Viņu varētu dēvēt par Latvijas kultūras universālo kareivi, jo valodnieks un lībietis Valts Ernštreits savā profesionālajā darbībā šobrīd spēj apvienot gan Lībiešu institūta vadīšanu, gan atrašanos VKKF padomes priekšsēdētāja amatā, gan daudzpusīgu radošo darbību. Turklāt viņš ir arī īsts kareivis – jau vairākus gadus Valts ir aktīvs zemessargs. Nupat Miķeļtornī viņš kopā ar domubiedriem atklāja instalāciju "Nekādu lībiešu nav" – draudīgu metāla būri, ko sedz ceļa zīmes ar nosvītrotiem vietu nosaukumiem lībiešu valodā. Tas vienlaikus ir gan protests pret birokrātisko vienaldzību, gan aicinājums uz empātiju un spēju iejusties cita ādā.
Ar Valtu mēs satikāmies viņa vadītajā Latvijas Universitātes Lībiešu institūtā bijušās LU Bioloģijas fakultātes telpās pie Kronvalda parka, lai parunātu par lībiešu nākotni, valsts kultūrpolitiku un visu ko citu, kas aizpilda viņa ikdienu.
Pandēmija šobrīd ir devusi mums nelielu atelpu, taču nekur nav pazudusi. Kādu tu esi izjutis šī laika ietekmi uz savu dzīvi un apkārtējiem procesiem?
Personīgi man pandēmijas ietekme ir bijusi pretēja kopējai notikumu gaitai – ja līdz pandēmijai darba bija mazāk, tad šobrīd tā ir vairāk. Pandēmija, kas daudzām mazām kopienām ir atstājusi postošu ietekmi, lībiešu gadījumā ir nostrādājusi pozitīvi. Pandēmijas lielākais efekts – visi digitālie risinājumi no fantāzijas ir kļuvuši par realitāti un mūsu ikdienu. E-paraksts un "Zoom" sapulces ir mums vajadzīgi un strādā, tāpat arī attālinātās mācības un elektroniskā dokumentu aprite. Lībiešu gadījumā tas ir devis reālu motivāciju risināt lībiešu valodas un kultūras apguves procesu, kā arī ļāvis daudziem atgriezties vēsturiskajās lībiešu teritorijās savās dzimtas mājās, kur līdz šim visi galvenokārt uzturējās tikai vasaras periodā.
Vēsturiskais Lībiešu krasts abos Pasaules karos un padomju periodā faktiski tika iztīrīts. Tādējādi kopiena izklīda pa visu Latviju. Un tas ir bijis lielākais šķērslis, lai organizētu kopā sanākšanas vai valodas apmācību. Tā ir neparasta teritorija, kur vasarā ir daudz iemītnieku, bet ziemā praktiski nav cilvēku. Tikko beidzas tūrisma sezona, posmā starp Kolku un Ovišiem dzīvo, manuprāt, ap 80 cilvēku, un apmēram puse no viņiem dzīvo Mazirbē. Bet tieši pandēmijas laikā daudzi, kam tur bija vasarnīcas, uz turieni pārcēlās pavisam un pirmoreiz 70 gadu laikā atgriezās mājās.
Vai šīs pozitīvās pārmaiņas, ko tu iezīmē, būs paliekošas arī pēc pandēmijas?
Permanents efekts būs, jo pandēmija vienkopus ar digitālajiem risinājumiem ir mainījusi cilvēku apziņu. Līdz šim lielākā daļa, kas strādāja attālināti, bija radošo profesiju pārstāvji, kas aizbrauca uz laukiem, divus mēnešus tur pastrādāja un tad atgriezās
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!