Žurnāla 'Domuzīme' diskusija. Laika gars bibliotēkā  (1)

Diskusija publicēta sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Par šiem un citiem jautājumiem "Domuzīmes" redakcijas vadītā sarunā piedalās: Daina Girvaite, Kuldīgas Galvenās bibliotēkas vadītāja; Māra Kuļikauska, Bauskas Centrālās bibliotēkas direktore; Inta Kušnere, Ludzas bibliotēkas direktore; Linda Langenfelde, Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas eksperte; Daiga Rokpelne, Valmieras bibliotēkas direktore; Dzidra Šmita, Rīgas Centrālās bibliotēkas direktore.

Kāda 10—20 gadu atskatā bijusi valsts un pašvaldību bibliotēku dinamika Latvijā?

Linda Langenfelde. 2020. gadā Latvijā darbojās 1505 bibliotēkas — valsts, pašvaldību un privātās bibliotēkas. No tām 762 ir pašvaldību publiskās bibliotēkas.

2000. gadā Latvijā bibliotēku kopskaits bija 2220, no tām 924 pašvaldību publiskās bibliotēkas un 1195 skolu bibliotēkas. 20 gadu laikā bibliotēku skaits ir samazinājies par vairāk nekā 20%, taču arī iedzīvotāju skaits ir sarucis par 20%.

Pēc pēdējās desmitgades rādītājiem, iedzīvotāju depopulācijas un skolu tīkla reformas rezultātā pašvaldību publisko bibliotēku skaits ir samazinājies par 8%, savukārt izglītības iestāžu bibliotēku skaits — par 27%.

Salīdzinot ar citām, arī attīstītākajām Eiropas valstīm, Latvijas bibliotēku tīkls joprojām ir gana blīvs, un bibliotēku pakalpojumi iedzīvotājiem ir sasniedzami. Normatīvais regulējums nosaka, ka katrā pagastā noteikti ir jābūt bibliotēkai. Arī tad, ja pagastā ir vairākas bibliotēkas, pašvaldībai, tās optimizējot, jānodrošina pakalpojuma pieejamība tajās vietās, kur iedzīvotāju koncentrācija ir vislielākā.

Daudzviet bibliotēka ir vienīgā iedzīvotājiem pieejamā kultūras iestāde.

Lai arī lietotāju skaitam ir tendence samazināties, bibliotēku apmeklējumu skaits aug.

Kā līdz ar tehnoloģiju ienākšanu mainījusies bibliotēku loma?

Daina Girvaite. Pirms 10 gadiem bija populāri teikt, ka mūsdienās bibliotēka vairs nav grāmatu krātuve, bet gan kultūras un informācijas centrs, kur cilvēkiem ir brīva pieeja datoriem un internetam. Pieaugot labklājībai un tehnoloģiju piedāvājumam, brīvpieejas interneta nozīme ir mazinājusies. Tomēr jo sevišķi pagājušais gads parādīja, ka cilvēki gan varēja iztikt bez bibliotēkā pieejamiem papildu pakalpojumiem, bet bez grāmatas iztikt nevarēja. Grāmata ir jebkuras bibliotēkas karaliene.

Inta Kušnere. Bibliotēku loma faktiski nav mainījusies, informācijas nesēji gan. Tagad līdzās grāmatai, kas ir un paliek pirmajā vietā, klāt nākušas datubāzes, e-resursi un tā tālāk. Savukārt bibliotēkas digitalizācija ir pozitīvs process, jo varam parādīt savus krājumus ne tikai auditorijai Latvijā, bet jebkur pasaulē. Sevišķi novadpētniecības materiāls katrā atsevišķā vietā ir unikāls.

Dzidra Šmita. Šis pandēmijas gads ir pilnībā apstiprinājis teoriju, ka uz bibliotēku pēc grāmatām nāk tikai ap 30% apmeklētāju. Pārējie nāk pēc kā cita. Normālos apstākļos Rīgas Centrālajā bibliotēkā (neskaitot filiāles) ierodas ap 1000 apmeklētājiem dienā, šobrīd (saruna notiek maija beigās — red.), kad grāmatas tikai izsniedzam un saņemam, — ap trim simtiem.

