Latvijas kultūras mantojums Alfrēda Rozenberga štāba dzirnavās 1941.–1945. gadā  (18)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Lai arī kopš nacistiskās Vācijas kapitulācijas drīz būs aizritējuši 75 gadi, daudzu Latvijas kultūras vērtību ceļi vācu okupācijas laikā ir neskaidri. Pēckara gados precīzu kultūras nozares zaudējumu noteikšana Latvijas pētniekiem nebija iespējama ne tikai dokumentu ierobežotās pieejamības dēļ, bet arī tādēļ, ka objektīvu faktu atspoguļojumu liedza padomju ideoloģijas nostādnes.

Galvenais kultūras mantojuma likteņa noteicējs nacistu okupētajās teritorijās bija reihsleitera Rozenberga štābs, nosaukts tā izveidotāja nacionālsociālistiskās partijas ideoloģiskā vadītāja Alfrēda Rozenberga vārdā.

Bez štāba akcepta oficiāli nebija iespējama nevienas lielākas mākslas vai muzeja kolekcijas pārvietošana. Diemžēl tā dokumenti pēc Otrā pasaules kara izkaisīti vismaz deviņu valstu arhīvos, un daļa materiālu nav saglabājusies. Nozīmīgākie štāba dokumenti Vācijas Federālajā arhīvā un Ukrainas valsts arhīvā tomēr ir digitalizēti. Materiālu par Latvijas kultūras vērtībām tajos nav daudz, tomēr ļauj konstatēt štāba darbības principus. Līdztekus kultūras iestāžu pārraudzībai un vērtību atsavināšanai štāba līdzstrādnieki sastādīja ziņojumus par Latvijas un latviešu vēsturi, zinātni, izglītību, kultūru un tautsaimniecību, veidoja nacistiskās propagandas materiālus gan vāciešiem, gan latviešiem. Tie atspoguļo nacistu attieksmi pret latviešu nāciju un vienlaikus ļauj noprast viņu tālāko rīcību uzvaras gadījumā Latvijā.

Tallinā dzimušais vācbaltietis Alfrēds Rozenbergs (1893—1946) bija cītīgs, taču vienpusīgs grāmatu krājējs un lasītājs. Komunistiskās literatūras vākšanu viņš sāka privāti pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā, kad Vācijā tika konfiscēts liels skaits nacistu "pretinieku" (ebreju, brīvmūrnieku, marksistu u. c.) bibliotēku. Tomēr oficiālas atļaujas viņam nebija, jo "pretinieku" apkarošana un izpēte bija Valsts slepenpolicijas (gestapo) uzdevums. Tikai 30. gadu beigās, kad Ādolfs Hitlers uzdeva Rozenbergam partijas augstākās skolas organizēšanu, viņš ieguva tiesības konfiscēt un glabāt materiālus, kurus nacisti dēvēja par "kaitīgu" literatūru. Rozenbergs sapņoja par alternatīvu izglītības un pētniecības centru, kurā tiktu pārskatīts viss līdzšinējais zinātniskais mantojums, ritētu radošs pētnieciskais darbs, tiktu sastādīta jauna, universāla vācu enciklopēdija un nozaru leksikoni nacisma garā. Šim nolūkam viņš plānoja "pilnīgi jauna veida nacistisku, zinātnisku lielbibliotēku".

Pēc sekmīgajām Vācijas militārajām ofensīvām Eiropā Rozenbergam radās pieeja okupēto valstu kultūras vērtību krātuvēm. Lai pārņemtu partijas darbam nepieciešamos resursus, 1940. gada jūlijā Parīzē tika nodibināts reihsleitera Rozenberga štābs. Francijā tas pārņēma unikālus krājumus, piemēram, Rabīnu akadēmijas bibliotēku, Izraēlas Universālās alianses bibliotēku, Rotšildu bankas arhīvu. No okupētās Francijas uz Berlīni vērtības izveda 11 vagonos, tādēļ Rozenbergam uz laiku izdevās apklusināt skeptiķus un konkurentus, kas apšaubīja pārlieku plaši iecerētās partijas augstākās skolas lietderību.

