Raksts tapis kā daļa no autores bakalaura darba "Laikraksta "Literatūra un Māksla" (1985–1990) loma Trešajā atmodā" Rīgas Stradiņa universitātē, Komunikācijas fakultātē.
"Labas avīzes lielākais pienesums ir tas, ka tā atstāj nospiedumu cilvēku domāšanā, pat ja viņi to neapzinās," ar smaidu sejā atzīst Sarmīte Ēlerte, Valsts prezidenta padomniece kultūrpolitikas jautājumos, kādreiz – "Literatūras un Mākslas" Kino un foto nodaļas vadītāja. "Pirms pāris gadiem pārlapoju "Literatūras un Mākslas" komplektus un, dažus rakstus pārlasot, pēkšņi sapratu – kāda doma, formulējums no šiem rakstiem ir ļoti precīzi gadu desmitiem turpinājis manī dzīvot, kaut arī biju aizmirsusi, no kurienes tas nācis," atceras Ēlerte.
Rakstniece Regīna Ezera reiz rakstīja: ""Literatūra un Māksla" ir kā dāma vidējos gados, kura katrā numurā balansē starp jaunības maksimālismu un nobrieduša prāta apsvērumiem, kura pūlas neatpalikt no aktuālās modes, taču vairs neielaižas gadījuma sakaros." Jūs esat bijusi Kino nodaļas vadītāja laikrakstā "Literatūra un Māksla". Ko nozīmē šis laikraksts jums – tolaik un tagad?
Apskaužama ir iespēja jaunam cilvēkam nonākt tik kvalitatīvā un prasīgā vidē. Es sāku tur strādāt, vēl studējot augstskolas 2. kursā. Kvalitāte, kas tolaik valdīja šajā laikrakstā, bija saistīta ar ārkārtīgi augstu paškritikas līmeni. Katru pirmdienu mums bija redakcijas sapulce, kur ļoti kritiskā veidā gājām cauri katram rakstam. Manuprāt, prasīguma līmenis pēc kvalitātes bija ļoti augsts, un tādēļ "Literatūrai un Mākslai" tolaik bija ļoti liela loma Latvijas publiskajā telpā. Šobrīd tās šķiet skaistas atmiņas.
Bet, runājot par Regīnas Ezeras teikto, – briedums bija tieši tā augstā kvalitāte, ko "Literatūra un Māksla" prasīja no publicējamiem rakstiem un saviem darbiniekiem. Savukārt maksimālisms bija virziens, kas sākās 80. gadu sākumā – laikā, kad "Literatūra un Māksla" kļuva aizvien publicistiski asāka un arvien vairāk sāka rakstīt ne tikai par mākslas, bet arī dzīves problemātiku.
Aplūkojot laikraksta "Literatūra un Māksla" arhīvus, var tikai apbrīnot tā laika augsto žurnālistikas kvalitāti, valodas lietojumu, profesionālo diskusiju, kritikas un viedokļu dažādību, secinot, ka gandrīz nekas no satura nav novecojis. Cik lielu "Literatūras un Mākslas" lomu saskatāt Trešās atmodas procesos, un kādēļ, jūsuprāt, ir aktuāli runāt par šo laikrakstu vēl joprojām?
Protams, tas ir aktuāli! Es domāju, ka ir aktuāli runāt un niansēti izprast faktos balstītu inteliģences lomu tajā laikā. Tolaik ārkārtīgi nozīmīgi bija, ka jau pirms Tautas frontes laika inteliģence uzņēmās vadošo lomu, savukārt Atmodas laikā inteliģence deva tautai drosmi un paļāvību – ja šie iemīļotie un visiem pazīstamie mākslas darbinieki iesaistījās, tad arī pārējiem izčākstēja bailes. Režīmam tolaik bija interese ar dažādu labumu palīdzību turēt inteliģenci īsā pavadā, bet, no otras puses, viņi apzinājās inteliģences spēku, un tāpēc nācās to respektēt. Manuprāt, padomju laika latviešu inteliģences lomu varētu raksturot tā – viņi pretojās sadarbojoties. Jau pēc Imanta Ziedoņa nāves Ausma Kantāne rakstīja, ka Ziedonis varēja ar kāju spert vaļā Centrālkomitejas durvis. Ja mākslinieks ar savu talantu ieguva un spriedzē ar cenzūru, var teikt, izkaroja šo priviliģēto lomu, tajā pašā laikā ejot zināmus kompromisa ceļus, tad viņa ietekme varēja būt ļoti liela. Ar tādu mākslinieku bija jārēķinās, un varai bija grūti tikt galā. Tādi, piemēram, bija Ziedonis, Peters, Skulme.
