailīgi. To arī saprotu — vide ir ierobežota, šaura, mēs esam vairāk katrs par sevi, bet varbūt tieši šajā ziņā kāds pavērsiens ir vajadzīgs.

S. L. Sabiedrības attieksmē pret literatūru, zinātni, tās neaizstājamo vērtību var kaut ko mainīt tikai tad, ja ir plaša zinātnes komunikācija medijos. Kamēr tās nav, paliekam bibliotēku sienās, datubāzēs un nereti tikai paši savos rakstiņos... To jau arī saka: humanitāro jomu nozīme ir maza, jo jūs rakstāt tikai sev. Bet pajautāsim: kāpēc vidusšķira tik ļoti pievēršas jogai un līdzīgām lietām, maksā 20 un vairāk eiro par lekciju, ko lasa kāds Tibetas gudrais vai cits no Austrumiem atbraucis cilvēks? Viņi laikam tur meklē garīgumu, refleksiju, pārdomas.

J. V. Un tomēr — cik liela ir sabiedrības daļa, ar kuru kopā šos jautājumus mēs spēsim aktualizēt? Mani priekšstati nav visai rožaini. Tāpēc noteikti nepieciešama arī tiešā komunikācija ar lēmumu pieņēmējiem. Politiķiem ir jāuzņemas atbildība, no viņiem pamatoti gaidām spēju izprast humanitāro zinātņu devumu. Tas ir viens no politiķu profesionalitātes rādītājiem — kopainas redzēšana un attiecīgo lēmumu virzīšana.

D. B. Kas tad ir tie politiķi? Jo diezgan daudzus redzamus sociālo un humanitāro zinātņu cilvēkus esmu pamanījis pārejam politikā. Un tad viņiem sāpe par nozari pazūd?
Būtiskas pārmaiņas notiek tad, kad cilvēki saprot, ka ir patiešām slikti. Nedomāju, ka esam to sapratuši.

Par publikācijām un to novērtējumu — tas, man liekas, ir zināms fiasko, tieši humanitāro cilvēku fiasko. Acīmredzot šajā birokrātiskajā praksē nav izdevies iedabūt saprātu un jēgu. Domāju tieši par izvērtēšanu. Skaitīšanas vienības nozog ticību, ka būtība tiks pamanīta. Bet tā ir tieši humanitāro zinātņu atbildība — paraudzīties, vai birokrātiskās procedūras neaizēno jēgu, būtisko. Tātad neesam spējuši pārliecināt, ka ir izdarāms labāk.

Un tas pats attiecas arī uz humanitāro zinātņu stāvokli Latvijā — mēs neesam bijuši spējīgi vienoties, izvirzīt kopējus mērķus. Un šī mūsu nespēja ietekmē visu valsti. Ietekmē un ietekmēs negatīvi. Brīžiem izskatās, ka politiķu stratēģija ir: pagaidīsim desmit gadus un tad redzēsim. Ja viņus es kaut kādā mērā saprotu, tad sevi un mūs šajā situācijā, godīgi sakot, es saprotu mazāk.

Z. G. Bet kā mums kādu pārliecināt? Iespējams, ka, skaidrojot humanitāro zinātņu nozīmi, dažreiz diemžēl jāspēj sadzīvot ar pazemojošo sajūtu, ka mēģini izskaidrot acīmredzamo un pašsaprotamo.

S. L. Vispirms pašiem jānoskaidro, ko mēs spējam un gribam un ko nespējam vai negribam darīt. Jānoskaidro tas, ko sev noskaidroja un īstenoja Latvijas valsts un latviešu kultūras veidotāji 20. gadsimta sākumā. Tie bija pārsvarā pašizglītojušies cilvēki, kuri ar sevi daudz strādāja, lai izglītotos pasaules literatūrā, filozofijā, vēstures zinātnē, lai pilnveidotos paši un darītu gudrākus citus. Viņi, galu galā, uzbūvēja Latvijas valsti. Uzpeldēja jau dažkārt tas Kārļa Skalbes jautājums — «kam der sila pulkstenīši, ja pat zaķis viņus neēd». Tomēr viņi pārvarēja nelietderīguma šaubas un spītīgi darīja kultūras darbu. Latvijas valsts, tās kultūra — tā vispirms bija viņu ideja, un viņi to īstenoja praktiski, ne vieni paši savā nodabā, bet kopā ar pragmatiski domājošiem darītājiem, pašu ietekmētiem un iedvesmotiem.

Cik lielā mērā situāciju var uzlabot līdzdalība starptautiskos projektos?

