Dejas balva un miglainā rozā roze. Pārdomas pēc Dejas balvas ceremonijas

Šī balva ir neparasta ne tikai ar to, ka tā savā ziņā ir jauniedibinājums Latvijas kultūras vidē, bet arī ar to, ka to saņem gan profesionāli dejas mākslinieki, gan arī amatieru kolektīvi un to vadītāji. No tāda viedokļa balva vērtējama kā īpaši demokrātiska un iekļaujoša, taču man šķiet, ka nākotnē šī balva "dalīsies". Proti, ar laiku, attīstoties profesionālajai dejai ārpus Latvijas Nacionālās operas, iespējams, radīsies nepieciešamība pēc nošķīruma no amatieru kolektīvu dejas tradīcijām, jo savstarpēji varēs sacensties vairākas institūcijas, kas nodarbina profesionālus horeogrāfus un dejotājus. Protams, tas gan ir tālā nākotnē, bet jādomā, ka Dejas balva ir viens solis tuvāk tam, lai drīzumā rastos kādas neatkarīgas institūcijas, kas nodarbotos ar profesionālās dejas mākslas producēšanu, izrādīšanu un popularizēšanu.

Nez, vai ir vēl kāda ceremonija, kur kopā ar nozares profesionāļiem (lasīt: tādiem, kas ieguvuši atbilstošu izglītību) tiek apbalvoti arī nozares amatieri un entuziasti? No vienas puses, varbūt tas norāda uz nozares viengabalainību un žanri vēl aizvien nav nostiprinājušies, bet, no otras, – mēs varam raudzīties uz deju kā mākslas disciplīnu, kas neatkarīgi no profesionālās izglītības veiksmīgi sasniedz kvalitātes latiņu arī ārpus šīm institucionālajām robežām. Un tieši tāpēc šī balva ir tik svarīga – kā vesels mākslas veids Latvijas kultūras vidē tiek izdalīta deja, tā ir pamanīta un tās māksliniekiem tiek pievērsta uzmanība, savukārt kategorijas norāda uz mākslas veida dažādību, žanru specifiku, ļaujot iepazīties ar deju kā pašpietiekamu mākslas veidu un tā plašo ampluā.

Noskatoties ceremoniju, varēju droši teikt, ka tā ir izpildīta klasiski, bez sevišķi radošiem risinājumiem, savā ziņā – viss skaidrs. Apbalvojumi pasniegti. Dejas balvas pasniegšanas ceremonija vēl aizvien visā kultūras notikumu kartē ir margināla, un līdz ar to, šķiet, Valters Sīlis kā ceremonijas režisors nav centies iedibināt kādu īpašu pašnoteikšanās iezīmi, padarot balvu pasniegšanu par īpašu notikumu, ko būtu interesanti noskatīties kādam, kas par dejas nozari neko vairāk kā par Deju svētku koncertiem Daugavas stadionā un uzvedumiem Baltajā namā nezina. Jā, šo ceremoniju noskatīsies savējie, draugi, ģimenes locekļi – un viņi visi priecāsies par dejotāju un horeogrāfu sasniegumiem. Bet kā ar tiem, kam dejas nozare interesē, bet par to nekas daudz nav zināms? Jā, nevar pārmest, ka balvas pasniegšana būtu bijusi slikta vai nekvalitatīva, bet tā noteikti neuzrunā vēl papildu auditoriju pievienoties šī procesa vērošanai. Un iemesli tam ir vairāki.

Piemēram, "Laikmetīgās dejas notikums" kā kategorija ir svītrojams ārā no visu pārējo kategoriju saraksta tieši tādēļ, ka vispār nenolasās – kas tas ir, kā tas izskatās, kas nominētajos notikumos bija. Šīs kategorija nominantu darbi jeb notikumi tika parādīti kā stilizēti zīmējumi no dokumentālajām liecībām (kā es sapratu), taču tas bija neveiksmīgs un estētiski nebaudāms risinājums, kas nevieš skaidrību par pašu notikumu.

Kategorijā "Skatuviskās tautas dejas iestudējums vai notikums" arī bija nominēti tādi projekti, kas nebija vienkārši iestudējumi, bet gan, piemēram, videoklips (iestudējums "Saules zīmē rotāties") un pat vesels produkts ar vizuālajiem materiāliem (sajūtu kastīte "Līgo gadalaiki"). Tomēr šai nominācijai pamanījās uzfilmēt vizuāli baudāmus videoklipus. Ja jau varēja šādi atrast risinājumu skatuviskajai tautas dejai, tad kāpēc ne laikmetīgajai? Ņemot vērā, cik laikmetīgās mākslas disciplīnas nereti tiek kritiski vērtētas no sabiedrības puses tieši neierasto standartu dēļ, šāds risinājums šo aizu nav mazinājis. Nominantiem radītās video skices nepalīdzēja nokomunicēt notikumu ideju. Pārējās kategorijās nominētie mākslinieki tika skaisti iefilmēti, kas skatītājam vismaz vizuāli sniedz informāciju par dejas tehnikām, dejotāju sagatavotību vai vienkārši pašu personību. Turklāt kategorijā "Laikmetīgās dejas notikums" balvu ieguva projekts "Un pēkšņi gulbji!", kas ir sociālās mākslas piemērs. Latvijā sociālā māksla kā mākslas žanrs ir salīdzinoši reti izmantota, līdz ar to – grūti izprotama tiem, kas ar to nav saskārušies. No vienas puses, varbūt pietika ar žūrijas sagatavoto komentāru, bet, no otras, – kādēļ nevarēja darīt līdzīgi kā ar kategoriju "Laikmetīgās dejas iestudējums"? Šajā kategorijā skatītājam tika piedāvāti video ar horeogrāfiem, kuri mazliet pastāstīja paši par savu radošo darbību un iestudējumiem, par ko nominēti. Piemēram, mākslinieku apvienības "IevaKrish" dialogs labi atklāja tās darbības un interešu lauku, tieši tāpat atmiņā ir palikusi Jana Jacuka, un pat neaizmirstamu iespaidu atstāja Agate Bankava, stāstījuma laikā cenšoties satvert savas ribas (man nebija viegli skatīties, un pati ķēru pie savām ribām).