Jāņa Škapara laikā avīze kļuva publicistiski aizvien asāka, rakstot par visādām nejēdzībām, liekulību, vārdu neatbilstību darbiem, par dabas degradāciju, par valodu, par Dziesmu svētkiem... Tādējādi "Literatūra un Māksla" kļuva par vienu no centrāliem spēlētājiem Atmodas sagatavošanā. Ar inteliģences balsi runāja tautas sāpes un ilgas. Pieķeroties jebkurai nejēdzībai, agri vai vēlu nonāca pie jautājuma par Latviju – pie tā, kas ar Latviju ir izdarīts. Lai to paveiktu, Škapars apzināti ap avīzi pulcēja talantīgākos tā laika inteliģences pārstāvjus, piemēram, Imantu Ziedoni, Paulu Putniņu, Džemmu Skulmi, Jānis Streiču, Andri Kolbergu u. c. Tas, ka "Literatūra un Māksla" izveidojās kā tribīne polemikai, neapšaubāmi, ietekmēja inteliģences pašizpratni par savu lomu, to, ka inteliģence konsolidējās un varēja ieņemt būtisku lomu Trešajā atmodā.
Jūs minējāt, ka tolaik bija vērojamas disidentisma iezīmes laikrakstā... Kāda bija gaisotne redakcijā, vai tolaik nebija bailīga sajūta, ka ir kāds iekšējais novērotājs, kurš varētu nodot?
Protams, "Literatūrai un Mākslai" tika pievērsta liela uzmanība. Arī "Barjerskrējienā" (redaktora Jāņa Škapara atmiņu grāmata, "Dienas grāmata", 2008) – jūs jau lasījāt, cik izšķiroša loma tolaik avīzēs bija redaktoram – tam, ko viņš uzņēmās un uz kādu risku bija gatavs iet. Tādu stingru robežu jau nebija. Katru reizi varēja mēģināt robežu pabīdīt, taču, ja neredzamā robežas tika pārkāptas, vienmēr cieta tieši redaktors. Viņš neprasīja no mums, nodaļu vadītājiem, cenzēt rakstus, bet, ja viņš teica, ka kaut ko tomēr nevarēs "dabūt cauri", t.i., publicēt, tad mums bija uzticība, ka to tiešām nevarēs. Šodien, par to domājot, ir žēl, cik daudz laika un nervu mēs veltījām tam, lai kaut par centimetru uz priekšu pabīdītu atļautā vārda robežas. Runājot par iekšējiem novērotājiem, ilggadējam publicistikas nodaļas vadītājam Zālamanam Eidusam aizejot, viņa vietā tika atsūtīts pilsonis no komunistiskā laikraksta "Cīņa". Ritēja diskusija par dabu, un, atceros, Škapars teica: "Šo rakstu jūs noslēpiet no viņa, lai ierauga tikai nodrukātu."
Kā tad izskaidrot to, ka "Literatūrai un Mākslai" zināmā mērā tika atļauts vairāk nekā citiem preses izdevumiem? 1986. gada 17. oktobrī "Literatūra un Māksla" publicēja leģendāro Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu "Par Daugavas likteni domājot".
"Literatūra un Māksla" bija nevis Centrālkomitejas vai komjaunatnes, bet radošo savienību izdevums, kas nozīmē, ka tie radošo savienību vadītāji, piemēram, Džemma Skulme, Miks Zvirbulis vai Jānis Peters, radīja zināmu aizsegu. Daudz viņi nevarēja pasargāt, bet tomēr varēja radīt zināmu amortizējošu spilvenu. Otrkārt, bija drosmīgs redaktors Jānis Škapars, kas bija gatavs riskēt un cīnīties. Treškārt, Centrālkomiteja par vēlu attapās, ka "Literatūra un Māksla" ir iebraukusi "nepareizajās" sliedēs. Droši vien viņiem šķita, ka diskutēt par kultūru un mākslu ir mazāk bīstami, bet tad izrādījās, ka var gan būt bīstami. Tad astoņdesmito gadu vidū Škapars tika atlaists no darba. Visas mūsu lielās diskusijas tika pārtrauktas, aizliegtas un nepabeigtas. Tika pārtraukta diskusija par Dziesmu svētkiem un to repertuāru. Kāpēc par repertuāru? Tur bija ļoti daudz dziesmu krievu valodā, par to bija bīstami diskutēt. Tāpat tika pārtraukta manis veidotā diskusija par kinoscenārijiem. Tajā galvenā doma bija, ka latviešu rakstniekiem netiek dota iespēja rakstīt kinoscenārijus, jo zināma mafija gan Rīgā, gan Maskavā pati ar to nodarbojās. Tika pārtrauktas lielās diskusijas par cilvēku, par dabu...
