Lasīšanas vēsture Latvijā. Garais lasīšanas gadsimts

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku astoņu publikāciju sērijā, kas vēsta par lasīšanas paradumiem un lasīšanas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Pētījuma pārstāsta autors – Osvalds Zebris.

19. gadsimta gaitā norisinās neatgriezeniska pāreja no informācijas mutiskas nodošanas uz rakstisku – šis process noslēdzas gadsimta pēdējā trešdaļā un nosaka nepieciešamību pierakstīt mutvārdos izplatītos folkloras tekstus. "Tas ir grāmatu zelta laiks," – pētījumā par lasīšanas pieredzi 19. gadsimtā norāda LNB Letonikas un Baltijas centra pētniece-fondu glabātāja Lilija Limane. "Masu komunikācijas līdzekļu tirgū iespieddarbiem un lasīšanai nebija konkurentu, un grāmatniecībā kūsāja liela rosība kā izdevēju, tā lietotāju vidū. Gadsimta gaitā arvien vairāk cilvēku lasa, daudzi latvieši ir lasīšanas kaislības pārņemti, gadsimta beigās izveidojies modernais cilvēks, kurš savās jūtās, paradumos un attieksmēs pret literatūras estētiku būtiski neatšķiras no mūsdienīgā."

Gadsimta pirmajā pusē folkloras teksti vēl tika literarizēti, iespiesti grāmatās, pēc tam skaļi lasīti un atkal pārstāstīti, līdz grāmatu kultūra un lasīšanas paradumu straujā izplatība izspieda no aprites literāru tekstu folklorizēšanos un tradicionālās folkloras apriti, norāda Limane. Mutvārdu tradīcijā literārie teksti saglabā funkcionalitāti tikai atsevišķās īpašās situācijās (publiska uzstāšanās, teātris u. tml.), tomēr dominē individuāla klusā lasīšana. Tas būtiski maina teksta uztveri: "Padziļinās līdzdomāšana, lasītājs pats nosaka uztveres tempu, dodot vietu refleksijai un analīzei, kas savukārt palielina lasītāja vajadzību pēc dziļāka teksta, lasīšanas process kļūst personisks, tajā iesaistās individualitāte, kolektīvās apziņas loma mazinās."

Kā norāda pētniece, lasīšana 19. gadsimtā vairs nav garīgās elites privilēģija, bet grāmatu pasaule ir kļuvusi par ikviena cilvēka dzīves ietvara daļu. Tas attiecas arī uz lasošajiem latviešiem: "Pašiem attīstot savu valodu un kultūras autonomiju, ar inteliģences centieniem un grāmatas līdzdalību no vācu kundzībai pakļautu cilvēku masas tiek izveidota nācija, kas lasa." Tiesa, vācu grāmatu skaits pēc nosaukumiem pārsniedz latviešu izdevumus, bet latviešu grāmatu metieni pieaug, un pamatnācija ir galvenā lasošās sabiedrības daļa, kas sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē attīstās ar nepieredzētu intensitāti.

Grāmatas šajā laikā kļūst vieglāk pieejamas, taču līdz gadsimta 70. gadiem to nosaka iedzīvotāju pirktspēja (vēlāk lasīšanu sekmē tautas bibliotēkas). Grāmatu cenas salīdzinājumā ar pārtikas produktiem un precēm bija augstas: ja pūrs rudzu (50 kg) maksāja 1–1,8 rubļus sudrabā, dziesmu grāmata maksāja ap rubli, Bībele un sprediķu grāmata bija vēl dārgāka (atsevišķu izdevumu cena sasniedza 4–6 sudraba rubļus). Zemākas cenas bija stāstu, mācību un t.s. ziniskajām grāmatām – caurmērā 15–30 kapeikas. Kalendārus varēja nopirkt par 20 kapeikām, bet neiesieti morāli traktātiņi, katehismi, aģitācijas brošūras, ābeces un citi sacerējumi 1–2 iespiedlokšņu apjomā tirdzniecībā bija par 5–15 kapeikām.

