Dzirdi kultūru. Vai Latvija ir animācijas lielvalsts?  (9)

Arnolds Burovs

Latviešu profesionālās animācijas pamatlicējs un leļļu filmu režisors. Radījis pirmo profesionālo latviešu animācijas filmu "Ki-ke-ri-gū!", kas iznāca 1966. gadā. Arnolds Burovs bija tolaik jau pieredzējis un godalgots leļļu teātra režisors, viņš uz kinostudiju devās kopā ar tuvākajiem kolēģiem un jau visai drīz izveidoja cieši saliedētu animācijas grupu. Burova grupa sadarbojās ar dažādiem māksliniekiem, filmās bieži atveidota pasaku/ fantāzijas vai vēsturiska vide un izsmalcināti būvēta divdesmito gadu Rīga. Filmu ritmu un kompozīciju lielākoties raksturo lēnums, apcerība, nostaļģija, kas sabalsojas ar tēmu un vidi, toties komiskajās filmās var vērot vērīgi tvertas padomju laika sadzīves detaļas. Burovs ir autors ap 40 leļļu filmām — "Kozete", "Bimini", Čārlijam Čaplinam veltīto filmu triloģiju "Sapnis", "Princese un puma", "Pēdējā lapa", kā arī "Si-si-dra", "Tīģeris Ņau-ņau", "Papiņš" u.c.

Roze Stiebra un Ansis Bērziņš

Roze Stiebra radījusi vairāk nekā 60 animācijas filmu, no kurām lielākajai daļai kā līdzautors, scenārists, operators un producents darbojies viņas vīrs, režisors Ansis Bērziņš. Viņu veidoto filmu klāsts ir plašs un intonatīvi daudzveidīgs, taču jau agri viņu daiļradē priekšplānā izvirzās muzikālo filmu žanrs. Rozes Stiebras filmām īpaši raksturīgi piesātināti simboliski tēli, kas parasti tika radīti, ņemot par pamatu latviešu oriģinālliteratūru vai folkloru un koncentrējot scenārijā plašāku tēlu sistēmu. Izveidojuši filmu studiju "Dauka". Rozei Stiebrai raksturīgas muzikālas un liriski poētiskas animācijas-aplikāciju filmas "Zelta sietiņš" (1975) un "Zaķīšu pirtiņa" (1979), zīmētās filmas "Kabata" (1983), "Man vienai māsiņai" (1984), "Spēlēju, dancoju" (2007), "Pasaciņu" sērija (1994-2003). Ansim Bērziņam tuvāki ir dramatiski, emocionāli nospriegoti sižeti – kā filmās "Lāsts" (1979), "Abi gali balti, viducis zaļš" (1977), "Fantadroms" (1984), "Bruņurupuči" (1987), "Tālavas taurētājs" (1988).

Vladimirs Leščovs

Vladimira Ļeščova filmas ir domātas pieaugušo auditorijai, un tām ir savs izteikts rokraksts, kura pamatā ir ilustratīvs zīmējums un savdabīgs humors. Režisors ir 9 animācijas filmu autors. Daudzas no viņa filmām ir pamanītas pasaulē un ir ieguvušas balvas festivālos. No 2001. līdz 2002. gadam studējis Zviedrijā, Konstfack universitātes Mākslas, Amatniecības un Dizaina koledžas animācijas nodaļā, kā neatkarīga producenta studiju darbi tapa pirmās Vladimira Leščova animācijas filmas "Vēstule" (2002) un "Vectēva medus" (2002). Jau šie darbi izpelnījās starptautisku ievērību — "Vectēva medus" ieguva "Lielā Kristapa" balvu kā labākā animācijas filma. 2007. gada sākumā dibinājis savu filmu studiju "Lunohod". 2018. gadā par filmu "Elektriķa diena" saņēma "Lielā Kristapa" balvu nominācijā "Labākais animācijas režisors".

Nils Skapāns

Latvijā vienīgais plastilīna animācijas meistars. Strādājis par operatoru animācijas filmu studijā "Dauka" un filmējis multfilmas "Fantadroms", "Rāvējslēdzējs", "Krikši", "Seserija", arī lielfilmu "Ness un Nesija". 1993. gadā Skapāns pārcēlās uz leļļu filmu studiju "Animācijas brigāde" un kā režisors un scenārija līdzautors veidoja seriālu "Munks un Lemijs". Par vienu no pirmajām šī seriāla filmiņām "Lidojam?!" (1994) saņēma bērnu žūrijas galveno balvu "Stikla lācis" Berlīnes festivālā (1995). Vēlāk veidojis seriālu "Zvēri", šī seriāla filma "Caurā māja" 2000. gada festivālā "Lielais Kristaps" ieguva balvu par labāko animācijas režiju. 2010. gadā ar filmu "Burvīga diena" Nils Skapāns vēlreiz tiek uzaicināts piedalīties Berlināles konkursa skatē.

