Dzirdi kultūru. Performances māksla – gan šokējoša, gan dziedējoša

"Delfi" podkāstu "Dzirdi kultūru" vari klausīties arī "Podkāsti.lv", "Spotify", "Apple Podcasts" un "Google Podcasts". "Delfi kultūra" piedāvā vizuālo un audio materiālu izlasi, kas papildina podkāstā runāto.

Performances māksla ir šaurs vizuālās mākslas žanrs (pastāv atšķirība starp angliskajiem terminiem "performance art" un "performing arts", kur pēdējais vispārināti attiecas uz skatuves mākslas žanriem, piemēram, operu, teātri, baletu, deju utt.), tomēr pats jēdziens "performance" ir daudz plašāks un jau kopš 20. gs. 70. gadiem ir aktīvi izmantots ne tikai mākslā, bet arī zinātnē, jo īpaši sociālajās zinātnēs. Performances māksla ir demokrātiska mākslas forma – tā nepieprasa izglītotu mākslas patērētāju, bet iesaista visus, kam ir interese vai drosme piedalīties. Līdzdalība, kas dažkārt pārtop līdzautorībā, ir būtiska attiecību veidošanā starp skatītājiem, māksliniekiem un mākslas darbiem.

70. gados Abramoviča savās performancēs veica iepriekš nepieredzētu ķermeņa robežu izpēti, pakļaujot sevi liesmu radītām sāpēm un nekontrolējamai medikamentu iedarbībai. No 1976. gada viņa performēja ar savu partneri – vācu mākslinieku Ulaju –, un viņu kopīgās performances ietvēra gan abu matu sasiešanu kopā, gan 365 apļus ap muzeju automašīnā, gan fizisku triekšanos vienam otrā. Tomēr par viņu drosmīgāko performanci jāuzskata "Rest Energy", kuras laikā Ulajs turēja lokā nospriegotu bultu, kas vērsta pret Abramovičas sirdi.

2010. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (MoMa) sarīkoja plašu viņas darbu jauniestudējumu demonstrāciju. Pati Abramoviča piedalījās performancē "The Artist Is Present", kuras ietvaros viņa 736 stundas un 30 minūtes sēdēja muzeja vestibilā pie galda, bet ikviens no apmeklētājiem varēja piesēst viņai pretī un klusībā vērot mākslinieci. Pie galda apsēdās arī tādas slavenības kā Džeimss Franko, Lū Rīds, Alans Rikmens un Bjorka, kā arī viņas kādreizējais partneris Ulajs.

Par performances mākslu Latvijā iespējams runāt kopš 20. gs. 60. gadiem, tiesa, tolaik šādas akcijas notika nelikumīgi, slepus no varasiestāžu acīm. Performance padomju periodā kļuva par cilvēciskās brīvības izpausmi, tāpēc sākotnēji tās visbiežāk rīkoja ar hipiju subkultūru saistīti jaunieši. Ievērojamākais performances mākslinieks šajā laika periodā ir Andris Grīnbergs, kura sarīkotajās performancēs piedalījās draugi, paziņas un pat nejauši garāmgājēji. Kā viena no leģendārākajām Grīnberga performancēm jāmin "Jēzus Kristus kāzas" – mākslinieka un viņas sievas Intas Jaunzemes kāzas.

Vēlāk Imants Lancmanis organizēja neparastus karnevālus Rundāles pilī. 80. gadu sākumā sevi pieteica Hardijs Lediņš, Juris Boiko un "NSRD" apvienība, kuras darbības virziens bija multimediāls, konceptuāls un tolaik jaunos medijus aptverošs. Pazīstamākā radošās apvienības performance bija "Gājiens uz Bolderāju" – pārgājiens no Hardija Lejiņa dzīves vietas Imantā līdz Bolderājai. Gājēju rindās bija pats Hardijs Lediņš, Juris Boiko un citi pieaicināti cilvēki. Pārgājienam bija garīgās attīrīšanās nozīme, tas ietvēra sevī rituāla tradīciju, ko dalībnieki veica katru gadu vienu reizi, plānojot redzēt uzlecam vai norietam sauli. Ne mazāk slavena ir arī "NSRD" performanču sērija "Doktora Enesera Binokulāro deju kursi".