Lasīšanu kavēja ierobežotās iespējas grāmatas iegādāties, jo laukos un mazpilsētās dzīvesvietas tuvumā trūka veikalu. Kalendārus un šo to, kas iekrita acīs, laucinieki pirka tirgū, kur pieejamo grāmatu daudzums un kvalitāte atpalika no veikalu sortimenta. Reliģiskās grāmatas mēdza izplatīt mācītāji, lielu artavu Bībeles, sevišķi Jaunās derības, izplatībā sniedza Bībeles biedrības, izdalot svēto grāmatu pret ziedojumiem un dāvinot jauniešiem pie iesvētīšanas, raksta Limane.

Ap 1870.–1880. gadu un vēlāk daudzos pagastos tika atvērtas tautas bibliotēkas, kas ne tikai deva iespēju aizņemties grāmatas lasīšanai, bet arī veicināja to pirkšanu.

1897. gadā Manaseina revīzijā konstatēts, ka Vidzemē lasītpratēju bija 76,6%, bet Kurzemē un Zemgalē – 70,9% (citos avotos minēti lielāki skaitļi – 94,6% Vidzemē un 88,6% Kurzemē). Tomēr par t.s. aktīvo lasītāju skaitu, kas lasa sistemātiski, var iegūt vien aptuvenas aplēses, ņemot par pamatu izdoto grāmatu skaitu uz vienu iedzīvotāju, kā arī laikabiedru izteikumus. Krievu grāmatniecības vēsturnieki lēš, ka uz katriem 10 lasītpratējiem 19. gadsimta otrajā pusē bija viens aktīvais lasītājs. "Latvijā šis procents bija lielāks, kaut vēl 90. gados dažā pagastā ir pat skolotāji un skrīveri, kas nelasa nevienu grāmatu, lai gan atbilstoši sabiedriskajai domai nelasošs cilvēks nav uzskatāms par attīstītu un izglītotu," pētījumā uzsver Limane.

Frīdriha Ermaņa Štolla lasāmgrāmatas "Jauna boksterēšanas un lasīšanas grāmata" (1813) titullapa ar prettitula ilustrāciju "Lūk še kā lieli strādā un mazi mācās"

Jāņem vērā, ka 19. gadsimta sākumā zemnieku vairumam grāmatas asociējās ar dievvārdu izdevumiem, liela daļa no statistiskajiem lasītpratējiem neuztvēra lasītā jēgu. Limane atsaucas uz Ernsta Dinsberga atmiņām: "Mācītājs rudeņos pa mājām apkārt braukdams bērnus pārklaušināt, bija ar mieru, kad tie no dziesmu grāmatas pirmo adventes vai citu kādu dziesmu varēja nolasīt, īpaši būtu jāsaka iz- jeb noskaitīt. Jo tas lielākais pulks to nemācījās vis izlasīt, bet tikai no galvas izskaitīt." Vēl gadsimta vidū, Krišjāņa Valdemāra vārdiem runājot, "pātaru grāmatas viņš lasīja it bez visa apdoma, kā Dievam žēl vēl šodien tā vislielākā daļa" un "lasīšana un prāta cilāšana līdz šim bijušas šķirtas lietas".

Rūdolfa Blaumaņa stāsta "Nāves ēnā" (1900) ilustrētais vāks. Augusta Neilanda īpašuma spiedogs un R. Tautmīļa-Bērziņa un A. Melnalšņa paraksti. LNB RL2/68.

19. gadsimta gaitā pamazām izveidojās elitāra latviešu lasītāju sabiedrības daļa. Tajā bija Tērbatas un Krievijas augstskolās izglītotie intelektuāļi, liela daļa tautskolotāju, literāti, ierēdņi u. c. Šie cilvēki lasīja ne tikai latviešu valodā, bet arī svešvalodās, galvenokārt vācu un krievu valodā. Viņi aktīvi iesaistījās sabiedriskās domas veidošanā, bija grāmatu autori un tulkotāji, tādējādi noteica izdodamās literatūras klāstu. Grāmatas prestižs sabiedrībā bija augsts – 90. gados nelasošu cilvēku neuzskatīja par attīstītu un izglītotu. Par izglītota cilvēka mērauklu šajā laikā kļuva tas, ko cilvēks lasa, nevis tas, vai lasa vispār.

Pilns pētījuma teksts šeit. Turpinājumā: Bibliotēku mājvietas 19. gadsimta lasītājiem. Astoņu rakstu sērija tapusi sadarbībā ar "Europeana".