21. gadsimts daudzām zinātnes nozarēm ir sniedzis iespaidīgus papildu rīkus – LIDAR tehnoloģijas džungļos ļauj atrast nezināmas pilsētas, mākslīgais intelekts šifrē ķīļraksta plāksnītes un rekonstruē trūkstošos seno tekstu fragmentus, ģeoradars ļauj ieskatīties zemē bez rakšanas un noskaidrot seno dzīvesvietu plānojumu un robežas, ar pāris peles klikšķiem jau esi dažādos pasaules arhīvos. 3D tehnoloģijas ļauj saglabāt informāciju par norakto struktūru veidolu līdz milimetra simtdaļu precizitātei. Senā DNS atšifrēšana un genoma izpēte ļauj atbildēt uz gadsimtiem seniem jautājumiem par dažādu aizvēstures kultūru izcelsmi un gadu tūkstošus tālā pagātnē notikušām ļaužu migrācijām. Un, visbeidzot, pateicoties sociālajiem tīkliem, par katru atklājumu sekunžu laikā uzzina visa pasaule.
Ikdienā saņemto jautājumu un komentāru spektrs, ko nākas uzklausīt, ir iespaidīgs. Turklāt tie ir ne tikai par zeltu un pazemes ejām, dinozauriem, fosilijām, izrakteņiem, bīskapa Alberta mazmājiņu un rakšanu "nepareizā vietā", bet arī rupjības un draudi no nelegālo racēju puses. Vērojams arī izbrīns – vai tad Latvijā vēl ir, ko pētīt? (Šo "sāpi" laikam vēl var saprast ģeologi, kam regulāri, pacietīgi, ar smaidu sejā jāatbild kārtējā "meteorīta" atradējiem.)
Realitātē arheologs mūsdienās bieži sastopams, strādājot tandēmā ar būvniecības nozari, bezkaislīgi dokumentējot rakšanas darbus visur, kur to prasa likumdošana par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību (un nevis kaut ko speciāli meklējot). Zinātniski izrakumi, protams, notiek, bet ne tik plašos apjomos, kā brīžam tas būtu nepieciešams.
Lielā mērā tajā, kā tiek atspoguļota nozare, nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem, kam savās publikācijās arheoloģijas aprakstos patīk izmantot dažādu krāsu nosaukumus. Jāsaka, ka šī pieeja ir dīvaina, jo, tāpat kā ne "balto", ne "melno" arheologu, nekur neatradīsim "melno" vai "balto", piemēram, zobārstu. Tas būtu tikpat absurdi kā, piemēram, gaļas izcirtēju dēvēt par "melno ķirurgu" vai "ķirurgu amatieri" vai glorificēt malu medniecību.
Tomēr, paskatoties plašāk, situācija kopumā ir līdzīga daudzās jomās un atspoguļo plašāku tendenci, kurai mēs kā sabiedrība esam pakļauti. Patiesībā, šķiet, sociālie tīkli ir padarījuši "sadzirdamākus" pilnīgi visu izteikties gribošo pilsoņu viedokļus. Protams, vienmēr kaut kur paralēlajā, alternatīvajā realitātē ir eksistējuši tādi "dižās baltu civilizācijas" propagandētāji kā vīki, ozoliņi un kavači, kam vēsturnieki kaut ko nestāsta un noklusē, bet šādi alternatīvās vēstures piekritēji vienmēr ir bijuši mazākumā un savās izpausmēs nav bijuši arī pārāk kaitīgi. Toties šobrīd sociālo mediju sniegtie "rupori" ir pieejami visiem un dažādi specifiskie viedokļi kļūst vieglāk izlasāmi vai iegūst arī pavisam groteskas izpausmes formas, kaut vai visur esošo latvju zīmju neprātā vai "radoši" izpaužoties "vēsturiskā" kino jomā.
Ja vairums sabiedrības vēl tomēr spēj pasmieties par plakanzemiešu, G5 nīdēju, antivakseru vai, nez, "Memory Water" tirgotāju savārstījumiem par "kvintiljardu reižu" savirpuļotām molekulām, tad attiecībā uz izpratni par arheoloģiju skaidrošanas darbs šķiet nebeidzams.
