Imants Lancmanis: 'Cilvēkam ir jābūt piekautam, lai sāktu domāt'

Jums medijos nereti velta tādu cildenu izteikumu kā "gara aristokrātija". Jūs nudien nemēdzat būt dusmīgs, zaudēt savaldību vai baidīties? Nekad nenolaižas rokas un deguns?

Runājot par jēdzienu "aristokrātisms", ir ļoti jāuzmanās, jo ne vienmēr tas ir kaut kas labs, kā cilvēki ir raduši domāt. Aristokrātija, tāpat kā jebkura cita privilēģijas baudoša kārta, mēdz būt samaitāta. Izturība, pašcieņa un goda izjūta – tas viss ir ļoti jauki, bet kopumā es domāju, ka šo teicienu nedrīkstētu pārāk izplatīt. Aristokrātija – tas ir kaut kas jau aizgājis, un mēs lieliski redzam šī jēdziena sadursmi ar demokrātiju.

Bet, runājot par mani pašu, – es esmu lielā mērā fatālists. Savas dzīves gaitā arvien vairāk redzu, kādā mērā viss ir vadīts un saplānots pēc kāda noteikta scenārija. Ir jādarbojas pašam, virzoties uz to, kas ir labi un pareizi, ņemot vērā situāciju, bet vienmēr ir jāpatur prātā, ka mani vada un vadīs pareizi. Visam notiekošajam ir jēga, un katram cilvēkam ir sava vieta un sava loma. Tas ir tas, ko katram vajadzētu pie sevis pārdomāt, – ko šis izaicinājums man liek darīt? Vai, tieši otrādi, – ko nedarīt un no kā atturēties? Un tad – varbūt pēc kādiem mēnešiem, kad, cerams, tas viss būs pārdzīvots, – cilvēks atklās sevī kādas jaunas rezerves un turpinās dzīvot jau ar kādu citādu pārliecību. Es domāju, ka sabiedrība no šīm ciešanām izies saliedētāka un labāka. Triecieni vienmēr nes līdzi atziņas un attīra, šķīsta.