Profesors Jānis Krastiņš: Brēka pret koncertzāli  (109)

Ideja izmantot šo vietu koncertzālei neradās nejauši – tās katalizators bija ēkas Elizabetes ielā 2 problemātiskā tālākā izmantošana. 2020. gada pavasarī tika veikta vietas un apstākļu rūpīga analīze, bet arhitektu birojs "Arteks" pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma izstrādāja diezgan apjomīgu pētījumu "Konferenču centrs un koncertzāle Elizabetes ielā 2, Rīgā". Notika konsultācijas ar daudziem speciālistiem, un tikai tad jautājums tika iesniegts izskatīšanai ministru kabinetā.

Vieta Elizabetes ielā Rīgas centra bulvāru ansamblī tik tiešām ir reāla iespēja beidzot reāli atrisināt sāpīgi samilzušo problēmu. Rīgas bulvāru loks ir pilsētas daudzu nozīmīgāko kultūras un izglītības iestāžu koncentrācijas vieta, un vēl viena kultūras iestāde Bulvāru loka ziemeļu galā pilnīgi atbilst pilsētbūvnieciskās struktūras loģikai un apbūves tradīcijām. Tiesa, vairāk telpas koncertzālei šajā apkaimē būtu Andrejostā, starp Eksporta ielu un Daugavmalu iepretim Citadelei, taču tur nav pietiekama infrastruktūra, jāizbūvē tramvajs un tikpat kā neatrisināmus sarežģījumus rada zemes īpašumtiesības. Nesenā pieredze pierāda, ka atrisināt šo problēmu visai sabiedrībai pieņemamā veidā diez' vai būs iespējams. Tas pats attiecas arī uz gandrīz vai ideālo vietu pie Āgenskalna līča starp Slokas ielu un Raņķa dambi, kur zeme pieder pašvaldībai, sabiedriskā transporta pieturvietas ir pie durvīm, ir arī visas komunikācijas, bet apkārtējais parks bez šādas publiskas ēkas vēl ilgi nīkuļos. Zemesgabals Elizabetes ielā 2 un tam piegulošais zemesgabals Kronvalda bulvārī 6 ar tajā esošo, pašlaik pamesto skolas ēku, kura arī izmantojama koncertzāles projektam, pieder valstij. Šis faktors nerada sarežģījumus projekta īstenošanai.

Tūlīt pēc 16. jūnija nolēmuma par koncertzāles projektu dažas personas uzsāka to aktīvi apkarot. Pretinieki koncertzālei Elizabetes ielā 2 kā galveno argumentu piesauc esošās ēkas iedomāto vērtību. Jauni cilvēki, kuru pasaules redzējums tikai sāka veidoties, kad kompartijas ēka bija jau ierasta realitāte, diezgan likumsakarīgi to uztver kā neapspriežamu kvalitāti un pat pasludina to par sava laika pieminekli. Faktiski ēka ir vides mērogam, raksturam un funkcijai neatbilstoša, pret pilsētbūvniecisko kontekstu principiāli un apzināti ignorantā veidā parkā neveikli iebūvēta, neticami zemas arhitektoniskās un būvtehniskās kvalitātes būve, turklāt pamatīgi nolietojusies. Nav iespējams pamatoti definēt ēkas kultūrvēsturisko vērtību.

Ēka Elizabetes ielā 2, kas uzcelta 1975. gadā, ir derīga vienīgi birojiem. Tajā nevar ierīkot pat mūsdienīgu viesnīcu. Pārveidojumi nav iespējami šīs ēkas konstruktīvās uzbūves dēļ: tai ir dzelzsbetona karkass ar 6,5 m kolonnu soli, bet trim ļoti maziem laidumiem – 4,5, 3 un 4,5 m. tāpēc ēkā nevar iegūt kādu jēdzīgi izmantojamu telpu bez brīvstāvošiem balstiem. Ēkas aizstāvji par arhitektūras "pērli" dēvē tajā esošo konferenču zāli, taču akustikas dēļ tā ir absolūti nepiemērota muzikāliem priekšnesumiem. Tiek piedāvāts ēku izmantot kāda muzeja vai citas nezināmas funkcijas vajadzībām. Tie ir diezgan dīvaini prātojumi vispār, jo neviena konkrēta ēka netop vai neeksistē kādas vīzijas vai skaista sapņa dēļ. Arhitekts nevar radīt celtni kā gleznotājs gleznu. Lai taptu un tiktu uzturēta ēka, nepieciešama konkrēta vajadzība, atbilstošs pasūtītājs un pietiekami liels finansējums.