Tajā brīdī, kad publicēja Īvāna un Snipa rakstu, par galveno redaktoru bija ielikts Andris Sproģis, bijušais bērnu žurnāla galvenais redaktors. Viņš bija diezgan nelaimīgs, mēs viņu nedaudz terorizējām. Mēs, visa redakcija, bijām cīnījušies, lai Škaparu neatlaistu. Tad, kad nabaga redaktors Sproģis pievienojās mums redakcijā, viņam klājās grūti. Viņš izturēja tikai vienu gadu. Šodien to varētu saukt par mobingu. Toreiz mēs to vārdu gan vēl nezinājām. Tā bija milzīga atšķirība starp vienu gudru, drosmīgu cilvēku un vienu nabadziņu, kurš bija ielikts, lai mūs kaut kā pievaldītu.
Jūs iepriekš pieminējāt arī cenzūru, kas skāra Kino nodaļu. Jūs bijāt Kino nodaļas vadītāja laikā, kad iznāca Jura Podnieka slavenā filma "Vai viegli būt jaunam?". Šī filma bija Atmodas laika priekšvēstnese. Laikraksts "Literatūra un Māksla" par to ir publicējis tikai divus rakstus – kādēļ tā?
Jā, tā bija interesanta un laba filma. Pati filma nekādā gadījumā netika pakļauta cenzūrai, to izrādīja pa visu Padomju Savienību.
Es drīzāk biju domājusi, kādēļ par šo filmu netika rakstīts daudz. Vai tas bija saistīts ar cenzūru?
Tas nekādā veidā nebija saistīts ar cenzūru. Neatceros, kurš rakstīja par filmu, bet tas noteikti bija pietiekami izvērsti un analītiski. Divi raksti, kas veltīti vienai filmai, ir daudz – "Literatūrā un Mākslā" tas bija liels gods.
Kuras, jūsuprāt, bija kritiskākās un izšķirošākās "Literatūra un Māksla" publikācijas Atmodas gadu laikā pēc 1985. gada?
Man šķiet, ka tās būtiskākās publikācijas tādā vai citādā veidā bija saistītas ar dabu, jo ne jau velti arī 80. gadu otrajā pusē tā pēkšņi pavērās kā joma, kurā ieplūda pirmā pretestības enerģija. Pie varas esošie sākumā, šķiet, īsti nenovērtēja tēmas bīstamību – kas gan tur kaitīgs, ja ļaudis grib labāku dabu? Es domāju, ka tas arī saliedēja un kaut kā palīdzēja koncentrēt kopējo skatu. Vides aizsardzības klubs tajā laikā bija viens no būtiskajiem spēlētājiem, kā arī vēršanās pret metro... Man šķiet, ka tagad sabiedrība varbūt pat nevar saprast, kāpēc tolaik jauni cilvēki tik aizrautīgi cīnījās pret metro. Necīnījās jau pret metro, bet cīnījās pret imigrantiem – ja metro te būvētu, tad atkal ieplūstu kādi simti tūkstošu.
Arī Jānis Škapars savā atmiņu grāmatā dalās savās pārdomās par to, ka brīvajā Latvijā vēl aizvien ir daudz neatrisinātu ekoloģijas problēmu. Kādas no tām problēmām, kuras laikrakstā tika risinātas Trešās atmodas laikā, jūsuprāt, vēl aizvien ir aktuālas un nerisinātas, domājot par to mūsdienu "laikmetīgo cilvēku", par kuru tik daudz tika diskutēts kā par 21. gadsimta ideālu?
