Pasaku zemes greizie spoguļi  (3)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Publikācijas un diskusijas, kurās galvenā uzmanība pievērsta liberālismam un politkorektumam, pēdējā gadā periodiski parādījušās arī Latvijas publiskajā telpā. Tas apliecina tēmas aktualitāti, tomēr viedokļu daudzveidību par šīm sarežģītajām, ne melnbaltas atbildes paģērošām norisēm, noteikti nevar uzskatīt par pietiekamu. Turpinot iepriekšējās publikācijās¹ aizsākto diskusiju, ar šo rakstu vēlamies pievērst uzmanību vairākām būtiskām problēmām.

Dzīvojam īpatnējā laikā, kā norāda režisors Gatis Šmits, cilvēki staigā galvas nodūruši un jautājumus neuzdod.² Lai gan jautāt un pārbaudīt idejas vienmēr ir vērts, vienlaikus apzinoties objektīvos ierobežojumus — vienā pusē ir profesora Buša atbilde, ka ļaunums ir līdz galam nesaprastais³, bet otrā pusē — Maksa Planka atziņa, ka nepārprotami skaidrais, visticamāk, ir tālu no patiesības.

Liberālisms, dabiskā kārtā saaudzis ar demokrātiju, kopš apgaismības laikmeta ir būtiski ietekmējis un mainījis sabiedriskos un politiskos procesus. Arvien lielāka atvērtība un spēja skatīties tālāk par iepriekš šķietami nepārvaramām, neatļautām vai neizdevīgām robežām novērojama jau ilgāku laiku. Arī nacionālās valsts ideja liberālismā ir izrādījusies turpināties spējīga.

Attieksme pret liberālisma ideoloģiju gan nav tikai pozitīva, taču it visās problēmās saskatīt liberālisma ietekmi un vainu arī ir apšaubāmi. Tikpat apšaubāmi, kā ņemt nopietni Latvijā pašlaik izteikti tendenciozo diskursu par nacionālismu kā visu likstu galveno cēloni.

Taču "prāta vētras" formā sakāpināta kritika, kas vērojama dažās šajā rakstā aplūkotajās publikācijās, var izrādīties produktīva — tādējādi ir iespējams izgaismot galvenās problēmas, kuru risinājumus pēc tam varam meklēt jau racionālā veidā.

Uzmanības vērta ir Jeila Universitātes izdotā Patrika Dž. Denīna (Patrick J. Deneen) grāmata "Kāpēc liberālisms izgāzās" (Why Liberalism Failed)⁴, kurā amerikāņu politologs norāda uz vajadzību restartēt liberālismu, kas "izgāzies tieši tāpēc, ka tas ir ieviests dzīvē". Viņaprāt, savu artavu liberālisma neveiksmes stāstā devis arī konservatīvisms. Aizstāvēdams ne tikai brīvu tirgu, bet arī, piemēram, ģimenes vērtības, tas tomēr veiksmīgi ir spējis īstenot vienīgi ar ekonomikas liberalizāciju, deregulāciju, globalizāciju saistītās idejas un nostiprinājis nevienlīdzību.

Salīdzinājumā ar fašismu vai komunismu liberālisma ideoloģija ir diskrētāka, tomēr ar dziļu ietekmi: lai ieviestu politisko plānu atbilstoši liberālisma apsolījumam, tiek izmainīta ikviena ikdienas dzīves joma. Denīns pievēršas liberālisma ilūziju neatbilstībai realitātei, jo deformācijas un pārspīlējumi ir pārāk redzami, lai tos ignorētu. Sabiedrība ir vīlusies; dominē pārliecība, ka vairs nav iespēju ietekmēt svarīgas dzīves jomas, kas savukārt nozīmē pretestību un arvien striktāku rīcību, lai liberālo režīmu uzturētu spēkā. Norišu mijiedarbe rada pieaugošu spriedzi, bet tā — arvien jaunas, vēl radikālākas fantāzijas par iespējamo ideālās pasaules modeli, vēl kategoriskākas prasības šo fantāziju pasargāšanai un vēl agresīvāku pretreakciju. Tādējādi liberālisms, kam demokrātijā jākļūst par Džūditas Šklāras (Judith Shklar) definēto ceļu uz brīvību no bailēm⁵, politkorektuma pārspīlējumos pats ir kļuvis pasauli vienkāršojošs un agresīvs, īpaši pret tiem, kas apšauba liberālo ideju īstenošanas procesus kā nevainojamus.

Tiek diskreditēta arī līdz šim tradicionālā lietu kārtība — sabiedrību organizējošās saiknes tiek noārdītas, bet vietā tiek piedāvātas, kā uzstājīgi tiek apgalvots, visiem un katram derīgas alternatīvas. Nacionālisms tiek kritizēts par tā mākslīgajiem pamatiem un vienotu vērtību ilūziju, taču kā aizstājēja tiek piedāvāta vismaz tikpat mākslīga konstrukcija. Šaubas par liberālajām vērtībām vai to īstenošanas veidiem nav vēlamas un nereti pat netiek pieļautas. Harmoniskas, stabilas sabiedrības vietā vērojama uzskatu polarizācija, neuzticēšanās varai un neapmierinātība, jo apsolītā rītdiena ar utopiskajiem labumiem tā arī nepienāk. Apjukumu raisa arī to tradicionālo sabiedrisko struktūru nojaukšana vai iedragāšana, kas līdz šim bija vismaz kāds atbalsta punkts plūstošajā realitātē.