Lai arī pašlaik datori bibliotēkās nav pieejami, Rīgā joprojām ir cilvēki, kam svarīgs brīvpieejas internets, tāpat arī bibliotēkas konsultants, kas palīdz vienu vai otru jautājumu atrisināt.

Māra Kuļikauska. Ir konkrēts sabiedrības slānis, kas nāk uz bibliotēkām izmantot datorus. Tie ir cilvēki, kam mājās to nav, kuri nevar atļauties interneta pieslēgumu. Citi savukārt bibliotēku izmanto kā darbavietu.

Daiga Rokpelne. Es teiktu, ka mainījies ir arī veids, kā cilvēki domā par bibliotēku. Mēs, bibliotekāri, to popularizējam, bet cilvēki arī paši sāk apzināties šī milzīgā bezmaksas resursa vērtību. Brīvpieejas internetu ar izcilu pārklājumu mēs elpojam kā gaisu, un tomēr dažkārt pakunkstam. Manuprāt, demokrātijai nekā nozīmīgāka par publisku bibliotēku ar brīvpieejas resursiem jau no bērna vecuma vispār nav.

Dzidra Šmita. Rīgā ļoti nopietni tiek strādāts pie tā, lai bibliotēku telpas likumīgi varētu piedāvāt nevalstiskajām un sabiedriskā labuma organizācijām, lai šīs aktīvās cilvēku kopas varētu pulcēties un sevi izpaust. Tas ir ļoti būtiski.

Daiga Rokpelne. Bibliotēkām ir arī jauna funkcija — sniegt digitālo atbalstu. Tā ir ilūzija, ka visi māk visu, kas saistīts ar tehnoloģijām. Vispār bibliotēka ir vieta, kur ikviens droši var iet iekšā un kur katru iedrošinās, iedvesmos, izglītos. It īpaši tagad, kad sabiedrība ir apjukusi no straujajām pārmaiņām. Mēs savā darbā vadāmies pēc šiem lielajiem atslēgvārdiem.

Inta Kušnere. Tehnoloģiju attīstība notiek ļoti strauji, un tas, kas vakar likās super inovatīvs, šodien ir dinozaura statusā. Tātad tehnoloģijas ir jāmaina katru gadu. Domāju, ka drukāts izdevums paliks kā mūžīga vērtība.

Kādi ir jūsu novērojumi, cik svarīga apmeklētājiem ir bibliotēkas vide?

Daina Girvaite. Videi ir ārkārtīgi liela nozīme. Kuldīgas bibliotēka atrodas bijušajā Kuldīgas Lielajā sinagogā, mūsu vide ir vairāk klasiska, nevis moderna. Taču tā ir ļoti mājīga, un apmeklētāju skaits palielinājās tieši pēc ievākšanās šajās izremontētajās telpās.

Bibliotēkā svarīgi, lai ikviens apmeklētājs — gan bērni, gan pieaugušie, kas mācās vai strādā — justos komfortabli, lai viņiem netraucētu troksnis. Mēs šo problēmu vēl risinām, jo bibliotēkai ir atvērts telpu izkārtojums. Bet daudzās ārzemju bibliotēkās ir tādas klusās telpas, klusie stūrīši, kas ir tikpat svarīgi, cik iespēja sanākt kopā, komunicēt ar citiem un justies tur brīvi.

Māra Kuļikauska. Pagastu bibliotēkas ir ļoti labi sakārtotas, remontētas, aprīkotas Iecavā, Rundālē. Vecumniekos jārisina jautājums par bibliotēkas paplašināšanu. Visbēdīgākajā situācijā patlaban ir Bauskas Centrālā bibliotēka, kas atrodas vecā, ulmaņlaikos būvētā ēkā, 3. stāvā, ar augstām, diezgan sarežģītām trepēm. Jaunajām māmiņām ar bērnu ratiņiem, maziem bērniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un veciem cilvēkiem vispār nav iespējams pie mums nokļūt. Mēs tomēr meklējam risinājumus. Pirms kāda mēneša pilsētā atklājām pakomātu, izrādījās ļoti pieprasīts pakalpojums. Tagad Latvijā tas pieejams vairākās bibliotēkās.

