Burtot aizvēstures slāņos. Intervija ar arheologu Armandu Vijupu  (2)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Arheoloģiju nereti mēdz dēvēt par ļoti romantisku nodarbi.

Varbūt tāpēc, ka šajā jomā ir specifisks posms — lauka darbi, kas, pēc daudzu priekšstatiem, notiek jaukos apstākļos: putniņi čivina, puķes zied, vakaros kurina ugunskuru un dzer tēju. Taču tā ir tikai apmēram viena ceturtā daļa no arheologa darba, turklāt krietni pārromantizēta, pārējais ir pārskatu rakstīšana, pētniecība. Ne velti nenoveco joks par to, kura ķermeņa daļa vēsturniekam un arheologam ir vissvarīgākā — dibens, jo no tā atkarīgs, cik ilgi var nosēdēt pie rakstāmgalda bibliotēkā, pie datora, krātuvēs.

Viena no izpētes formām ir arheoloģiskā uzraudzība, tā notiek arī ziemā, rudenī, nebūt ne jaukākajos laikapstākļos. Ja, piemēram, dažādu zemes darbu dēļ tiek skarts pilsētu vēsturiskais — viduslaiku, agro un jauno laiku — kultūras slānis, tad bieži vien jāstrādā pie pārsistām vecām kanalizācijas caurulēm, un tur ar romantiku ir, kā ir. Arheoloģiskās izpētes process kopumā ir pietiekami darbietilpīgs.

Tāds īsti spilgts arheoloģiskais piedzīvojums jums ir bijis?

Arheoloģijā vispār ir vieni vienīgi piedzīvojumi — no viena pētījuma pie otra. Subjektīvi viens tāds man saistās ar 1971. gadu, kad iestājos Jauno arheologu pulciņā pie Vladislava Urtāna, ļoti interesanta cilvēka, un 15 gadu vecumā piedalījos viņa vadītajos Aizkraukles pilskalna izrakumos. Kopš tā laika arī paliku arheoloģijā.

Vēl, protams, minēšu lielāko bronzas laikmeta depozītu Baltijas valstīs, kas Staldzenes stāvkrastā bija noslēpts 7. gadsimtā pr. Kr. Var izvirzīt dažādas versijas, kā šī unikālā manta, lielākoties skandināvu rotas un senlietas, pirms 2700 gadiem nonāca līdz Baltijas jūras šim krastam. 2001. gadā man bija iespēja piedalīties depozīta izglābšanā no krāsaino metālu uzpircējiem, daļa jau bija nonākusi viņu rokās. Atsevišķa stāsta vai pat filmas cienīgs sižets. Tagad Staldzenes depozīts, par kuru ar kolēģi Andreju Vasku uzrakstījām grāmatu, atrodas Ventspils muzejā.
Bet tā jau varētu uzskaitīt ilgi.

Vai arheologi ir čakli grāmatu rakstītāji?

Populārzinātnisku darbu klāsts latviešu valodā nav tik mazs — ir Jura Urtāna un Andreja Vaska grāmatas, Arņa Radiņa "Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē". Ir ļoti būtiski, lai par arheologu pētnieciskajiem rezultātiem uzzina plašāka sabiedrība — tas svarīgi no izglītošanas, izpratnes veicināšanas viedokļa.

Tieši nespeciālistu sniegtās ziņas par jauniem atradumiem dod ārkārtīgi nozīmīgu jaunu informāciju, ir sākums jauniem pētījumiem.

Pārdesmit arheologu valstī nekad nevarēs būs klāt visur, kur dažādu zemes darbu rezultātā — no kartupeļu rakšanas līdz lielveikala būvbedrei — negaidīti atsedzas jaunas arheoloģiskas liecības. Tajā brīdī svarīgi, lai informācija pietiekami operatīvi nonāk līdz speciālistiem. Ideālā ķēdīte: arheoloģisks atradums—cilvēks—speciālists.

Slavenā apzeltītā Grobiņas stopsakta, Tīras purva 9. gadsimta depozīts, jau minētais Staldzenes bronzas laikmeta depozīts un vēl simtiem citu zinātniskajā apritē nonākuši, tikai pateicoties tam, ka šī kopsakarība ir darbojusies. Diemžēl mūsdienu Latvijas sabiedrībā tā notiek tikai retos gadījumos.

Latvijas arheologi šopavasar sarūpējuši arī ļoti iespaidīgu jaunu izdevumu. Kā jūs to raksturotu?

