Drošsirdīgā strēlniece. Lāčplēša ordeņa kavaliere – Līna Čanka  (66)

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur no 25. oktobra skatāma izstāde "11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena". Vairāk informācijas: www.lnvm.lv.

Tikai trīs sievietes apbalvotas ar Lāčplēša Kara ordeni, bet tikai viena no viņām – Līna Čanka – piedzīvoja Pirmā pasaules kara nežēlīgās kaujas, cīnoties 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona rindās. Latviešu strēlnieces kaujinieciskais gars un rakstura stingrība ļāva viņai izturēt visus kara laika pārbaudījumus un pēc kara nereti atkārtot savu iemīļoto teicienu: "Kaut jūs zinātu, cik skaisti ir pozīcijās. Tā sprakstošo šrapneļu un granātu mūzika – tā nav aprakstāma, to tikai izjust, izbaudīt var. Kad kādu laiku neapšaudās, kā pamiruši visi staigā, bet sāk šaut – tikpat kā koncertā."[1]

Kuldīgas apriņķa Rendas pagastā dzimusī Līna Čanka (1893–1981) nāk no kuplas lauksaimnieku ģimenes, kurā bez Līnas auga arī viens dēls un vēl četras meitas. Pēc pagastskolas pabeigšanas Līna apmeklēja zemkopības kursus, kuros iegūtās zināšanas lieti noderēja, vēlāk saimniekojot tēva saimniecībā "Mežazīles".

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Līna kopā ar ģimeni – līdzīgi kā daudzi tūkstoši citu Kurzemes iedzīvotāju – devās bēgļu gaitās. Tomēr Līna nebija gatava vienkārši bēgt no dzimtajām mājām, bet apņēmības pilna 1915. gadā atsaucās aicinājumam "pulcēties zem latviešu karogiem" un ar mirušā brāļa Jāņa Čankas dokumentiem iestājās 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Protams, bez viltības tikt cauri iestāšanās komisijai nevarēja, tāpēc atjautīgā Līna sarunāja, lai kāds labi pazīstams puisis viņas vietā izies iestāšanās komisijas pārbaudes. Viltība izdevās, un Līna jeb Jānis sāka savas karavīra gaitas latviešu strēlnieku rindās.

Līna Čanka piedalījusies kaujās Nāves salā, Ložmetējkalnā un citās strēlnieku cīņu vietās. Viņa vairākkārt tikusi ievainota, saindējusies ar kaujas gāzēm Nāves salā, tomēr vienmēr izrādījusi drosmi un pašaizliedzību, par ko izpelnījās cieņu savu biedru rindās un par kauju nopelniem saņēma ne tikai Krievijas impērijas Svētā Jura krusta IV un III šķiras apbalvojumu, bet 1921. gadā arī III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. 1927. gadā Līna Čanka apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par dalību Latvijas Sieviešu palīdzības korpusā Neatkarības kara laikā.[2]

Pēc Neatkarības kara Līna Čanka varēja uzsākt miera laika dzīvi. Viņa apprecējās ar Latvijas Armijas karavīru Ernestu Freidenfeldu un atgriezās uz dzīvi Rendas pagastā. Sākotnēji Līna kopā ar savu vīru īrējusi Lielrendas muižu, bet 1927. gadā muižas zeme agrārās reformas gaitā viņai piešķirta kā jaunsaimniecība. Visu Latvijas starpkaru posmu Līna Čanka-Freidenfelde kopā ar vīru un audžudēlu Kārli nodarbojās ar zemkopību. Liktenīgs izrādījās 1932. gads, kad savas vieglprātības dēļ viņa iedzīvojās parādos, "[..] kuri cēlušies caur galvojumiem citām personām un kuru parādi [..] kā galviniekam bija kārtojami [..]". Tos nomaksājot, viņai pietrūka līdzekļu, lai atmaksātu Valsts Zemes bankā ņemtā aizņēmuma termiņmaksājumu.[3] Parādu spiesta, viņa vērsās pie Lāčplēša Kara ordeņa domes pēc palīdzības, kas to iespēju robežās arī sniedza, taču parādu nasta bija pārāk liela, tādēļ Līna Čanka-Freidenfelde savu jaunsaimniecību "Virsaiši" bija spiesta pārdot. Tās vietā 1934. gadā viņa iegādājās mazāku saimniecību Matkules pagasta Kanneniekos.

