Lasīšanas vēsture Latvijā. No reformācijas līdz zviedru ienākšanai  (5)

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku astoņu publikāciju sērijā, kas vēsta par lasīšanas paradumiem un lasīšanas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Pētījuma pārstāsta autors – Osvalds Zebris.

1615. gada latviešu luterāņu grāmatas titullapa un Kristiāna Fīrekera paraksts zem attēla. Vertikāli – viena no nākamajiem īpašniekiem Liepājas mācītāja Johana Andreasa Grunta (1732–1802) ieraksts. Tartu Universitātes bibliotēka.

Reformācijas laika (16. gadsimts) lasītājs un grāmatu krājējs Eiropā ir labi izglītots, ar plašām interesēm un valodu zināšanām apveltīts cilvēks. Izņēmums, ne norma, jo eiropieši lasīt tolaik vēl neprot – lasītpratēju skaits vācvalodīgo vidū nepārsniedz nieka 4%. Tāpēc līdztekus grāmatām, ziņas par pārmaiņām garīgajā dzīvē, no cilvēka pie cilvēka aizvien vēl "ceļo" galvenokārt mutiski – ar sprediķošanu, priekšā lasīšanu, dziedāšanu.

Tomēr lasīšanas (tekstu atstāstīšanas), kā arī grāmatu iespiešanas un krāšanas pieredze attīstās un atnes pirmās lielās pārmaiņas. "Reformācija izaug arī no lasīšanas pieredzes – Mārtiņa Lutera Bībeles Jaunās Derības Pāvila vēstules romiešiem pirmās nodaļas lasījums un tā interpretācija liek pamatu vēlākajai protestantu doktrīnai," lasīšanas vēsturei veltītā pētījumā norāda literatūrzinātniece Māra Grudule.

Ko mēs zinām par tā laika lasītāju Rīgā, Vidzemē, Kurzemes un Zemgales hercogistēs un lasīšanu latviešu valodā? Domājams, ka iespieddarbu latviešu valodā līdz reformācijai nav bijis, vismaz līdz mūsu dienām šādas ziņas nav saglabājušās. Varbūt kādi kristīgi teksti – lūgšanas, dziesmas un sprediķi – ir cirkulējuši rokrakstos, taču arī par tiem konkrētu ziņu nav, saka Grudule.

Grāmatu iespiešana Rīgā sākās 1588. gadā – vairāk nekā gadsimtu pēc Gūtenberga atklājuma. Pēc Rīgas rātes aicinājuma grāmatu spiestuvi uzņēmās organizēt holandietis Nikolajs Mollīns. 38 gadu laikā viņš izdeva ap 200 iespieddarbu, galvenokārt latīņu un vācu valodās. Daļa no tiem ir grāmatas (vairāki arī apjomā lieli izdevumi), taču vairums – apsveikuma dzejoļi un citi sīkdarbi.

Jāņem vērā, ka reformācijas gadsimts ir arī baznīcu un klosteru grautiņu laiks. Un grāmatu dedzināšanas gadsimts, dedzināšanu uzskatot ne tikai par iebiedēšanas, bet arī par sociālās higiēnas līdzekli. "Jādomā, arī senākās grāmatas latviešu valodā – protestantu dievkalpojuma kārtības izklāsta – viss metiens 1525. gadā iet bojā katoļu sakurta ugunskura liesmās Lībekā," pētījumā raksta Grudule.