Manuprāt, Andreja Vaska un Gunitas Zariņas sastādītā Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata gandrīz 700 lappušu apjomā kļūs par nozīmīgāko šīs jomas publikāciju latviešu valodā pēdējo 50 gadu laikā. Grāmata sniedz koncentrētu ieskatu tajā, ko mēs 21. gadsimta sākumā saprotam ar vārdu «arheoloģija», arheoloģijas kā zinātnes daudzveidībā, tās attīstības vēsturē gan pasaulē, gan Latvijā; izvērstu šķirkļu formā iepazīstina ar pētītajām senvietām un izpētes rezultātiem, sniedz ieskatu arheoloģisko liecību redzamākajā daļā — senlietās, aplūko arheoloģiskā mantojuma aizsardzības jautājumus.

Šajā darbā iesaistījās visu paaudžu arheologi un saistīto nozaru speciālisti, pavisam 48 autori. Galarezultāts ir smags — grāmata sver ap 3,5 kg. Tas laikam arī vienīgais tās trūkums.

Atskatoties uz arheoloģijas vēsturi Latvijā kopš Latvijas Universitātes dibināšanas — kā veidojās mūsu nacionālā arheoloģijas skola?

Par arheoloģijas sākumu Latvijā es gan dēvētu 1837. gadu, kad pie Aizkraukles Daugavas krastā izskaloja vēlā dzelzs laikmeta lībiešu kapulauku un informācija par to ieguva plašāku skanējumu. Latvijā ieradās Tērbatas Universitātes profesors Fridrihs Krūze, veica pirmos, no mūsdienu metodikas viedokļa, ak, tik bērnišķīgos izrakumus Aizkrauklē, ceļoja pa Kurzemi un 1842. gadā publicēja grāmatu "Necrolivonica". Grāmata gan vairāk ietekmējusi tēlotājmākslu, mazāk arheoloģiju. Brāļu kapu skulptūrās, uz Brīvības pieminekļa redzam «senlatviešu» varoņus — alegoriskus tēlus, kuriem galvā ir tādas kā spirālveida bruņucepures, kas ir absolūta Krūzes fantāzija.

Visa 19. gadsimta laikā vācbaltu izcelsmes arheologi, tiesa, neprofesionāļi (un profesionāļus visā tālaika Eiropā var saskaitīt uz pirkstiem), veicināja Latvijas aizvēstures izpēti un pacēla šo jauno zinātni atzīstamā līmenī. X Viskrievijas arheoloģiskais kongress jau notika 1896. gadā Rīgā.

Taču latvieši līdz pat 20. gadsimta sākumam ar arheoloģiju nenodarbojās. Rīgas Latviešu biedrībā gan bija Zinību komisija, kuras paspārnē izveidoja arī etnogrāfisko un arheoloģisko senlietu muzeju, tomēr arheoloģisko priekšmetu vākšana notika pastarpināti. Mūsu vēsturiskā pašapziņa tika konstruēta uz etnogrāfiski folkloristiskā materiāla bāzes. Labs piemērs tās meklējumiem un konstruēšanai ir Andreja Pumpura 1888. gadā sarakstītais varoņeposs "Lāčplēsis".

Arī pēc Latvijas valsts nodibināšanās arheoloģija sākotnēji balstījās baltvācu pētnieku paveiktajā. Nacionālās arheoloģijas skolas izveidi saista ar arheologu Franci Balodi, kurš līdz 20. gadu sākumam darbojās Krievijā. Taču LU 1922. gadā izveidotās arheoloģijas katedras pirmais viesprofesors bija Kēnigsbergas Universitātes profesors Maksis Eberts. Vēl strādādams muzejā Berlīnē, viņš 1913. gadā publicēja darbu par Austrumbaltijas arheoloģiju, un likumsakarīgi, ka viņu uzaicināja strādāt jaunajā augstskolā. Divus gadus viņš lasīja lekcijas, vadīja arheoloģiskos izrakumus, bet pēc obligātas pārejas uz lekcijām latviešu valodā Eberts Latviju pameta, un 1924. gadā viņa vietā stājās Francis Balodis, ko parasti min kā nacionālās arheoloģijas zinātnes pamatlicēju. Neapšaubot Baloža nozīmi, jāteic, ka Eberts tiek nepelnīti piemirsts. Tieši viņa ietekmē divi latviešu studenti — Valdemārs Ģinters un Eduards Šturms — vēlāk studēja Kēnigsbergā un starpkaru Latvijā kļuva par ievērojamiem arheologiem, Ģinters ieņēma arī Valsts Vēsturiskā muzeja direktora amatu.