Kāpēc "Laikmetīgās dejas notikuma" kategorijā nevarēja risināt ko līdzīgu? Tas arī apjukušajiem iezīmētu skaidru robežu starp to, kas ir "notikums" (projekti) un "iestudējums" laikmetīgajā dejā. Es pat gara acīm redzu, cik vienkārši saprotami kultūrtelpas "Točka" dejas programmas kurators Rūdolfs Gediņš pastāsta par procesu, kā tika pie telpām, un to, cik forši bija vismaz uz vienu vasaru piedāvāt sabiedrībai kaut ko, kas atgādinātu laikmetīgās dejas teātri. Vai Olgu Žitluhinu, komentējot, kā pandēmijas laikā sāka dejot pidžamā, daloties ar šo radošo izpausmi sociālajos tīklos. Vispār nekā sarežģīta. Bet, iespējams, aptrūkās laika un vieglāk bija grafiskajam dizaineram uzvaicāt, vai nevar sagatavot video skices, kuras kaut kā nebūt komunicētu ideju par šiem notikumiem.

Pirmkārt, būsim pavisam godīgi, Dejas balvas ceremonija, kas šoreiz, pandēmijas apstākļos, prioritāri tika veidota televīzijai, īsti nepildīja šo funkciju, ja runājam tieši par pašiem deju priekšnesumiem. Droši vien vajadzēja padomāt par to, kā profesionāli un mākslas veidam atbilstoši nofilmēt pašus deju priekšnesumus, lai tie nezaudētu pilno apjomu. Īpaši jau tā iemesla dēļ, ka ceremonijā bija dažādu žanru performances, kas savu specifisko atšķirību dēļ kamerās izskatījās nevienlīdzīgi labi. Bet balvu taču pasniedz visiem žanriem, neizvirzot prioritāros. Līdz ar to, jāsaka, te ir bijusi režijas "laža", aizmirstot par šo aspektu. Domāju, ka par to būtu vērts padomāt arī turpmākajiem ceremonijas režisoriem – pat ja balvas pasniegšana galvenokārt norisināsies klātienē, vajadzētu padomāt par to, kā šie dejas priekšnesumi izskatīsies arī skatītāju ekrānos, nezaudējot dejas performanču kvalitāti. Varbūt jāsagatavo klipi vai jāpadomā par speciālu kameru režiju? Ja vēlamies šo mākslas nozari pacelt mazliet "nopietnākā" redzējumā, būtu forši to arī kvalitatīvi nodot skatītājam ar kameru starpniecību. It īpaši nozarei tik nozīmīgā notikumā kā balvas pasniegšanas ceremonija.

Otrkārt, jādomā par pavadošajiem tekstiem. Pavadošais ceremonijas teksts pavisam noteikti nevar būt tas, ko mēs nododam lasītājam caur rakstisko vārdu. Lai arī ideja, ka informāciju par nominantiem vēstī pati žūrija, ir forša, tomēr jāatceras, ka žūrijas pārstāvji nav aktieri ar trenētu dikciju un izkoptām intonācijām. Līdz ar to videosižeti, kuros tika iepazīstināts ar nominētajiem darbiem un māksliniekiem, bija grūti un smagnēji uztverami. Tas atgādināja brīžus, kad cilvēki platformā "Zoom" lasa savas "PowerPoint" prezentācijas, kamēr ekrānā parādās attēli, kurus viņi uzskata par vajadzīgu parādīt. Var skaidri just, kad teksts ir lasīts, kad – brīvi runāts. Un skaidrs, ka video sagatavotie teksti bija vairāk paredzēti lasīšanai, bet ne stāstīšanai, tādēļ, kā jau minēju, – kā smagnēji, tā arī grūti uztvert.

Tomēr man ļoti patika tas, ka paši žūrijas pārstāvji pasniedza balvas laureātiem. Šī cilvēciskā neveiklība un nesamākslotība uz skatuves kaut kā mīļi mums atgādināja, ka balvas pasniegšana arī ir daļa no dzīves, ne iestudējuma. Arī simboliski tam ir būtiska loma – žūrijas loceklis satiekas ar izvēlēto nominantu (tiesa gan, attālināti). Manuprāt, tas papildināja laureātu sirsnīgās pateicības runas (un Olgas Žitluhinas gadījumā – pat deju!). Šo sirsnību un dzīvīgumu ieteicams saglabāt, kā arī ir patīkami redzēt žūrijas locekļus vaigā un uzpucētus – galu galā balva ir arī par viņiem, kuri rūpīgi strādājuši divus gadus, veicot grūtas izvēles.

Es noteikti aicinātu arī domāt par vizuālās identitātes uzlabošanu turpmākajām balvām un meklēt nedaudz izaicinošāku un košāku estētiku ceremonijas scenogrāfijā, padarot Dejas balvu vairāk par dzirkstošiem svētkiem, nevis ieturētu notikumu, tādējādi piesaistot arī skatītāju uzmanību un interesi.

Zinu, ka varbūt tā bija neveikla kļūdiņa un kadrā necerēti ieslīdējis elements – bet fantastiska tā rozā un nedaudz miglainā roze, kas pavadīja pāris laureātu viņu pateicības runās!

Dejas balvas ceremonijas ierakstu iespējams noskatīties šeit.