Signe Baumane

Animācijas filmu režisore, māksliniece, scenāriste, spilgta autorkino pārstāve. 20. gs. 80. gados studējusi filozofiju Maskavā, 1989. gadā kļuvusi par animatori filmu studijā "Dauka", 1991. gadā debitējusi kā animācijas režisore ar divas minūtes garu filmiņu "Ragana un govs". 1996. gadā pārcēlusies uz ASV, dzīvo un strādā Ņujorkā. Tur vispirms darbojusies animācijas režisora Bila Plimptona studijā, 1998. gadā sākusi patstāvīgu darbu ar filmu "Love Story", kas uzreiz izpelnījās vairāku festivālu atzinību. Pasaules ievērību iekarojušas arī nākamās Signes Baumanes īsfilmas – asprātīgi, izaicinoši un provocējoši, bet personiski stāsti; vairākas filmas producētas arī Latvijā. 2014. gadā iznāca viņas pilnmetrāžas filma "Akmeņi manās kabatās", kas veltīta režisores cīņai ar depresiju.

Edmunds Jansons

Kinorežisors, operators un mākslinieks. Animācijas režijā debitējis ar filmu "Haikas" 1995. gadā. Pēc tam turpinājis strādāt animācijas jomā, gan pats režisējot filmas, gan dažādos amatos strādājot pie kolēģu filmām – darbojies arī kā datorgrafiķis un titru dizainers. Edmunds Jansons strādājis arī dokumentālajā kino – bijis operators Anša Epnera filmai "Cilvēks uz soliņa" (2000), 2003. gadā debitējis dokumentālā kino režijā ar Vides Filmu studijas filmu "Melnais nārsts". Izveidojis filmu studiju "Atom Art", kurā tiek veidoti gan kopražojumi ar lielāku vērienu un paredzēto mērķauditoriju, gan dažādu autoru īsmetrāžas filmas šaurākai festivālu un animācijas mākslas cienītāju videi. Pēdējos gados izpelnījies ievērību ar filmām "Bize un Neguļa" un Lupatiņu sēriju, bet pagājušajā gadā uz ekrāniem iznāca viņa pilnmetrāžas filma "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi", par ko saņēmis "Lielā Kristapa" balvu kā labākais animācijas filmas režisors.

Jurģis Krāsons

Ražīgs spēlfilmu mākslinieks, kurš ik pa laikam radoši un veiksmīgi izpaužas animācijas režijā. 2006. gadā Krāsons pievērsās animācijas režijai un 2007. gadā tika nominēts kā viens no labākajiem debitantiem (par animācijas filmu "Melnā kaste"). Krāsona otrā animācijas filma "Norīt krupi" (2010) saņēma "Lielā Kristapa" balvu par labāko animācijas režiju, kā arī iespēju piedalīties Kannu starptautiskā kinofestivāla īsfilmu konkursā, kurā Krāsona filma iekļuva deviņu balvas pretendentu sarakstā no vairākiem tūkstošiem festivālam iesniegto filmu.

Jānis Cimmermanis

Ražīgs leļļu animācijas režisors, īsās formas meistars, kura filmogrāfijā lielākā daļa ierakstu ir īsfilmas un animācijas seriālu epizodes piecu vai desmit minūšu garumā, tomēr režisējis arī divas pilnmetrāžas animācijas filmas un pat divas pilnmetrāžas spēlfilmas. 1985. gadā Cimermanis debitēja leļļu kino režijā ar filmu "Mežsarga dēls un...". Sekoja "Dzīvais draugs" (1987), "Ceļš" (1988) un citas filmas, kuru skaits jau sniedzas vairākos desmitos. Tandēmā ar producentu, scenāristu un mākslinieku Māri Putniņu (attēlā no kreisās) Cimermanis radījis populāro seriālu "Avārijas brigāde", kura pirmās filmas tapa 1991. gadā. Jānis Cimermanis strādājis arī starptautiskos projektos – bijis līdzrežisors sadarbībā ar Dāniju tapušajai pilnmetrāžas animācijas filmai "Props un Berta" (2000), kā arī režisors Latvijas, Dānijas un Anglijas kopražojuma pilnmetrāžas animācijas filmai "Trīs musketieri" (2006).

Ja, man būtu jāsaskaita cik reižu esmu redzējusi kādu no "Lupatiņu" īsfilmām, šķiet, ka tās varētu sacensties ar Brīvības pieminekli. Bērniem, kārtējo rezi drillējot "Lupatiņu" DVD, arī mana acs paslīd un pievēršas ekrānam, kurā rotaļājas Cimdiņš, Zeķīte, Lakatiņš un Spilventiņš. Precīzi izvēloties vizuālo valodu sadarbībā ar Reini Pētersonu, strādājot pie mūzikas ar Jēkabu Nīmani, šī īsfilmu cikla režisors Edmunds Jansons atdzīvina Ineses Zanderes scenāriju – rotaļu ar ikdienišķiem priekšmetiem. Līdz ar filmas rdošo komandu arī tās lieli un mazie saktītāji var ļauties iztēles plūdumam, šajā jautrajā, labestīgajā un ar cieņu pret mazajiem radītajā animācijas pasaulē. Nevaru nepieminēt arī Edmunda Jansona autoranimācijas darbus, piemēram, “Kora turneja”(2012), kas ir viens no spilgtākajiem pēdējā laika īsformāta animācijas mākslas darbiem, kas lieliski raksturo tikai animācijai piemītošās spējas vizuālā stāstniecībā.