Lai ēku Elizabetes ielā 2 tomēr varētu turpināt izmantot publiska parka videi nepiemērotajai biroju funkcijai, nepieciešama atjaunošana, kura maksātu apmēram 32 miljonus eiro. Oponenti šo, speciālistu aprēķināto summu skaļi apšauba. Patiesībā šis skaitlis diezgan precīzi atbilst pasaules pieredzei. 2009. gadā par 100 000 000 eiro restaurēta UNESCO galvenās mītnes ēka Parīzē. Tā uzcelta 1954.–1958. gadā un ir tiešs Elizabetes ielas 2 prototips. Savukārt 2012.–2015. gadā par 57 450 000 eiro atjaunota bijusī Komisiju, tagad Eiropas parlamenta ēka Briselē, Square de Meeûs, 8. Tā celta 20. gadsimta septiņdesmitajos gados un ir tiešs mūsu Elizabetes ielas 2 līdzinieks, tikai celtne ir veselus 12 stāvus augsta. UNESCO ēkas lietderīgā platība ir 75 000 m2 (gandrīz piecas reizes vairāk nekā Elizabetes ielā 2), bet Eiropas parlamenta ēkas – 37 800 m2.

Bijusī skolas ēka Kronvalda bulvārī 6 jau gandrīz gatavā veidā ir ideāli piemērota koncertzālei nepieciešamo palīgfunkciju (mūziķu telpu, mēģinājumu zāles, administratīvo telpu u. c.) izvietošanai, un nodrošina vismaz vienu trešo no koncertzāles ēkā šim nolūkam nepieciešamās telpu platības. Lēšamais Rīgas koncertzāles kopējais apbūves laukums ir maksimāli 5500–6000 m2. Tādējādi, atskaitot jau esošos 1290 m2, ko aizņem ēka Kronvalda bulvārī 6, no jauna jāapbūvē apmēram 4500 m2. Brīvā teritorija starp ēkām Kronvalda bulvārī 6 un Elizabetes ielā 2 aizņem nedaudz vairāk nekā 5000 m2. Šajā vietā nav arī vērtīgi koki. Tāpēc tur var viegli ietilpināt koncertzāli, kuras vajadzībām nav arī vajadzīgs nekas no tā, kas atrodas Elizabetes ielā 2.

Ēkas Elizabetes ielā 2 vietā var reģenerēt parku, pret kuru pavērtos parka funkcijai atbilstoša, publiski pieejama koncertzāle. Zem reģenerētā parka, Elizabetes ielas 2 bijušo pagrabu vietā var ērti iekārtot autostāvvietas. Šādai koncertzālei burtiski pie durvīm ir arī sabiedriskā transporta pieturvieta Kronvalda bulvārī, un turpat, Kronvalda bulvārī 8, atrodas J. Mediņa Rīgas 1. mūzikas skola un bāzējas profesionālais pūtēju orķestris "Rīga". Šo vismaz piecu faktoru sakritība nosaka koncertzāles būvniecības zemesgabalā Elizabetes ielā 2 pilsētbūvniecisko, arhitektonisko, sociālo un ekonomisko pamatotību, iespējamību un arī droši prognozējamu pienesumu vides kvalitātei.

