Viena ģimene – četri varoņi. Lāčplēša ordeņa kavalieri – brāļi Blaui  (34)

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur no 25. oktobra skatāma izstāde "11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena". Vairāk informācijas: www.lnvm.lv.

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vidū atrodami gadījumi, kad ar augstāko militāro apbalvojumu apbalvoti vairāki vienas ģimenes locekļi. Netrūkst ģimeņu, kurās ir divi ordeņa kavalieri, brāļi, kas atsevišķos gadījumos pat karojuši plecu pie pleca vienā vienībā. Rūpīgāk pārskatot ordeņa saņēmēju sarakstu, varētu atrast arī ģimenes, kurās ir trīs Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, tomēr ordeņa saņēmēju vidū ir zināma tikai viena ģimene, kurā augsto apbalvojumu par izrādīto varonību kaujas laukā saņēmuši četri brāļi – Jānis (1880–1941), Roberts (1884–1937), Leopolds (1901–1943) un Eduards (1887–1941) Blaui no Taurupes pagasta "Purgaiļiem".

Par varoni tika dēvēta arī četru kavalieru māte Ede Blaua, kas vīra nāves dēļ bija spiesta vienatnē uzņemties visas rūpes par dēlu audzināšanu. 1919. gadā Latvijas Neatkarības kara laikā viņa strādāja Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcā Valkā, par ko vēlāk apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Visu četru brāļu dzīves ritēja, savstarpēji vijoties cieši līdzās ne tikai bērnībā, bet arī vēlāk pieaugot. Pēc kopīgi uzvarētas cīņas pret lieliniekiem pie tēva mājām Taurupes pagasta Purgaiļos visi četri brāļi 1919. gada februāra beigās brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības Bruņotajos spēkos, 4. Valmieras kājnieku pulkā, un visi kopā ar vēl dažiem karavīriem 1919. gada 7. aprīlī Jaunlaicenes pagastā pie Rušķu mājām, kad pulka 1. rota pēc dienu ilgas kaujas bija spiesta atkāpties, sedza kaujas biedrus līdz pēdējai patronai. Trīs no brāļiem par varonības izrādīšanu līdzīgās epizodēs Latvijas Neatkarības kara laikā saņēma paaugstinājumu par leitnantu vai virsleitnantu.

Jaunākais no brāļiem – Leopolds – bija tikai 18 gadus vecs, kad 1919. gada 3. aprīlī piedalījās kaujā pie Jaunlaicenes skolas. Kad Valmieras pulka 1. rotu draudēja apiet ienaidnieks, Leopolds Blaus kopā ar dažiem citiem kareivjiem pēc savas ierosmes izvirzījās uzbrucēju spārnā un ar pēkšņu triecienu piespieda tos atkāpties, tā palīdzēdams izšķirt kauju Valmieras pulka labā. Leopolds Blaus piedalījies arī Cēsu kaujās – cīņā pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā. Lai gan Leopolds Blaus pēc profesijas bija celtnieks, tomēr pēc kara nodarbojās ar zemkopību tēva mājās.

Otrs jaunākais brālis ģimenes četrotnē bija Eduards, kurš ieguva augstāko izglītību, absolvējot Austrumu institūtu Maskavā, bet pēc tam dienēja Kauņā cietokšņa artilērijas vienībā, vēlāk bija Maskavas–Kazaņas dzelzceļa dienestā. 1919. gada 3. aprīļa kaujā pie Jaunlaicenes skolas Eduards Blaus brīvprātīgi pieteicās atjaunot pretinieka izjauktos sakarus starp rotām un zem tiešas apšaudes to paveica, tādējādi nodrošinot Valmieras pulka panākumus šajā kaujā. Pēc Ziemeļvidzemes atbrīvošanas Eduards Blaus tika iecelts par Smiltenes komandantu, bet pēc atvaļināšanas no armijas nodarbojās ar celtniecības darbu vadīšanu dažādos celtniecības uzņēmumos.

Roberts Blaus bija vienīgais no četriem brāļiem, kurš savas dzīves laikā izveidoja militāro karjeru. Viņš bija dienējis Krievijas impērijas armijā no 1905. līdz 1907. gadam, kad slimības dēļ tika atvaļināts. 1919. gada 22. februārī Roberts Blaus brīvprātīgi iestājās Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1921. gadā Robertu Blauu atvaļināja no Latvijas armijas, tomēr 1926. gadā viņš armijā atgriezās un dienestu turpināja 4. Valmieras kājnieku pulkā līdz savai nāvei 1937. gadā.

Vecākais no brāļiem Blauiem bija Jānis, kurš pēc Aleksandra ģimnāzijas beigšanas studēja arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā. 1919. gada augustā Jānis Blaus tika iecelts par Latvijas armijas satiksmes būvniecības nodaļas priekšnieku, bet pēc atvaļināšanas no armijas 1921. gada 1. jūnijā strādājis par inženieri dažādās valsts iestādēs, bet vēlāk vadījis savu būvniecības biroju Rīgā.

Padomju Savienības okupācija 1940. gadā un padomju izvērstās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem bija liktenīgas arī trim brāļiem Blauiem. Eduards 1941. gada 28. aprīlī tika notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē. Par viņa turpmāko likteni ziņu nav. Iespējams, kopā ar brāli Jāni 1941. gada 22. jūnijā nošauts Rīgas Centrālcietumā. Leopolds 1941. gadā tika notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē, kur 1943. gadā mira.