Kaspars Zemītis: 'Visiem ar pilnu atdevi ir jāpiedalās sociālās apdrošināšanās sistēmā'

Šobrīd notiek diskusijas par to, ka sociālo iemaksu apmēram vajadzētu būt lielākam, lai tādējādi mākslinieki būtu sociāli nodrošinātāki, un tas ir pareizi.

Vienlaikus jāvērš uzmanība uz pāris būtiskiem aspektiem. Es nevaru piekrist idejai, ka būtu nosakāma ikmēneša obligātā minimālā sociālā iemaksa 170 eiro apmērā. Atceroties laikus, kādi bija pirms Covid-19 krīzes, jāatzīst, ka decembra mēnesis muzikantiem faktiski vienmēr ir bijis ražīgs, un tad nav problēmu arī nomaksāt nodokļus. Vienlaikus var sanākt, ka jau nākamajā mēnesī – janvārī – nav vispār neviena pasūtījuma, un tad rodas jautājums – no kādas naudas veikt šīs sociālās iemaksas?! Turklāt vairumam mūziķu ir kāda stabila darbavieta, kurā ir stabili ienākumi, un tādējādi arī sociālās garantijas. Lielākajai daļai cilvēku, kuri rada mūziku, koncertē, tā nav vienīgā nodarbe, ar ko pelnīt iztiku – daudzu no mums paralēli tam strādā, piemēram, kādā no mūzikas skolām par pasniedzējiem. Tas nozīmē, ka ir kāda darbavieta, kurā tiek samaksāti visi nodokļi, tādējādi parūpējoties par sociālo nodrošinājumu.

Runājot par darbību koncertu jomā, jāteic, ka daudzi mūziķi ir izvēlējušies mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) maksātāja režīmu, kas nozīmē, ka nodokļos no katra noslēgtā līguma tiek samaksāti 15%, kuros ietilpst arī sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tieši MUN režīmam daudzos gadījumos tiek dota priekšroka, jo tas dod iespēju vienkāršāk maksāt nodokļus un izrēķināt tos. Jāņem vērā, ka daudziem mūziķiem tomēr nav grāmatveža. Tāpat daudzos gadījumos muzikanti izvēlas slēgt autoratlīdzības līgumus, kas nozīmē, ka sociālo iemaksu veidā tiek samaksāti 15%. Protams, mēs varētu runāt par to, ka, arī izvēloties šādu līguma slēgšanas formu, sociālās iemaksas tiek veiktas pilnā apmērā, kas nozīmē, ka faktiskie ienākumi no katra pasākuma mūziķiem būtu mazāki.

Šeit jāņem vērā, ka muzikanti iedalās vismaz trīs dažādās kategorijās. Vieni ir tādi, kas veido savas grupas, muzicē paši sava prieka pēc, un, šad tad uzspēlē kādu koncertu, ja tiek kaut kur uzaicināti. Šādiem mūziķiem sociālās garantijas no mākslinieciskās darbības ir nebūtiskas, jo savus ienākumus viņi nopelna pavisam citādākā veidā. Otra daļa muzikantu ir jau pamanīti, "izsitušies", viņus salīdzinoši regulāri aicina uzstāties, viņu dziesmas spēlē radio, kas nodrošina arī ienākumus no autortiesībām, tomēr šādi nopelnīti līdzekļi negarantē stabilus ienākumus, un tāpēc viņi izvēlas strādāt, piemēram, pasniedzēju darbu, kas nodrošina salīdzinoši mazus, tomēr stabilus ienākumus ar visām sociālajām garantijām. Savukārt trešo kategoriju veido pārliecinoši mazākā mūziķu daļa – tie, kuriem muzicēšana nodrošina ienākumus pilnā apmērā.

Šādā situācijā jautājums ir par to, ko izvēlēsies darīt katrā no šīm kategorijām darbojošies mūziķi gadījumā, ja valsts noteiks lielāku nodokļu slogu uz sociālo iemaksu rēķina. Respektīvi, var tikt radīts risks, kad daļa mūziķu nolemj pāriet tā dēvētajā pelēkajā sektorā, savukārt godprātīgi strādājošie mūziķi nesaņems pasūtījumus, jo viņu honorāri būs aptuveni par trešdaļu lielāki. Ir taču skaidrs, ka pasūtītāji, izvēloties, kuru mākslinieku aicināt, vadās ne tikai pēc savas gaumes, izpildījuma kvalitātes un tamlīdzīgiem apsvērumiem, bet arī cenas. Tas nozīmē, ka ir jābūt atbilstošai kontrolei, lai šīs sociālās apdrošināšanas iemaksas pilnā apmērā veiktu visi. Ir svarīgi šajā mūsu nozarei tik smagajā laikā neveikt krasas izmaiņas, kas varētu daļu nozares ievilkt pelēkajā zonā.

Citiem vārdiem sakot, skaidrs, ka pilnīgi visiem ar pilnu atdevi ir jāpiedalās sociālās apdrošināšanās sistēmā, bet tai jābūt tādā izpildījumā, lai pret kādu netiktu pieļauts negodīgums. Uzskatu, ka attiecībā uz šīm sociālajām iemaksām ir viena izeja - kalendārā gada aprēķins un pārrēķins no visiem gada ienākumiem visiem strādājošiem (kā vairumā anglosakšu valstīs). Loģiski, ka minētos 170 eiro katru mēnesi būs iespējams iekasēt tikai no tiem, kuri strādā kā darba ņēmēji. No visa veida tā dēvētajiem "freelance" māksliniekiem tas nebūs iespējams.