Būtu interesanti par latviešu un Latvijas arheologiem, ieskaitot vācbaltiešus, sastādīt ko līdzīgu Braiena Fagana veidotajam "The Great Archaeologists", ietverot gan dzīvesstāstu, gan ieguldījumu nozarē.

Vai tiesa, ka Kārlis Ulmanis vēlējies, lai Francis Balodis izrakumos «atrod» Zemgales lielkunga Viestarta galvaskausu un Jersikas ķēniņa Visvalža kroni?

Tā lielā mērā ir tāda kā leģenda, kas diemžēl nostiprinājusies dažās publikācijās. Vienlaikus jāatzīst, ka Balodis, būdams ļoti nopietns akadēmisks pētnieks, samērā viegli padevās politiskajiem strāvojumiem. Arheoloģiju un aizvēsturi diezgan sekmīgi var izmantot ideoloģiskām konstrukcijām, un Francis Balodis, piemēram, pārgāja no termina «aizvēsture» uz terminu «senvēsture». Aizvēsturi diezgan strikti nodala no vēstures, jo šī posma pētniecība savā būtībā ir ierobežota: ir ļoti daudz kā tāda, ko arheologi nevar un nekad nevarēs pateikt, ņemot vērā, ka par šo posmu nav nekādu rakstīto liecību. Tāpēc Balodis runā par senvēsturi — šis sava laika «modes» termins jēdzieniski ļāva konkrētu tautu un nāciju vēsturi sasaistīt ar laikiem, kad objektīvi ne par kādu tautu vai nāciju nav iespējams runāt.

Balodi var saprast, jo viņš bija savas nozares patriots, uzstājās par arheoloģijas zinātnes attīstību, prata izmantot jēdzieniskas nianses, lai, kā mēs tagad teiktu, iegūtu labvēlību varas gaiteņos un līdz ar to arī finansējumu pētniecībai.

Kopumā starpkaru posmā ar arheoloģiju nopietnā līmenī nodarbojās ne vairāk par desmit arheologiem.

Kas arheoloģijā mainījās pēc otrreizējās padomju okupācijas?

PSRS laikos tikām izslēgti no normālas arheoloģiskās teorijas attīstības procesa, tika uzspiesta sociālekonomisko formāciju teorija. No otras puses, šim periodam raksturīgi plaši arheoloģiskie izrakumi, materiāla strauja uzkrāšanās, un arheoloģiskās interpretācijas turpinājās diezgan sekmīgi un brīvi. Varbūt tas bija viens no iemesliem, kādēļ ļoti daudzi cilvēki tolaik interesējās par arheoloģiju — tajā bija minimāls marksistiski ļeņiniskās ideoloģijas iespaids. Par laimi, Ļeņins par arheoloģiju vispār neko nebija teicis, līdz ar to nebija obligāti jācitē un «jāpiegriež» secinājumi citāta «piegrieztnei».

Neapšaubāms mīnuss 40. gados bija gandrīz visas starpkaru paaudzes arheologu zaudējums — Francis Balodis, Valdemārs Ģinters, Eduards Šturms, Hugo Riekstiņš devās emigrācijā, Ernestu Brastiņu represēja un nošāva, represijas piedzīvoja arī Rauls Šnore, Ādolfs Karnups, Pēteris Stepiņš. Starpkaru pētniecības tradīciju turpināja tikai Elvīra Šnore, Emīlija Brīvkalne un Lūcija Vankina. Bet par kādu cenu? Elvīrai Šnorei, ļoti ticams, pret savu gribu un pārliecību, nācās uzrakstīt rakstu Pret buržuāziskajām koncepcijām Latvijas arheoloģijā, kurā nepamatoti bija jākritizē viņas pasniedzējs Francis Balodis. Ģintera vārds vēl 1974. gada arheoloģijas rokasgrāmatā bija tabu. Izrakumi minēti, vadītāja vārds — noklusēts. Bibliogrāfijā viņa pētījumi netika ietverti.

Un kādas izmaiņas arheoloģijai nesis laiks pēc valsts neatkarības atgūšanas?