Paplašinoties štāba darbības areālam, tā vadība pārcēlās uz Berlīni, bet okupēto valstu kultūras vērtību pārņemšanai tika izveidotas reģionālās darba grupas un nozaru štābi (tēlotājmāksla, mūzika, zinātne, reliģija, arhīvi, bibliotēkas u. c.).

1941. gada septembrī, kad Latvija nonāca vācu civilās pārvaldes varā, Rīgā — Austrumzemes jeb Ostlandes (okupētās Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas) administratīvajā centrā — ieradās pirmie Rozenberga štāba darbinieki. Šeit tika izveidota Austrumzemes galvenā darba grupa, kuras pārziņā bija arī okupētās Ukrainas un Krievijas daļas kultūras mantojums. Latvijas darba grupa kontrolēja vietējo kultūras telpu. Abām bija kopīgs birojs jūgendstila kvartālā Kronvalda gatvē 6a (vēlāk pārdēvēta par V. Purvīša ielu, mūsdienās — Ausekļa iela). Sākumā štābam izdevās iekārtoties tikai divos greznā nama dzīvokļos, taču jau pēc dažiem mēnešiem tas aizņēma pusi ēkas, pagrabu un iekšpagalmu, vēlāk ieguva arī pagraba veikaliņus netālajā namā Vīlandes ielā 11. Darba grupu rīcībā bija arī spēkrati (oficiāli Vācijas bruņoto spēku īpašums) un apsildāma garāža. Biroja inventārs tika sakomplektēts galvenokārt ebrejiem atņemto mēbeļu noliktavās.

Štāba vadošais personāls bija vācieši, nacistiskās partijas biedri, liela daļa — citu Rozenberga iestāžu bijušie vai esošie darbinieki. Nereti darbu štābā viņi savienoja ar pastāvīgu amatu militārajā vai civilajā pārvaldē. Štāba darbā līdztekus pieklājīgam atalgojumam tie saņēma gan ziemas, gan vasaras apģērbu komplektu. Turklāt darbiniekiem pienācās piemaksa par darbu ārzemēs, kā arī honorāri par publikācijām vai tulkojumiem.

Rozenberga štāba vācu līdzstrādnieku skaits Rīgā svārstījās no 40 līdz 70, tiem pieskaitāms ap pussimts vietējo darbinieku (priekšroka tika dota vāciešiem, kas bija dzimuši, uzauguši ārpus Vācijas — tā dēvētajiem tautvāciešiem), kuriem bija uzticēti vienkāršākie darbi, to skaitā rūpes par vācu speciālistu ēdināšanu un telpu tīrību, daļa stingrā vācu kontrolē kataloģizēja grāmatas vai pārrakstīja katalogu kartītes. Vietējā personāla sastāvs nav zināms, tomēr tajā vajadzēja dominēt krievu valodas pratējiem, jo viens no štāba svarīgākajiem uzdevumiem bija Padomju Savienībā iznākušās boļševistiskās literatūras šķirošana un kataloģizēšana. Tā kā nevēlamās literatūras latviešu valodā bija salīdzinoši maz, turklāt to pārvaldīja vairāki vācbaltiešu līdzstrādnieki, pieprasījums pēc latviešiem bija neliels. Patlaban vienīgais zināmais daļēji latviskas izcelsmes speciālists, ārštata darbinieks bija numismāts un bukinists Eižens Dzelzkalējs, kurš 1943. gada rudenī štāba uzdevumā apzināja arhīvu stāvokli okupētajā Krievijas un Baltkrievijas daļā. 1944. gada vasarā viņš palika Rīgā kā štāba uzticamības persona, kurai bija jāuzrauga arhīvu, bibliotēku, muzeju vērtību sagatavošana evakuācijai uz Vāciju.

