Kā "Delfi" informē AS "Būvuzņēmums Restaurators" sabiedrisko attiecību speciālists Jānis Riņķis, kopā ar zāles apdari tika rekonstruēta arī krāšņā lustra un pārējie sienu apgaismes ķermeņi. Tomēr vissarežģītākais uzdevums bijis atjaunot skaistos griestu gleznojumus, jo liecībās par telpas izskatu bija saglabājušas vien dažas melnbaltas fotogrāfijas, ar kurām tad nācās strādāt restauratoriem un arhitektei Ilzei Mekšai.
Pēc dažām melnbaltām fotogrāfijām, ko Jēkabpils Vēstures muzeja rīcībā savulaik nodeva pils īpašnieka barona fon Korfa vedekla, bija zināms, ka griestu apdari agrāk rotājuši gleznojumi. Tie līdz mūsdienām nebija saglabājušies, tādus neatcerējās pat vecākie muzeja darbinieki, stāsta Riņķis. Visticamāk, zīmējumi gājuši bojā 20. gadsimtā – laika posmā no trīsdesmitajiem līdz sešdesmitajiem gadiem. To varētu būt ietekmējis gan Otrais Pasaules karš, gan ēkas izmantošana armijas vajadzībām. Lai noteiktu vēsturisko zīmējumu izmēru, apjomu, krāsu gammu un radītu galveno gleznojumu papildinošos elementus, arhitektei un restauratoriem vispirms bija jāveic apjomīga izpēte.
Kā atklāj restauratoru pārstāvis, tā nav bijusi vienīgā problēma. Vēl atjaunošanas darbu uzsākšanas stadijā, noņemot padomju laika apšuvumu, atklājās, ka Lielās zāles sienās ir plaisas un griestu pārsegumā izveidojušās virsnormas izlieces. Tādēļ tika nolemts, ka vispirms ir jānostiprina zāles vēsturiskās griestu konstrukcijas.
Šo darbu paveica būvnieki no SIA "Erbauer Group". Arhitekte Ilze Mekša skaidro, ka vēsturiskais zāles pārsegums tapis 19. gadsimta otrajā pusē. Iespējams, tolaik neprecīzi tika aprēķinātas pārseguma dimensijas, kā dēļ jau drīz pēc izbūves parādījās bīstamās izlieces. "Par to var pārliecināties arī aplūkojot vēsturiskās fotogrāfijas, kurās, ieskatoties, redzamas plaisas griestos. 20. gadsimta sākumā – pārsegums tika pastiprināts, taču ar to arī nepietika, un gadsimta vidū remontdarbi veikti vēlreiz. Visbeidzot, jau tagadējo būvniecības darbu laikā, tika izvēlēta, mūsuprāt, ļoti saudzīga atjaunošanas metode, kas nodrošina maksimālu sākotnējo vēsturisko būvkonstrukciju saglabāšanu – veicot remontu vietās, kur zudusi siju nestspēja, un nomainot neatbilstošos elementus," stāsta AS "Būvuzņēmums Restaurators" arhitekte, piebilstot, ka papildu drošībai ierīkota īpaša sensoru kopne, kas fiksēs un elektroniski ziņos par potenciāliem draudiem apmeklētāju veselībai un dzīvībai, ja tādi vispār kādreiz parādīsies.
Kad griestu konstrukciju nostiprināšana bija pabeigta – zāles atjaunošanas darbi varēja turpināties. Izmantojot iespējas, ko piedāvā modernās tehnoloģijas, sākumā tika iegūts lāzerskenēts materiāls, kas precīzi parādīja zāles konfigurāciju un ļāva noteikt vēsturisko zīmējumu apjomus. Pēc šīs informācijas tika secināts, ka zīmējumi katrā telpas stūrī mazliet atšķirsies. Un tā kā oriģinālais griestu gleznojums tapis 19. gadsimta otrajā pusē, AS "Būvuzņēmums Restaurators" restauratore Inese Ozoliņa kopā ar kolēģiem apmeklēja aptuveni tai pašā laikā tapušo ēku Rīgā, Krāmu ielā 3, kā arī pētīja analogus Eiropā. Konsultācijas sniedza arī mākslas vēsturniece Vita Banga.