Bibliotēku pieejamību ietekmē trīs faktori: darbalaiks — ir cilvēki, kas, piemēram, atgriežas no darba Rīgā vai Jelgavā un bibliotēkas darbalaikā to apmeklēt nevar, epidemioloģiskie apstākļi un mūsu telpu specifika.

Kāda mūsu lasītāja piezvanīja, ka jau divus gadus nav bijusi bibliotēkā tikai tādēļ, ka nevar uzkāpt uz trešo stāvu. Viņa pasūtīja grāmatas un jau nākamajā dienā, pusstundu pēc grāmatu ielikšanas pakomātā, tās izņēmusi zvana, ka beidzot var atkal lasīt.

Pilsētas bibliotēkā mēs katra cilvēka sāpi, iespējams, nesadzirdam, bet laukos bibliotekāri zina savus lasītājus, un tur piegādes jautājumus ar kādiem apgrūtinājumiem varbūt kārto citādi.

Inta Kušnere. Arī Ludzas reģionā bibliotēkas ir sakārtotas, prieks par tām. Ludzas bibliotēka atrodas Tautas nama divos stāvos. Bērnu apkalpošanas nodaļa ir rekonstruēta, tur viss ir gaišs, ērts un mājīgs, ģimenēm ar bērniem patīk. Bet pieaugušo apmeklētāju apkalpošanas zona nav pievilcīga, šogad ir ieplānoti līdzekļi rekonstrukcijas plāna izstrādei. Nav arī jauniešu un pusaudžu atsevišķās zonas.

Daiga Rokpelne. Valmieras integrētās bibliotēkas pārbūve tika projektēta 2001. gadā un īstenota 2007. gadā. Tolaik reizē ar Ventspili mēs bijām inovatīvi telpu filozofijā — brīvpieejas krājums, daudz darba vietu lasītājiem plašās telpās, individuālās un grupu lasītavas, nodalītas klusuma zonas un vietas pasākumiem.

Mazās bibliotēkas Latvijā ir izremontētas, bet pārsvarā tie ir eiroremonti, nevis spoži interjera dizaina paraugi. Viss jau jāskata kontekstā, atcerēsimies ilgās diskusijas par Nacionālās bibliotēkas celtniecību un lēnās pārmaiņas izpratnē par publisko telpu dizainu kopumā.

Bet lietas mainās, pēdējā desmitgadē renovētās reģionu galvenās bibliotēkas jau ir mūsdienīgas un izteiksmīgas, un, es ceru, līdz ar jauno Ogres bibliotēku, kas veidota kā ekoloģiska ēka ar labu dizainu, ir sācies jauns posms sabiedrības izjūtā. Bibliotekāriem arī pašiem jābūt vizionāriem.

Dzidra Šmita. Savā profesionālajā darbā esmu piedzīvojusi pilnu politisko spektru. Nudien nevaru teikt, ka kāds būtu nīdis un nīdējis bibliotēku. No visām 24 Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm un trim ārējiem apkalpošanas punktiem ir tikai trīs vietas, kurās es nebūtu priecīga kādu ievest. Visas pārējās ir diezgan cienījami sakārtotas.

Profesionālais pakalpojums tiek nodrošināts visur vienādi neatkarīgi no telpām. Rīgā ir ļoti skaistas bibliotēkas un arī tas, ko bibliotekāru sabiedrībā sauc par "Pļavnieku bibliotēkas fenomenu" — tā atrodas telpās, kas vēl gaida renovāciju, bet tur vienmēr ir liels lasītāju skaits, laba apkalpošana.

Vai bibliotēkām rūp daudzveidīgs drukātās periodikas klāsts? Cik lielā mērā šī interese pēdējos gados ir pieaugusi vai kritusies?

Dzidra Šmita. Likums nosaka, ka bibliotēkas ir neatkarīgas sava krājuma komplektēšanā, tas attiecas gan uz periodiku, gan uz grāmatām. Man nekad neviens nav teicis: šo pērc, šo nepērc. Bibliotēku krājumu komplektē atbilstoši koncepcijai, kas ir obligāts dokuments, to prasa un izvērtē bibliotēkas akreditācijas procesā.

