Lasīšanas vēsture Latvijā. Dažas piezīmes par grāmatu lasīšanu 20. gadsimtā  (1)

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku astoņu publikāciju sērijā, kas vēsta par lasīšanas paradumiem un lasīšanas vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Pētījuma pārstāsta autors – Osvalds Zebris.

M. Grīnfelda vāka zīmējums A. Kuprina stāstam "Bedre" (apakšvirsraksts: Prieku nama noslēpumi) (J. Pīpis, 1911).

Latvijas literatūras un grāmatniecības pasauli 20. gadsimtā raksturo straujš lasītāju un izdevēju skaita pieaugums. Turpinās diskusijas par grāmatu lomu cilvēka izglītošanā, parādās idejas par derīgu un mazāk derīgu literatūru, bet vēlāk – okupācijas gados – grāmatu padara par ideoloģisku instrumentu cilvēka "audzināšanai". Emigrācijā attīstās no okupētās Latvijas šķirts – trimdas literatūras un grāmatniecības – process.

19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā "latvieši ne vien kļūst par pilnvērtīgiem grāmatniecības veidotājiem, iesaistoties grāmatu izdošanā, iespiešanā un tirdzniecībā, bet arī par aktīvu lasošās sabiedrības daļu ar visai diferencētām intelektuālām un estētiskām prasībām", pētījumā, kas veltīts lasīšanas pieredzei 20. gadsimta Latvijā, norāda LNB vadošais pētnieks Viesturs Zanders. "Strauji pieaug ne tikai iespieddarbu klāsts, tirāžas un tematiskā daudzveidība, bet arī to sociālais prestižs un patēriņš. Lasītājiem tiek piedāvāti jauni, latviešu grāmatniecībā līdz tam nebijuši izdevumu veidi (kopoti raksti, almanahi, enciklopēdijas), daži apgādi pat mēģina specializēties atsevišķās grāmatniecības jomās (Jānis Ozols izdod pārsvarā daiļliteratūru, bet Kārlis Jēkabs Zihmanis – galvenokārt mācību izdevumus)."

20. gadsimta sākumā aizsākas arī neizsmeļamā diskusija par grāmatu "derīgumu" un to izglītojošo funkciju, kas opozīcijā nostāda grāmatas kā estētiska piedzīvojuma un grāmatas kā derīgas informācijas avota lomu. Parādās arī pretnostatījums "vērtīga grāmata" un "sēnalu literatūra".

"Šajā periodā latviešu laikrakstos ir ne mazums rakstu par grāmatu lasīšanas lietderīgumu un tās veicināšanu, kā arī vērtējumu tā saucamajai sēnalu (lubu) literatūrai. Daļa autoru šādus izdevumus uztver kā neizbēgamu grāmatu repertuāra daļu, cita – ne tikai meklē vaininiekus šo grāmatu izplatīšanā, bet arī ceļus, kā iespaidot lasāmvielas izvēli. Tā žurnālists Kārlis Graudiņš (1863–1915), izvērtējot citu tautu pieredzi sēnalu literatūras apkarošanā, secina, ka "nezāles izdeldēt nevar, tikai var tās daudzmaz apspiest". [..] Paternālistisku pieeju tautas izglītošanā uztur Rīgas Latviešu biedrības (RLB) apgāds – Derīgu grāmatu nodaļa (DGN), kuras darbinieku kodolu veido tautskolotāji. Viņi par izdevniecības darba prioritāti izvirza derīgu zināšanu izplatīšanu ar grāmatu starpniecību un tolaik jau sakuplojušās lubu literatūras apkarošanu," lasāms Zandera pētījumā.