Katra diskusija aizsākās pavisam nevainīgā veidā – vai tā būtu daba, vai tie būtu Dziesmu svētki vai kinoscenāriji. Tomēr agri vai vēlu nonāca pie būtiskiem pamatjautājumiem. Piemēram, diskusijā par dabu parādījās vissavienības militāri rūpnieciskie kompleksi, kas bez žēlastības degradē Latvijas vidi. Par to runājot, tu agri vai vēlu nonāc pie dabas, ainavas un vides kā būtiskas latviskās identitātes daļas. Un no latviskā komunistiem bija bail. Latviskais bija jānoplicina, cik spēka. Diskusijas par dabu aizved pie tā, ka mūsu latvisko vidi grauj kāds svešs spēks. Tad, kad izkristalizējas šī doma, tā kļūst bīstama. Piemēram, dziedam draudzīgi latviešu valodā. Un tad domājam: kur paliek latviešu dziesma, ja Dziesmu svētkos tik daudz jādzied krieviski? Vai diskusijā par kinoscenārijiem – ja mēs rādām kaut kādus svešus personāžus, bet nerādām cilvēkus un problēmas, kas uz mums attiecas. Visas šīs lietas trāpa līdz tādiem lielajiem jautājumiem, kas, no varas viedokļa raugoties, bija bīstami.
Vai, veidojot šīs publikācijas, tolaik nojautāt, ka tādā veidā zināmā mērā tiek veicināts PSRS sabrukums?
Manuprāt, cilvēkus, kuri varētu teikt, ka viņi jau zināja – Latvijas valsts tiks atjaunota, uz vienas rokas pirkstiem varētu saskaitīt. Tomēr vairākums ļaužu apzinājās šī režīma postošo un ļauno iedarbi uz latviešu nāciju. Tas nozīmē, ka, esot daļai no redakcijas vai no dzejnieku un mākslinieku klana, bija griba savu iespēju robežās darīt iespējamo, lai situāciju kaut mazliet uzlabotu un lai latviešu valoda būtu dzirdama vairāk, lai daba būtu kvalitatīvāka utt. Tas nebija revolūcijas, bet evolūcijas ceļš, jo represīvās varas resursi vēl 80. gados bija pietiekami. Tomēr latviešu inteliģences domās bija spēks, kas ietekmēja tautu. Šī inteliģences publiskā pretestība bija vajadzīga un nozīmīga, lai tauta sevi saglabātu.
Kāds varētu būt izskaidrojums "Literatūras un Mākslas" lielajai tirāžai?
Lielo tirāžu varētu izskaidrot ar to, ka latvieši zināmā mērā bija tie, kas izdzīvoja, "turoties" pie kultūras. Mājas bija pilnas ar dzejas krājumiem, cilvēki brauca uz teātriem, tajā laikā mākslai bija tāda papildu funkcija, jo, ja nav ne valsts, ne baznīcas, tad māksla ir tā vienīgā vieta, kur patverties. Vieni mēģina pateikt kaut ko vairāk Ezopa valodā, citi kāri tver vārdus, un iznāk tāda kā šķīstīšanās, pabūšana kopā ar savējiem. Tolaik cilvēki patvērās mākslā. Tomēr, pašķirstot avīzi šobrīd un raugoties uz trīs lapaspuses garajiem literatūrkritikas rakstiem, es šaubos gan, ka daudzi no tiem 80 000 vai vairāk lasītāju tos izlasīja. Domāju, ka vajadzība pēc avīzes bija tās virziena dēļ, jo raksti bija kvalitatīvi, asi un publicistiski, gan runājot par mākslu, gan arī par dzīvi.
80. gadu beigas bija nacionālu jūtu uzplaukuma laiks. Piemēram, Jānis Škapars savā atmiņu stāstā "Barjerskrējiens II"("Zelta grauds", 2015) raksta: "Sarmīte (Ēlerte) ir kā apmāta no nacionālā. Viņa (domājams, arī krietna daļa jaunatnes) gribētu iet uz nacionālo patstāvību kaut vai pāri līķiem. Domāju, ka daudznāciju valstī nopietni jārisina šie jautājumi." 80. gadu beigās, kad bija vērojams nacionālu jūtu uzplaukums, vēl aizvien pastāvēja preses cenzūra, savukārt šobrīd sabiedrībā un arī mediju vidē aktuāls ir jautājums par politkorektumu. Vai jūs nacionālajā saskatāt politkorektumu, un vai tāds jēdziens kā politkorektums pastāvēja arī tolaik preses kontekstā?