Gandrīz neviens no liberālisma apsolījumiem nav īstenojies. Neveiksmju sistēmiskie cēloņi netiek atzīti. Taču jau pati liberālisma pamatideja — pilnīga brīvība — nav sasniedzams mērķis, jo cilvēks ir negausīgs, bet iespējas ir ierobežotas.

Kā uzsver Denīns, pašlabums bez sevis ierobežošanas prasības ir kļuvis par sociālo un pat personisko attiecību mērauklu. Turklāt cilvēka darbības absolūtajai autonomijai nav novilkta robeža, lai gan to prasa pretrunīgā cilvēka daba. Vēl vairāk — tiek radīts iespaids, ka nekādu robežu patiesībā nav, lai gan tās joprojām pastāv.

Būtiski ir mainījusies attieksme pret kultūru. Kultūra nozīmē konkretizētu identitāti un izpratni par ilgstošām, pārmantojamām saiknēm, rūpes un atbildību. Liberālismā tas nozīmē mazākas iespējas kļūst pašam par sevis "autoru". Līdz ar to kultūras ideja ir diskreditēta. Ar daudzveidības⁶ saukli karoga vietā pasaule ir kļuvusi vienveidīgāka. Jo skaļāka ir uzstāšana uz plurālismu jeb izvēli, jo nenovēršamāk turpinās kultūru dažādības sagraušana.

Denīns atsaucas uz Mario Vargasu Ljosu (Mario Vargas Llosa): "Kultūras izpratne ir tā paplašināta, ka, lai gan neviens nav uzdrošinājies to atklāti atzīt, kultūra ir izzudusi." Liberālisms kultūru uzskata par patvaļīgu un netaisnu, tomēr tās vietā tagad ir nākusi anarhija, kuras paciešanai no tradīcijas, šī apkārtstaigājošā miroņa⁷, atbrīvotajiem nākas paļauties uz attālinātu varu. Arī pati brīvības būtība, kā uzskata Denīns, ir pārprasta — tā mums nepiemīt kopš dzimšanas; brīvība ir jāiemācās.

Liberālisma idejā būtiska nozīme ir indivīdam, tā pašnoteikšanās iespējām, tajā skaitā seksuālai autonomijai, un tieši individuālā līmenī aizsākumu radušam saziņas tīklojumam un sabiedriskām struktūrām. Tomēr arī šeit saredzami nozīmīgi trūkumi.

Viens no iemesliem atkal ir neierobežoti pašlabuma meklējumi, kam vienotības izjūta un pienākums var vienīgi traucēt. Katrs joprojām strādā tikai savam labumam, kaut pasaules tīmeklis ir radījis kopības ilūziju, paverot arvien lielākas norobežošanās un fragmentācijas iespējas, arī iespējas veidot dažādus iedomu burbuļus. Tīklošanās bieži ir institucionāla un mākslīga un nenozīmē vienotus priekšstatus un izpausmes.

Zīmīga ir Denīna grāmatā lasāmā atziņa, ka stabilitātes atjaunošanai sabiedrībā būtu nepieciešama piepūle un uzupurēšanās, t. i., tieši tas, ko liberālā kultūra ne visai vēlas atzīt. Pašregulācijas vietā dominē masu protestiem atvēlēta enerģija, politisks niknums, kas robežojas ar izmisumu. Pati liberālā ideoloģija ir nodrošinājusi rīkus šādai radikālai reakcijai un joprojām nav tikusi skaidrībā par iemesliem, kas ir kļuvuši par tās klupšanas akmeņiem.

Te jāpiebilst, ka izpratnes trūkuma cēloņi ir meklējami arī bailēs no refleksijas. Un tas norāda — pārdomas var aizvest pie nepatīkamas atziņas, ka daža vaina ir meklējama pašā liberālismā.

Aplūkojot liberālisma pārveidotās valsts, tirgus un sabiedrības attiecības, Denīns konstatē nesamērīgu valsts un tirgus saaugšanu. Cilvēki ērtāk uztverami kā patērētāji, nevis pilsoņi. Īstermiņa domāšanā un patērnieciskumā apmācītajiem ļaudīm preču, respektīvi, ērtību iegāde kļūst par mierinājumu vispārējās nestabilitātes laikā, kad pasaule sadalās uzvarētājos un zaudētājos. Īstenā liberālisma būtība ir — "vienmēr vairāk", tāpēc grūti iedomāties, ka liberālismā politiskus panākumus varētu gūt aicinājumi uz vēlmju ierobežošanu un paškontroli.

Šāds skatījums apstiprina, ka viens no dziļajiem liberālisma virzītājspēkiem ir peļņai kalpojošā biznesa pasaule. Apjukuma gaisotnē, kad piesaistes un atmiņu kultūrā rastie stabilizatori ir zaudēti, materiāla labklājība un nemitīgu iepirkumu virkne raisa patīkamu ilūziju, ka laimes formula ir uzzināta un ka dzīvei tomēr nav ne vainas, pat ja tajā trūkst noturīgas identitātes un ilgtermiņa piederības ("mēs visi piederam vienīgi globālajam tirgum"). Taču vilšanās ir neizbēgama arī te, jo nemitīgu labklājības izaugsmi nav iespējams nodrošināt.