Rodas jautājums – varbūt tam ir kāda saistība ar vēstures mācīšanas līmeni skolā? Lielā mērā – jā. Gadu desmitiem aizvēsture ir bijusi pakārtota 20. gs. politiskajai vēsturei un daudzās mācību grāmatās senākajiem posmiem ticis veltīts vien pāris lappušu, lielāko uzmanību veltot 20. gs. kariem. Nevar nepieminēt arī bezgalīgo vēstures mācīšanas formu un izglītības standarta maiņu, kas skolotājiem rada milzu grūtības mācīšanā un haosu skolnieku zināšanās, sliktākajā gadījumā – riebumu pret tēmu. Nepārdomātā pāreja uz jauno kompetenču pieeju tam ir kārtējais apstiprinājums. Rezultātā skolnieku atbildēs lasām, ka "bīskaps Alberts kristīja lībiešus, latgaļus un serbus" vai ka "attēlā redzamas piramīdas un kaut kāds kaķis".
To, ka ar vēstures mācīšanu kaut kas nav kārtībā, redzam pēc dažādu vēstures entuziastu aktivitātēm, kas savā ziņā ir atbilde tam. Sava pasaule ir dažādu periodu rekonstrukcijas klubi, bet to dalībnieki lielākoties ar šīm lietām nodarbojas savam priekam, un viņiem izglītības standarta saturs ir diezgan vienaldzīgs. Tomēr ne visi entuziastu grupu aktivitāšu piemēri ir bijuši veiksmīgi, piemēram, pirms pāris gadiem medijos plaši redzētie II pasaules kara militārās vēstures entuziasti ar "kaulu zāģi" bērnudārzā – rezultātā iegūta kārtējā medusmaize Kremļa atbalstītajiem medijiem par neonacisma atdzimšanu Latvijā.
Situācija nav pārāk spoža vēstures un arheoloģijas jomā arī augstākajā izglītībā. Latvijā viens no priekšnosacījumiem, lai kļūtu par arheologu, ir iegūts vismaz bakalaura grāds vēsturē un apjomīga praktiskā pieredze izrakumos kāda cita pieredzējuša arheologa vadībā. Ceļš ir pietiekami ilgs, lai apdomātu savu motivāciju iet to līdz galam. Ja arī pirms desmit gadiem arheoloģijas specializācijas piedāvājums nebija plašs, tad šobrīd tas kļuvis minimāls, jo LU Vēstures un filozofijas fakultātē tikai vēstures jomā kopš 2009. gada tika atlaists vai godam aizraidīts pensijā ievērojams skaits pasniedzēju (vismaz 10). Protams, LU pasniedzēju niecīgās algas nekad nav bijušas attīstību un mācību satura uzlabošanu motivējošs faktors – gadiem ilgi ar entuziasmu docēt mācību vielu par minimālu samaksu augstā kvalitātē vai izstrādāt jaunus, mūsdienu realitātei atbilstošus lekciju kursus nav iespējams. Pašreizējā situācijā, kad vēstures izglītība kopumā piedzīvo kritumu, bieži vien pat nelielai uzraudzībai atrast brīvu arheologu vairs nav nemaz tik viegli.
Daudzās ģimenēs šodien ienācis "hobijs" – "draiskošanās" ar metālu meklēšanas ierīcēm, kas bieži vien, pašiem atradējiem pat nezinot, skar ne tikai arheoloģiju, bet arī 20. gs. konfliktu apbedījumu vietas. Diemžēl daudziem no viņiem Latvijas vēsture ir pilnīgi vienaldzīga, bet galvenais ir summa, par kādu savu guvumu notirgot tālāk.
Kadrs no kādas "detektoristu" domubiedru tiešsaistes grupas.
Savā ziņā līdzīgus jautājumus par to, kas ar mums īsti nav kārtībā, nākas uzklausīt no draugu mediķu puses saistībā ar "kovidiotu" fenomenu – vai tiešām ar mūsu sapratni par vienkāršām lietām ir tik slikti?
Maigi sakot, ne visi cilvēki, kas ar to nodarbojas, ir zinoši Latvijas vēsturē, un pēc to darbošanās attiecīgajā vietā paliek tukšums, izsirojot pamestās viensētas, I un II pasaules kara cīņu vietas un reizēm, apzināti vai ne, "patīrot" arī kādu arheoloģijas objektu.
Senkapu, pilskalnu un vēl nemaz neatklāto arheoloģijas pieminekļu "attīrīšana no metāla" būtībā neatšķiras no seno čuguna krustu zagšanas kapos un kritušo karavīru identifikācijas žetonu nodošanas metāllūžņos. Un, jā, likums aizsargā arī vēl nezināmos/neatklātos un aizsardzības sarakstā neiekļautos kultūras un arheoloģijas pieminekļus.