Savu darbību Rozenberga štābā gan latvieši, gan vācieši pēc kara centās slēpt, tādēļ grūti atrast ziņas par viņu darbību šajā iestādē. Latviešu pašpārvaldes darbinieka, Zemes bibliotēkas direktora Žaņa Unāma atmiņās ir dažas piezīmes par sadursmēm ar štāba pārstāvjiem, taču tās ir visai aptuvenas.

Rozenberga štābs Latvijā darbojās vairākos virzienos: apzināja arhīvu, bibliotēku, muzeju, kā arī arhitektūras pieminekļu stāvokli, pārraudzīja, izvērtēja un šķiroja nacistu pretinieku literatūras un dokumentu krājumus, lai atlasītu un nosūtītu Vācijas iestādēm noderīgus resursus. Neliela daļa tika saglabāta uz vietas — nacistu ierēdņu un vietējo zinātnieku vajadzībām, kuru pētnieciskajam darbam bija jārit pēc vācu pasūtījuma. "Nekaitīgos" informācijas resursus no "pretiniekiem" atsavinātām kolekcijām nacisti dāsnu roku izdalīja vācu skolām, armijas struktūrvienībām un bibliotēkām.

1943. gadā nostiprinājās jauns štāba darbības virziens: dažādu pretkomunistisku sacerējumu izstrāde propagandas nolūkiem. 1944. gadā pasliktinoties nacistiskās Vācijas pozīcijām austrumu frontē, par prioritāro štāba uzdevumu kļuva nozīmīgāko vērtību sagatavošana evakuācijai un nogādāšana "drošībā" frontes aizmugurē Vācijā.

Kā Okupēto austrumu apgabalu valsts ministram Alfrēdam Rozenbergam bija pakļauta arī vācu civilpārvalde nacistu ieņemtajā Padomju Savienības teritorijā, kuras pienākums bija atbalstīt štābu visās jomās. Tomēr dažkārt tā mēģināja štāba prasības mīkstināt vai diplomātiski "apiet".

Nacistus īpaši interesēja ģenealoģija, tādēļ vispirms tika apzināta Latvijas arhīvu situācija: tie karadarbībā bija cietuši samērā maz (izņemot Daugavpils arhīvu, kur izcēlās ugunsgrēks), tomēr atklājās, ka boļševiki uz Krieviju izveduši gandrīz visu Anglikāņu baznīcas arhīvu. Štābs nekavējoties pārņēma baznīcā atstāto reliģisko literatūru, kā arī draudzes namā izvietoto Britu kluba bibliotēku, kurā bija atrodami reti 18. gadsimta angļu literatūras pirmizdevumi. Tos nosūtīja partijas augstākās skolas centrālajai bibliotēkai Berlīnē (vēlāk pārcelta uz Tancenbergas pili Karintijā), bet pārējās grāmatas sadalīja nacistu iestādēm.

Štāba darbinieki vēlējās pārņemt arī vācu un nevācu baznīcu grāmatas. Padomju okupācijas gadā dibinātajā Republikas arhīvā (nacistu laikā pārdēvēts par Ģimeņu lietu arhīvu) bija sākta Rīgas pilsētā un apriņķī atsavināto 19. gadsimta baznīcu grāmatu apkopošana. No pārējās Latvijas tika atgādāti noraksti, oriģinālās baznīcas grāmatas novietojot jaunveidotajos apriņķu arhīvos. Nacistu varas pirmajos mēnešos Drošības dienests izdeva rīkojumu par metriku grāmatu atdošanu draudzēm, taču štābs, pamatojoties uz mācītāju un pašvaldību nevērību pret šiem dokumentiem, procesu apturēja un panāca pakāpenisku baznīcu grāmatu koncentrēšanu Ģimeņu lietu arhīvā. Formāli to vadīja latvieši. Sākumā teologs un ģenealogs Klāvs Siliņš, taču "politiskās neuzticamības" un "nespējīguma dēļ" viņu no amata drīz atcēla — Siliņu turēja aizdomās par to, ka viņš pēc pasūtījuma sastādot latviešiem dzimtas kokus, lai pierādītu viņu ārisko izcelsmi. Siliņa vietā par direktoru kļuva teoloģijas doktors Haralds Biezais, tomēr faktiskais arhīva vadītājs bija štāba zinātniskais līdzstrādnieks, vēsturnieks un ģenealogs Helmuts Špērs (Speer).