Denīns aicina skaidri formulēt liberālisma sasniegumus un turpināt tos attīstīt. Viņš aicina atgriezties pie cilvēka, kultivēt personisko izaugsmi, kopības, pašuzupurēšanās, demokrātijas un individuālas iniciatīvas kultūru. Tas, starp citu, sasaucas ar Kārļa Vērdiņa rosināto virzienu⁸. Neveiksmīgā liberālisma projekta vietā tieši labāka dzīve var radīt labāku sistēmu, kurā īpaša nozīme būtu taisnīgumam un godam, līdztekus paturot prātā, ka dzīve patiesi līdzinās Borhesa sazaroto taku dārzam.

Tādēļ jāmeklē jauna pieeja arī liberālismā dzimušajam politkorektumam, kura greizās šķautnes atspoguļo paša liberālisma pretrunas.

Politkorektums nozīmē valodas normu, prakses un politikas kopumu, kas vēršas pret sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā esošu grupu marginalizāciju un nošķiršanu.

Politkorektumam piemīt vairākas labvēlīgas un sabiedrību attīstošas iezīmes, piemēram, tas atzīst, ka: 1) valoda ietekmē sociālo ainu un priekšstatus un to var izmantot, lai nevienlīdzībā un ciešanās sakņotu attieksmi padarītu par ikdienas normu; 2) valoda var būt emocionāli vardarbīga; 3) ir nepieciešams pārskatīt stereotipus un priekšstatus par universālo.⁹ Tomēr politkorektuma lingvistiskās izpausmes ir ļoti specifiskas, un to var uzskatīt par īpašu "semantiskās inženierijas" rezultātu.¹⁰

Politkorektumam piemīt arī liberālā puritānisma iezīmes (tiek izmantots dīvains un pārlieku brīvi interpretējams "labvēlīgās diskriminācijas" jēdziens), kuras pamato ar tolerances un neaizvainojošas attieksmes prasībām. Tas rada risku nesamērīgi ierobežot izteikšanos par pretrunīgiem jautājumiem. Bažas par politkorektuma pārspīlējumiem reizēm liek to uztvert kā politisku histēriju. Tiek apgalvots, ka, morālā relatīvisma kontekstā attīstot upuru un apspiedēju attiecības, dzimumu vienlīdzības vārdā nonivelējot tradicionālās ģimenes struktūras un "dabiskās" dzimumu lomas un sekmējot pārspīlētu jūtelību, sabiedrība kļūstot nestabilāka un vājāka.¹¹ Citās publikācijās atrodami vēl vairāk sakāpināti negatīvi politkorektuma apraksti.

Lai gan par katru no šiem apgalvojumiem var strīdēties un ir skaidrs, ka liberālajā demokrātijā politkorektumam ir bijusi vērtīga ietekme uz cilvēku spēju pieņemošāk uztvert gan citu kultūru, gan citu identitāšu grupu pārstāvjus, tomēr arvien biežāk ir vērojamas situācijas, kas liecina par politkorektuma "sabiezināšanu" līdz slimīgām izpausmēm.

Pasaulslavenajai feministei Mārgaretai Atvudai (Margaret Atwood), kas neatbalsta, piemēram, sieviešu padarīšanu par svētajām vai upuriem, ir izdevies kļūt par "slikto feministi" tāpēc vien, ka 2016. gadā viņa parakstīja atklāto vēstuli, kurā tika prasīts tiesiski izvērtēt Britu Kolumbijas Universitātes profesora atlaišanu pēc seksuālās uzmākšanās apsūdzībām.¹² Universitātēs ir piedzīvoti asi konflikti, kuru iemesls ir nevēlēšanās atšķirīgu viedokli pat dzirdēt.

Tā vismazākais noteiktu grupu aizvainojuma risks kļūst par pamatu vispārinātām prasībām, kas jāpieņem bez ierunām. No vienas puses, liberālisms un politkorektums mums atver acis, ka atšķirīga identitāte neapdraud sabiedrību; no otras puses, uz aizskārumu ar potenciāli saturošu vārdu tiek reaģēts pārspīlēti. Lai gan tas patiesībā nevar apdraudēt nobriedušu sabiedrību.

Līdzīgi liberālismam, arī viens no politkorektuma trūkumiem ir absolutizēšana un vispārināšana, lai gan pats politkorektums sākotnēji bija vērsts pret stereotipiem un vispārināti nekorektu attieksmi. Sabalsojoties ar liberālisma pārspīlējumiem, atsevišķas grupas ir vienpusēji padarītas par upuriem, turpretī citas grupas vai pat veselas kultūras tiek dēmonizētas, piekarinot tām varmāku, apspiedēju, rasistu, etnocentriķu vai citu birku.

Baltādainās rases vīriešus mūsdienu feminisms nevilcinoties pasludina par sieviešu tiesību apspiedējiem, toties runāt par sievietes statusu Eiropā ienākušajā islāma kultūrā acīmredzami neatbilst labajam tonim.

Priekšplānā izvirzīts arī antikoloniāls vēstījums par to, kā Rietumi pakļāva un izmantoja pārējo pasauli. Šāda melnbalta aina izkropļo sarežģīto iekarojumu un progresa vēsturi, kas iesniedzas daudz senākā pagātnē nekā laikposms, kurā iespējams runāt par Rietumu civilizācijas pastāvēšanu. Eiropa ir piedzīvojusi arābu, mongoļu un turku iekarojumus un kultūru ietekmi, tomēr saglabājusi savu identitāti un nav pārvērtusies tautu kausējamā katlā.

