"Lielā dzintara" projektu konkurss, kas notika jau 2003. gadā, lika politiķiem sarosīties arī Rīgā. Tika izraudzīta absurdā "vieta" Daugavā iepretim Vecrīgai (uz AB dambja), 2006. gadā sarīkots naudietilpīgs starptautisks projektu konkurss un pat slēgts līgums par projekta īstenošanu, bet 2008. gads visu apturēja. AB dambja ideju 2018. gadā politikāņi atkal izvilka dienasgaismā un ņēmās to bīdīt tālāk. Viens no argumentiem šai rosībai bija pieņēmums, ka Rīgā vienkārši neesot nevienas citas vietas kā vien Daugava, kur celt šādu publisku ēku. Saprāts patlaban, paldies Dievam, ņēmis virsroku.
Ideāla vieta koncertzālei ir pie Āgenskalna līča starp Slokas ielu un Raņķa dambi. Tur zeme pieder pašvaldībai, sabiedriskā transporta pieturvietas ir pie durvīm, ir visas komunikācijas, bet apkārtējais parks bez šādas publiskas ēkas vēl ilgi nīkuļos. Šī vieta turklāt ir pavisam tuvu Vecrīgas centram, ko parasti piesauc kā svarīgu nosacījumu. Tikpat tuvu Vecrīgai ir arī Andrejosta, bet tur zemes īpašnieka vārdam nav pievilcīga skaņa. Ir vēl Daugavas salas, Skanste (tai jau izstrādāta projekta skice!), 2009. gadā nojauktās Sporta pils kvartāls Krišjāņa Barona ielā un citas vietas. Taču visām parasti tiek piedēvēts kāds mīnuss pat tad, ja šis "mīnuss" ir acīmredzams "pluss". No visa tā izriet diezgan skaidrs secinājums, ka Rīgas visas pašvaldības pret Rīgas koncertzāli ir bijušas un ir stipri vienaldzīgas. Reāls idejas veicinātājs un īstenotājs var būt vienīgi valsts, konkrēti Kultūras ministrija, turklāt tikai tad, ja nav jānodarbojas ar vairāku dalībnieku interešu saskaņošanu. Vēsture jau pierādījusi, cik pamatots ir latviešu sakāmvārds "kopus cūka nebarojas".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
