Kā arhitektūra var veicināt cilvēku kopā būšanu? Atbild Latvijas Arhitektūras gada balvas 2021 žūrija

"Nodarbošanās ar vides veidošanu, pilsētplānošanu un arhitektūru bez šaubām saistīta ar cilvēka, kā arī sabiedrības vajadzību izpēti, izprašanu un vēlmju iemiesošanu plānos, rīcībās un galu galā arī ēkās. Tādā kārtā, jēdziena - vārdkopas "KOPĀ BŪT" interpretācija arhitektūras un vides veidošanas praksē, globālās pārkaršanas, pandēmijas un pēc pandēmijas apstākļos, žūrijas prāt, ir svarīgs un vērtējams apstāklis, izvērtējot arhitektūras gada balvai iesniegtos darbus. Kā un vai darbs veicina vai neievērtē kopā būšanas svarīgo apstākli, piemēram, kā sabiedrisko ēku plānojumi, funkcionalitāte un radītā atmosfēra veicina vai neatbalsta ēkas lietotāju savstarpējas satikšanās, sadarbības un visu veidu radošās izpausmes. Vai arī, kāda ietekme objektiem, kas īstenoti par publiskajiem līdzekļiem ir uz sabiedrību kopumā - vai tas ir radījis pamanāmu "kopējo sabiedrisko labumu", vispārizglītojošā, ētiskajā un citos līdzīgos parametros." par galvenās tēmas nozīmi komentēja Latvijas Arhitektūras gada balvas 2021 atlases žūrijas pārstāvis Andris Kronbergs.

Latvijas Arhitektūras gada balva ir prestižs apbalvojums, kas ne tikai akcentē izcilākos sasniegumus Latvijas arhitektūrā un rūpējas par nozares attīstību, bet arī veicina sabiedrības izpratni par arhitektūru. Šogad apbalvošana norisināsies jau divdesmit sesto reizi, un tā ir atzīta par valstiski nozīmīgu pasākumu, bet pati balva ir augstākais novērtējums Latvijas arhitektūrā. Konkursam pieteikto darbu klāsts atspoguļo pašreizējo Latvijas arhitektūras vidi, galvenās tendences un nozīmīgākos procesus. Pieteiktie darbi parāda arhitektu spēju gan radīt ko inovatīvu un jaunu, gan arī atjaunot un sargāt mūsu mantojumu. Tie parāda modernos risinājumus, kuri tiek pielietoti, kā arī mūsu zaļo domāšanu un tieksmi pēc ilgtspējības.

Arhitektūra spēj apvienot vēsturi, tagadni un nākotni. To darot, tā kļūst, ne tikai par kultūras nesēju, bet arī par tās pārveidotāju - tā gan saglabā, gan arī maina mūsu dzīvesveidu. Lai apmierinātu sabiedrības mainīgās vajadzības, tai ir jāatkāpjas no "normālā" un jāsniedz jaunas telpiskās strukturēšanas formas. Palīdzot lietotājam izveidot jēgpilnu saikni ar apbūvēto vidi, arhitekti spēj pārvarēt kultūras atšķirības, kuras arvien vairāk parādās pilsētās visā pasaulē. Tam nepieciešams zināms universālās cilvēcības līmenis, bet tajā pašā laikā, arī specifiska lokālo vajadzību izpratne. Es domāju, ka mēs esam gatavi šim izaicinājumam!

Mūsu, kā arhitektu, mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti, un kopā būšana ir svarīga cilvēku dzīves sastāvdaļa.

Es uzskatu, ka atbildīga dizaina un arhitektūras pamatā ir cilvēka darbības un kultūras izpratne. Primāri izvirzīt tieši cilvēku, projektēšanas procesā kas uz viņu ir vērsts, kā arī veidot ēkas izprotot cilvēku un tās vajadzības, kuras ar šo projektu plānots apmierināt. Arhitektūra kļūst par mūsu kolektīvās dzīves fizisko vidi.

Es dzīvoju Kopenhāgenā, kuras pilsētplānošanas procesā tiek pievērsta uzmanība tieši kopā būšanai, kā rezultātā, tā ir atzīta par vienu no dzīvošanai piemērotākajām pilsētām pasaulē. Mūsu "Kopenhāgenas Arhitektūras Politika 2017-2025 - Arhitektūra Cilvēkiem" nodrošina konkrētas prasības ēku un sabiedrisko telpu projektēšanai. Dizains, kurā pirmais stāvs ir veidots kā atvērts, būtiski ietekmē mijiedarbību starp iekštelpās notiekošo un to, kas notiek ārpusē. Iekštelpās esošie cilvēki sajūt, ka viņi ir daļa no pilsētas dzīves, savukārt aktīvās fasādes nodrošina bagātu kopā būšanas pieredzi.

Arhitektūrai jāveicina ilgtspējīga, taisnīga un mazāk nošķirta sabiedrība, kurā ikvienam ir iespēja pozitīvi ietekmēt mūsu kopējo vidi.

Lai to sasniegtu, mums visiem ir jāstrādā kopā: arhitektiem un pasūtītājiem, pilsētplānotājiem un iedzīvotājiem, politiķiem un uzņēmējiem. Valsts sektoram ir jārāda piemērs, mudinot visus tam sekot.