Nostāju polarizācija, paviršā iezīmju piešķiršana sarežģītām parādībām vai neviendabīgām grupām vedina secināt, ka politkorektums ir ne tikai nepilnīgs — tas sāk iemiesot arī to, pret ko sākotnēji bija vērsts.

Politkorektuma pārstāvji reizēm krīt tajos pašos grēkos, kurus pārmet netolerantajai sabiedrībai. Deniss Hanovs rakstā par Latvijas divkopienu sabiedrības trūkumiem precīzi apraksta citādā nepieņemšanas un birku piekarināšanas problēmas, taču arī pats nespēj atturēties no pārspīlējumiem, jo neviennozīmīgu attieksmi pret feminismu vai LGBT kopienu nevar dēvēt par stigmatizāciju vai bloķēšanu.¹³ Nevienprātība nav pelnījusi uzbrukumus un apvainojumus; tā nozīmē vajadzību turpināt diskusijas.

Politkorektums un liberālisms nostājas pret nepamatotu binārismu (piemēram, vīriešu un sieviešu dzimtes izpratnē), bet nepamana, ka pats iet šajā virzienā. Tas noliedz, ka vīrieša un sievietes iezīmes ir pretējas, un pretējības neatzīšanā beigu beigās atsakās atzīt pat to, ka noteiktas iezīmes ir atšķirīgas. Tas atgādina Roberta Mūzila (Robert Musil) romānu "Cilvēks bez īpašībām", kura nosaukumu var uztvert kā metaforu centieniem radīt "neitrālas" personas ar "valodu bez īpašībām".

Pārspīlēts politkorektums nav tikai tā pārāk centīgo atbalstītāju zaudējums, tas ir mūsu visu zaudējums. Līdzīgi liberālismam, politkorektuma pamatidejas ir sabiedrības izaugsmei vajadzīgas un labvēlīgas. Pavērsiena punkts ir to pārvēršana par ideoloģiskiem fantomiem, kas prasa bezierunu pieņemšanu, kopēšanu un atdarināšanu.

Katrai ideoloģijai — liberālismam, konservatīvismam, nacionālismam — piemīt iekšējas pretrunas un riska zonas, kuras nepieciešams apzināties un izvērtēt. Alternatīvas pieejas, uzskati un prakse ir vēlami, lai paplašinātu redzesloku un lai stabilizētu problēmas izgaismojošus palīgmehānismus.

Turklāt ikviena ideoloģija ir saistīta ar varas attiecībām. Ne velti liberālā spārna pārstāvji nereti pauž neslēptu prieku, ka beidzot vara nonāks līdz šim diskriminēto un marginalizēto rokās, lai gan atbildīgāk būtu atbalstīt dažādus strāvojumus, rūpēties par dažādu uzskatu līdzsvaru. Mūsdienu liberāļiem ne vienmēr pietiek dūšas atzīt, ka identitātes sociālais saturs arī tiek veidots varas attiecībās, tāpēc ir pamatoti jautāt, kādi varas (pārņemšanas) apsvērumi nosaka pašreizējās norises un kādā ziņā jaunais varas saturs sabiedrībai būs ieguvums?

Pretrunas un atšķirīga viedokļa pieņemšanas grūtības nav gan tikai konkrētas ideoloģijas piekritēju raksturīga iezīme. Nepieciešama mērķtiecīga pašattīstība un briedums, lai ar šo netikumu tiktu galā. Tāpat pēc katras neveiksmīgas vārdu izvēles publiskos izteikumos nevajadzētu sākt raganu medības vai situācijā, kad kāds nespēj pieņemt atšķirīgu viedokli, redzēt prāta atpalicību. Jo pat nobriedušā, izglītotā, kritiski domājošā sabiedrībā nebūs šķietami ideālas vienprātības.

Politkorektuma risks nav totalitārā patstāvīgas domas aizliegšanā, bet šķietamībās, pārspīlējumos un pretrunās. No vienas puses, ir nosprausts neizpildāms mērķis veidot valodu, kas nevienu neaizskar — tiek doti skaidri priekšraksti, ko un kā dēvēt, kas faktiski ir liberāļu neatzītā cenzūra. No otras puses, nesen portālā Satori bija lasāma diskusija, kurā vienprātīgi tika pausta neizpratne par mākslas izstādes cenzēšanu tāpēc vien, ka dažos tā rada negatīvu reakciju.¹⁴ Tātad pastāv neatļautā aizskaršana un tāda aizskaršana, ko iekļaujošie sabiedrības pārstāvji diezgan klaji izsmej?

Mākslas cenzēšana neapšaubāmi būtu noraidāma, taču ne tāpēc, ka kāda aizvainojuma izjūta nav uzmanības vērta. Ja tomēr tā ir, tad nonākam dubulto standartu teritorijā, kur izšķirošais nav teiktā saturs, bet gan autors. To ilustrē Sūzenas Sontāgas (Susan Sontag) izteikums "baltā rase ir cilvēces vēstures vēzis" un prominenta tumšādaino kultūras pārstāvja Spaika Lī (Spike Lee) apgalvojums "es nedomāju, ka tumšādainie var būt rasisti".

