Nams, kuru gaida izcils saturs – topošais Rakstniecības un mūzikas muzejs Vecrīgā  (12)

Raksts publicēts sadarbībā ar VAS "Valsts nekustamie īpašumi".

Ēkā tiks pārbūvētas inženiersistēmas, kā arī ierīkots lifts, lai muzejs būtu pieejams personām ar kustību traucējumiem. Nama fasāde restauratoru darba rezultātā atgūs sākotnējo spožumu un kļūs par vienu no apkaimes pērlēm. Par nama pārtapšanu stāsta būvmākslas restauratore, ēkas Mārstaļu ielā 6 arhitektoniski mākslinieciskās izpētes veicēja Ināra Heinrihsone, atjaunošanas projekta izstrādātāja arhitekte Renāte Truševska (birojs Krasts), Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule un projekta pasūtītājs VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Nams ir interesants ar to, ka katra paaudze šajā vietā nākusi ar savām vēlmēm un iespējām, bet māja bijusi tik universāla, ka spējusi pielāgoties. Tas ir vesels stāsts par sabiedrības mainīšanos un attīstību, iesaistot procesā namu. Šajā vietā līdz pat 16. gs. nedrīkstēja būvēt mūra mājas, tikai koka, lai saskaņā ar pilsētas apbūves noteikumiem ugunsnelaimes gadījumā tiktu aizslaucīta aiz mūriem esošā koka apbūve, nekaitējot mūra namiem. Pilsēta auga, noteikumi mainījās, un pienāca laiks, kad tagadējā Mārstaļu ielas rajonā atļāva būvēt namus no mūra. Lielākoties šeit tapa noliktavas, un dzīvošana bija pakārtota, tās galvenā funkcija – sargāt mantu. Mārstaļu ielā 6 vispirms atradās no koka būvēta noliktava, tad mūra, kad uzbūvēja arī otrajā stāvā mazu, apkurināmu istabiņu, izmantojot no Romas nākušo hipokausta krāšņu sistēmu. Pavisam nedaudz ēkā ir saglabājušies nelieli gotikas laikmeta fragmenti, kas tika konservēti 20. gs. 80. un 90. gados, kad lielā daļā Rīgas vēsturisko namu restaurāciju veica poļu speciālisti.

Vēl pēc laika pamazām izveidojās Mārstaļu iela, jo tirgoņi un turīgi meistari sāka sev būvēt dzīvojamās ēkas ar skaistām fasādēm, saimniecības ēkām vietu rodot pagalmos un atvēlot tās mantas uzglabāšanai, ierīkojot tur vietu kučieru telpām, staļļus zirgiem vai citiem mājdzīvniekiem.

19. gs. ēka jau pilnībā bija nodota dzīvošanas funkcijai, līdz mūsdienām saglabājies viens oriģināls sienas gleznojums. 20. gs. sākumā namu īpašumā iegūst Nikolajs Štreifs, iekļaujoties tā laika meinstrīmā – visi ir bagāti, visiem ir lieli mērķi, īpašnieki aktīvi piedalās preču tirgošanā un arī kultūras dzīvē. Jaunais īpašnieks ir pietiekami bagāts, pasūta pārbūves projektu slavenajam arhitektam Vilhelmam Bokslafam (1858−1945) ar domu pirmajā stāvā izbūvēt kafijas veikaliņu ar skaistām reklāmām logos. Māja kļūst par šauru. Ir pagrabs, saimniecībai paredzētais pirmais stāvs, istabiņa otrajā stāvā. Nepietiek. Tāpēc no otrā stāva uz augšu tiek izbūvētas kāpnes un bēniņu stāvs iekārtots dzīvošanai. Papildus pagalma attālākajā daļā top mūra noliktava kafijai un kafijas grauzdēšanai, kā arī dzīvoklis kučierim. 1890. gadā jau uzbūvēta pamatīga saimniecības ēka. Nama nemitīgajās pārbūvēs un paplašinājuma risinājumos piedalās arhitekts Bokslafs, pēc kura projektiem izbūvētas ēkas arī citviet pilsētā, ar kurām Rīga patiešām var lepoties, – Latvijas Mākslas akadēmija, Rīgas ūdenstorņi, banka Smilšu ielā 6 un daudzas citas. Arhitekts ir spējis pārdomāti un smalkjūtīgi darboties pilsētvidē, izstrādāt harmoniskus projektus, kas labi ieguļ pilsētas audumā.

Ir kāds laiks, kad nama vēstures lapas ir tukšas, būvvaldē atrasta tikai viena lapiņa, kas liecina, ka kafijas veikals Otrā pasaules kara laikā pieder Taubem – uzvārds, kas tolaik bija slavens Latvijas laukos. Pēckara periodā nama funkcija bija ļoti utilitāra − tas kļuva par kopmītnēm. Vēlākajos padomijas gados PSRS pēkšņi saprata, ka vēlas pierādīt Eiropai savu augsto izpratni par kultūru. Maskava dod naudu, Rīgā parādās būvnieki un poļu restauratori, kuri pilsētā paspēja strādāt 83 adresēs. Poļu restauratoriem ir ievērojama pieredze – ņemot vērā, ka Varšava pēc kara tika uzcelta pilnīgi no jauna. Meistari labi orientējās teorijā un praksē par to, kas un kā jāatjauno. Restaurācijas rezultātā Mārstaļu ielas namam tika atdots tas tēls, kāds varēja būt 1905. gadā, saglabātas kāpnes, ieeja, logu apjoms, atjaunoti interjeri, parkets, gleznojumi.