19. un 20. gadsimta mijā DGN ir kļuvusi par lielāko latviešu grāmatu apgādu, kas, sākot ar 1892. gadu, savus izdevumus izplata ar abonementa sistēmas palīdzību. Tā ir novatoriska latviešu grāmatniecībai un veicina saturiski daudzveidīgas lasāmvielas pieejamību, bet neatrisina aizvien pieaugošo dilemmu, kā apmierināt dažādu lasītāju grupu atšķirīgās intereses. Atsevišķi abonenti apgāda izdotās Šekspīra lugas dēvē par "tīriem niekiem", un viens no tiem "Antonija un Kleopatras" vietā lūdz nosūtīt ko noderīgāku, piemēram, grāmatu par zīdaiņu kopšanu. RLB apgāda "Jaunības rakstu virkne" kļūst par paraugu, kā ar sērijas palīdzību uzturēt noturīgu jauno lasītāju interesi par grāmatām, ko drīz pēc tam pārņem vēlāk pazīstamais jaunatnes lasāmvielas izdevējs Andrejs Jesens (1873–1958).

Arī 20. gadsimta 20.–30. gados neapsīkst domu apmaiņa par oriģinālliteratūras un tulkojumu samēru grāmatu tirgū, par to, vai un kā mazināt triviālās literatūras iespaidu. "1926. gadā izveidotā Kaitīgo kultūras parādību apkarošanas komisija acīmredzot neuzrāda pietiekami pamanāmus darba rezultātus, tādēļ gadu vēlāk, uzrunājot pirmā latviešu grāmatnieku kongresa dalībniekus, literatūrkritiķis Līgotņu Jēkabs (1874–1942) pauž viedokli par vardarbību heroizējošas literatūras ierobežošanas nepieciešamību: "Ikviena labas grāmatas un tautas veselīgu tikumu drauga atklātam vārdam atklāti un skaļi jānosoda šī tautas garīgā slepkavošana un jāsper soļi, lai šo mušmiru literatūru nepārdod laikrakstu kioskos un grāmatu veikalos, lai neļauj to arī sludināt presē." Līgotņu Jēkaba sacītais atrod dzirdīgas ausis, un kongress atbalsta priekšlikumu izveidot komisiju šādas literatūras apkarošanai. Drīz pēc tam komisija Līgotņu Jēkaba vadībā ķeras pie grāmatu tirgū pieejamo grāmatu izvērtēšanas."

Publiskajā telpā gan izskan arī citi, atšķirīgi viedokļi. Tā publicists Juris Nikolajs Vidiņš (1905–1962) ir pārliecināts, ka "sēnalu literatūra ir masu literatūra, tā ir pilnīgi pieskaņota tautas vairuma prasībām un vajadzībām". Tādēļ tās tiesisku apkarošanu Vidiņš atzīst par bezperspektīvu un rosina atbalstīt vērtīgo grāmatu tapšanu, piemēram, "palīdzot apdāvinātiem rakstniekiem, sūtot viņus uz ārzemēm paplašināt savu garīgo horizontu".

Jāatceras, ka apgādu darbību un lasāmvielas pieejamību gan grāmatu tirdzniecībā, gan bibliotēkās iespaido cariskās Krievijas cenzūra, kas, īpaši kopš rusifikācijas pastiprināšanās 19.gs. 80. gadu beigās, arvien intensīvāk vēršas pret oficiālajai ideoloģijai nevēlamu tekstu publicēšanu. Savukārt lasīšanas paradumus Latgalē ietekmē aizliegums iespiest un izplatīt grāmatas ar latīņu burtiem (1865–1904), norāda Zanders.

N. Strunkes plakāts "Grāmata – kultūras stūrakmens" (saistībā ar 3. grāmatu nedēļu Latvijā 1935. gada novembrī). Latvijas Nacionālās bibliotēkas Attēlizdevumu krājums, IPtL1-0/19.