1941. gada jūlijā un augustā tika apķīlāts un pārņemts nogalināto, apcietināto vai aizbēgušo privātpersonu, kā arī dažādu politisko organizāciju īpašums. To telpās atrastā literatūra, rokraksti un citas vērtības tika koncentrētas īpašās noliktavās Rīgā vai apriņķu centros. Šajās krātuvēs nonāca arī jaunākā angļu, franču, amerikāņu, vācu emigrantu literatūra, kā arī "pretvācu" sacerējumi latviešu valodā. Tajā tika ieskaitīts arī Aleksandra Grīna romāns "Dvēseļu putenis". Kara apstākļu dēļ nacisti atlika eposa "Lāčplēsis" iekļaušanu "kaitīgo" izdevumu sarakstā, taču norādīja uz latviešu takta trūkumu — šis pretvāciskais darbs esot izvietots grāmatveikalu skatlogos.

1942. gada februārī Rozenberga štāba Latvijas darba grupas krātuvēs bija aptuveni 250 000 grāmatu un simtiem nosaukumu laikrakstu, iegūtu publiskos, kā arī ierobežotas pieejamības, piemēram, skolu krājumos, grāmatveikalos, baznīcās, sinagogās, muzejos, ebreju un aizbēgušo komunistu mājokļos. Lielākais daudzums — boļševiku iespieddarbi, kas pirmajā padomju gadā bija atsūtīti uz okupēto Latviju. Štāba vadošie darbinieki diskutēja par "nevēlamās" literatūras saglabājamo eksemplāru skaitu, taču galīgais lēmums netika pieņemts, jo kara gaitā arvien pieauga nacistu iestāžu pieprasījums pēc tās. Tomēr valdīja vienota nostādne, ka vietējo iedzīvotāju piekļuve "ienaidnieku" literatūrai ir ierobežojama, tā kā viņi esot pārāk uzņēmīgi pret tajā ietverto propagandu. Latvijā bija tikai trīs publiski pieejamas bibliotēkas, kurām bija ļauts glabāt "nevēlamo" literatūru, liekos eksemplārus štāba pārstāvju pavadībā aizveda uz papīra pārstrādes fabrikām. Kopējais makulatūrai nodoto vienību skaits nav zināms, tomēr saskaņā ar štāba aprēķiniem tas pārsniedza miljonu.

Pastāvīgu interesi štābs izrādīja par 1941. gada augustā izveidoto Zemes bibliotēku, kurā bija apvienota kādreizējā Valsts bibliotēka, Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēka, Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēka, no ugunsgrēka izglābtā Rīgas pilsētas bibliotēkas daļa. Zemes bibliotēkā turpināja ieplūst arī likvidēto organizāciju, to skaitā vācbaltiešu, ebreju, citu mazākumtautību biedrību grāmatu masīvi. Štāba darbinieki tajos apzināja gan "nevēlamo" literatūru, gan vācbaltiešu vēstures avotus un literatūru. Partijas augstākās skolas centrālajai bibliotēkai nepieciešamo resursu kartotēkā viņi fiksēja vairāk nekā 1000 nosaukumu no Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas, gandrīz visas (90%) Rīgas pilsētas bibliotēkas retās grāmatas un rokrakstus, sevišķi izceļot Johana Kristofa Broces savākto "Dažādu Vidzemes pieminekļu, prospektu, monētu, ģerboņu u. c. krājumu", apsveikumu dzejas, kā arī brīvmūrniecības dokumentu sējumus.

