Modernās latvietes tautastērps. Jūgendstila muzejā tapis unikāls nacionālā dizaina paraugs  (37)

Toreiz Madernieka oponents bija latviešu grafiķis un tautas lietišķās mākslas apzinātājs Rihards Zariņš. Viņš uzskatīja – jaunajam tautastērpam jābūt pēc iespējas tuvākam etnogrāfiskajai versijai, par paraugu ņemot krāšņos Dienvidkurzemes – Nīcas, Bārtas un Rucavas – zemnieku goda tērpus. Starp abiem māksliniekiem ar laikraksta "Rīgas Avīze" starpniecību pat izcēlās asa publiska diskusija, kurā Zariņš vainoja Madernieku pārmērīgā un nepamatotā tautas tērpa modernizēšanā, bet Madernieks atbildēja – Dziesmu svētki nav nekāds etnogrāfiskais muzejs, kur "katrai apģērba vīlītei jābūt etnogrāfiski pareizai". Turklāt tie taču esot tikai paraugi un tiem jāspēj "apmierināt tagadējās praktiskās un estētiskās prasības".

Toreiz abus strīdniekus centās samierināt slavenais gleznotājs Janis Rozentāls, kurš arī bija viens no Dziesmu svētku Apģērbu komisijas biedriem. Viņš savā atbildes publikācijā uzsvēra, ka "modernizēt" nebūt nenozīmē "raksturisko īpašību iznīcināšanu", un detalizēti skaidroja Apģērbu komitejas mērķus radīt skaistu, tautisku un vienlaikus vienkārši izgatavojamu tērpa versiju.

1904. gadā Dziesmu svētkus atcēla – Krievu–japāņu kara dēļ. Arī vēlākos gados tie nenotika 1905. gada revolūcijas un tās radīto seku dēļ. Kā savā grāmatā "Dziesmu svētki un tautiskā tērpa attīstība Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā" raksta Dr.hist. Anete Karlsone, diskusija par to, kādam jābūt modernam jaunā gadsimta tautastērpam, turpinājusies līdz pat 1910. gadam, kad beidzot svētki notika, un tajā bija iesaistījušies daudzi tā laika inteliģences pārstāvji, piemēram, rakstnieki Jānis Jaunsudrabiņš un Reinis Kaudzīte.

Rezultātā pirms 1910. gada Dziesmu svētkiem kori, kuri to vēlējās, saņēma 1904. gadā tapušos Madernieka tērpu paraugu zīmējumus. Kā raksta Karlsone, lai gan no 1910. gada Dziesmu svētkiem nav saglabājies daudz fotogrāfiju, ir zināms, ka bijuši kori, kas iespēju robežās bija sekojuši Madernieka paraugiem, un bija arī kolektīvi, kas bija izvēlējušies tērpties Riharda Zariņa ieteiktajos tradicionālajos tautastērpos. Tomēr, ņemot vērā, ka lielākais vairums dziedātāju bija no lauku pagastiem un mazpilsētām ar visai ierobežotu rocību, viņi tērpušies "savos parastos, laikmetīgajai modei atbilstošos svētku tērpos".

Taču par Madernieka veikumu Karlsone secina: "Madernieka zīmētos tautiskos tērpus var uzskatīt par pēdējo mēģinājumu radīt vienotu latviešu nacionālo tērpu. Tajā laikā gan vēl nebija vienotas Latvijas valsts, un arī apzīmējums "nacionālais tērps" radās daudzus gadus vēlāk. Iespējams, tieši līdz savas valsts izveidošanai vienota nacionālā tērpa ideja latviešiem bija visaktuālākā."

"Jūlijs Madernieks ir ne tikai mākslinieks, bet arī mūsu dizaina pamatlicējs. Ir svarīgi, ka mēs zinām dizaina saknes. Šogad viņa jubilejas gads saskanēja ar citu muzeju iecerēm, esam kā pirmā bezdelīga. Maderniekam veltītie pasākumi būs visa gada garuma, mēs to aizsākam un svinam īstajā dienā – 27. februārī. Muzeja pienesums ir jauns tērps, ko esam radījuši pēc skices – pēc viena neliela attēla, ko ieraudzījām tā laika žurnālos, "sarunā ar "Delfi" atklāj Rīgas Jūgendstila centra direktore Agrita Tipāne.

