Dzirdi kultūru. Vai viegli būt kinorežisoram?

Kinorežisora profesijas nianses kopš kino pirmsākumiem 19. gs. beigās, protams, ir piedzīvojušas transformācijas, tomēr pamati ir palikuši nemainīgi. Režisors vada filmas uzņemšanas procesu un atbild par filmas māksliniecisko uzstādījumu un mizanscēnu radīšanu. Tieši no režisora redzējuma ir atkarīga filmas vizuālā un saturiskā intonācija - viņš izdomā, kādam jābūt filmas izskatam, noskaņai, aktierspēlei utt. Uz laukuma režisors strādā ar operatoru, māksliniekiem un aktieriem, bet vēlāk arī pārrauga montāžas procesu, lai gala rezultāts atbilstu sākotnējam redzējumam. Režisors strādā vai nu ar citu radītu scenāriju (to vajadzības gadījumā labojot un pielāgojot), vai arī veido filmu pēc sava scenārija.

Kinorežisora profesija dzimst vienlaikus ar pašu kino 19. gadsimta beigās. Tomass Edisons jau 1894. gadā izveidoja savu filmu studiju, kļūstot par kino industrijas līderi, kas saražoja kopā gandrīz 1200 filmas. Tikai gadu vēlāk brāļi Limjēri sāka demonstrēt savas filmas publikai par ieejas maksu.

Tomēr Edisons un Limjēri bija kino "ražotāji", kas filmēja tikai statiskus kadrus bez montāžas un citām zināmām kino veidošanas metodēm. 20. gadsimta sākumā filmās sāka montēt kopā ainas, lai izstāstītu stāstu. Viens no pirmajiem kino radītājiem, ko pilnvērtīgi varam saukt par "režisoru", ir francūzis Žoržs Meljess. Bijušais iluzionists izmantoja plašu kinematogrāfisko izteiksmes līdzekļu klāstu – stopkadrus, palēninājumus, paātrinājumus, agrīnos specefektus utt. 1896. gadā Meljess izveidoja savu kinostudiju, kur laikā līdz 1913. gadam uzfilmēja ap 500 filmu. Meljess ir zinātniskās fantastikas kino pionieris, viņa slavenākās filmas ir "Ceļojums uz Mēnesi" (1902) un "Neiespējamais ceļojums" (1904).

Pēc 1. Pasaules kara mēmais kino piedzīvoja strauju uzplaukumu, veidojās Holivudas kino industrija. Ārkārtīgi nozīmīgas kinematogrāfiskās izteiksmes līdzekļu ziņā bija amerikāņu režisora Deivida Vorena Grifitsa filmas "Nācijas dzimšana" (1915) un "Neiecietība" (1916). 20. gs. 20. gados ievērojamāko kinorežisoru pulkam pievienojās Sergejs Eizenšteins, F. V. Mūrnavs un Frics Langs. Komēdijas žanru izkopa Čārlijs Čaplins, Bāsters Kītons un Harolds Loids. Šajā laikā kino mākslinieciskā attīstība sasniedza pilnbriedu, ko dekādes beigās mainīja skaņas filmas parādīšanās – kino veidotājiem vairs nebija jāsacenšas vizuālajā atjautībā, lai sniegtu vēstījumu.

Orsons Velss (1915-1985)

Amerikāņu režisors bija daudzu tehnisko inovāciju autors, kurš viens no pirmajiem tik veiksmīgi piešķīra mizanscēnas uzbūvei simbolisku nozīmi.

Alfrēds Hičkoks (1899-1980)

Spriedzes meistars, kurš radīja detektīva, trillera un šausmu filmas veidošanas principus, kas tiek izmantoti arī šodien.

Luiss Bunjuels (1900-1983)

Spāņu režisors padarīja kino no izklaides par mākslu, piesātinot filmas ar mākslas darbu vizualitāti un atsakoties no sižeta loģikas.

Jasudžiro Ozu (1903-1963)

Japāņu režisors, kurš atteicās no kinematogrāfiskiem trikiem par labu "tīram" vēstījumam un aktierspēlei, atkal pietuvinot kino teātra mākslai.

Akira Kurosava (1910-1998)

Otrs japāņu kinoģēnijs, kurš izkopa vēsturisko filmu un spriedzes filmu žanra principus, taču strādāja ar plašāku atvēzienu.

Ingmars Bergmans (1918-2007)

Zviedru psiholoģiskās drāmas un simboliska kino meistars, kurš jebkurā žanrā strādāja ar vērienīgām, universālām cilvēka dzīves koncepcijām.

Anjēze Varda (1928-2019)

Lai arī vīriešu dominance kinorežijas jomā var šķist teju nepārvarama, franču režisore Varda ir viena no tām sievietēm, kas atstājusi nozīmīgu nospiedumu franču "jaunā viļņa" un feminisma kino kustībās.

Rainers Verners Fasbinders (1945-1982)

Skandalozs vācu režisors, kurš nesaudzīgi atklāja vācu sabiedrības sociālās un psiholoģiskās problēmas, vienlaikus nebaidījās arī no ekstravagantiem risinājumiem un krietni vien sirreālāka kino.