Latvijas Universitātē atjaunoja pienācīgu arheoloģijas mācīšanu, jo pēc Otrā pasaules kara arheoloģijas katedra vairs nepastāvēja un arheoloģiju pasniedza PSRS vispārējo programmu līmenī, Baltijai atvēlot tikai pāris lappuses, 80. gados — atsevišķu nelielu speckursu līmenī.

1996. gadā pirmo reizi tika izveidota arheoloģijas maģistrantūras programma. Visi studenti, kas to pabeidza, arī nodarbojas ar arheoloģiju. Diemžēl bakalaura līmenī studēt arheoloģiju Latvijā pašlaik nevar, bet fakultātē vismaz ir Vēstures un arheoloģijas nodaļa.

Tik nepieciešamo zinātnisko kontaktu jomā ilgus gadus bijām izolēti no pasaules, sakari ar kaimiņvalstu kolēģiem īsti sāka veidoties tikai Atmodas laikā. Rīgā 1996. gada septembrī notika Eiropas arheoloģijas asociācijas 2. kongress, tas pirmo reizi plašākā kontekstā ļāva iekļauties kopējā Eiropas aizvēstures izpētes straumē.

Valsts neatkarības gados ir tapušas aptuveni 5000 dažādas Latvijas arheologu publikācijas, arī angļu valodā. Tas ir labs daudzums.

Ar ko Latvijas, Baltijas arheoloģija ir interesanta reģionālā un Eiropas kontekstā?

Latvijā ir uzkrājies apjomīgs arheoloģisko avotu materiāls, īpaši jau pēckara pētniecības posmā, kura analīze, izpēte no dažādiem aspektiem būs auglīgs darba lauks vēl vismaz vienai vai divām paaudzēm. Laikam vispirms prātā nāk tieši ar akmens laikmeta pētniecību saistītais, piemēram, Sārnates neolīta apmetnes bagātās un fantastiski saglabājušās liecības, Zvejnieku mezolīta—neolīta kapulauks. Materiāls, kas pamatoti piesaistījis arī ārvalstu pētnieku uzmanību.

Vai kāds atradums mūsdienās vēl spēj nozīmīgi izmainīt skatu uz Latvijas aizvēsturi?

Vēl tūkstošgades sākumā rakstījām, ka pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā ienāca aptuveni 8500 gadus pr. Kr. Taču pirms pieciem gadiem Kurzemē, Saldus novadā, atrada no ziemeļbrieža raga darinātu ļoti primitīvu darbarīku. Vācijā, Ķelnes Universitātes laboratorijā, noteica tā vecumu — ap 10 000—10 500 gadus pr. Kr. Un tas Latvijas apdzīvotībai pielika pusotru, divus gadu tūkstošus klāt.

Šis rīks bija Lingbi tipa raga cirvis, pirmo reizi tāda veida cirvji tika konstatēti Dānijā, netālu no apdzīvotās vietas Lingbi. Nogriezts rags un izveidota cērtīte. Ko ar to darīja, īsti nav skaidrs, bet tas ir cilvēku apstrādāts rīks. Tā atradējs bija Ģirts Grīviņš, kurš Zaņas upē jauca bebra dambi. Parasti cilvēks tādam priekšmetam nepievērstu nekādu uzmanību, bet Ģirts savulaik bija piedalījies jauno arheologu pulciņā.

Kā saprast, vai upes gultnē atrastais priekšmets var radīt speciālista interesi? Pie jūsu durvīm var klauvēt simtiem pilsoniski aktīvu cilvēku ar nekam nederīgiem priekšmetiem.

Labāk, lai klauvē un rāda priekšmetus, kam nav saistības ar arheoloģiju, bet gan ģeoloģiju, piemēram, senās fosilijas, kas izskatās īpatni un liek domāt, ka to veidojis cilvēks, nekā vienu šādu priekšmetu palaist garām. Ģirts Grīviņš spēja noteikt, ka kaula gabalam, ko bebrs izmantojis dambja darināšanā, ir jāpievērš uzmanība. Tas ļāva kopā ar arheoloģi Ilgu Zagorsku nonākt pie ļoti nozīmīga fakta Latvijas aizvēsturē. Taču mūsdienās reti kurš ar šādiem atradumiem uzmeklē arheologus.