Lai gan abos ir rasistiskas iezīmes, tomēr tos pieņem, ņemot vērā statusa radīto kontekstu.¹⁵ Līdzīgi tiek apgalvots, ka sauklis "tumšādaino dzīvība ir svarīga" (black lives matter) ir vēlamāks nekā iekļaujošais "visu cilvēku dzīvība ir svarīga" (all lives matter). Arī tad, ja pieņemam, ka šādi priekšplānā tiek izvirzīta konkrēta problēma, tas nemaina pirmā izteikuma nacistisko raksturu. Sabiedrībai ir jāturpina attīstīties, lai iekļaujošais tiešām būtu iekļaujošs, nevis jārada nevēlami sašaurinājumi. Demokrātija ir nogājusi pārāk tālu (un labu) ceļu, lai tagad mēs piepeši nesaprastu, ka izņēmuma statusi nav pieņemami. Te ir saskatāmas paralēles ar Andreja Saharova (Андрей Сахаров) runu PSRS Tautas deputātu I kongresā 1989. gada 9. jūnijā, kad deputāti atkal apstiprināja partijas ģenerālsekretāra vienpersonisko varu. Saharovs uzsvēra, ka to nevar pieļaut ne tāpēc, ka viņš baidītos no Gorbačova autoritārisma, bet tāpēc, ka tas principā nav pieļaujams.

Problēma ir arī politkorektuma deklaratīvisms — priekšroka tiek dota virspusējiem pārkārtojumiem, kas nesniedz neko vairāk par simbolisku žestu. Piemēram, dažādo kvotu ieviešana, lai panāktu dzimumu pārstāvniecības vienlīdzību, atgādina Latvijas PSR Augstāko Padomi, kurā arī vajadzēja būt noteiktai strādnieku un kolhoznieku pārstāvniecībai neatkarīgi no viņu kompetences vai vēlmes iesaistīties vadīšanā. Cita deklaratīvisma izpausme iesniedzas jau pavisam dīvainā teritorijā — vēlmē apliecināt vainu pat tad, ja tās īsti nav. Ilustratīvs ir stāsts par Kanādas premjerministra apgalvojumu, ka viņa valsts, līdzīgi ASV, ciešot no sistēmiskā rasisma, lai gan Kanādu ir pamats atzīt par sistēmiski pretrasistisku.¹⁶ To var interpretēt kā vērtīgu žestu, solidāri pievienojoties rasisma apkarošanai, tomēr tukša, tendencioza deklarācija diskreditē pašas problēmas nozīmi.

Var piekrist Artim Svecem, ka politkorektumam nav vietas akadēmiskajā diskursā, mākslā un humorā.¹⁷ Paliek tikai jautājums, kuri viedie spēs noteikt, kad šajās jomās paustajam ir diskriminējošs raksturs un kad tikai attiecīgo mērķu sasniegšanai nepieciešama brīva izteiksme, kas turklāt neliecina par pašu autoru uzskatiem. Vēlreiz — mākslā cenzūrai nevajadzētu būt, tomēr jānovērš neskaidro kritēriju un dubultstandartu risks. Aizvainojums nevar būt vienīgais atskaites punkts cilvēka rīcībai, izvēlei un valodas lietojumam.

Politkorektumam piemīt arī konkrēta ārišķīga izpausme — runas inženierija, kurā var saskatīt gan konceptuālas problēmas, gan centienus jaunos veidos īstenot fantāziju par ideālu pasauli.

Runas kontrole ir senāka nekā politkorektuma diskurss; nevēlami runas modeļi un tabu vārdi ir pastāvējuši vienmēr, tomēr pašlaik vērojamajam "visi runā tā" vilnim nav precedenta. Kāds, galu galā, ir politkorektuma patiesais mērķis — mainīt apzīmējumus vai attieksmi? Un — vai aizstājējvārds automātiski nozīmē citu attieksmi?

Izpratne par vēlamajiem, iekļaujošajiem runas modeļiem nav veidojusies pilnā sabiedrības pašizpratnes un attīstības ciklā, pēc kura dabiski var mainīties arī izteiksmes līdzekļi. Taču šobrīd pašizpratni aizstāj norādījumi "no augšas". Iekļaujošai attieksmei tomēr vajadzētu sakņoties sabiedrības jau pieņemtajās ētiskajās normās. Draudzīgai, vienlīdzīgai un iekļaujošai sabiedrībai vajadzētu laist dziļākas saknes, nekā to spēj ideoloģija. Politkorektums sasaucas ar pieklājību saziņā līdzīgi diskusiju kultūrai, kurā kritika jāvērš ne ad hominem (personas), bet ad opus (izteikuma) virzienā. Un nobriedušā sabiedrībā cieņpilnu saziņu nevajadzētu veidot, noteiktus attieksmes aspektus vai tēmas noklusējot vai aizsedzot.