Savukārt neatkarīgas valsts radītie priekšnoteikumi un gandrīz neierobežotās iespējas, īpaši parlamentārās republikas periodā, rada vērā ņemamu grāmatu ražas kvantitatīvu pieaugumu. "Gan 20., gan arī 30. gados izdoto grāmatu skaita ziņā uz 100 tūkst. iedzīvotāju Latvija dažbrīd ir otrā vietā Eiropā aiz Dānijas. Edvarts Virza (1883–1940) 20. gadu nogalē gan norāda, ka "nekas nav nepareizāks, kā mērot kādas tautas civilizācijas stāvokli ar iznākušo grāmatu skaitu. Viņu pat nevar mērot ar izlasīto grāmatu daudzumu". Un nebūt vienīgi par paradoksu nav uzlūkojams vēl kāds Virzas atzinums: "Bieži vien kāda grāmata iziet tūkstošos eksemplāros, tikai pēdas, kuras viņa atstāj aiz sevis, ir ļoti niecīgas. Tas ir tāpēc, ka lasītāji ir, bet viņi nemāk lasīt.""

"Otrā pasaules kara laikā padomju un nacistu režīmiem nevēlamie iespieddarbi tiek izņemti no grāmatu tirdzniecības vietām un publiskajām bibliotēkām; to vairākums tiek utilizēts, bet zināms eksemplāru skaits glabāts speciālos fondos lielākajās zinātniskajās bibliotēkās. Par padomju okupācijas varas īstenotā kultūras genocīda vērienu pēckara gados liecina saraksts, ko ļoti niecīgā eksemplāru skaitā 1951. gadā publicē tā sastādītāja – padomju cenzūras institūcija," pētījumā norāda Zanders.

Padomju ideologu par kaitīgu atzīto grāmatu apkopojuma Apvienotais novecojušo izdevumu saraksts (1–7), kas nav lietojami Latvijas PSR sabiedriskajās bibliotēkās un grāmatu tirdzniecības tīklā (1951).

"Turpmāk cenzūras sarakstos iekļautais personīgajās bibliotēkās bieži vien tiek noglabāts aiz ideoloģiski nekaitīgiem izdevumiem. Par okupācijas režīmam nevēlamu tekstu lasīšanu, glabāšanu un izplatīšanu cilvēki tiek tiesāti un represēti ne tikai Staļina valdīšanas laikā (t. s. "franču grupa" 50. gadu sākumā), bet arī 60.–80. gados – pazīstamākais piemērs ir vairākkārtējā brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931–1988) tiesāšana.

Cenzūrai izslēdzot no aprites daudzu talantīgu dažādu paaudžu autoru tekstus, tiek būtiski deformēts nacionālās rakstniecības un zinātnes attīstības process un veidojas situācija, ka sabiedrības vairākumam trūkst citas lasāmvielas alternatīvas un režīmam lojālo vai pat tā nomenklatūrai piederošo autoru (Vilis Lācis, Arvīds Grigulis) teksti tiek izdoti masu tirāžās. Kā jau totalitārā sabiedrībā, arī padomju Latvijā ārpus tās latviski izdotās grāmatas ar retiem izņēmumiem tiek noklusētas, ir pieejamas tikai "izredzētajiem" – un arī tad galvenokārt ideoloģiskās cīņas nolūkiem."

Apgāda "Atvase" izdoto A. Grīna "Zemes atjaunotāju" (1972) atvērums ar P. Purmaļa zīmējumiem.

Latvijas okupācijas gadi ir laiks, kad sāk veidoties un sazaroties t.s. trimdas literatūra. "Latviešu grāmatu izdošana un lasīšana dažādās pasaules valstīs, kur latvieši atrod mītnes vietu pēc Otrā pasaules kara, kļūst par būtisku nacionālās identitātes stiprināšanas elementu daudzu gadu garumā. Šāda lasīšanas funkcija ir bijusi svarīga latviešiem, atrodoties ārpus dzimtenes, protams, arī citos laikos. Taču tieši 40.–80. gados trimdā tiek uzturēta grāmatniecība, kura nav margināla iepretim Latvijā notiekošajam, bet ierobežotā apjomā mēģina turpināt valstiskuma laikā aizsāktās grāmatniecības tradīcijas."

Pilns pētījuma teksts šeit. Turpinājumā: Lasītājs (klausītājs) 21. gadsimtā: vienkāršāk būs parādīt un izstāstīt klātienē. Astoņu rakstu sērija tapusi sadarbībā ar "Europeana".