Latvijas Okupācijas muzejs – no tumšās pagātnes uz gaišo nākotni

Raksts publicēts sadarbībā ar VAS "Valsts nekustamie īpašumi".

Arhitektam pat tika piešķirta PSRS Valsts prēmija. Muzeja ekspozīcijas galvenais mērķis bija tikai viena aspekta popularizēšana – padomju varas izcelsmes un attīstības propaganda. Visiem Latvijas skolēniem padomju laikā obligātā kārtā nācās apmeklēt muzeju un klausīties garlaicīgas lekcijas. Drosmīgākie šo izklaidi bastoja, pat zinādami, ka par pārkāpumu uz skolu var izsaukt vecākus. Laukumu muzeja priekšā vēl pat šodien dēvē par Latviešu strēlnieku laukumu un centrā joprojām atrodas 13 metru augsts piemineklis strēlniekiem, kura autors ir tēlnieks Valdis Albergs. Latviešu sarkano strēlnieku muzeju slēdza 1990. gadā, lai no jauna atvērtu 1993. gadā, kad ēkā tika atklāta Latvijas Okupācijas muzeja pirmā izstāde par Baigo gadu.

2021. gada augustā VAS "Valsts Nekustamie īpašumi" vadībā esošā muzeja ēka ir atjaunota. Saskaņā ar slavenā latviešu arhitekta Gunāra Birkerta skici tā ieguvusi jaunu piebūvi, sauktu par Nākotnes namu – ar jaunām domām, ekspozīciju un attieksmi. VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs atzīmē, ka ir pamatoti lepns sabiedrībai nodot Okupācijas muzeja ēku jaunā izpildījumā. Līdz ar vērienīgā kompleksa pabeigšanu Okupācijas muzejs ieguvis teju divas reizes plašākas, mūsdienu prasībām atbilstošas telpas (no 1341 uz 2535 m2) – mūsdienīgas ekspozīciju telpas, kas ļaus akcentēt okupācijas periodu Latvijas vēsturē, administratīvās telpas, kā arī telpas muzeja krājumu un arhīva glabāšanai.

Arhitektūras projekta autori ir birojs "5. iela". Semantiski Nākotnes nams nozīmē ceļu uz gaišo tagadni un apskaidroto nākotni, kas papildināts ar vērienīgu vides objektu "Vēstures taktīla" – memoriālu padomju okupācijas upuru piemiņai. Tā mākslinieciskās idejas autori ir Kristaps Ģelzis, Ilze Miķelsone un Voldemārs Johansons – SIA "Taktila", kuru metu 2007. gadā par labāko atzina starptautiska žūrija. Vērienīgais vides objekts 10 metru augstumā un 18 metru platumā ir kā simbolisks apliecinājums saiknei starp šodienu un traģisko notikumu Latvijas vēsturē, kad 1941. gadā padomju režīms izsūtīja svešumā vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas pilsoņu.

Taktīlai ir stāsts. Ornaments tapis, pārnesot vides objektā savulaik izsūtītās Mērijas Stakles kabatlakatiņa izšuvumus (plašāk šeit), bet otrpus ir vilciena vagona imitācija un tautiskas segas dreļļu rakstā motīvi kā iedrošinājums un atgādinājums par mūsu tautas pamatiem. Memoriāls aprīkots ar speciālām audiovizuālām iekārtām, kas ikdienā veido skaņas, vibrācijas un gaismas efektus, iekļaujoties Rīgas pilsētas vidē. Skaņas risinājumus veidojis pazīstamais mākslinieks – sonologs Voldemārs Johansons, atskaņotie represijās cietušo personu uzvārdi ir sintezēti ar "Tildes" mākslīgā intelekta tehnoloģijas palīdzību. Nākotnes nama priekšpagalmā, Daugavas pusē iestādīti seši bērziņi, kas atspoguļo ideju par bērzu birzi – latviskās ainavas nozīmīgu simbolu.