Performances žanrā ir izpaudies arī gleznotājs Miervaldis Polis ar "Bronzas cilvēka" pastaigām pa Rīgas ielām, tāpat arī Maija Tabaka, kura performatīvos aspektus integrēja glezniecībā, dēvējot to par "Tabakas kundzes teātri", un inscenēja performatīvas ainas savās gleznās. 20. gs. 80. gados performances mākslas žanrā strādāja arī Ivars Mailītis un Inese Mailīte.

Performances māksla var sniegt skatītājiem mierinājumu un labsajūtu, taču tikpat nozīmīga ir arī tās šoka vērtība. Mākslinieki bieži ir gatavi darīt arī pretīgas un fiziski neizturamas lietas ar savu ķermeni, lai izvilktu skatītājus no komforta zonas un sniegtu savu vēstījumu – vai nu par mākslas un sabiedrības attiecībām (kritika lielākoties vērsta uz mākslas patērniecības kultu), vai arī, reaģējot uz kādiem politiskiem/sociāliem notikumiem.

60. gados ekstrēmākās performances rīkoja Hermanis Ničs un Vīnes akcionistu kustība, kas vēlējās šokēt Austrijas puritānisko sabiedrību ar vardarbību, asinīm un sadomazohistisku sevis spīdzināšanu. Savā pilī Ničs organizēja arī "Orģiju mistērijas teātra" performances, kuru laikā jauniešu bari peldējās asinīs un upurēja dzīvniekus.

70. gados līdzās jau pieminētajai Marinai Abramovičai otrpus okeānam ASV cilvēkus šokēja jaunais mākslinieks Kriss Bērdens, kurš mākslas vārdā gan lika kādam draugam sevi sašaut rokā (visu iemūžinot kinolentē), gan pienaglot sevi pie baltas folksvāgena "vabolītes".

Ne mazāku pārsteigumu publikai savulaik sagādāja cits amerikāņu mākslinieks Vito Akonci, kurš savas 1972. gada performances "SeedBed" laikā atradās speciāli izbūvētā padziļinājumā zem grīdas kādā Ņujorkas mākslas galerijā un masturbēja, paralēli stāstot savas seksuālās fantāzijas, kuras apmeklētāji varēja klausīties galerijā izvietotos skaļruņos.

Mūsdienās sabiedrību droši vien visvairāk spējīgi šokēt krievu mākslinieki – Oļegs Kuļiks, "Pussy Riot", "Grupa Vojna", Pjotrs Pavļenskis un citi, kuru darbība galvenokārt vērsta pret Putina režīmu. Lai arī viņiem visiem ir bijušas spilgtas, neaizmirstamas performances ("Pussy Riot" dalībnieces par savu "uzstāšanos" Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē tika arī pie reālām kriminālapsūdzībām), grūti iedomāties ko skarbāku par Pjotra Pavļenska rīcību, pienaglojot savus sēkliniekus pie bruģa Sarkanajā laukumā.

Latviešu mākslinieki ar šāda kalibra performancēm līdz šim savu publiku nav lutinājuši, taču dažreiz pietiek ar pašu mazumiņu, lai izceltos skandāls. Tā tas notika arī pagājušajā gadā pēc tēlnieces Ances Vilnītes un fotogrāfes Elīnas Semanes sarīkotās performances "Māksla ir kā mamma, to nevar izvēlēties", kas norisinājās izstāžu zālē "Arsenāls". Performances noslēgumā abas mākslinieces ļāvās kaislīgiem skūpstiem, pārsteidzot klātesošo publiku un izpelnoties skarbus komentārus no puritāniskāk noskaņotajiem mākslas cienītājiem.

Lai arī Anda Lāce beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, jau aptuveni 10 gadus viņas mākslinieciskā darbība cieši saistīta ar performances mākslu. Tālāk ieskats dažās no viņas nozīmīgākajām performancēm, ko pavada pašas mākslinieces rakstītais performances idejas izklāsts.

"Paša mirdzēšana un atstarošana" (2010), Baltijas valstu laikmetīgās vizuālās mākslas izstāde "Take Care". Cēsu mākslas festivāls.