Zināšanām par arhitektūru ir jābūt plaši izplatītām, jo tikai tādā veidā mēs saglabāsim jau esošo dzīves vidi un padarīsim to vēl labāku. Laba arhitektūra var tikt izmantota kā instruments reālu pārmaiņu sasniegšanai.

Pilsētas laukums ir kas vairāk, kā tikai plaša ārtelpa, savukārt pilsētas ielas nav tikai instruments ar kuru tiek kontrolēta satiksmes plūsma. Arhitektūra un projektētā dzīves telpa ietekmē sabiedrību gan mūsu vides attīstībā, gan sabiedrības attieksmē un vērtībās.

Arhitektūra var būt arī vienojošs spēks jaunām idejām, inovācijai un sadarbībai.

Apkārtējā vide parāda, kā ar arhitektūru, dizainu, mākslu un kultūras mantojumu mēs spējam pārvaldīt sabiedrību un cik lielā mērā esam gatavi stāties pretim jauniem izaicinājumiem.

Arhitektūra var veicināt cilvēku kopā būšanu, radot telpu, domājot par dažādu cilvēku vajadzībām, par cilvēku ar kustību traucējumiem, jauno vecāku, cilvēku ar redzes un dzirdes traucējumiem, vajadzībām.

Tajā brīdī, kad ideja š.g. veidot telpu, uzcelt māju, tiek izteikta un sekojoši arī realizēta, mums kā sabiedrībai būtu svarīgi uzdot jautājumus. Jo mums jādomā par mūsu katra atbildību pret to varu, kas mums ir dota. Mēs uztveram tos, kuriem ir vara, kā tādus, kuriem ir imunitāte, kuri nav pakļaujami kritikai un šaubām (tā ir komiķes Hannas Gedsbijas doma.) Sekojoši, mēs nereti neapšaubām tādu cilvēku, kuriem ir šī vara, idejas, neuzdodam jautājumus par tām.

Lai rosinātu kopā būšanu, ir svarīgi uzdot jaujumus: vai šī ēka nedara pāri videi, vai tajā varēs iekļūt un labi justies visdažādākie cilvēki u.c.?

Arhitektūra var rosināt kopā būšanu, ja tā, piedāvājot ideju par skaisto, neparasto, jauno, spēj to apvienot ar rūpēm par celtnes apmeklētāju un vidi. Lai to veidojot, arhitekti un būvnieki būtu domājuši primāri par cilvēkiem, kuriem tā būs jālieto, kā arī par to, vai tā pēc iespējas mazāk dara pāri dabai. Lai citu vajadzības būtu svarīgākas par savu vajadzību spodrināt pašapziņu.

Arhitektūra var veicināt cilvēku kopā būšanu dažādos mērogos - no kompaktas privātmājas, veidojot māju kā vietējās komūnas centru, līdz milzīgai brīvdabas estrādei, kur pulcēties dziedātāju un skatītāju tūkstošiem.

Arhitekts kā profesionālis, veidojot telpu pasūtītājam, un arī katrs cilvēks, veidojot pats savu mājokli vai dažādos viedos piedaloties lielākā vai mazākā būvniecības procesā, tiek iesaistīts mūsu kopējās apkārtējās vides veidošanā - mijiedarbībā starp būvēto un dabisko apkārtējo vidi. Ja, veidojot telpu tās visplašākajā jēdzienā, tiek ievērtēti kultūras, sociālie, psiholoģiskie, funkcionālie, tehniskie un ekonomiskie aspekti, tad šāda vide un telpa ap sevi un sevī veido labvēlīgu augsni pozitīvai kopā būšanai un kopā dzīvošanai.

Arhitektūra kopā būšanu var veicināt arī dažādos procesos, kā tas redzams šī gada nominantu sarakstā - kad viena arhitektu biroja sākotnējā iniciatīva "iedarbina" un apvieno Latvijas arhitektu sabiedrību vienā kustībā, ar kopīgu mērķi.

Arhitektūra rada vidi, kuras centrā ir cilvēks. Mēs veidojam ēkas, pilsētas, laukumus, parkus un ielas cilvēkiem, kuri būs šīs vides lietotāji. Ja uz arhitektūras nozīmi ikdienas dzīvē paraugās šādā, ļoti plašā skatījumā, tad mēs esam tieši atbildīgi par ikdienas lietotāja labklājību un sajūtu mūsu radītajā telpā. Manuprāt, mums kā arhitektiem ir jābūt ļoti mūsdienīgiem un zinošiem, lai cilvēku satikšanos un kopā būšanu arhitektu radītajā vidē veidotu visiem tās lietotājiem iekļaujošu un estētiski skaistu. Arhitektūrai ir ļoti daudzas dimensijas, kurās tā spēj radīt labu telpu cilvēkam – gan laikmeta gara atspoguļošana, gan iekļaujošu arhitektūras risinājumu izmantošana, gan skaistu proporciju vai gaismu izmantošana atbilstoši pilsētas un apkārtnes temperamentam. Cilvēku vēlmi satikties, būt kopā un izmantot šo vidi rada arhitektūras risinājumu harmonija un jēgpilns izmantojums katrā situācijā.