Tomēr pats svarīgākais jaunums ir muzeja jaunā ekspozīcija. Muzeja pastāvīgā ekspozīcija tiks papildināta ar modernās pasaules tehnoloģijām, padarot priekšmetus vieglāk un atraktīvāk uztveramus, bet nekas nevar aizstāt īstus artefaktus, piemēram, uz bērza tāss rakstītu vēstuli vai mazu relikviju, kas ceļojusi līdzi īpašniekam un cieši turēta pie miesas. Šīs izskatā it kā necilās lietas laika gaitā kļuvušas par spēcīgiem emocionālo pārdzīvojumu simboliem.

Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis atzīmē, ka padomju režīmam uzticami cilvēki ļoti bieži vilka vienādības zīmi starp jēdzieniem latvietis un fašists. Latviešu inteliģence nekad nav bijusi mierā ar šādu primitīvu asociāciju. Taču tajā laikā par latviešu fenomenu pozitīvā gaismā bija iespējams runāt tikai Pirmā pasaules kara un boļševiku revolūcijas kontekstā, kad latviešu strēlnieki aizstāvēja Krievijas intereses.

Mainoties laikiem un konstatējot muzeja vienpusējo ideoloģiju, to atvēra 1993. gadā jau ar citu ekspozīcijas saturu. Atmodas laiks virspusē iznesa daudzus noklusētus vēstures faktus, beidzot bija iespēja tos brīvi publicēt, nebaidoties no sankcijām. Latviešu strēlnieku varonības lapaspuses Pirmajā pasaules karā ir bijušas saturiski daudzveidīgas, tur ir rodami ne tikai Padomju Savienībā skandētie notikumi ar Kremļa sargāšanu un baļķu nešanu kopā ar Ļeņinu, bet vēsturiskajā paplašinājumā integrēta arī strēlnieku nozīme Latvijas valsts neatkarības iegūšanā 1918. gadā un tās nosargāšanā. Latvijai bija doti 20 miermīlīgas attīstības gadi, kurus pārtrauca okupācijas. 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, 1941. gadā - Vācija, bet Otrā pasaules kara beigās – Padomju Savienība. Okupācija tika pārtraukta 1991. gadā. Un muzejam parādījās jaunas komponentes, caur kurām sabiedrība, valsts protokola viesi, Saeimas viesi no ārzemēm, taujājot par mūsu vēsturi, varēja to uzskatāmi iepazīt.

Ojārs Spārītis uzsver, ka bez Okupācijas muzeja satura iepazīšanas viesi no Rietumeiropas nesaprastu mūsu attīstības specifiku, kuru bremzējušas vairākas okupācijas. Kontrastu pilnie ēkas apjomi simbolizē kāpumus un kritumus, pievēršot uzmanību tam, lai kritumos mēs sevi nepazaudētu un mācētu piecelties, saglabājot nozīmīgas intelektuālās un ekonomiskās vērtības.
Okupācija mūsdienās gluži kā avatārs spēj mainīties un pielāgoties. Okupācija vairs nenozīmē fizisku valsts iekarošanu, tās robežu apvilkšanu ar dzeloņdrātīm un teroru. Šodienas cilvēkam ir svarīgi saprast un uzmanīties no tā, ka viņš var tikt ietekmēts un pazemots no modernās mediju pasaules, no finanšu pasaules, no ģeopolitiskajām pārmaiņām. Tāpēc muzejam plānota smalka izglītojoša loma, ar pedagoģiskiem līdzekļiem vēršot uzmanību uz garīgo okupāciju un iespējas justies brīvam atņemšanu, norāda Ojārs Spārītis.

Arhitekta Gunāra Birkerta ieceres īstenošanai Strēlnieku laukumā bija dažādi šķēršļi, kuri kopīgiem spēkiem tika pārvarēti. Ceļš uz jauno piebūvi ir bijis izaicinājumiem pilns gan mākslinieciskā risinājuma izstrādē, gan birokrātijas untumu dēļ. Projektam Rīgas būvvaldē tika atteikta būvatļaujas saskaņošana. Latvijas Okupācijas muzeja ēkai un piemiņas memoriālam tika piešķirts nacionālā interešu objekta statuss, un būvvaldes funkcijas un darbs tika nodots Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai.