Šādi saraksti tika sastādīti arī arhīvos un muzejos, taču no Latvijas šīs vērtības izveda tikai 1944. gadā. Latvijas kultūras iestādes nereti izmantoja Krievijas un Baltkrievijas kolekciju pagaidu uzglabāšanai, līdz tās izšķiroja un pārsūtīja tālāk uz Vāciju. Rīga bija ne tikai svarīgs okupēto austrumu apgabalu kultūras vērtību tranzīta punkts, bet arī nozīmīga to izvērtēšanas vieta, jo šeit pastāvīgi strādāja vai uz laiku tika nosūtīti labākie Vācijas bibliotēku, arhīvu speciālisti, mākslas eksperti un bibliogrāfi.

No Latvijas ģenerālapgabala kultūras iestādēm visaugstāko novērtējumu guva Vēstures muzejs (iepriekš — Valsts Vēsturiskais muzejs), kuram bija "bagātākais krājums Austrumzemē". Sevišķi tika slavēta vairāk nekā 60 000 vienību lielā aizvēstures priekšmetu kolekcija. Štāba speciālisti atzinīgi vērtēja plašās, moderni iekārtotās ekspozīciju zāles un krātuves, laboratorijas un darba telpas. Vēstures muzejs aizvien bija iemīļota darba vieta Greifsvaldes Universitātes profesoram, vēlāk rektoram Karlam Engelam, kuram bija uzticēta aizvēstures un senvēstures pētniecības organizēšana Austrumzemē un kurš tālab regulāri apmeklēja Rīgu, tikās ar muzeja darbiniekiem un vēsturniekiem.

Aizvēstures un senvēstures kolekciju pārzināšanai, kā arī arheoloģisko izrakumu organizēšanai Engels rosināja izveidot Zemes aizvēstures un senvēstures pārvaldi, ko veidotu un uzturētu no kādreizējās Pieminekļu valdes resursiem. Viņa ieteiktajā personālsastāvā bija gandrīz vienīgi latvieši, kuri strādātu profesora, kādreizējā Pieminekļu valdes vadītāja Franča Baloža vadībā. Štābs tam nevarēja piekrist — viņuprāt, kopš 1940. gada vasaras Zviedrijā dzīvojošais zinātnieks bija šovinistiska, vāciešus nīstoša persona, bet viņa agrākie darbinieki — lielā mērā viņa skolnieki. Senākā vēstures posma pētniecībai jārit sistemātiskā vācu uzraudzībā, arī ekskursijas muzejos jāvada politiski uzticamiem un izglītotiem vāciešiem. Neraugoties uz štāba vadības iebildumiem, Pieminekļu valde turpināja darbu, gan ierobežotā apjomā.

Štāba darbiniekiem bija savs viedoklis arī par vietējo muzeju un arhīvu personālu. Bijušais jelgavnieks, kādreizējais Kurzemes provinces muzeja bibliotekārs, ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā saistītās Vācijas—Latvijas Paritārās komisijas loceklis Herberts Gothards (Gotthard) uzskatīja, ka no muzeja nozares izraidāms vai zemākā amatā atstājams Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja direktors, numismāts Rauls Šnore, kurš, būdams Pieminekļu valdes darbinieks, savulaik neētiskā veidā atbrīvojies no Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības pārzinātā Doma muzeja vāciskās vadības, apsūdzot to "nekārtībā, nolaidībā un nespējīgumā". Arī Paritārajā komisijā viņš ignorējis vāciešus, liedzot tiem piekļuvi kādreizējā Doma muzeja kolekcijām.¹ Rauls Šnore no Rīgas pilsētas vēsturiskā muzeja (okupācijas laikā pārdēvēts par Doma muzeju, kas bija viena no Vēstures muzeja nodaļām) direktora amata tika atlaists un kopš 1942. gada vadīja Cēsu muzeju, kur vācu vērtējumā arī bija bagāts aizvēstures priekšmetu, kultūras vēstures pieminekļu, etnogrāfisko priekšmetu krājums.