Īpaši svarīgi ir zināt kontekstu, strādājot ar tādiem materiāliem, kas paši par sevi neko "pastāstīt" vairs nevar un ir pilnībā atkarīgi no atradēja izpratnes. Savā ziņā te var vilkt tiešas paralēles ar kriminālistiku, kur nozīme ir katram sīkumam, kuru noņemot interpretācija mainās vai nav vairs iespējama vispār.
Neskatoties uz nesenajām likuma par kultūras pieminekļu aizsardzību izmaiņām, kas šīs aktivitātes ir nedaudz mazinājušas vai vismaz iedzinušas pagrīdē, no atsevišķu mediju publikāciju puses savā ziņā, apzināti vai ne, tiek veidots priekšstats, ka šis "hobijs" ir tikpat nekaitīgs brīvā laika pavadīšanas veids kā makšķerēšana vai sēņošana.
Viens no galvenajiem pārmetumiem, ko nozarei nākas uzklausīt diskusiju kontekstā par to, ka mantrači, lūk, posta kultūras mantojumu un ka "arheologi paši neko nedara", ir aplams. Jāsaprot, ka izrakumi ir metode, kuru konkrētajā vietā var pielietot tikai vienu reizi. Šodien pieejamās nedestruktīvās metodes jau pilnībā maina tik ierasto veidu, kā iegūt nepieciešamo informāciju, proti, tas iespējams bez objekta norakšanas. Labs piemērs ir savulaik notikusī Senču ielas skenēšana ar ģeoradaru Skanstes ("kapu") tramvaja skandāla sakarā, kas lieliski ļāva noteikt zem brauktuves esošās grunts anomālijas ar apbedījumu vietām.
Nelielai ilustrācijai piemērs no paša prakses. Savulaik, studiju laikā vācot materiālus promocijas darbam par senajiem zobeniem Latvijā, apzināju gan Latvijas muzejos esošo materiālu, gan ieguvu piekļuvi Valsts Ermitāžas Pēterburgā un Valsts vēstures muzeja (GIM) Maskavā krājumam, kur joprojām glabājas 19. gs. beigās Latvijas teritorijā iegūts visai ievērojams seno kuršu bruņojuma atradumu klāsts. Lai gan materiāls ir statistiski daudzskaitlīgs, tas jau tolaik ticis izjaukts, atsevišķi kapu kompleksi nav rekonstruējami, pa detaļām izjaukti pat atsevišķi ieroči, jo 19. gs. arheoloģija vēl lielā mērā tika uztverta kā "senu mantu vākšana", tādēļ šodien neko daudz nedod precīzākiem pētījumiem.
Toties, strādājot ar zināmiem atradumiem no zināmiem pieminekļiem, tos kaut vai pat tikai primitīvi kartējot, uzreiz var ieraudzīt senos varas centrus, var izsekot senajiem tirdzniecības un sakaru ceļiem, amatniecības centriem, pēc atradumu izvietojuma intensitātes blīvuma var arī apjaust šeit sen dzīvojušo sentautu sabiedrības uzbūvi un raksturu. Ieraugām teritorijas, kur pagātnē pirms krustnešu ierašanās jau dominēja centralizācija vai pastāvēja citas sabiedrības organizācijas formas. Ko mēs ieraudzītu šajā kartē, ja to noraktu "arheologi amatieri"? Precīzi neko!
Latvijas arheoloģiju, par laimi, neapdraud tāda līmeņa masveidīga, mežonīga un atklāta kultūras un arheoloģijas pieminekļu iznīcināšana, kā tas noticis Sīrijas karā (ar galvu ciršanu pētniekiem, bibliotēku dedzināšanu un skulptūru spridzināšanu), tomēr to visvairāk apdraud izpratnes trūkums un iecietīgā attieksme pret ne pārāk godīgajiem pilsoņiem ar "hobiju".
Protams, var visā vainot valsti un tās budžeta prioritātes – sak, pieminekļu inspektoru ir maz, visur nepagūstam. Bet varbūt tā vietā, lai pildītu budžetu, var tomēr izvēlēties nesodīt puķu veikalus par radio atskaņošanu un netrenkāt pensionārus, kas tirgo ogas, bet salikt uz valsts aizsardzībā esošajiem kultūrvēstures un arheoloģijas pieminekļiem novērošanas kameras un daudzkāršot pašlaik paredzētās soda naudas summas marodieriem, kas iznīcina to, kas vēl atlicis zemē no mūsu kopīgās vēstures.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