"Deviņpadsmitais gadsimts tiek saukts arī par imitatoru gadsimtu un ir spīdošs laiks amatnieku meistarības ziņā. Radot greznības un bagātības efektu, tika iemiesotas ilūzijas un atainots plašs fantāzijas lidojums," raksturo Inese Ozoliņa. Savukārt arhitekte Ilze Mekša papildina, ka tas ir historisma un eklektikas laiks, kad interjerā tiek izmantoti dažādu iepriekšējo arhitektūras un mākslas stilu elementi, piemēram, gotikas, baroka, klasicisma. "Deviņpadsmitā gadsimta vidū radās jauna pieeja telpiskuma principiem, interjerā stilu daudzveidība ieguva manierīguma pieskaņu," norāda Mekša.
Lai pārliecinātos par zīmējumu skiču un trafaretu joslu proporcijām attiecībā pret telpu, pirms gala versijas izstrādes tās tika izdrukātas mērogā 1:1 un vestas uz Krustpils pili. Pēc tam sekoja tālāka detalizācija, "karkasu" papildinot ar dekoratīviem, laikmetam raksturīgiem elementiem. Kad zīmējumi bija tapuši pilnībā, tos atkal izdrukāja mērogā 1:1 un veica katra elementa izstrādi. "Bija jāizstrādā gan centrālais zīmējums, kas bija visapjomīgākais un detalizētākais, gan stūru zīmējums, kas veidots mazliet vienkāršāks," skaidro Ilze Mekša. Pirms darbu realizācijas Ineses Ozoliņas vadībā uz paraugiem tika izmēģināti iegleznojumi brīvrokas tehnikā.
Rezultātā Krustpils pils lielās zāles griestus grezno florāli motīvi – akantu lapas, pumpuri, ziedi, stīgas, ko papildina dekoratīvas vāzes, krelles un gārņi. Stūra zīmējumus papildina dekoratīvu lenšu pušķis. Tas viss kombinēts ar trafaretiem un rozešu joslām, kā arī iluzoru dzegas gleznojumu. Lai zīmējumam piešķirtu nosacītu dziļumu, veidotas arī vienkāršas tumšākas krāsas joslas. Griestu ielocēm izvēlēts krāsojums tā saucamajā granitējuma tehnikā. Ģipša rozeti, kas papildina griestu apdari, AS "Būvuzņēmums Restaurators" darbnīcās izgatavoja Guntis Kivlenieks. Tās izmērs diametrā ir 1,82 metri, svars – 50 kilogramu.
Jēkabpils Vēstures muzeja direktore Inese Berķe vērtē, ka darbs paveikts ļoti labi. "Es redzēju, ar kādu rūpību strādāja restauratori. Var tikai iedomāties, cik grūti gleznot uz griestiem – rokas visu laiku jātur uz augšu. Tiešām apbrīnoju šos cilvēkus!" viņa saka. Ēkas otrais stāvs, kur atrodas lielā zāle, apmeklētājiem varētu tikt atvērts ne ātrāk kā jūnija beigās. Telpas pēc restaurācijas klāj būvniecības putekļi, tādēļ tās nepieciešams sakopt. Lielo zāli paredzēts izmantot pasākumu, piemēram, koncertu un izstāžu, organizēšanai.
Krustpils pils celšanas gads nav zināms, taču saskaņā ar pētījumiem tas noticis 13. gadsimta pēdējā ceturksnī. Ēku laika gaitā savā īpašumā ieguva gan Rīgas bīskaps, gan Polijas karalis, bet no 1586.gada līdz Pirmajam Pasaules karam – baronu fon Korfu dzimta. No 1921. līdz 1994. gadam gada ēkā saimniekoja militāras organizācijas – sākotnēji Latvijas Aizsardzības ministrija, bet pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienības 16. Tāllidojumu izlūkošanas aviācijas pulks. Gadsimtu gaitā ēka piedzīvojusi daudzas pārbūves.
Nule restaurētajā pils lielajā zālē gan pirmās Latvijas laikā, gan padomju gados bija kinozāle. Lai aptumšotu logus, tie tika aizbūvēti ar sarkaniem ķieģeļiem. Zāles sienas sedza gāzbetona bloki, bet griestus – finieris.
Tikai pēc padomju armijas aiziešanas 1994. gadā Krustpils pilī ierīkoja muzeju. Šobrīd Ēēka ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Lielās zāles restaurācija notikusi pēc Jēkabpils pilsētas domes pasūtījuma, ieguldot Kultūras ministrijas piesaistīto Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