Gothards uzskatīja, ka nepieņemama ir Valsts arhīva atstāšana latviešu pārziņā, jo viņi kavē nacistu pētniecisko darbu, slēpjot vai tīši nozaudējot pieprasītos dokumentus. Viņš ieteica Austrumzemes reihskomisariāta arhīvu lietu referentam Kurtam Dilferam svarīgākos fondus (piemēram, Rīgas Rotari kluba dokumentus) novietot atsevišķi un nodrošināt tiem piekļuvi vienīgi vācu iestāžu darbiniekiem. Kaut arī Dilfers bija vienisprātis ar Gothardu par latviešu arhīvistu zemo kvalifikāciju, tomēr būtiskas pārmaiņas arhīva personālā neieviesa — acīmredzot nozarē iestrādājušies darbinieki ar latviešu valodas zināšanām tika atzīti par nepieciešamiem. Taisnības labad jāpiebilst, ka Dilfera skatījumā Latvijā bija divi izcili arhīvisti: Valsts arhīva nodaļas vadītājs Georgs Jenšs, kurš 1930. gadā Hamburgas Universitātē bija ieguvis doktora grādu tautsaimniecībā, kā arī Baltijas un Rietumkrievijas arhīvu speciālists Boļeslavs Brežgo. Iespējams, uzsvērdams abu kvalifikāciju vadībai adresētajos dokumentos, Dilfers mēģināja viņus pasargāt no atlaišanas, jo neilgi pēc okupācijas abi bija nonākuši gestapo redzeslokā un turēti apcietinājumā.

Kad Austrumzemē tika izsludināta krāsainā metāla nodošanas akcija, Rozenberga štābam bija tiesības izlemt Latvijas baznīcu zvanu likteni. Jau Pirmā pasaules kara laikā uz Krievijas iekšieni evakuēja apmēram 2000 baznīcas zvanu, no tiem atguva tikai ceturto daļu.² Štābs norādīja, ka draudzēm noteikti atstājami līdz 1800. gadam izlietie zvani, jo tiem lielāka vēsturiskā un mākslinieciskā vērtība, savukārt jaunāki nododami pārkausēšanai, izņemot, ja tas ir baznīcas vienīgais zvans vai atzīts par kultūras pieminekli. Pēc štāba aprēķiniem, Latvijas baznīcu zvanu bronzas kopsvars bija 123,5 tonnas, no tā draudžu rīcībā paliktu tikai 12—14 procenti. Tā kā Latvijā baznīcu zvanu nodošana izraisīja lielāku satraukumu nekā Vācijā, štābs ieteica to izsludināt kā "brīvprātīgu" akciju. Tā notika 1943. gada vasarā. Jau gadu iepriekš Latvijā bija savāktas gandrīz 500 tonnas krāsainā metāla, ieskaitot daudzus baznīcu zvanus. Baznīcas zvanu savākšana nolūkā tos pārkausēt ieročos izgaisināja mītu par nacistu kulturālo pārākumu iepretim komunistiem — gan vieni, gan otri vienlīdz nicīgi izturējās pret reliģisko mantojumu.