R. M. Jebkura zinātņu joma var attīstīties, tikai atrodoties plašākā, starptautiskā apritē. Jāatzīmē, ka latviešu zinātnieki ir ļoti aktīvi. Tajā pašā laikā starptautisko pieredzi ierobežo un apgrūtina angļu valodas hegemonija. Mūsējiem joprojām samērā grūti konkurēt ar zinātniekiem, kuriem angļu valoda ir dzimtā. Neraugoties uz izcilām zināšanām, idejām un potenciālu, bijušās padomijas zinātniekiem reizēm pietrūkst šī mūsdienu lingua franca instrumenta. Tomēr prieks, ka līdz ar jauno zinātnieku ienākšanu šī problēma sāk izzust.

Vai pētījums, piemēram, par Poruka daiļradi noteikti jāvērš starptautiski konvertējams? Vai nevajadzētu pašu zinātniekam nodrošināt apstākļus pētniecībai šeit un latviešu valodā — par to, kas nevienu citu nekur pasaulē neinteresē, bet mums ir būtisks?

R. M. Ir jābūt līdzsvaram. Latvijas pasaules uzskata un kultūrvēsturiskās vērtības nest pasaulē ir ļoti svarīgi. Protams, ir jāatrod veids, kā to darīt radoši, pievilcīgi un interesanti citām kultūrām, turklāt tas jādara mums pašiem. Kā jau teicu iepriekš, humanitāro zinātņu finansēšana Eiropā principiāli gulstas uz nacionālā budžeta pleciem, un, manuprāt, tas ir tikai taisnīgi.

A. S. Konkrētās prasības no mūsu puses šīs sarunas gaitā jau ir diezgan skaidri iezīmējušās. Viens — vajag adekvātu nacionālo finansējumu, jo humanitārajām zinātnēm ir grūti iegūt starptautisko vai ES finansējumu, izņemot, ja kādā projektā ir dabaszinātņu apkalpotājas.

Otrs — atbalstīt unikālās lietas, ko tikai Latvijā var pētīt un ko neviens cits nedarīs. Novērtēt vairāk monogrāfijas un rakstus latviešu valodā.

Tas prasību saraksts ir gana skaidrs.

Bet mani uztrauc šī vispārīgā, kopējā noskaņa. Instrumentālisms, vēlme iegūt acumirklīgo labumu. Tā ir ilūzija — domāt, ka, ja tu dosi varai labus argumentus, tad radīsies finansējums. Ja kopējā ideoloģija Latvijā paliek tāda, ka valstij vajadzīgi čakli strādnieki, kas savos birojos ražo Latvijai naudu, mūsu argumenti dzirdīgas ausis nesasniegs, jo vispirms jau vajag, lai kāds labus argumentus atzītu par vērtību, nevis norakstītu kā tukšu muldēšanu.

J. V. Lai cik racionālus argumentus mēs celtu galdā, politiķiem tie tik un tā izskatīsies mazāk pragmatiski un ar mazāku tūlītējā ieguvuma faktoru. Būtu jāuztur spēkā pašsaprotamības elements, ka sabiedrība bez tā nevar eksistēt. Un, protams, skaidrojošais darbs, humanitārās jomas cilvēku klātbūtne publiskās domas telpā. Ir pārāk maz populārzinātnisku rakstu, komentāru, polemikas, interviju.

S. L. Es tomēr gribu aizstāvēt dzīvotspējīgus racionālus argumentus. Bez tiem humanitārā lauka iziešana no krīzes drīzāk ir lemta nevadītai un dziļāk neapjaustai pašplūsmai. Taču ar racionālu pierādījumu vien nepietiek. Pastāvot mūsdienu komunikācijas tehnoloģijām, pierādīt var, kā zināms, arī ar vizuālo tēlu. Pieaug emociju pētījumi. Arī emocionāls saviļņojums, par kuru savulaik rakstīja franču sociologs Emīls Dirkems (Durkheim), ir vērā ņemams humanitārās izglītības un pētniecības aizstāvības instruments. Viss kopā var pamatot humanitārās zinātnes un izglītības neaizstājamo vērtību, lai kopā ar politisko eliti un sabiedrību apzinātos krīzes bīstamību, tās ieilguma intelektuālos un emocionālos zaudējumus.

D. B. Man gan šķiet, ka humanitārie Latvijā pārāk ilgi ir spēlējuši ar argumentiem. Mums varbūt ir pietrūcis piedalīšanās tieši varas spēlēs. Varbūt varas gribas, vēriena? Varbūt īsteni zinātnisku ambīciju? Varbūt — intereses patiešām ietekmēt procesus, nevis intelektuāli novaidēties. Tā kļūst par tādu kā pozu — mēs esam ļoti gudri, bet mūs nenovērtē. Novērtējiet un pažēlojiet mūs, lūdzu! Es runāju arī par sevi. Varbūt viena no patiesas gudrības mērauklām ir spēja panākt rezultātu? Ja tā, mēs diez ko gudri neesam. Varbūt zinātnei jābūt nevis kusli kautrīgai, bet ambiciozai.