Šāda pieeja pasauli nenovēršami padara orvelisku vai Oldesa Hakslija utopijai līdzīgu, kas iespējama tikai ar nosacījumu, ka meistarīgi kontrolētie "vergi mīlētu savu verdzību". Džordža Orvela antiutopijā ieviestās "jaunās valodas uzdevums bija ne tikai aizstāt esošos, politiski novecojušos izteiksmes līdzekļus, bet padarīt neiespējamu jebkādu citu domāšanas un pasaules uztveres veidu. Lai to panāktu, bija nepieciešams sašaurināt saziņā lietojamo vārdu izvēles iespējas".¹⁹

Mūsdienu "jaunā valoda", par kuru raksta Boriss Groiss²⁰, tāpat kā Orvela laikmetā, ir ideoloģiska sabiedrības verbalizācija, lai rezultātus izmantotu varas pārdales cīņās. Līdz ar to atsevišķas grupas vai uzskati atkal iegūst īpašu statusu un gandrīz automātisku imunitāti, bet citiem uzskatiem "liberālas" vārda brīvības apstākļos nav tiesību izskanēt. Turklāt "jaunā valoda" atšķiras no ierastās valodas jaunrades un ir uzkrītoši samākslota un shematiska.²¹ Ar vārdu čaulām bez īstas, dzīvas semantikas nevar radīt dzīvotspējīgas idejas.

Tomēr runa nav tikai par nedabisku izteiksmi. To lietojot uzspiestā kārtā, veidojas trauksmaina vide, kurā ir jāuzmanās par katru izteikto vārdu, neizprotot politkorektuma prasību jēgu un ieguvumu. Katrs var pārteikties vai neatrast visprecīzāko vārdu, bet tas uzreiz nenozīmē, ka persona ir seksists, rasists vai atpakaļrāpulis. Varam bezgalīgi "attīrīt" valodu no jebkādiem mājieniem par dzimti, atteikties no vārdiem "mamma" un "tētis" un atļaut vienīgi vārdu "vecāki" (bet varbūt iekļaujošāk būtu teikt "vecākpersonas"), tērēt enerģiju, reflektējot par to, ko iesākt ar laikmeta garam droši vien neatbilstošo apzīmējumu "mātes valoda". Tomēr arī tad līdztekus ideoloģiski kristālskaidrajai pārliecībai, ka tā ir labāk un viss, nemainīgi aktuāls ir veselā saprāta un "sausā atlikuma" jautājums. Ne katra valodas formula ar dzimtes elementiem ir kaitīgu stereotipu un aizspriedumu perēklis.

Kas un kādi ir pietiekamas pieklājības kritēriji, un kā konstatēt, kad personas izjūta par diskriminējošu attieksmi ir pamatota un kad — pašlabuma noteikta manipulācija? Attieksme ne vienmēr izpaužas tieši, kas nozīmē gan politkorektuma rīku ierobežotās iespējas veidot attieksmi, gan tā liekulību, uz kuru norāda arī Kārlis Vērdiņš.

Pat perfekti politkorekta valoda nenozīmē to, ka cilvēks tiešām visus ciena un mīl. Politkorektums īsti neko neatrisina, tikai nosauc problēmu citā vārdā, izliekoties, ka līdz ar to problēma pazūd. Taču tas ir šamanisms, vārdošana, pašapmāns, dzīvošana pasaku valstībā, ko precīzi iezīmējis Jāns Kaplinskis.

Viņš norāda, ka katra politiska kustība bērnišķīgā kārtā vēlas "pasakas, mītus pārvērst par īstenību un ne sevišķi vēlas uzklausīt kritiku".²² Cilvēkiem gribas noticēt laimīgai dzīvei kādā utopijā, kas sniedz vismaz zināmu mierinājumu. Tas ir protestantisma princips sola fide — vienīgi ticība pašu konstruētajai realitātei dod cerību uz glābiņu no pazušanas.

Bērnišķīgā jaunā pasaule vairs nav militāri totalitāra kā agrāk, tā ir kļuvusi infantili manipulējoša un pieprasa savas patēriņa tiesības. Reiz kas tāds jau bijis — Januša Korčaka romānā "Karalis Matiušs Pirmais" (1923) attēlota sabiedrība, kuru pārvalda bērni, sabiedrība, kurā nav diskriminācijas un netaisnīguma. Taču arī šī utopija pārvēršas murgā. Zināmā mērā utopisku ideju mūžīgā atgriešanās ir saprotama. Cilvēki grib aizmirsties pasakā, jo tā var izvairīties no sāpīgās realitātes, kurā pastāv neatrisināmas problēmas. Sekošana utopijai atsāpina un izraisa atkarību. Turklāt ticību utopijai spēcina iedoma, ka citiem vienkārši neizdevās, jo neprata, taču mēs gan zinām, kā to sasniegt.

Vai, svinot daudzveidības un daudzbalsības patosu, iecerēts daudzveidīgo pasauli aprakstīt ar policejiskā režīmā kontrolētiem izteiksmes līdzekļiem? Salīdzinoši nesen ikdienā dzīvojām šādā režīmā, kurā bija nepārprotami skaidrs, ko un kā ir atļauts teikt, lai gan redzējām šādas pasaulainas liekulību. Ja politkorektuma virzībai uz iekļaujošu, iecietīgu un dialogam atvērtu sabiedrību ir nepieciešama slimīgi policejiska uzraudzība un pat viens neveiksmīgs izteikums var kļūt par publiskas nomelnošanas iemeslu, tad kaut kas nav kārtībā. Sabiedrības briedumu nevar panākt, aiz pseidovalodas vairoga ieviešot melnbaltu aizvainojuma un cietēju kultūru.