Austrumzemes kultūras mantojuma situāciju ietekmēja ne tikai Rozenberga ambiciozie mērķi, vietējo tautu ierindojums nacistiskajā rasu skalā, bet arī paša reihsleitera skatījums uz latviešiem. Rozenbergs, pats būdams daļēji latviskas izcelsmes, latviešiem neuzticējās. 1941. gada 14. septembrī viņš savā dienasgrāmatā rakstīja: "Šodien igauņi, latvieši un citi ir pateicīgi, gan pēc kāda laika viņi atkal pieprasīs "savu valstiskumu", itin kā Vācija pastāvētu tikai tālab, lai (..) riskētu ar savu ādu viņu lielmanīgo iegribu dēļ."³ Un kādā citā vietā piezīmēja — par patstāvību "attiecībā uz Baltijas valstīm vairs nevar būt ne runas. Vienkāršā tauta to visur instinktīvi jūt, taču pils. inteliģence vēl cieš no lielummānijas". Latvieši, uzsvēra Rozenbergs, ir daudz naidīgāk noskaņoti pret vāciešiem nekā igauņi, tādēļ lielākā daļa latviešu, tieši inteliģence, būtu izsūtāma uz Krieviju. Latviešu un citu Baltijas tautu potenciālais "nodevīgums" nacistu skatījumā kalpoja par pamatu manipulācijai gan ar cilvēkiem, gan kultūras vērtībām.

Izrādot lojalitāti vadībai vai pārliecības dēļ arī Rozenberga štāba darbinieki dažādos dokumentos pauda neuzticību latviešiem, sevišķi inteliģencei. Piemēram, štāba līdzstrādniece vācbaltiete Irēna Neandere, uzaugusi un darba gaitas sākusi neatkarīgajā Latvijā, ziņojumā štāba vadībai atzina, ka latviešu kultūras dzīve ir ļoti rosīga gan rakstniecībā, gan teātra mākslā un mūzikā, taču atsvešināta no aktuālajām politiskajām norisēm un lielā mērā balstoties uz Ulmaņlaika ekstrēmo nacionālismu, ko nedaudz mīkstinot vācu cenzūra. Neandere uzsvēra — patiesībā vācu elementi latviešu kultūrā ir tik spēcīgi, ka latviešu pārvācošana būtu vienkārša, ja vien netrūktu enerģiskas vācu kultūras propagandas un latvieši tai nepretotos ar pēdējās desmitgadēs stiprināto kultūras pašapziņu.

Štāba zinātniskajiem līdzstrādniekiem bija jādemonstrē lojalitāte režīmam ne tikai ar savu ikdienas darbu: atmiņas institūciju kolekciju apzināšanu, izvērtēšanu, kataloģizēšanu, sagatavošanu pārvietošanai. Līdztekus tam viņi bija lokālo procesu analītiķi un propagandas materiālu veidotāji, daži uzstājās ar priekšlasījumiem. Latviešu valodā atrodama tikai viena štāba darbinieka brošūra: antisemītiskā Ebreju jautājumu pētniecības institūta bibliotekāra Johannesa Pola darbs "Talmūda gars" Otto Pelles apgādā Rīgā, izdots 1942. gadā. Pola sacerējums ļoti pavirši iepazīstina ar svarīgā jūdaisma teksta struktūru, izklāstīdams nacistu ideologu viedokli par to.

Tā kā nacisti latviešu pretvācisko noskaņojumu skaidroja ar boļševisma un brīvmūrniecības ietekmi (sevišķi tika uzsvērts Kārļa Ulmaņa un viņa līdzgaitnieku brīvmūrnieciskums), štābs Rīgas pilsētas mākslas muzejā 1942. gadā organizēja izstādi "Eiropas likteņcīņa Austrumos" un vietēja mēroga skati "Boļševisma gads Latvijā". Izstādes tika plaši popularizētas ar plakātiem dzelzceļa stacijā, ielu krustojumos, presē, pie muzeja ieejas. Aicinājums apmeklēt izstādes izskanēja pat kinoseansu reklāmas daļā. Mēneša laikā (no 1942. gada 1. jūlija līdz 2. augustam, pēc tam izstāde tika aizvesta uz Igauniju) izstādi apmeklēja vairāk nekā 30 000 cilvēku, tomēr Irēna Neandere bija novērojusi, ka daļa latviešu publikas interesējusies tikai par lokālo skati, kurā eksponēti LPSR Iekšlietu tautas komisariāta jeb čekas dokumenti un čekas ieslodzīto kameras fotogrāfijas. Neanderi neapmierināja arī izstāžu atspoguļojums presē: lai gan štābs bija piedāvājis bagātīgu informāciju, latviešu izdevumi aprobežojās ar vispārīgām ziņām un fotouzņēmumiem vai sniedza "tendenciozu" interpretāciju, akcentējot latviešu brīvprātīgo karavīru nozīmi Latvijas atbrīvošanā no boļševikiem.

