Sniegpārsliņa un septiņi ētiskie rūķīši. Alise Zariņa publicējusi atbildi Alvim Hermanim  (230)

Hermanis manifestu, kurā izklāsta savus uzskatus par runas brīvību, politkorektumu un savstarpējām attiecībām, publicēja sestdien, 27. februārī, savos sociālo tīklu profilos, izraisot diskusijas un viedokļu sadursmes.

Drīz pēc Hermaņa viedokli publicēja arī Zariņa, tieši tāpat septiņos punktos noformulējot atbildi un nosaucot to "Sniegpārsliņa un septiņi ētiskie rūķīši":

"1. Vārda brīvība nenozīmē to, ka tevi nevar kritizēt par taviem izteikumiem, kā arī vēl mazāk vārda brīvība nozīmē, ka tu drīksti liet samazgas virsū citiem un cerēt, ka tādējādi tu izpelnīsies cieņu, apbrīnu, puķes un aizkustinājuma asaras;

2. Lai arī jēdziens "politkorektums" nereti tiek lietots, lai abstrakti un tai pašā laikā nicīgi apgalvotu, ka sabiedrības iecietība (?) ir gājusi par tālu (?), patiesībā tas apzīmē nepieciešamību ar cieņu izturēties pret visiem sabiedrības locekļiem, arī tiem, kam vēsturiski šī cieņa tikusi liegta. Nudien neredzu, kā cilvēka pētniecība un ieskatīšanās indivīdā dziļāk ir pretrunā ar principu, ka visi cilvēki pelna vienlīdzīgi cieņpilnu attieksmi. Gluži otrādi - nograužot stereotipu un aizspriedumu sienu mēs redzam vairāk, un, būsim godīgi, nedaudz tālāk par savu cēlo degunu;

3. Jokot, protams, var par visu. Tomēr, ja liekas, ka ir rēcīgi ņirgāties par kāda izskatu, orientāciju un tā tālāk, domāju, ka varbūt ne vienmēr vajag gaidīt aplausus, un nevajag brīnīties, ja apsmiekla objektam var gadīties kāds iebildums. Nesen internetā atkal manīju, ka kāds vīrietis lepni paziņoja, ka ir "lesbietis". Reizēm tavos jokos aizskarošākais nav "nepolitkorektais" saturs, bet gan vienkārši tas, cik ļoti vecs, apzelēts un neoriģināls tavs joks ir. Lasīju, ka katram pašam jātiek galā ar to, ka joks viņu ir aizskāris. Jā, piemēram, atļaujoties konstruktīvi joku kritizēt. Bet, hei, tad izrādās, ka jūtīgākais no mums ir nabaga jokotājs, kura humora izjūtu un pestīšanu mūs no politkorektuma žmaugiem ne visi novērtē, un kuram tagad sāp sirsniņa.

4. Ja cilvēki nezina atšķirību starp "seksuāli uzmākties" un "flirtēt" un uzskata, ka viņus kāds var sodīt par flirtēšanu – no sirds iesaku viņiem vairs nekad neflirtēt;

5. Nevajag slēpt neiecietību pret kādu sabiedrības grupu zem smalka nosaukuma "politiskie uzskati". Piemēram – "man reāli besī rudmates" – tas nav politisks uzskats;

6. Lepoties ar savu homofobiju, mizogīniju, rasismu, kā arī iedzimto heteroseksualitāti, protams, var. Nav pārāk gudri, bet var. Jau atkal – tomēr nevajag sagaidīt, ka tu pusmūža vecumā aiznesīsi ar lepnumu savu naktspodiņa saturu pie sabiedrības, un visi tev glāstīs galviņu. Tā nebūs;

7. Mums visiem ir tiesības uz savu viedokli. Taču, iedvesmojoties no narcisiem, citēšu pati sevi: "Nespēja pieņemt, ka pasaule mainās, pati par sevi nav ne drosmes, ne dumpīguma izpausme, vien nostalģija pēc laikiem, kad tie drosmīgie un dumpīgie bijām mēs paši.""

Alise Zariņa ir kinorežisore, kura pilnmetrāžas kino debitēja 2019. gadā ar filmu "Blakus", kas kļuva par vietēja mēroga hitu, kā arī izpelnījas kritiķu uzslavas un "Lielā Kristapa" balvu par scenāriju. Zariņa regulāri publicējas tādos medijos kā "Delfi", "Satori", "Kino Raksti" un citos.