Daniels Hermanis (viņam pieder viena no, iespējams, plašākajām reformācijas gadsimta mājas bibliotēkām). Par Prūsijas dzintarā ieslēgto vardi un ķirzaku. Rīga, 1600, Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

Kamēr vieni dedzina, citi mudina grāmatas krāt. Mārtiņš Luters vācu pilsētu rātskungus šajā laikā aicina uz pilsētu jeb publisko bibliotēku veidošanu. Aptuveni vienlaikus ar Magdeburgu, Hamburgu, Augsburgu, Nirnbergu pirmā publiskā grāmatu krātuve top arī Rīgā. Tagadējās LU Akadēmiskās bibliotēkas sākotne ir saistāma ar 16. gadsimta trešo desmitgadi. 1524. gadā latviešu draudzes mācītājam Nikolajam Rammam tiek nodotas likvidētā klostera grāmatas ar norādi, lai tās kalpotu "vispārīgam labumam", citiem vārdiem sakot, būtu vispārpieejamas. "1524. gadā ap gavēņa vidu es, Nikolajs Ramme, saņēmu tālāk minētās Pelēkā klostera grāmatas, ko man nodeva godājamais, gudrais un apdomīgais [Rīgas] birģermeistars Pāvils Dreilings, lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam."

Domājams, bibliotēkas sākuma gados grāmatas krājušās Nikolaja Ramma mājās, bet vēlāk, no 1553. gada, pēc Rīgas rātes lēmuma tām tika atvēlēta telpa Rīgas Doma krustejas tuvumā. Tur pilsētas bibliotēka paliek turpmākos savas pastāvēšanas 340 gadus. No 16. gadsimta vidus bibliotēkas krājumus pamazām sāk papildināt arī Rīgas pilsoņu dāvinājumi.

Bibliotēkas un grāmatu krāšana pēc literatūrzinātnieku domām ir zīmīgs pagrieziena punkts lasīšanas tradīcijas izplatībai. "Reformācija arī [grāmatu] krāšanas vēsturē iezīmē slieksni. Tāpat kā kuģi vētrās patveras ostās, izdzīvojušās grāmatas lielākoties šādā vai citādā veidā paglābās bibliotēkās un beigās kļuva pieejams plašākai publikai," – apjomīgās pārmaiņas raksturo vācu literatūrzinātnieks Klauss Garbers.

1615. gada latviešu luterāņu grāmatas lappuse no katehisma – daudzskaitļa forma visur ar ierakstu mainīta pret vienskaitli. Tartu Universitātes bibliotēka

Senākās protestantu jeb luterāņu grāmatas latviešu valodā, kas ir lasāmas vēl šodien, publicētas 1586.–1587. un 1615. gadā. Šie izdevumi ir orientēti uz vācvalodīgu lietotāju, vēl vairāk – tajos ir runa par mācītāja, draudzes priekšnieka vai mājas tēva – muižkunga vai saimes pārrauga – priekšā lasīšanu un kopīgu dziedāšanu. Grudule atgādina, ka "atšķirībā no mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuriem Kēnigsbergā pirmajam publicētajam luterāņu katehismam (1547) pievienotā ābece nepārprotami liecina par lietuviešu lasītāja turēšanu redzeslokā, latviešu pirmās ābeces iznāks tikai simtgadu vēlāk."

16. gadsimta otrajā pusē visa mūsdienu Latvijas teritorija nonāk Polijas–Lietuvas lielvalsts sastāvā, uz Baltiju atceļo pirmie jezuīti. Ir saglabājušās ziņas par viņu dibinātu skolu Rīgā vietējo iedzīvotāju pēcnācējiem, tomēr nav zināms, vai tajā mācījušies arī latvieši. Jezuīti rūpējas arī par katolisku lasāmvielu. "1585. gadā Viļņā publicētais katoļu katehisms latviešu valodā vedina domāt par iespējamu orientāciju uz latviešu lasītāju – pirmkārt, atšķirībā no protestantu izdevumiem tam visi teksti ir latviski, otrkārt, grāmatai ir neparasti liels metiens – 1002 eksemplāri –, kā arī, treškārt, tās virsrakstā norādīts adresāts "prexskan thems nemacigems und iounems bernems" ("priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem")," norāda Grudule.

Pilns pētījuma teksts šeit. Turpinājumā: par lasīšanas vēsturi zviedru laikā – no poļu-zviedru kara līdz latviešu Bībeles otrajam izdevumam (1739). Astoņu rakstu sērija tapusi sadarbībā ar "Europeana".