Mums kā lielai bibliotēkai ir krājuma komplektēšanas padome, kas ik mēnesi izvērtē, ko pirkt. Presei, protams, ir jābūt pēc iespējas daudzpusīgai. Neesmu dzeltenās preses aizstāve, tomēr nodokļu maksātājam ir tiesības arī uz to, runa ir tikai par proporcijām. Visām mūsu bibliotēku filiālēm tiek abonēti literārie izdevumi "Konteksts" un "Domuzīme". Mēs cenšamies piedāvāt lasītājiem to, ko uzskatām par bibliotēkai vajadzīgu. Tajā pašā laikā ir jārēķinās arī ar lasītāja vēlmēm.

Inta Kušnere. Kopā ar bērnu žurnāliem mēs pasūtām 80 dažādus preses izdevumus, un intereses cilvēkiem ir ļoti dažādas. To noskaidrošanai kolēģes veic aptaujas, un trīs cilvēku komisija izvērtē. Izvēle krīt uz diezgan daudziem praktiska satura preses izdevumiem par rokdarbiem, dārza darbiem.

Pandēmijas laikā esam sākuši izsniegt žurnālus uz mājām, jo lasītava nedrīkst strādāt. Mēdz veidoties arī rindas uz vienu vai otru žurnālu.

Māra Kuļikauska. Preses izdevumu bibliotēkās ir daudz, mums ir ap 90, no kuriem 80 ir žurnāli, bet pārējie — laikraksti. Bauskā žurnālus labprāt ņem uz mājām, mēs arī nevienam neatsakām. Labāk lai kāda eksemplāra bibliotēkā pietrūkst, nevis stāv kaudze neizmantotu, nelasītu žurnālu.

Pagājušajā gadā periodika izsniegta par 20% mazāk, taču atcerēsimies, ka bibliotēkas kādu brīdi bija pilnīgi aizvērtas.

Daina Girvaite. Pandēmijas rezultātā cilvēku lasīšanas paradumi ir saglabājušies attiecībā uz grāmatām, bet preses izsniegums 2020. gadā Kuldīgā bija pavisam neliels. Tie cilvēki, kas bija raduši ņemt bibliotēkā drukāto presi lasīšanai mājās, tā arī turpina, savukārt tie, kam patika rituāls — atnākt uz bibliotēku, apsēsties dīvāniņā ar preses kaudzīti, palasīt, parunāties ar apkārtējiem —, viņi nekādi nav pierunājami ņemt presi līdzi. Jau otro vasaru piedāvājam āra lasītavu — 12 soliņus pie bibliotēkas, labā laikā tur ļoti patīkami sēdēt un lasīt, bet atsaucība ir maza.

Dzidra Šmita. Tāda ir arī pasaules pieredze, ka preses izdevumu lasīšana lasītavā ir vairāk kā rituāls, komunikācija un pārējais, kas no tā izriet.

Daiga Rokpelne. Un lasītava ir tas punkts, kur mēs redzam vīriešus, jo visas bibliotekāres, kas bijušas ārzemju braucienos, savām acīm ir pārliecinājušās, ka lasītavā it visur pasaulē sēž vīrieši.

Valmieras bibliotēkā ir vairāk nekā 100 periodisko izdevumu. Tauta lasa "Deko," bet abonējam arī "Latvijas Architektūru". To varbūt izmanto daudz retāk, tomēr abonējam līdz ar citiem augstas kvalitātes žurnāliem.

Vai bibliotēku krājuma veidošana, pielāgojoties demokrātiskā vairākuma pieprasījumam, nav bīstama?

Linda Langenfelde. Ministru kabineta noteikumi izvirza bibliotēkām prasības krājuma veidošanā — nepieciešamo ikgadējo jaunieguvumu, pasūtāmo avīžu un žurnālu, audiovizuālo un elektronisko izdevumu skaitu, bibliotēkas informācijas un uzziņu darbam nepieciešamo enciklopēdiju, rokasgrāmatu, vārdnīcu un citu uzziņu un bibliogrāfisko izdevumu skaitu.