1944. gada vasarā, austrumu frontei tuvojoties, štāba vadība pārcēlās uz Liepāju, tika sākta arī Latvijas kultūras vērtību sagatavošana evakuācijai. Sākotnējie plāni bija ļoti ambiciozi. Rozenbergs uzdeva evakuēt visu Rīgas pilsētas arhīvu un Valsts arhīva galveno krājumu, kas atradās Ēdoles pilī. Vēlāk izvedamo dokumentu, priekšmetu, iespieddarbu daudzums tika reducēts, taču joprojām palika iespaidīgs − par to liecina informācija par vērtībām, kuras atgūtas pēc kara. Tā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs 1946. gadā atguva vairāk nekā 57 000 priekšmetu 159 kastēs.⁴ No apvienotās Zemes bibliotēkas aizveda 10 000 eksemplāru (1500 nosaukumu) jeb 70 kastes, pārsvarā no Rīgas Vēstures un senatnes un pētītāju biedrības bibliotēkas, par laimi, pēc kara tās atgūtas.

Mūsdienās iespējams precizēt informāciju par tām muzeālajām un citu veidu vērtībām, kas štāba uzdevumā aizvestas no lielākajiem muzejiem un arhīviem — sastatot Latvijā rodamo informāciju ar ASV Nacionālā arhīva digitalizētajiem pārskatiem par Padomju Savienībai atdotajām kolekcijām.⁵ Vairākās starptautiskajās datubāzēs bibliotēkas un muzeji var iekļaut informāciju par kara gados vai pēc tā iegūtām vērtībām un to izcelsmi, tomēr tās papildinās ļoti lēnām, jo lielākoties balstās uz atsevišķu valstu, institūciju vai personu iniciatīvu.

Rozenberga štāba lielākais kaitējums Latvijas kultūras mantojumam — tas turpināja boļševiku sākto kultūras jomas deformāciju un kolekciju iznīcināšanu. Simtiem tūkstošu vienību, pat veselas kolekcijas tika izņemtas no krātuvēm, sadalītas un pārvietotas bez īpašnieku vai pārzinātāju akcepta. Latvijas kultūras mantojums kā mozaīka sašķīda sīkās lauskās, kas tika izkaisītas visā pasaulē, un bieži vien to īstenā izcelsme mūsdienās nemaz nav zināma.

[1] To apliecina arī arhīva dokumenti. Skat.: R. Pārpuce. Baltijas kultūras vērtību problēma vācbaltiešu izceļošanas kontekstā. Promocijas darbs. Rīga: LU Vēstures un filozofijas fakultāte, 2010. 93. lpp.

2 P. Kampe. Latvijas baznīcu zvanu vēsture. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, nr. 10, 1930. 318. lpp.

3 Alfred Rosenberg diary, 1936—1944. United States Holocaust Memorial Museum, Robert M. W. Kempner collection, RG-71. Pieejams: https://collections.ushmm.org/search/catalog/irn73077.

4 L. Blūmfelde. Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izaugsme padomju gados. No: Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, 1773—1973. Rīga: Zvaigzne, 1973. 38. lpp.

5 Par izvesto vērtību ceļiem ārpus Latvijas nozīmīga informācija arī: K. Zvirgzdiņš. Divas liecības par Latvijas arhīvu likteni Otrā pasaules kara laikā. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2011. 7.—29. lpp.