Lielais vairums mantraču šīs lietas uzskata par tirgojamiem vai kolekcionējamiem objektiem. Savukārt, ja kāda vieta izrādās saistīta ar aizvēsturi vai vēsturisko laiku (līdz 17. gadsimtam ieskaitot) dzīvesdarbību tik lielā mērā, ka tā kļūst par arheoloģisku pieminekli, ko aizsargā valsts, tur jārēķinās ar dažādiem apgrūtinājumiem — vairs nevar ne kokus stādīt, ne grāvjus rakt, zemes īpašnieki neko tādu nevēlas. Tādēļ sabiedrības iesaiste arheoloģijā pašlaik ir kritiski zema.
Saprotu, kāds azarts rodas, staigājot ar metāla detektoru un meklējot mantas, un ne visi vēlas iedzīvoties uz kopējās senatnes rēķina. Taču kā panākt, lai cilvēki neposta arheoloģiskos objektus un senvietas — tas ir diezgan sarežģīts un neatrisināts jautājums.

Starpkaru periodā Pieminekļu valde maksāja par nodotajiem atradumiem un arī nacionālā saviļņojuma vārdā tai novados bija daudz palīgu.

Iznāk, ka pētāmos objektus arheologiem atnes aktīvākie un apzinīgākie sabiedrības pārstāvji?

Ļoti ievērojamu daļu, ja pat ne lielāko un interesantāko, atraduši cilvēki, kuriem ar arheoloģiju nav nekāda sakara. Ne visu arheologs var izrakt, un ne visu arī vajag izrakt. Līdz 90. gadiem valdīja priekšstats — jo vairāk rok, jo vairāk informācijas iegūstam, jo labāk. Taču tas neatbilst tam, kā mūsdienās veidojusies attieksme pret arheoloģiskajām liecībām un senvietām citur pasaulē.

20. gadsimta pēdējā ceturksnī arheologi nonāca pie slēdziena, ka arheoloģiskie izrakumi un pētījumi nedrīkst būt pašmērķis. Jo izpētītās vietas faktiski tiek iznīcinātas, vairs nav pieejamas nākotnes arheoloģiskajai pētniecībai. Taču tehnoloģiskās iespējas arheoloģijā attīstās tik strauji, ka ir skaidrs jau tagad: pētot kādu vietu pēc 50 gadiem, varēs iegūt daudz plašāku un nozīmīgāku informāciju nekā tas pa spēkam mums.

Tāpēc arheoloģiskie izrakumi nav pamatuzdevums. Protams, pētniecības interesēs tos veic, bet pārsvarā izrakumi kopš 20. gadsimta beigām tiek veikti vietās, kur tos apdraud dabas procesi vai paredzēta būvniecība. Tur, kur "Rail Baltica" dzelzceļa līnija šķērsos senvietas, arī notiks arheoloģiskie izrakumi, un tās tiks izpētītas.

Cik lielā mērā tehnoloģiju attīstība ietekmē arheoloģijas pētniecību?

Arheoloģija ir vienīgā vēstures zinātnes nozare, kas tik aktīvi izmanto ārkārtīgi daudzas eksakto zinātņu metodes un tehnoloģijas, aktīvi seko to attīstībai. Nosacīti tas ir 1950. gads, kad publicēja radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Ar to iespējams salīdzinoši precīzi datēt organiskās paliekas, un šī metode joprojām tiek pilnveidota. Ap 1986. gadu to precizēja kalibrētā radioaktīvā oglekļa datēšanas metode, parādījās jauna aparatūra, kas ļāva analizēt ārkārtīgi neliela apjoma paraugu. Ja nebūtu šīs metodes, nebūtu iespējams precizēt daudzu arheoloģisko liecību senumu, tajā skaitā arī pirmo cilvēku ienākšanas laiku Latvijas teritorijā.

Arheoloģija ir izteikti starpdisciplināra, tajā ir ļoti daudzas nozares — aerālā, zemūdens, eksperimentālā, etno-, bio-, sociālā, militārā, ainavu arheoloģija utt.

Minētā radioaktīvā oglekļa metode nav vienīgā. Pastāv arī termoluminiscences metode, arheomagnētiskā un dendrohronoloģiskā datēšanas metode, vēl citas metodes. Putekšņu analīzes metode, kurā sadarbojamies ar dabas zinātniekiem, bioarheoloģija ar stabilo izotopu analīzes un seno DNS pētījumu metodēm.

Jā, dažādu izmēru lāpstas un otas joprojām ir arheoloģijas lauku darba posma pamatinstrumenti, bet līdzās tiem strauji ienāk ģeoradari. Moderna kartēšana un dronu izmantošana arheoloģisko izrakumu laikā jau ir ikdiena.