Jaunais īpašums bija ar plašu augļu dārzu, un tajā tika audzēti vairāki trekni mājlopi, tomēr arī šo īpašumu 1937. gadā pārdeva. Tajā pašā gadā Līna Čanka-Freidenfelde iegādājās vēl mazāku saimniecību Tukuma apriņķa Milzkalnes pagasta "Laimās". Tiesa, arī tur ģimene ilgi nepalika, īpašumu pārdodot un iegādājoties saimniecību "Eglītes" Zaļenieku pagastā. Paralēli rosīgajam darbam savā jaunajā saimniecībā abi ar vīru aktīvi iesaistījās Zaļenieku biedrības nama darbā kā ekonomi.

30. gadu otrajā pusē laikrakstu slejās atrodamajās publikācijās Čanka-Freindefelde raksturota kā persona, kura labprātīgi palikusi nostāk no cilvēkiem, jo mieru radusi vienkāršā dzīvē, bez liekas uzmanības un ļaužu drūzmēšanās.

Otrā pasaules kara laikā viņas audžudēlu iesauca Latviešu SS brīvprātīgajā leģionā, bet Līna Čanka-Freidenfelde kopā ar vīru Jelgavā atvēra un vadīja "klubu-kantīni" Veselības rotas leģionāriem. Kādā reizē drošsirdīgā "vecā strēlniece" piegādāja pārtikas un mantu paciņas latviešu leģionāriem, šķērsojot Austrumu fronti.[4] Pēc Jelgavas bombardēšanas 1944. gadā Līna Čanka-Freidenfelde zaudēja savu "klubu-kantīni" un par mata tiesu izglabās no nāves briesmām, kas uzglūnēja no bumbu sprādzieniem un degošās pilsētas. Līnas un Ernesta mēģinājums kara beigās bēgt no Latvijas uz Zviedriju bija nesekmīgs.

Līna Čanka-Freidenfelde kopā ar vīru sagaidīja atkārtoto padomju okupāciju dzimtajās mājās Rendas pagasta "Mežazīlēs", kur dzīvoja viņas māsa Kate. Pēc vīra un māsas nāves Līna pilnībā noslēdzās no apkārtējiem un turpināja dzīvot savrupi. 70. gados, noticot solījumiem, ka "Mežazīlēs" tiks izveidots viņai veltīts memoriālais muzejs, viņa "veidotājiem" norakstīja visus savus īpašumus, tostarp arī ordeņus. Taču Čanka-Freidenfelde nonāca Ēdoles veco ļaužu pansionātā, no kura aizbēga, jo uzskatīja, ka kāds viņu centies noindēt. Ieradusies Rīgā, viņa vērsās pie Brāļu kapu komitejas pēc palīdzības. Komitejas pārstāvji viņu aizveda pie slavenās mākslinieku Skulmju dzimtas pēcnācēja Jurģa Skulmes, kurš Līnu jau pazina – pirms vairākiem gadiem, vasarā vadot mākslas studentu praksi, bija iepazinies un iedraudzējies ar "veco strēlnieci". Dažus mēnešus pavadījusi pie Skulmju ģimenes, Līna Čanka-Freidenfelde devās uz Reģu pansionātu, kur dzīvoja līdz savai nāvei 1981. gada 9. jūnijā. Pēc nāves viņa tika apglabāta Reģu kapos, tomēr 1989. gadā viņas mirstīgās atliekas pārapbedītas Rendas Mežazīļu kapos blakus viņas vīram.

[1] [b.a] Strēlnieks Līna Čanka. Padomju Jaunatne 1989. gada 11. novembris, Nr. 216., 4. lpp.

[2] [b.a] Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto 3. saraksts. Valdības Vēstnesis, 1927. gada 17. novembris, Nr. 259., 3.lpp; Valdemārs Briedis. Varonīgā Abavas meitene. Latviešu strēlnieks, 1937. gada 1. janvāris, Nr. 15., 20. lpp.

[3] LNA LVVA 1304.f (Lāčplēša Kara ordeņa dome)., 1. aprīlis, 287. l (Līna Čanka-Freidenfelde), 15. lpp.

[4] Jānis Tālavs. Neparastais ciemiņš. Tēvija, 1944. gada 10. maijs, Nr. 109., 3. lpp.