2020. gadā no valsts budžeta apakšprogrammas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem" piešķirtajiem līdzekļiem Covid-19 krīzes pārvarēšanai pašvaldību publiskajām bibliotēkām tika piešķirti 300 000 eiro jaunu un augstvērtīgu grāmatu iepirkšanai. Tika iegādātas 362 nosaukumu grāmatas kopumā 32 615 eksemplāros. Tas bija nozīmīgs atbalsts arī Latvijas grāmatniecības nozarei Covid-19 pandēmijas ierobežojumu laikā.

Daina Girvaite. Grāmatu krājumu komplektējam, vadoties pēc mūsu izstrādātās krājuma komplektēšanas politikas, lai nodrošinātu augstvērtīgu literatūru mūsu grāmatu plauktos, protams, arī lasītāju vēlmes tiek ņemtas vērā.

Vai bibliotekārs spēj ietekmēt lasītāju gaumi un izpratni par literatūru?

Māra Kuļikauska. Ir apmeklētāji, kas jau ienākot zina, ko grib. Ir tādi, kuriem izsūtām jauno grāmatu sarakstu, un viņi ierodas ar gatavu sarakstu. Citi nāk uz bibliotēku un prasa to, kā vēl nav, bet viņiem zināms, ka tūlīt būs. Diezgan liela daļa cilvēku ienāk un saka: jūs jau zināt, ko es lasu.

Dzidra Šmita. Protams, lasītāji paļaujas uz bibliotekāra ieteikumiem. Nosaukšu konkrētu piemēru. Vakar televīzijā rādīja filmu "Agrā rūsa", šodien visiem vajag to grāmatu. Tie eksemplāri, kas ir, jau paņemti. Bibliotekāram ir jābūt izglītotam un jāsaprot: labi, nav "Agrās rūsas", bet varbūt ir Aīdas Niedras "Miera ielas cepurniece", varbūt ir Pāvila Rozīša "Ceplis". Varbūt palasīsiet citu Elīnas Zālītes grāmatu?

Tas viss ir ļoti atkarīgs no bibliotekāra izglītības un spējas orientēties literatūrā. Šobrīd ir ļoti aktuāls jēdziens, kuram nav pat precīza termina latviešu valodā, — "data fluency". Un tas nenozīmē vis "datu plūsma", bet gan to, ka jebkurā nozarē strādājošie profesionāļi spēj ātri un efektīvi atrast to informāciju, ko no viņa gaida. Un tas ir nožēlojami, ja bibliotekārs informāciju meklē tādā pašā veidā kā lasītājs. Bibliotekāram tomēr ir jābūt soli priekšā, stāvu augstāk. Es ļoti augstu vērtēju Nacionālo bibliotēku, kas ik gadu rīko konferenci "Literatūras zināšanas mūsdienīgam bibliotekāram".

Linda Langenfelde. Nacionālā bibliotēka sagatavo arī izdevumus, kas nozares darbiniekiem var palīdzēt darbā ar lasītājiem. "Literatūras ceļvedis" ļoti labi bibliotekāram palīdz noorientēties, jo visu tomēr pats izlasīt nevar.

Daiga Rokpelne. Pirms šīs sarunas vaicāju kolēģēm — kāds ir mūsu lasītājs? Zibenīgi bija trīs vārdi — zinošs, gudrs, prasīgs. Patiesībā lielākā daļa lasītāju nāk uz bibliotēku, skaidri zinot, ko viņi grib. Bet, ja bibliotekārs ilgtermiņā parādījis sevi kā īstu profesionāli, notiek informācijas apmaiņa.

Dzidra Šmita. Izdevniecība izdod grāmatu, ieliek lielu naudu reklāmas kampaņā, un to visiem vajag. Tajā pašā laikā kāds neliels apgāds izdod ļoti vērtīgu grāmatu, bet naudas reklāmai tam nav. Un te ir tā bibliotekāra misija — pievērst uzmanību arī tai grāmatai, kuru nereklamē.

Daiga Rokpelne. Nevaram arī gaidīt, ka visi lasīs dziļo un nopietno literatūru. Cilvēki ir ļoti dažādi, laikmets ir straujš un fragmentētāks.