Andrejs Tarkovskis (1932-1986)

Līdzīgi Bergmanam arī krievu režisors Tarkovskis meklēja simbolisko kino vizualitātē un apveltīja savas filmas ar pamatīgu tēmas svaru un dziļumu, kā arī meklēja dievišķā klātbūtni pasaulē.

Stenlijs Kubriks (1928-1999)

Absolūts perfekcionists un atšķirīgu izteiksmes līdzekļu meklētājs, kurš tāpat kā Tarkovskis un Bergmans allaž tiecās uz "lielo" ideju un problēmu izpēti savās filmās, strādājot ļoti daudzveidīgi un dažādos žanros.

Mārtins Skorsēze (1942)

Viens no "jaunās Holivudas" spilgtākajiem talantiem 20. gs. 70. gados, kuram izdevās iedzīvināt franču "jaunā viļņa" kino paņēmienus amerikāņu kino pasaulē, kā arī radoši pārradīt gangsterfilmas žanru, kas nu jau tiek asociēts ar Skorsēzes vārdu.

Stīvens Spīlbergs (1946)

Mūsdienu grāvejfilmas jeb blokbāstera formulas radītājs, kuram bieži pārmet kino ievirzīšanu izklaides un peļņas gultnē, taču Spīlbergs ir neapšaubāms režijas meistars, kurš radījis arī ārkārtīgi nopietnas un augsti vērtētas filmas.

Karjera

Līdz režisora krēslam iespējams nonākt pa dažādiem ceļiem. Ne vienmēr režisors uzreiz mācījies vai kļuvis par režisoru, ļoti bieži kino karjera sākas ar scenārista, montāžas režisora, producenta, aktiera vai pat kinokritiķa darbu. Tikpat bieži līdz kino režisors nokļūst pēc prakses televīzijā un reklāmu veidošanā, vai arī paralēli turpina darbu vairākās jomās. Līdzīgi bijis arī podkāsta sarunas dalībniekiem – Pēteris Krilovs vēl pirms studijām strādāja Rīgas kinostudijā kā asistents, bet Marta Elīna Martinsone sākotnēji darbojās teātrī un arī strādāja kā režisora asistente un scenārija līdzautore Gata Šmita filmā "1906".

Izglītība

Kino izglītība nekad nav bijusi obligāts priekšnosacījums veiksmīgai karjerai (piemēram, tādi slaveni režisori kā Kventins Tarantīno un Pols Tomass Andersons ir autodidakti), tomēr tehniskās nianses un darbu ar aktieri, bez šaubām, vieglāk apgūt kolektīvā, turklāt kino skolā jaunajam režisoram ir iespēja iziet cauri kļūdām apmācības procesā, nevis mācīties no tām jau filmas uzņemšanas laikā. Slavenākās kinoskolas, protams, ir ASV (Losandželosā un Ņujorkā), taču arī Eiropā ir daudz ievērojamu vietu, kur mācīties kino radīšanu – Lielbritānijā, Dānijā, Vācijā, Čehijā, Francijā. Latvijā kinorežiju pasniedz Latvijas Kultūras akadēmijā, televīzijas režiju iespējams apgūt augstskolā RISEBA, bet animācijas filmu veidošanu – Latvijas Mākslas akadēmijā.

Atalgojums

Neviens no sarunas biedriem nemin konkrētas summas, ko režisors Latvijā saņem par filmu, tomēr norāda, ka atalgojums ir pietiekams, kaut gan nevajadzētu orientēties uz dzīvi greznībā un jārēķinās, ka noteikti nāksies strādāt arī kaut ko citu – vai nu saistībā ar kino (teiksim, par režisora asistentu citās filmās), teātrī vai reklāmā. Pasaulē atalgojums kinorežisoriem ir ļoti atšķirīgs. Holivudā tādi režisori kā Džeimss Kamerons un Kristofers Nolans var saņemt pat vairākus simtus miljonus dolāru par filmu (ja līgumā paredzēti arī procenti no ieņēmumiem). Jauns Holivudas studijas līmeņa režisors parasti saņem ap 400 000 ASV dolāru par filmu. Francijā vidējais kinorežisora atalgojums ir ap 4000 Eur mēnesī, tikmēr Liks Besons kā visaugstāk apmaksātais franču režisors, ir saņēmis arī vairākus miljonus eiro par filmu.

Dzimumu sadalījums

2018. gadā UNESCO ziņojumā tika norādīts, ka kino industrijā ir visnotaļ augsta dzimumu disproporcija, jo tikai 20% no Eiropas filmu režisoriem ir sievietes. Eiropā kinoskolu beidzēju vidū ap 44% ir sievietes, taču tikai 24% strādā kā kinorežisores. Holivudā režisores ir tikai 12,6% no kopējā režisoru skaita, kā norāda kinoskolas UCLA pētījums par studiju filmām 2017. gadā. Ziņu par Latviju nav, tomēr arvien pieaugošais sieviešu režisoru veidoto filmu skaits liek šajā procesā saskatīt pozitīvu tendenci. Arvien vairāk sieviešu izvēlas apgūt arī tradicionāli par vīriešu profesiju uzskatīto operatora arodu.