Šķērslis var atstarot tavu mirdzumu. Var gadīties, ka ir vajadzīgs noteikts attālums lai ieraudzītu sevi un apzinātos. Noderīgi ir dzirdēt atbalsi. Tāpat šķērslis var darboties kā filtrs un ietekmēt atstarošanos, vai arī būt kā staru lauzējs un dalītājs. Vārds, kustība, doma, darbs u.c. –visa kopums, izveido tavu "gaismu". Tā var būt silta. Un, ja tā staro dažādos virzienos, tad ietekmēts būs vēl kāds. Būtiski ir apjēgt, cik ietekmējošs ir katrs un svarīgi, lai tas ir ik viens. Arī gleznas ir kā cilvēka domu plūsmas šķērslis/filtrs ar reflektējošu reakciju.

"Valdzinoši nedrošs" (2014), sadarbojoties ar komponistiem Eviju Skuķi un Platonu Buravicki, izstādē "Horizontu meklējot". Dzelzceļa muzejs, Rīga.

"Atindēšana" (2016), sadarbībā ar komponisti Eviju Skuķi, laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas, Rīga. Nominēta Purvīša balvai.

Atindēšanas ierīces demonstrējums. Ierīce būvēta balstoties mītā par kaķu spējām dziedināt, slikto uzņemot sevī. Atindēšanas ierīce ir nepilnīga, tā indi izvada, bet neiznīcina. Indes devas savākšanai nepieciešami izpalīdzīgi sūkļi.

"Daudz laimes" (2018), Rīgas performanču festivāla "Starptelpa" ietvaros.

Par mūža laikā vēlēto laimi var liecināt pieblīvēta dzīves telpa. Plaukti piepildīti glāžu un glāzīšu torņiem, bļodām, šķīvjiem, terīnēm, puķu vāzēm, sulas krūzēm, tējas un kafijas tasītēm. Dzīve ir arī svinēta, un "daudz laimes" iepriekšējo sešdesmit, septiņdesmit gadu laikā, nereti nācis savienojumā ar jaunu servīzi vai "kristāla" vāzi. Laimes piedeva var izrādīties smags mantojums. Tomēr sagumt nevajag, jo katrs šis mirdzošais, krāsainais, glazēti lāsumainais, asās un spožās šķautnēs izgrieztais un apzīmētais priekšmets ir plīstošs, un saplīstot tas atbrīvo kādu daļu no tās laimes, kas reiz kopā ar šo priekšmetu ir vēlēta vai piedzīvota, jo, kā mēs zinām, trauki plīst uz laimi. Šī performance ir kāda mantotu priekšmetu kopuma nozīmes pārvērtēšana un mēģinājumi ieskicēt tam jaunu formu.

"Kā zvīņas no acīm" (2019), performanču festivāla "No New Idols" ietvaros, VEF kultūras pils, Rīga, sadarbojoties ar komponistu Platonu Buravicki.

Mantojumā saņēmu zvīņas, tās bija iesaiņotas kopā ar zīmīti "Nauda valda pasauli". Mantojumā saņēmu arī šo pasauli, kurā pašiznīcinošā un kontrolējošā naudas varas sistēma jau bija radīta. Nu vairs nav jāsamiedz acis, lai ieraudzītu, ka sen esam vienojušies par nepareiziem noteikumiem, nauda valda, bet arī iznīcina. Tomēr acis es atkal samiedzu, kad mani apžilbina rēķinu spožums un vairs neredzu neko. Visur šeit, mantotajās mājās, ir izbārstītas zvīņas un es ķepurojos starp tām, cerot ieraudzīt, kā tās pārtaps spožās monētās. Bet, kad žilbinošās gaismas aklums pāriet, šķiet, zvīņas krīt no acīm.

"Vēl viena iespēja" (2020), starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus ietvaros, Rīga, sadarbojoties ar komponisti Olesju Kozlovsku.

I edod
L abākas
Z ālītes
Ē st
Psihoneiroloģiskās slimnīcas pacients velta dzejoli veselības ministrei. Atrodoties gadiem ilgā izolācijā, viņš raksta dzeju un tādējādi jau ir atradis savas zāles. Viņš sapņo par dzejoļu krājuma izdošanu, kuram iekrāj no pensijas. Pasaule ārā pa to laiku uzkarst un uzputo, vairojas kaites un ļaunums, kam zāles pagaidām neatrod.