Atceros mūsu sarunu ar Jāni Škaparu, toreiz viņam teicu: "Bet, ja nebūs brīvas Latvijas, tad kāda jēga? Ko mēs te ņemamies?" Kaut arī man toreiz nebija ne mazākās jēgas, kā tā Latvija varētu tapt brīva. Bet politkorektumu saskatīt nacionālajā? Tolaik pastāvēja cenzūra, nevis politkorektums. Šobrīd pastāv "Facebook" cenzūra vienā vai otrā virzienā. Vara toreiz bija liela, autoritāra un spēcīga, šobrīd "Facebook" ir liels un spēcīgs monopols un diktē, ko mēs drīkstam un ko nedrīkstam teikt. Manuprāt, tas nav pieņemami. To, ko drīkst un nedrīkst, varam noteikt tikai mēs paši ar saviem likumiem un pārbaudot tiesā, ja kādam liekas, ka ir kāds pārkāpums. Es nekādā veidā nedomāju, ka runāt par Latviju kā par nacionālu valsti būtu politnekorekti. Tas ir Satversmē ierakstīts centrāls jēdziens. Runāt par nacionālu valsti nenozīmē vēršanos pret cilvēkiem, kuri mājās runā krievu valodā, ivritā vai angļu valodā, – viņi visi var būt piederīgi valstij, ja to vēlas. Latvijā ir liberālā demokrātija, tādēļ individuāli katrs dzīvo tā, kā grib. Taču valsts pienākums ir nodrošināt latviešu nācijas, kultūras un valodas pastāvēšanu cauri gadsimtiem – tā tas ir noteikts Satversmē.
Jūs minējāt, ka pakāpeniski ap to laiku, kad Škaparu atbrīvoja no redaktora amata, gaisotne pamazām Padomju Savienībā kļuva brīvāka. Kad, jūsuprāt, laikrakstā sākās tieša un nepārprotama padomju režīma kritika?
Tie procesi notika ļoti ātri. 80. gadu beigās vietējā čeka bija vienkārši apjukusi, vairs nezināja, ko īsti darīt. Tas vairs nebija saistīts ar kaut kādu konkrētu redaktora drosmi. Es domāju, ka tāds viens lielais pagrieziena punkts ne tikai avīzei, bet arī visai Latvijai bija Radošo savienību plēnums, kas notika 1988. gada pirmajā un otrajā jūnijā. Plēnumā tika paziņota apņemšanās veidot Latvijas Tautas fronti – tur Vulfsona runā pirmo reizi izskanēja okupācijas vārds. Par imigrantiem, pārkrievošanu, vides degradāciju no plēnuma tribīnes runāja bez jebkādām aizturēm. Laiks starp 1985. gadu, kad bija vēl visnotaļ stiprs režīms, un 1987. gadu, kad pie pieminekļiem jau bija sarkanbaltsarkanie karogi, ir ārkārtīgi "saspiests". Pirmais polemikas vilnis saistījās ar dabu, tad nāca vēsture... Tomēr, ja Krievijā brīvi runāja par Staļina noziegumiem, tad Latvijā Staļina noziegums bija okupācija – un turpat jau arī atmiņas par brīvo Latviju. Tāpēc atceros, ka 80. gadu otrajā pusē bija brīdis, kad Maskavas avīzes bija pilnas ar brīvām domām, bet Latvijā pēkšņi cenzūra piegrieza skrūves. Jo vēstures patiesība te nozīmēja jautājumu par brīvu Latviju.
Par cenzūru runājot, tā bieži bija absurda vai neloģiska. Piemēram, 1987. gadā Maskavā Jānis Streičs uzstājās Kinematogrāfistu savienības kongresā ar asu un spilgtu runu, un tā tika arī Maskavā publicēta, bet šeit, Latvijā, cenzūra neļāva.
Vai, jūsuprāt, jūsu vadītā Kino nodaļa arī kaut kādā mērā ietekmēja Atmodas laika procesus?
Nedomāju, ka tiešā veidā. Varbūt kā daļa no "Literatūras un Mākslas", kas bija platforma, kurā nobriest domai. Visu mūsu, dažādo mākslas nodaļu, uzdevums – kā mēs paši tolaik to sapratām – bija uzturēt kvalitāti. Mēs neiecietīgi vērsāmies pret nekvalitatīvām lietām un tiem, kurus uzskatījām par viduvējībām. Starp citu, redaktoram bija jācīnās ne tikai ar cenzūru, ar "Glavļit", bet arī ar aizvainotajiem mākslas meistariem. Piemēram, ja parādījās kritisks raksts par kādu komponistu, nereti gadījās, ka viņš devās taisnā ceļā uz Centrālkomiteju sūdzēties. Man atmiņā palicis, ka visvairāk gāja sūdzēties tieši mūziķi, varbūt tādēļ, ka viņi ir tādi emocionāli.