Orsons Velss "Pilsonis Keins" (Citizen Kane, 1941)

Iespējams, ka banāla un hrestomātiska izvēle, bet uzskatu, ka šī ir neatkārtojama filma kino vēsturē, kas amerikāņu traģēdijas atainojumā ir līdzvērtīga Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskajam Getsbijam" vai Teodora Dreizera "Amerikāņu traģēdijai". Brīnišķīgi aktierdarbi, kā arī neordinārs kino un teātra valodas apvienojums. Vēl arī gluži vienkārši esmu Orsona Velsa "fangirl".

Pīters Bogdanovičs "Pēdējais kino seanss" (The Last Picture Show, 1971)

Filma, kurā 1970. gadu autorkino savienojas ar klasiskās Holivudas mantojumu. Kino kritiķis un zinātnieks Bogadnovičs, kurš pats pēc tam kļuva par režisoru, šajā filmā ir ielicis savu mīlestību pret kino. Turklāt par to, ka filma ir melnbalta, jāpateicas tieši Orsonam Velsam, kurš uzskatīja, ka šo stāstu nav iespējams uzfilmēt autentiski uz krāsainās lentes.

Mārtins Skorsēze "Atkritēji" (The Departed, 2006)

Patiesībā gandrīz visas Skorsēzes filmas lieliski pārzina kino valodu. Īpašas ir Skorsēzes attiecības ar mūziku, kuru viņš pats piemeklē savā filmām. Turklāt viņa darbi ir laba ābece kameras kustību apguvei. "Atkritējus" redzēju sen, bet atceros, ka nodomāju, ka šis ir izcils scenārijs.

Bobs Foss "Viss šis džezs" (All That Jazz, 1979)

Brodvejas horeogrāfa un režisora Boba Fosa teju autobiogrāfiskā filma "Viss šis džezs" apvieno drāmu, fantāziju, mūziklu un ir, manuprāt, viens no izcilākajiem mākslinieka pašdestrukcijas atveidojumiem kino. Realitātes un fantāzijas sapludināšana šajā filmā mani ir iedvesmojusi manos projektos.

Kira Muratova "Astēniskais sindroms" (Астенический Cиндром, 1989)

Kiras Muratovas filmas ir neatkārtojamas, bet noteikti var iedvesmot paskatīties uz kino citādāk. Šo filmu esmu skatījusies vairākkārt un katru reizi esmu tajā atklājusi kaut ko jaunu. Turklāt – galvenā mācība, ko paņemt no Kiras Muratovas, ir tas, ka "montējas viss".

Bonusā: Stenlijs Kubriks "Mirdzums" (The Shining, 1980)

Nesen vēlreiz noskatījos šo filmu un gluži vienkārši nodomāju – šis ir ideāls kino.

Žans Vigo "Atalanta" (L'atalante, 1934)

Viena no poētiskā kinematogrāfa pērlēm tikko nesen iedibinātā skaņu filmu pasaulē.

Jozefs fon Šternbergs "Zilais Eņģelis" (Der blaue Engel, 1930)

Marlēne Dītriha un Emīls Dženings apbrīnojamā personību un aktieru meistarības jutekliskā un atraktīvā duelī.

Žans Renuārs "Lielā ilūzija" (La Grande Illusion, 1937) un Spēles noteikumi (The Rules of the Game, 1939)

Abas ir spēcīgas filmas gan stāsta ziņā, gan neparasti maigi – ekscentriskā aktieru spēlē.

Fransuā Trifo "Žils un Džims" (Jules et Jim, 1962)

Filma , kura izkustināja kino pasaules kontinentus no savām vietām ar neparastu un vienkāršu mīlas stāstu, kas satricina episkā līmenī.

Deniss Hopers "Bezbēdīgie braucēji" (Easy Rider, 1969)

Vismaigākā un viskoncentrētākā filma veltīta hipiju ēras jūtu un pasaules uztveres būtībai.

Bernardo Bertoluči "Konformists" (The Conformist, 1970)

Konformisma anatomija līdz personības pilnīgai degradācijai.

Otars Joseliani "Strazda dziesma" (Once Upon a Time There Was a Singing Blackbird, 1970) un "Pastorāle" (Pastorale, 1975)

Gruzīnu poētiskā kino meistardarbi, apbrīnojama aktierspēles patiesība un izcils muzikālais pasaules ietērps.

Akira Kurosava "Sapņi" (Dreams, 1990)

Filmā vairākas noveles un gandrīz visu mākslas veidu iesaistīšana kino stāstos.

Mihaels Hāneke "Mīlestība" (Amour, 2012)

Gan sižeta, gan aktierspēles meistarības šedevrs neparasti lakoniskā izteiksmes formā.