6. novembrī noslēdzās Baltijas valstu arhitektūras skolu forums. Tas bija viens no soļiem iespējamo koncertzāles risinājumu noskaidrošanai. Studentu grupas mācībspēku vadībā izstrādāja dažādus priekšlikumus. Projekta tālākās virzības precizēšanai viens no vērtīgākajiem devumiem bija 10 darbi, kurus izstrādāja RTU studenti. Tie visi kā viens spīdoši ilustrē paņēmienus un kļūdas, kādas nedrīkst pieļaut projektā, un tādējādi ļauj precīzāk definēt nākotnē paredzamā starptautiskā arhitektūras projektu konkursa programmas nosacījumus. Visos šajos priekšlikumos konsekventi ignorēta ēkas Kronvalda bulvārī 6 izmantošanas loģika, bet no jauna būvējamais apjoms novietots visur, tikai ne pilsētbūvnieciskās situācijas organiski diktētajā vietā. Tā loģiski un pamatoti bija uztaustīta lietuviešu un igauņu kolēģu priekšlikumos, kuri gan nebija izstrādāti līdz pārliecinoša telpiskā veidola līmenim.

Tieši pēc šī foruma no jauna balsis pacēla koncertzāles projekta apkarotāji. Televīzijas ziņu titros vīdēja informācija, ka Rīgas koncertzālei izvēlētā vieta RTU ekspertu skatījumā neesot optimāla, bet 13. novembra TV raidījums "Kultūršoks" jau devās masīvā uzbrukumā koncertzāles projektam, ar jautājumu "Vai kultūras ministrs ir gatavs ieklausīties un atteikties no ieceres celt koncertzāli bijušās Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas vietā?" mēģinot kultūras ministram piešķirt stūrgalvīga kultūras ienaidnieka lomu.

Arhitekts Pēteris Bajārs publikācijā "Koncerzāli – ar komunistu metodēm?" laikraksta "Diena" 12. novembra numurā apgalvo, ka tiekot ignorēti daudzu profesionāļu viedokļi un ka gan Kultūras ministrijas paspārnē esošā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, gan pati Kultūras ministrija pret šiem profesionāļiem darbojoties ar komunistu metodēm. Patiesībā kultūras ministrs ir izveidojis koncertzāles projekta sagatavošanas konsultatīvo darba grupu, un tajā uzaicinājis arī Uldi Lukševicu un gandrīz visus pārējos, kuri paspējuši skaļi izpausties ar procesa noliegšanu. Komunisma laikā komunisti šīs personas pavisam noteikti būtu aizsūtījuši pretējā virzienā vai kā citādi apklusinājuši.

Pēteri Bajāru neapmierinot tas, "cik ačgārni noris pats process", jo politiķi klaji ignorējot demokrātijas principus. Esot nomesti malā iepriekšējie pētījumi par vietām un "pilnīgi ne no kurienes uzradās vieta Elizabetes ielā". Tiešām, iepriekšējie "pētījumi", kuros lielākoties bija melns uz balta apkopoti deklaratīvi apgalvojumi par to, ka AB dambī ir gan labi pieejams sabiedriskais transports, gan visas inženiertehniskās komunikācijas, gan dažādas citas priekšrocības, bet visur citur Rīgā nekā tāda nav, vairs netiek ņemtas vērā. Lai process Bajāraprāt nebūtu ačgārns, viņš norāda: "vispirms vajadzētu definēt, kādai pēc būtības jābūt akustiskajai koncertzālei, tad domāt par tai piemērotāko vietu".

Arhitektūras ābece gan māca tieši pretējo: katrai celtnei jāierakstās konkrētā vietā, nevis jāizprojektē celtne un tad jāmeklē, kurā vietā to būvēt. Pēteris Bajārs īpašu uzmanību pievērš ēkas Elizabetes ielā 2 apdares materiāliem, to izmantošanā saskatot augstu detaļu kultūru. Materiālu izmantošanas kvalitāte gan ir tāda, kāda tā ir, un par to vislabāk var pārliecināties dabā, nevis "manās (tas ir, P. Bajāra – J. K.) publikācijās sociālajos tīklos", kā to aicina darīt Bajārs.

Ēka Elizabetes ielā 2 atrodas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajā teritorijā, taču tas vēl automātiski nenozīmē šīs ēkas vērtību, tāpat kā pilsētvidē neorganiski eksponēti pretugunsmūri, kādi sastopami arī Rīgas vēsturiskajā centrā, nav ne labāki, ne skaistāki par tādiem pašiem pretugunsmūriem citās apkaimēs. Iestāšanās pret koncertzāli tai pašreiz izraudzītajā vietā gan izskatās pēc iestāšanās pret kultūru vispār.