“Projām”(2019), režisors Gints Zilbalodis

Jaunais animācijas režisors pašrocīgi uzbūvējis trīsdimensionālu pasauli, kurā viņš būdams vienīgais autors, režisors, animators, mākslinieks, komponists, viņš ir omnipotents. Gints šajā filmā neizvēlās mūs satriekt ar strauju sižetu, pārpasulīgām fantāzijām un citām datrografikas un 3D animācijai raksturīgajām īpašībām. Tieši pretēji, režisors skatītājam uz paplātes pasniedz savu “sirdi” un aicina uz kopīgu meditāciju pašterapeitiskā emocionālā ceļojumā. Manuprāt, šis ir viens no drosmīgākajiem pieteikumiem pilnmetrāžas animācijas filmu pasaulē pēdējā desmitgadē.

“Šodien Vilma nestrādā” (2007), režisore Anete Melece

Mana pirmā sastapšanās ar šobrīd Šveicē dzīvojošo latviešu ilustratori un animācijas filmu mākslinieci Anetei Meleci. Lielāku atzinību un popularitāti Latvijā gan izpelnījās viņas īsfilma “Kiosks”, kas arī pieejama tiešsaistē. “Vilma šodien nestrādā” ir dažādās, bet lielākoties aplikāciju tehnikā veidota animācijas īsfilma, kura smalki balansē starp amatierisko, komisko, absurdo un naivo. Tomēr cauri katram tās kadram spīd mīlestība pret pilsētu Rīga un tās iedzīvotājiem.

"Akmeņi manās kabatās" (2014), režisore Signe Baumane

Man šķiet, ka pēc gada topā varēšu iekļaut arī jaunāko Signes Baumanes filmu “Mans laulību projekts” (iznāks 2021. gadā), kas līdzīgi, kā iepriekšējā autores pilnmetrāžas animācijas filma “Akmeņi manās kabatās” (2014), aplūkot cilvēka psihes dzīles ar šim procesam nepieciešamo pašironijas un viegluma devu. Aiz komiskuma pilna un distancējoša animācijas plīvura, uzarot pagātni un identificējot cēloņsakarības, Signe Baumane veido drošu vietu skatītājam, lai izdzīvotu un risinātu smagākos notikumus jebkura indivīda un jo īpaši sievietes dzīvē.

"Aptumsums" (2010), režisors Kārlis Vītols, un "Spārni un airi" (2009), režisors Vladimirs Leščovs

Jāsaka, ka ļoti gaidu arī, katru jauno Kārļā Vītola un Vladimira Leščova darbu. Tiem, kas nav pazīstami ar viņu daiļradi gribētos ieteikt pamēģināt atšķetināt Kārļa Vītola filmas “Aptumsums” (2010) un Vladimira Leščova filmas “Spārni un airi” (2009) stāstus. Protams var arī neko nešķetināt, tikai ļauties šo divu lielisko mākslinieku otas noskaņām.

"Abi gali balti" (1977), režisors Ansis Bērziņš

Liriska, Pētera Vaska mūzikas bagātināta noskaņu filma, kas atklāj Anša Bērziņa prasmi ieraudzīt poētiskas sakarības dabas ritmos.

"Man vienai māsiņai" (1984), režisore Roze Stiebra

Rozes Stiebras darbos vērojama cieša saikne ar latviešu mākslu un mitoloģiju, un šī filma spilgti iezīmē, kā režisore būvē vidi no folkloras elementiem.

"Vectēva medus" (2002), režisors Vladimirs Ļeščovs

Vladimirs Ļeščovs katrai filmai atrod visprecīzāko tehniku, un šis ar eļļas krāsu veidotais darbs ieved lēnīgajā, meditatīvajā un viegli sirreālajā vecā vīra dziestošās apziņas pasaulē.

"Nakts pastaigas" (2018), režisore Lizete Upīte

Filma, kas caur nelielu notikumu un precīzi tvertu noskaņu rāda tuvību starp bērnu un vecāku, uzticēšanos un drosmes apgūšanu.

"Gulbju jaunava" (2020), režisore Kārlis Vītols

Kārlis Vītols spēj vispārināt cilvēka izvēles mitoloģiskās sakarībās, un šī filma ir iejūtīgs un izprotošs skatījums uz sievietes brīvību un lomu sabiedrībā, ģimenē.