"Man nav traki!" atsaka arhitekte Zaiga Gaile, kad vaicāju, vai arhitektūras nozarē šobrīd ir tikpat traki kā kultūrā. Tiesa, pagājušā gada drāma ar Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēkas pārbūves projektu un tiesas darbiem starp VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) un pilnsabiedrību "RERE Būve 1" atstājusi iespaidu uz nerviem, tāpēc atelpu starp šķietami nekad nebeidzamo riņķa danci "skaņotāji-eksperti-konsultanti-negodīgi būvnieki" viņa rod pie jūras klusumā, skatoties uz horizontu.
Zaigas Gailes darbi runā paši par sevi un skaļāk cits par citu – "Berga Bazārs" un viesnīca "Bergs", "Ģipša fabrika" un koka māju atjaunošanas projekts Ķīpsalā, Žaņa Lipkes memoriāls, Rūmenes muiža, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas rekonstrukcija un, protams, Kaltenes brīvdienu māja "Lieldienu sala".
Un arī šobrīd, kad pasaule piespiedu kārtā ir krietni vien apstādināta un atsevišķās nozarēs pat nospiesta uz ceļiem, dīkstāvi viņa nepazīst – aktīvs darbs norit pie četriem projektiem. Kuldīgā bijušajā slimnīcas ēkā top Latvijas Mākslas akadēmijas filiāle, Rūmenes muižas "Kūts" bēniņos strādā pie apartamentu izbūves, kā arī paralēli intensīvs darbs notiek divās privātmājās – Mežaparkā un Jūrmalā.
Sliktā ziņa – uz nezināmu laiku apturēts darbs pie mākslas centra "Zuzeum", labā ziņa – JRT pārbūvei piešķirts papildfinansējums. Tiesa, JRT projektā nu viņa darbojas kā uzraudzītāja, ne vairs kā ģenerālprojektētāja.
"Man diži nekas nav mainījies, jo esmu tāda... specifiska. Šobrīd pie manis nāk diezgan daudz pasūtītāju. Cilvēki dzīvojas pa māju un visu ko izdomā. Protams, ka visi skaita naudu. Tajā pašā laikā – sociālajos tīklos to vien runā, ka būvmateriālu veikali ir pilni ar cilvēkiem. Mans vīrs, piemēram, man arī šobrīd būvē siltumnīcu. Es būtu palikusi bez siltumnīcas, ja nebūtu pandēmijas. Nekad tam neatlika laiks, bet nu viņš tur tik sirsnīgi darbojas. Būs spožs projekts!" (smejas)
Par sirsnīgu un ne tik sirsnīgu darbošanos, Rīgas allažīgo cīniņu ar tās iedzīvotājiem un otrādi, smacējošo birokrātiju, lēno un ātro naudu, pasākumu industrijas seklumu un pandēmijas mācībām, skriešanu ar pieri sienā un cilvēku īso atmiņu – mūsu sarunā.
Pērn intervijā žurnālam "Ir" izsacījāties, ka lielie būvnieki pēc "Maxima" traģēdijas noniecina un degradē arhitektūras nozari, kas rezultējās VNĪ un "RERE Būve 1" skandālā par JRT pārbūves projektu. Vai kopš tā laika ir jaušamas jau kādas atveseļošanās vēsmas, kas liecinātu, ka varbūt tomēr nākotne būs citāda? Proti, ka šī nospiedošā lielo būvnieku vara vairs visu nenoteiks.
Es viņus saucu vienkārši par mafiju. Viss, ko piedzīvojām ar mūsu diženo būvfirmu, kas arvien turpina uzvarēt konkursos un būvē vienā laidā, – tie vienkārši ir bandītiski gājieni. Tas ir īsts rekets pret Latvijas valsti. Tagad arī redzam, kā beidzās "Maxima" tiesas process. Es kā būvnieks un arhitekts nevaru iedomāties situāciju, ka būvfirma nav tiesāta. Tas nav iespējams! Viens nabaga būvinženieris kļuvis par grēkāzi. Zinot, kā notiek būvniecības process, tas ir spļāviens sejā un izsmiekls! Mums katru nedēļu ir būvsapulces, kur pie galda sēž padsmit cilvēku – celtnieki, pasūtītāji, publiskie uzraugi, autoruzraugi, arhitekti. Kā tas var būt, ka šādās sanāksmēs var "iziet cauri" kopne, kas ir sadalīta divās daļās un kura salūzt uz pusēm, bet vainīgas ir skrūves? Kur tad bija tehniskā uzraudzība, kas ir neatkarīgi eksperti? Vai arī Būvniecības valsts kontroles birojs? Kā tas nākas, ka tagad būvfirma nav nekur vainīga? Tas vienkārši nav iespējams!
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