Augstais kritikas līmenis toreiz krietni atšķiras no šī brīža kritikas līmeņa, tāpat arī mūsdienu lasītāju spriestspēja. Kā vērtējat šo salīdzinošo atšķirību?
Tomēr tolaik kritiķim bija iespēja ilgi sēdēt, domāt un rakstīt. Bija brīdis, kad kultūras kritiskā vide bija noplicināta. Arī šobrīd kritiķi bieži strādā pilna laika darbu un tikai brīvajā laikā kaut ko uzraksta. Tomēr tas pamazām mainās – jaunie kritiķi ir izmācījušies visādās gudrās Rietumu augstskolās un kritiskā doma biezē. Piemēram, dzejas un prozas kritikā to ļoti jūt. Bet kritiķis jau viens pats nevar pastāvēt, viņam vajag mediju, kas vēlas kritiķi un ir spējīgs samaksāt.
Ja ir jāizvēlas viens vārds: kāda, jūsuprāt, bija laikraksta "Literatūra un Māksla" ietekme Trešās atmodas politisko un kultūras procesu veidošanā – proaktīva, vadoša vai reaktīva?
Neapšaubāmi, proaktīva, jo tāda bija galvenā redaktora Jāņa Škapara nostādne. Mēs paši meklējām problēmas, nevis gaidījām, kad kāds tās atnesīs.
Tolaik daudz tika diskutēts par mūsdienu cilvēku un 21. gadsimta cilvēku – vai tās vērtības, par kurām tika runāts nākotnes cilvēka kontekstā, ir šobrīd sasniegtas?
Tajā laikā, cenzēti un varbūt apskādēti, idejām un gudrībai tomēr bija iespēja parādīties. Arī šobrīd idejām un gudrībai ir iespēja parādīties, bet tas, kas atšķir to laiku no šā brīža, – tolaik nebija iespējas tik plaši parādīties muļķībai. Šobrīd sociālie tīkli ļauj muļķībai un agresijai peldēt virspusē. Toreiz arī bija agresija, bet lokalizēti – pārpildītos trolejbusos un tukšajos veikalos. Man šķiet, ka cilvēki ir cilvēki visos laikos un kolektīvā saprāta apjoms ir samērā līdzīgs. Tagad mums ir iespēja brīvi izvēlēties un atbildēt par savām izvēlēm, kas ne vienmēr ir patīkami. Mēs varam brīvi piedzīvot to, ka mums ir sava valsts, ka piederam Eiropai, nevis Āzijai, ka varam runāt savā valodā... Manuprāt, viss ir brīnišķīgi.
Jūsuprāt, cik nozīmīgi mūsdienu jauniešiem ir zināt par Trešo atmodu un varbūt arī par laikraksta "Literatūra un Māksla" eksistenci?
Tās idejas, kas bija "Literatūrā un Mākslā", iesūcās paaudžu domāšanā un tika pieņemtas kā savas. Es pirms pāris gadiem pārlapoju "Literatūras un Mākslas" komplektus un, dažus rakstus pārlasot, pēkšņi sapratu – kāda doma, formulējums no šiem rakstiem ir ļoti precīzi gadu desmitiem turpinājis manī dzīvot, kaut arī biju aizmirsusi, no kurienes tas nācis. Labas avīzes lielākais pienesums ir tas, ka tā atstāj nospiedumu cilvēku domāšanā, pat ja viņi to neapzinās. Savukārt apzināties un izpētīt inteliģences lomu ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu nav iespējams, apejot "Literatūru un Mākslu". Bet tiem, kas vēstures tematikā neiedziļināsies, varbūt ir vērts apzināties, ka nekas jau nerodas no nekā. Ir kaut kādi iekšējie vērtību orientieri, izdzīvojot katra laikmeta pārbaudījumus. Un šos orientierus mēs gan apzināti, gan neapzināti uzsūcam no iepriekšējām paaudzēm.
Foto: Andrejs Grants. No Sarmītes Ēlertes arhīva. Sarmīte Ēlerte un Normunds Naumanis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