Atjaunošanas laikā tiek ievērota koncepcija, ka ēkas bēniņi ir tukši, tie nav apdzīvoti, jo nodrošina mājai vajadzīgo mikroklimatu. Izbūvētās ventilācijas šahtas un skursteņi uz jumta pilnībā nodrošināja mājai dabīgu gaisa apmaiņu. Varbūt arī mums tagad vajadzētu pamācīties no senajiem meistariem, nevis visur ieviest dārgas mākslīgās ventilācijas sistēmas, liekot telpu lietotājiem elpot mākslīgu gaisu.

20. gs. 90. gados sākās sabiedriski skaistākais posms, kas piepildīts ar romantiku un mākslu. Sabiedrība, izkāpusi no padomijas pelēcīguma un aizliegumiem, strauji metas baudīt bohēmu un radošām idejām piepildītu dzīvi. Mārstaļu ielas 6. namā ienāk mākslinieku kafejnīca un veikals. Visiem šķita, ka dzīvos ilgi un krāšņi un mākslai beidzot ir sava neatkarīga telpa. Kafejnīcai bija izeja uz nelielu pagalmiņu, te nemitīgi tika spēlēta zole, kurā par uzvaru cīnījās kaislīgi kāršu spēlmaņi no mākslinieku un turīgu uzņēmēju vides. Jāatzīmē, ka mākslinieki paši par saviem līdzekļiem un ar savu darbu labiekārtoja pagalmiņu, izbruģējot to un norobežojot no blakusesošās teritorijas. Te pa īstam varēja justies kā mazā Francijā.

Bohēmu aprāva laiks, kad jaunie īpašnieki sāka cīnīties par savu senču īpašumu atgūšanu. Māksliniekus padzina, nams bija jāpadara finansiāli rentabls. Īpašniekam bija savs viedoklis par ātru naudas ieguvi, tāpēc ēkā ierīkoja hosteli, orientējoties uz itāļu vecpuišu apkalpošanu. Apkaimes iemītnieki šajā laikā nemitīgi sūdzējās par troksni un nepieklājīgiem skatiem, kas pavērās, kad no nama nāca ārā trūcīgi ģērbti vīrieši. Vērts pieminēt, ka vēsturiskais interjers netika sabojāts, sienas tika pārkrāsotas atbilstoši publisko namu dizaina stiliņam, bet šie zīmējumi būs viegli notīrāmi, atsedzot oriģinālos rakstus.

Būtiska nama nelaime ir tā, ka pamati saskaras ar sienu bez hidroizolācijas, līdz ar to vēsturiskie ķieģeļi sāls un mitruma ietekmē vienkārši sairst. Būs nepieciešami nozīmīgi pastiprināšanas darbi. Plānojums saglabājies no 1905. gada, ir vēl dzīvi mūru fragmenti no 17. gs., koka kāpnes pārstāv 19. gs. beigu amatniecības skolu, jumta konstrukcija ir 17. gs. veidojums. Bēniņos ir nojaušamas un uztveramas Rīgas vēstures detaļas, koka konstrukcijas no milzīgām brusām. Koki ir daļa no Rīgas, tie ir te pludināti, izmantoti ēkās, darbināti tikai ar cilvēku muskuļu spēku. Ja 17. gs. koks ir cirsts, tad tas audzis vēl 16. gs. – mēs varam pieskarties ļoti tālai senatnei. Bēniņi ir tie, kas elpo tīru vēsturi. Bēniņi – tas ir piedzīvojums.

Nams Mārstaļu ielā 6, tāpat kā daudzas citas ēkas Vecrīgā, prasa gādīga saimnieka rūpes un vēsturiskās substances atjaunošanu un izcelšanu. VNĪ iecere namu atdot Rakstniecības un mūzikas muzejam vēsturiskās ēkas stāstam pievienos jaunu, izcilu kvalitāti. Pārbūves projekta īstenošana tiek plānota kā komandas darbs, kurā pasūtītājs produktīvi sadarbojas ar arhitektu, interjeristu, mākslinieku, kas izstrādā ekspozīcijas projektu.