Izrādās, tērpa izgatavošana bija samērā grūts un laikietilpīgs process, kas uzsākts pagājušā gada novembra beigās un kopā prasījis aptuveni trīs mēnešus smaga darba. "Bija sarežģīti atrast pareizos audumus, jo skice ir publicēta tā laika presē. Arī ar krāsu atrašanu negāja viegli, agrāk poligrāfija nebija tik labā līmenī kā mūsdienās. Ilgi nācās spriest, vai tas ir zilganais, vai tomēr zaļganais tonis, kāds materiāls ir domāts, kā īsti domāta aplikācija, kā to visu veidot," skaidro Agrita Tipāne. "Mēs kopā ar šuvēju diezgan ilgi spriedām. Arī tērpu papildinošais auduma vainags radīja daudz jautājumu – kā to pareizi uztaisīt. Būtībā tas bija pārbaudījums mums, jo tāda parauga tik tiešām vēl nav bijis. Šobrīd šis tērps ir unikāls Latvijas kultūrvēsturē, jo mēs radījām oriģinālu latviešu dizaina paraugu tam, kā varēja izskatīties jūgendstila tautastērps."

Ideja par jūgendstila tautastērpa rekonstrukciju bijusi jau iepriekš. Muzeja direktore atklāj, ka viņai vienmēr ir šķitis interesanti to realizēt dzīvē, taču tādas iespējas iepriekš nav bijis. Mākslinieka jubileja šādu iespēju ir devusi. Nolemts, ka šis tērps ļoti labi papildinās Rīgas Jūgendstila centra tērpu kolekciju, jo pārsvarā muzejā esošie apģērbi ir šūti pēc tā laika modes žurnāliem, kas nāca gan no Parīzes, gan Berlīnes, taču trūcis lokāla tērpa, kas būtu radīts šeit – Latvijā.

Agrita Tipāne uzskata, ka šis no jauna radītais tērps varētu radīt lielas diskusijas – par to, vai tas vispār atbilst tautastērpa idejai. "Koptēlā šis ir ļoti nacionāls tērps, manuprāt, tas labi raksturo mūsu mentalitāti, mūsu izpratni par tā laika apģērbu, piemēram, dažādie smalkie mežģīņu izšuvumi, aplikācijas, kuras ir bijušas modernas ārpus Latvijas. Šajā tērpā ir arī mūsu dabas motīvi, kas izmantoti kā dekoratīvs elements."

Pagaidām gan muzejs nav plānojis veidot vēl kādu tērpu, jo kolekcijai ir pietiekami ar šo vienu, kas turpmāk arī tiks izmantots. Tērps ir izgatavots konkrētam cilvēkam, ikdienā to varēs redzēt muzejā uz manekena, taču svētku pasākumos tas atkal tiks izrādīts.

"Ne velti muzeju sauc "Rīgas Jūgendstila centrs". Mēs maksimāli daudz runājam par tām personībām, kas ir strādājušas tajā laikā. Mēs neaprobežojamies tikai ar šo māju, šo dzīvokli, mēs šo tēmu tveram daudz plašāk. Mēs arī jubilejas reizēs cenšamies atgādināt par cilvēkiem, kas darbojušies pirms simt gadiem," stāsta Tipāne.

Jūlija Madernieka darbi Latvijā vairāk ir pazīstami no divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem, jo viņš turpināja izkopt nacionālā romantisma stilu, kas aizsākās jūgendstila periodā, un vēlāk viņš to turpināja visas dzīves garumā. Pat padomju laikā viņa darbi dziļi sakņojās latviešu tautas folklorā.

Par godu mākslinieka Jūlija Madernieka jubilejai Rīgas Jūgendstila centrā notiek teatralizētas ekskursijas (tuvākā un pagaidām vienīgā plānota 21. martā pulksten 14.00), kas muzeja greznajā interjerā ļauj tuvāk iepazīt mūsu dizaina pamatlicēja dzīvi un personību.

"Jūgendstila muzejs, kas ir burvīgs 20. gadsimta sākuma dzīvoklis, ir brīnišķīga vieta, lai radītu šī gadsimta noskaņu, kad darbojās viens no pirmajiem latviešu dizaineriem. Viņš ir bijis ļoti daudzpusīgs mākslinieks," tā par Jūliju Madernieku saka izstādes-ekskursijas vadītāja Sandra Leikarte.