Teorija par "lielo naratīvu"²³ (sabiedrības kopīgo vēstījumu) beigām pamato ne tikai postmodernās ēras sākumu, bet arī relatīvo attieksmi pret valodas komunikatīvo un cilvēka pasaules uztveri veidojošo funkciju. Ja valoda kļūst performatīva, ārišķīga, tāpat kā jebkura sociāli akceptēta priekšstatu sistēma (saukta par "ideoloģiju"), tad vienlaikus tā kļūst arī atkarīga no konkrētā brīža vajadzībām, no tā, kāda runa šobrīd tiek uzskatīta par leģitīmu un kāda turpretim tiek cenzēta. Līdz ar to cenzēšanas pamatojumam pat nav nozīmes, jo tas ir atkarīgs tikai no konjunktūras, vienalga, vai tā savukārt tiek pamatota ar politiskiem, ētiskiem, estētiskiem vai citiem argumentiem.

Cīņa ar ideoloģiju radīto šķietamību, ar sociālajiem priekšstatiem, kuri būtībā ir manipulatīvi, lai gan balstās it kā uz objektīvām vērtībām, ir sasniegusi savu pretstatu — pārvērtusies noteikta veida ideoloģijā, kas necieš konkurenci un nepieļauj alternatīvas.

Līdz ar to kļūst iespējami dažādi paradoksāli spriedumi, kas balstās loģikas pretrunās. Piemēram, ka valodas cenzūra nodrošina sabiedrības daudzveidību, lai gan tas ir loģisks absurds. Iekļaujošās valodas diskurss nav saistīts ar pārspriedumiem par pieklājību vai toleranci, tas vienkārši turpina Platona tradīcijas priekšstatus par to, ka ar valodas palīdzību ir iespējams mainīt pasauli.

Taču šāds priekšstats nespēj pārvērst pasaku īstenībā. Vēsturiskā pieredze liecina, ka ikviens mēģinājums radīt "brīnišķīgo jauno pasauli" beidzas ar katastrofu. Tas ir jaunu ilūziju ceļš uz vecām utopijām.

Līdztekus samērībai un pamatotībai svarīgi ir arī gluži funkcionāli un pragmatiski jautājumi. Ja slimniekus gribam saukt par pacientiem, kā tos dēvēsim mājās un ikdienas sarunās? Ja iekļaujošas runas kontekstā cilvēka fizioloģisko īpatnību apzīmēšanai izmantojam aprakstošu gramatisku konstrukciju "persona ar...", tad jāpiemin, ka tā ir sintaktiski neparocīga un šādi patiesībā izceļam, uzsveram īpašību, kuru negribam nosaukt tieši.

Zīmīgs ir stāsts par to, kā latviešu valodā turpmāk apzīmēsim nēģerus jeb melnādainos cilvēkus. Latvijas Cilvēktiesību centrs iesaka izmantot apzīmējumu "melnādainais/tumšādainais²⁴ (amerikānis)". Ieteikums tiek pamatots ar norisēm ASV un tur pieņemto vēlamo apzīmējumu. Daļa latviešu šo ieteikumu bez ierunām pieņem un pat pauž neizpratni, kā rīkoties, ja senāka izdevuma bērnu grāmatā ir lasāms vārds "nēģeris".

Tomēr situācija ir savdabīga. Angļu valodā par pieņemamiem uzskatītie apzīmējumi ir regulāri mainījušies, turklāt pat attiecīgās grupas pārstāvju uzskati par vēlamāko variantu ir bijuši atšķirīgi.²⁵ Vienlīdzības kustības kontekstā latviešu valodā izvēle par labu vārdam, kas tiešā veidā uzsver ādas krāsu, šķiet visnotaļ paradoksāla. Tiesa, labvēlīgi būtu vērtējama iespēja paplašināt krāsām tradicionāli piešķirtās konotācijas. Taču apzīmējums, kas nepastarpināti uzsver atšķirīgo pazīmi, var būt ar augstāku diskriminējoša lietojuma risku. Turpretī vārdam "nēģeris" latviešu valodā parasti nav negatīvas konotācijas; nievājošai izteiksmei kalpo, piemēram, vārds "nigers".

Visvairāk izbrīnī prasība latviešu valodas vārda nozīmi pielāgot nozīmei citā, t. i., angļu valodā. Vārdu lietošana atbilstoši nozīmēm citā valodā ir neierasta un dīvaina prakse. Turklāt nav skaidrs, kāpēc pietiek ar vienu vienīgu atsauces valodu un kontekstu (nēģeri dzīvo ne tikai angliski runājošās valstīs). Iespējams, atsauci uz vārda nozīmes sakritību varētu pieņemt tad, ja runa būtu par tiešu aizguvumu no attiecīgās valodas. Taču arī tad būtu svarīga vārda nozīmes un tās izmaiņu vēstures sakritība. Šajā gadījumā rodas iespaids par kārtējo aklo sekošanu norisēm dominējošā kultūrā, uz kuru daļa latviešu skatās, mutes ieplētuši. Specifiskais Latvijas kultūras konteksts, kam noteikti ir galvenā nozīme, tiek ignorēts un līdz ar to diskreditēts.

Vai šāda attieksme atbilst kultūru daudzveidības un vienlīdzības principiem? Iespējams, bērnišķīgi noticam, ka šādi kļūstam lielajai pasaulei vairāk piederīgi, lai gan spertais solis ir tukšs, bez satura — ieteicamā vārda izvēle nebūt nenovērš necienīgas attieksmes un runas iespēju.