Arhitektu biroja "5. iela" vadītājs Ints Pujāts savu darbu ar Okupācijas muzeja atjaunošanu un Nākotnes namu saistījis kopš 2001. gada, kad parādījās Birkerta radītā ideja un skice. Spožāko Latvijas arhitektu saimē domas par Okupācijas muzeja ēkas tālāko likteni dalījās: vieni noliedza skices vērtību, citi – aizstāvēja. Bet dzīvē kā dzīvē – labas lietas tomēr virzās uz priekšu un idejas rod piepildījumu. 2008. gadā tika saskaņots skiču projekts, 2010. gadā izstrādāts detālplānojums, kas iekļāva skiču projektu, pēc tam tika rīkoti konkursi arhitektūras projekta izstrādei un 2014. gadā darbu sāka arhitektu birojs "5. iela". Jaunās piebūves "Nākotnes nams" pamatos kapsulu iebūvēja 2018. gadā. Viens no uzstādījumiem bija pēc iespējas izmantot vietējos – Latvijā ražotos – būvmateriālus.

Ints Pujāts procesu raksturo kā sinerģiju – Birkerts ar savu koncepciju un "5. iela" ar tehnisko projektu īstenoja galveno metaforu, kuru iznes jaunā ēka – no tumšās pagātnes uz gaišo nākotni. Vēsturiskā ēka ir nemanāmi atjaunota, rūpīgi noņemot fasādei oriģinālos 50 gadus nokalpojušos elementus un nosiltinot apjomu. Noņemtie elementi ir piemontēti atpakaļ, un vizuāli šķiet, ka nekas ēkai nav darīts. Tāds arī bija mērķis.

Līdz ar piebūvi ​​​muzejs ir ieguvis vairāk platības, darbinieki līdz ar to ieguvuši ērtākas telpas darbam, bet ekspozīcija kļuvusi atraktīvāka un ir rasta vieta arī telpiskiem objektiem – artefaktiem. Emocionāli muzejs un ekspozīcija ir kļuvuši delikātāki, smalkāki un iedarbīgāki, atzīmē Ints Pujāts. Arhitekts kādreiz ir caur savu tēvu no Birkerta saņēmis padomu, kā kļūt par labu arhitektu – ir jābūt pirmajam savā kursā, viena kursa darba vietā ir jāizstrādā trīs, ir jācenšas, jācenšas un praktiski jātrenējas radoši strādāt. Kā viena no inovācijām, kas muzeja jauno piebūvi padara vizuāli vieglu, ir Birkerta ieprojektētās gaismas šahtas, kas dienas gaismu ieved birojos un arī pagraba telpās, izmantojot šobrīd vismodernākās stikla konstrukcijas. Fasādes apdarei izmantots Somijas gaiši pelēkais granīts, kas kontrastā ar vēsturiskās ēkas tumšo apdari izskatās balts.

Runājot par veidolu, Latvijas Okupācijas muzeja ilggadējais valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs (šobrīd vairs nav amatā) norāda, ka ilgi kopīgi ar Gunāru Birkertu diskutējuši par to, kā varētu muzeju paplašināt. Taču skices ideja ātri vien attīstījusies tiklīdz G. Birkerts uzzinājis par pārbūvējamām pagraba telpām – no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni un apskaidroto nākotni, kuru simbolizē stiklotā siena Grēcinieku ielas pusē.

Tas bija šomēnes – 2001. gada augustā, kad Rīga svinēja savu 800 gadu jubileju. No vīzijas līdz atslēgai tieši 20 gadu. Un te nu pavisam reāli mūsu acu priekšā ir nams, ko toreiz nosaucām par savu Nākotnes namu. Muzeja direktores rokās tagad ir atslēga – ne tikai uz šo namu, bet arī uz darāmo darbu, uz ko tas gaidīt gaida. Nākotnes nams uzcelts, tas vairs nav nezināmā nākotnē, tas tagad ir Latvijas Okupācijas muzejs, norāda Valters Nollendorfs.

Muzejs ir augšāmcēlies, lai kalpotu šodienas un nākamajām paaudzēm.