Bēniņu telpa, kas ilgu laiku nav bijusi izmantota, tiks atvērta apmeklētājiem kā pasākumu telpa ar atsegtām vēsturiskajām konstrukcijām, lai visiem būtu sajūtama nama senā vēstures elpa. Tiks uzspodrinātas liektās kāpnes, koka paneļi, parkets, durvis. Unikālu vērtību namā ir daudz, tās visas tiks integrētas jaunajā funkcijā. Savukārt nevērtīgie uzslāņojumi tiks demontēti, arī pēdējās desmitgadēs izbūvētās starpsienas. Telpas tiks padarītas pēc iespējas plašākas, domājot par ekspozīcijas vērtību uztveršanu. Saglabāta tiks galvenā ieeja un vestibils, kur būs nolasāms tas saturs, kas apmeklētāju gaida pagraba stāvā un augšstāvos. Tāpat pagalma sienā atjaunos kādreizējo mākslinieces Helēnas Heinrihsones gleznojumu, attīrot no uzslāņojuma. Pagrabā tiks eksponēta vēsturiskā ķieģeļu velve. Pirmajā stāvā būs kafejnīca, tai piekļausies pagalma daļa ar atpūtas zonu. Nelielo saimniecības ēku pagalmā restaurēs, un tā saglabās noliktavas funkciju.

2020. gada nogalē jau veikti nepieciešamie priekšdarbi, lai namu pielāgotu muzeja vajadzībām un tuvākajos mēnešos dotu uzdevumu būvniekiem sākt ēkas atjaunošanas darbus. Atjaunošanas procesā nozīmīgi ir saglabāt nama autentiskumu, vienlaikus iedvešot ēkā mūsdienu elpu. Iesaistītās puses – VNĪ, arhitekti un topošie nama saimnieki – raugās nākotnē ar pozitīvu skatu: jau 2022. gada nogalē Mārstaļu ielas namā mājos rakstniecības un mūzikas gars un vēl viena vēstures liecība būs godam atjaunota.

Mēs esam maza tauta, un, lai pastāvētu, ir jābūt intelektuāli bagātiem un ar plašu vēsturisko atmiņu. Rakstniecības un mūzikas muzeja pamatlicējs Jānis Greste (1876−1951) bija pedagogs un ģeologs, viņa savāktās kolekcijas ir pamatā vairāku muzeju krājumiem. Tolaik laikabiedri veltīja ne visai glaimojošu apzīmējumu kolekcionēšanai, saucot to par lupatlasību. Mūsdienās vairs neviens nešaubās par artefaktu kolekcionēšanas nozīmi, jo tā ir vienīgā iespēja iepazīt vēsturiskās, oriģinālās un unikālās vērtības praktiskā veidā un ir neatsverams palīgs sabiedrības izglītošanas darbā.

Jānis Greste ir apkopojis ievērojamu skaitu rakstnieku rokrakstu, liela daļa no tiem bija Jāņa Grestes draugi. Pēterburgā Greste mācījās kopā ar rakstnieku Rūdolfu Blaumani (1863−1908), kas mudināja draugam izvēlēties dzejnieka ceļu. Blaumaņa rokrakstus un personīgās lietas Greste nodeva Rīgas Skolotāju savienības muzejam, aizsākot tur veidot rakstnieku stūrīšus no dažādām rakstniekiem un dzejniekiem piederošām lietām. Tā tapa RMM pamata krājums. 20. gs. 30. gados muzejam sava dēla lietotos priekšmetus nodeva bojā gājušā komponista Emīla Dārziņa (1874−1910) māte, aizsākot RMM mūzikas stāstu.

Rakstniecības un mūzikas vēsturi sabiedrībai 2022. gadā būs jāiepazīst no jauna, jo ilgu laiku muzejam nav bijušas pastāvīgas telpas ekspozīcijas demonstrēšanai. Taču interesentiem ir pieejamas virtuālās izstādes muzeja mājaslapā. Muzeja speciālistiem tas ir liels izaicinājums − veidot stāstus par divām spēcīgām latviešu tautas identitātēm – rakstniecību un mūziku − un meklēt šīm nozarēm satikšanās punktus. Viens no kolekcijas lepnumiem ir Baumaņu Kārļa (1835−1905), Latvijas himnas autora, flīģelis, kurš šobrīd apskatāms RMM ekspozīciju zālē vērienīgajā muzeju krātuvē Pulka ielā 8, Rīgā, kur glabājas arī pārējais RMM krājums. Šeit atrodas muzeja lasītava, izstāžu zāle un administrācijas telpas.

Muzeja krājumā ir aptuveni viens miljons priekšmetu, un katram ir savs unikāls stāsts. Lai arī muzejs ir domājis par TOP 100 unikālo kolekcijas priekšmetu saraksta izveidi, atlases darbs nebūt nav viegls. Muzeja mājaslapā ir formulēta misija, kas definē katra muzeja darbību un ir pamatā iedvesmošanai un nacionālā mantojuma laikmetīgai izpratnei. Muzejs vienmēr ir atvērts dialogam ar sabiedrību. Stāstāmie stāsti ir par līdzcilvēkiem, lai kad tie būtu dzīvojuši. Personības netiek liktas uz pjedestāla, bet tās iepazīstamas kā radoši cilvēki ar visām savām cilvēciskajām vājībām un personības stiprajām pusēm.

Radīšanas gēns nav ekskluzīvs, tas ir katrā no mums, tikai jāļauj tam atraisīties. RMM nāks talkā kopā ar VNĪ.