Orveliskajā 1984. gadā pasaulē "jaunās valodas" uzdevums bija pagātnes izdzēšana faktu līmenī. Mūsdienās neērtās patiesības noklusējumu aizvieto eifēmismi, savulaik totalitārai valodai raksturīgā prakse. Eifēmisma kultūrā slinkuma vietā nāk "gribas piepūles vājums", jo vārds "slinkums" taču ir emocionālās vardarbības izpausme.

Laiki mainās. Kā un kāpēc maināmies tiem līdzi?

[1] R. Kalpiņa, L. Langa, J. Vādons. Par liberālnacionālismu. 7.08.2013. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/versijas/llanga-jvadons-rkalpina-par-liberalnacionalismu.d?id=43538385. M. Mintaurs, J. Veckrācis. Jautājumi par latviešiem. 26.05.2016. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/versijas/martins-mintaurs-janis-veckracis-jautajumi-par-latviesiem.d?id=47487811.

2 D. Jance. "Mani kaitina sabiedrības nespēja tikt vaļā no deviņdesmito gadu apjukuma!" Intervija ar G. Šmitu. Latvijas Avīze. 17.09.2020. Pieejams: https://www.la.lv/dzivojam-vakardiena.

3 I. Ābele. Balta kleita. Rīga: Dienas Grāmata, 2020. 32. lpp.

4 P. J. Deneen. Why Liberalism Failed. New Harven, London: Yale University Press. 2018.

5 K. Lands. Atceroties Džūditu Šklāru: liberālisms kā brīvība no bailēm. 30.09.2020. Pieejams: https://satori.lv/article/atceroties-dzuditu-sklaru-liberalisms-ka-briviba-no-bailem.

6 Analīzi par vairāku jēdzienu vēsturi un attiecīgām izpratnes un attieksmes izmaiņām skat. Hughes 2010.

7 G. Berelis. Literatūras muzejs pēdiņās. Grāmata. Nr. 12., 1991. 68.—71. lpp.

8 K. Vērdiņš. Caur sidraba birzi. Rīgas Laiks, 9/2020. 8.—9. lpp.

9 L. Esposito, L. Finley (eds.). Political Correctness in the Era of Trump. Newcastle upon Tyne: Cambridge Scholars Publishing, 2019. 15.—17. lpp.

1⁰ G. Hughes. Political Correctness. A History of Semantics and Culture. Oxford: Wiley-Blackwell, 2010. 7. lpp.

[1]¹ Esposito, Finley 2019: 1—3.

[1]² Pieejams: https://www.theguardian.com/lifeandstyle/2020/sep/12/margaret-atwood-if-youre-going-to-speak-truth-to-power-make-sure-its-the-truth.

[1]³ Pieejams: https://satori.lv/article/skolas-pagalms-ar-skatu-uz-strupcelu.

[1]⁴ Cenzūra: kuriozs gadījums. Diskusija. 10.09.2020. Pieejams: https://satori.lv/article/cenzura-kuriozs-gadijums-diskusija.

[1]⁵ Hughes 2010: 286.

[1]⁶ A. Gonja. Mēnessērdzība kopējā tīmeklī. Rīgas Laiks, 9/2020. 11.—12. lpp.

[1]⁷ A. Svece. Divas piezīmes par politkorektumu. 6.07.2020. Pieejams: https://satori.lv/article/divas-piezimes-par-politkorektumu.

[1]⁸ S. J. Ļecs. Nesaķemmētas domas. Avots. Nr. 7, 1988. 72. lpp.

[1]⁹ Dž. Orvels. Dzīvnieku ferma. 1984. Rīga: Liesma, 1990. 315.—316. lpp.

2⁰ B. Groiss. Komunisms. Post scriptum. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2015. 13.—33. lpp.

2¹ Hughes 2010: 14—15.

2² J. Kaplinskis. Jaunās pasaules. Avots. Nr. 3/4, 1992. 37.—39. lpp.

2³ F. Liotārs. Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2008.

2⁴ Pieejams: https://www.delfi.lv/news/national/politics/asv-notikumu-konteksta-vards-melnadains-ir-atbilstoss-precize-eksperte.d?id=52290115.

2⁵ Skat. Hughes 2010: 148—154, Dž. E. Džozefs. Valoda un politika. Rīga: Zinātne, 2008. 129.—130. lpp.

Jānis Vādons (1979) ir valodnieks un dzejnieks. Pirmais dzejas krājums "Virve" izdots 2011. gadā, otrais krājums "Pagaidām iesāpas elpa" — 2014. gadā, bet 2019. gadā klajā nākušais krājums "Klusuma forma" saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu dzejas kategorijā. Izdevis monogrāfiju Linguistic and Translatological Aspects of Poetry Translation. Joseph Brodsky's Texts in Russian, English and Latvian (Dzejas tulkošanas lingvistiskie un translatoloģiskie aspekti. Josifa Brodska teksti krievu, angļu un latviešu valodā).

Mārtiņš Mintaurs (1979) ir vēsturnieks, Dr. hist., interesējas un raksta par Latvijas 19. un 20. gs. vēsturi un kultūras mantojumu, grāmatas "Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā" (2016) un zinātnisko publikāciju autors.