Jūlijs Madernieks bija arī muzikāli apdāvināts, viņš uzstājās lauku koncertos kā vijolnieks kopā ar Alfrēdu Kalniņu. Madernieks 20. gadsimta sākumā palīdzējis Kalniņam izdot viņa slavenās solo dziesmas. Tās bijušas 13 burtnīcas, kurām viņš radījis brīnišķīgus un atšķirīgus vākus. Muzejā ikvienam interesantam būs arī iespēja apskatīt mākslinieka radītos nošu vāku oriģinālus. "Klavieru salonā vēlamies akcentēt viņa draudzību ar latviešu komponistiem Alfrēdu Kalniņu un Emili Melngaili. Alfrēda Kalniņa solo dziesmas toreiz ļoti strauji kļuva populāras, šodien tas ir bibliogrāfisks retums. Savukārt kamīntelpā izceļam Madernieku kā brīnišķīgu ornamentu meistaru – tur varēs aplūkot 1913. gadā izdotā Madernieka kataloga "Ornamenti" kopijas," stāsta Sandra Leikarte. "Manuprāt, tas ir ļoti simboliski, ka 1913. gadā iznāca šis Madernieka katalogs, kas apkopo viņa daiļradi gadsimta sākumā, jo par 1913. gadu saka, ka tas ir gads pirms kara – pēdējais jūgendstila gads."

Jubilejas sarīkojumā līdzās Madernieka krājumam "Ornamenti" varēja aplūkot arī no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bibliotēkas deponētos Alfrēda Kalniņa, Emīla Dārziņa u.c. nošu oriģinālus, kam vāku dizainu veidojis Jūlijs Madernieks.

Muzeja ēdamzāles telpā tiek runāts par Madernieku kā dzīvokļu interjeristu. Viņš 20. gadsimta sākumā ir radījis mājokļa interjeru vairākām turīgām Rīgas ģimenēm, to iespējams aplūkot arī eksponētajās fotogrāfijās. Madernieka dizaina tapetes bija arī slavenās Grosvaldu ģimenes plašajā dzīvoklī, un mākslinieka ornamentu kopijas ir redzamas arī filmā "Mērijas ceļojums", kas vēsta par Latvijas muzeju krājumu glābēju Mēriju Grosvaldi.

Šajā ekspozīcijas daļā ir aplūkojama arī īpaša fotogrāfija, kurā redzams paša mākslinieka dzīvoklis. Viņa dzīvoklī bija baltas mēbeles, kas arī bija raksturīgas jūgendstila laikam.

"Viņš ir gājis vēl vienu soli tālāk – radījis arī pats sev apģērbu. Jūlijs Madernieks bija slavens ar savu augstu stāvošo krekla apkaklīti, kas visās mākslas izstādēs ir kritusi acīs, viņš pats, tā šķiet, ir dizainējis arī uzvalku un zābakus. Tāpat Madernieks radīja arī modi dāmām," stāsta Leikarte.

"Mēs sapratām, ka virtuve ir ļoti piemērota vieta, lai runātu par Madernieka māti, kura bijusi ļoti talantīga audēja. Savu krāsu izjūtu Madernieks ir smēlies savā bērnībā Gulbenes pusē, kur viņš ir uzaudzis. Virtuvē mēs arī runājam par to laiku, kad Madernieks mācījās Pēterburgā, tad viņš, kā jau visi latviešu studenti, saņēma no mājām pārtikas sūtījumus, ko studenti tolaik sauca par "kuģiem"," atklāj Sandra Leikarte. Šajā "kuģī" bijis speķis, zaptes burka un gardā mājas maizīte. Ēdamtelpā arī paredzēts runāt par iepriekš minēto 1910. gada Dziesmu svētku gājienu. Gājienā varēs redzēt koristi Lejaskurzemes tautastērpā un arī koristi modernajā Madernieka tautastērpa versijā.

Jūlijs Madernieks bijis savas paaudzes dižgars, viņu arī dēvēja par dizaina pionieri. "Iespējams, daudzas paaudzes atceras krāsainus paklājus pie sienas, kaut kur zemapziņā šī krāsu valoda un krāsu spēle noteikti tautā ir saglabājusies. Pēckara laikā cilvēki ir rindās stāvējuši, lai nopirktu Madernieka tepiķus, tiem, kas ir pārdevuši, vēlāk ir bijusi iespēja studēt," stāsta Sandra Leikarte.

Šīs teatralizētās ekskursijas tiks piedāvātas arī skolu izglītības programmās, kuras turpināsies visu gadu. Ik dienu muzeja "Rīgas Jūgendstila centrs" virtuālajā ekspozīcijā ir pieejama interaktīvā spēle "Ornamenti", kas ļauj apgūt Jūlija Madernieka ornamentus, improvizēt ar rakstiem un krāsām, kā arī izdrukāt šo sevis paša radīto kompozīciju.

Savukārt jau šā gada rudenī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā gaidāma liela izstāde, kur no muzeja krājuma būs eksponēti Jūlija Madernieka darbi.