Pateicoties vienai šādai jaunai metodei, pēdējos trijos gados Latvijā atklāti vairāk nekā 40 agrāk nezināmu pilskalnu.

Pilskalns ir viena no retajām vidē labi pamanāmajām senvietām. Viss pārējais, izņemot vēl dažus apbedījumu veidus, vizuāli nav tik viegli fiksējams vai redzams. Tomēr izrādās, arī pilskalnus var nepamanīt. Pavisam nesen radītā "Lidar" kartografēšanas sistēma ļauj «redzēt» reljefu arī caur veģetāciju, un šobrīd pieejamais Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras sagatavotais "Lidar" zemes reljefa modelis pārsteidzošā kārtā ļāvis apzināt neparasti lielu pilskalnu skaitu, galvenokārt Austrumlatvijā. Kopumā atklāts vairāk iepriekš nezināmu pilskalnu nekā laika posmā kopš Otrā pasaules kara beigām līdz mūsdienām. Lai to paveiktu, neskaitāmas stundas bija jāpavada, caurskatot "Lidar" reljefa kartes un meklējot tādus zemes virsmas pārveidojumus, kas atgādinātu seno pilskalnu nocietinājumus. Katru no turpmāk uzrādītajiem jaunatklātajiem pilskalniem uz vietas dabā ir pārbaudījis arheologs Juris Urtāns.

Pašlaik Latvijas teritorijā zināmi nedaudz vairāk nekā 500 pilskalnu, un to skaits vēl aug. Gandrīz 100 pilskalnos ir veikti mazāki vai lielāki arheoloģiskie izrakumi. Vai Latvija ir unikāla «pilskalnu zeme»? Protams, ne. Pilskalns ir viena specifiska sena dzīvesvietas forma, un Lietuvā to skaits ir krietni lielāks, pilskalni sastopami arī kaimiņos — Igaunijā, Baltkrievijā, Krievijā.

Kādas ir arheologa profesijas nākotnes izredzes? Vai pašreizējo studentu skaits paaudžu nomaiņai ir pietiekams?

Ir daudz jauno arheologu, kas studējuši LU, baidos kādu nenosaukt. Dita Auziņa pārstāv pašu jaunāko arheologu paaudzi un šobrīd strādā Apvienotās Karalistes Britu muzejā, kur atbild par kartēšanas jautājumiem, — atzīstama speciāliste arheoloģiskās kartēšanas jomā un moderno tehnoloģiju izmantošanā. Mārcis Kalniņš darbojas LU un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē kā akmens laikmeta vēstures pētnieks. Elīna Guščika lasa brīnišķīgus kursus, un ceru, ka nomainīs vecākās paaudzes pasniedzējus LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Arheoloģijā strādā Rūdolfs Brūzis, Vitolds Muižnieks, Inga Doniņa. Privātajās institūcijas, kas nodarbojas ar arheoloģiju, līdzās manas paaudzes arheologam Mārtiņam Lūsēnam sekmīgi darbojas Oskars Ušpelis, Uldis Kalējs u. c. Nevaru visus uzskaitīt, lai pārējie man piedod. Valdis Bērziņš ir ārkārtīgi interesanta personība, jo vidusskolas izglītību guvis Austrālijā, bakalauru arheoloģijā Apvienotajā Karalistē, maģistrantūra LU, doktora grāds Somijā. Tieši šobrīd interese par arheoloģiju studējošo vidū ir nedaudz pierimusi, bet tā būs īslaicīga parādība.

Paaudžu pēctecība pašlaik nav problēma Latvijas arheoloģijā, problēma ir sabiedrības attieksme pret arheoloģiju.

Armands Vijups ir vēstures doktors, vairāk nekā 70 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors, starp tām arī monogrāfija Staldzenes depozīts (2004). Astoņu rakstu krājumu Ventspils Muzeja Raksti sastādītājs. Par viduslaiku apbedījumu izpēti Ziemeļkurzemē saņēmis Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas balvu nominācijā Kultūras mantojuma izpēte (2007). Organizējis vairākas starptautiskas Kurzemes vēstures izpētes jautājumiem veltītas konferences. Zinātniskās intereses — vēlais dzelzs laikmets, vēsturisko laiku arheoloģija, heraldika, numismātika. Latvijas Republikas Heraldikas komisijas loceklis kopš 1996. gada.