Dzidra Šmita. Rakstnieki sūdzas par to, ka trūkst profesionālās kritikas, un nereti tas, ko lasām, ir komplimentārs pasūtījuma raksts. Tā ir problēma visā pasaulē, kas rada nākamo problēmu — daudzi vienlaikus vēlas lasīt vienu grāmatu, kuras mārketingā ir iemesta milzu nauda.

Iedomājieties, ir 55 000 lasītāju un varbūt 100—200, pat tūkstoš eksemplāru, tomēr tik un tā kādam nepietiks. Gatavojoties šai sarunai, paskatījos, kā ir ar populāru latviešu autoru darbu pieejamību — nevar teikt, ka bibliotēkā nav, kā bieži esam dzirdējuši, īsti tam piekrist nevaru.

Kā teica gados jauns amerikāņu profesors kādā metropoļu bibliotēku konferencē: ja tu gribi tūlīt un tagad, tad ņem maciņu rokās, ej uz grāmatnīcu un pērc; bet, ja gribi lasīt par nodokļu maksātāju naudu — bez maksas — bibliotēkā, tad nedaudz ir jāpagaida. Un tā ir visā pasaulē, ne tikai Rīgā vai Latvijā.

Daiga Rokpelne. Ja tu gribi tūlīt un tagad, tad nopērc vai lasi e-grāmatu. Latviešu oriģinālliteratūra arvien biežāk parādās arī e-formātā. Lasīšanas paradumi mainās, un mēs arvien vairāk gribam klausīties audiogrāmatas. Arī tas ir fakts.

Turpinot par pieejamību — tas, ka bibliotēkām nav naudas grāmatām un periodikai, ir stereotips no 90. gadiem. 25 gadu laikā, strādājot bibliotēkā, esmu pieredzējusi, ka situācija aizvien uzlabojas, neraugoties uz to, ka grāmatas sadārdzinās.

Daina Girvaite. Kuldīgas bibliotēkai ir ļoti laba sadarbība ar pašvaldību, budžets grāmatu iegādei ir pietiekams — arī vairākiem grāmatu eksemplāriem, ja grāmata ir lasītāju vidū ļoti pieprasīta. Kuldīgas novada bibliotēkas darbojas kā vienots bibliotēku tīkls, tāpēc pietiekams krājums tiek nodrošināts arī mazajām lauku bibliotēkām.

Ja kādas grāmatas nav uz vietas, aktīvi darbojamies ar starpbibliotēku abonementu, aizņemoties grāmatas gan no pagastu bibliotēkām, gan no vienmēr atsaucīgās Latvijas Nacionālās bibliotēkas.

Inta Kušnere. Ludzas pašvaldība līdzekļus bibliotēkas darba nodrošināšanai iedala savu iespēju robežās. Mēs varam nopirkt visas grāmatas, kuras tiek izdotas Latvijā un atbilst publiskās bibliotēkas profilam.

Vai bibliotēkas seko līdzi, cik pieprasīta lasītāju vērtējumā ir latviešu oriģinālliteratūra?

Dzidra Šmita. Šī informācija ir pieejama visu bibliotēku mājaslapās, to bezkaislīgi veido bibliotēku informācijas sistēma "Alise".

Daina Girvaite. Mēs neizdalām atsevišķi ārzemju literatūru un oriģinālliteratūru, taču latviešu autoru grāmatas bibliotēkas topos parādās bieži.

Inta Kušnere. Gada beigās Ludzas bibliotēkā tiek noskaidrotas visvairāk lasītās grāmatas gan latviešu, gan krievu valodā. Tendences mainās, bet tā vienmēr ir daiļliteratūra.

Kādas vēl funkcijas uzņēmusies mūsdienu bibliotēka? Pirms pandēmijas gandrīz katra kultūras iestāde rīkoja dažādus pasākumus.

Dzidra Šmita. Tālajos 70. gados arī nebija tā, ka tikai saņēma un izsniedza grāmatas. Vienmēr rīkotas tikšanās ar autoriem, Dzejas dienas, grāmatu atvēršanas.

Ja Rīgas Centrālajā bibliotēkā, otrā stāva zālē uz tikšanos ar rakstnieku varam sapulcināt ap 100 cilvēku, tas ir mūsu pasākumu kvalitātes rādītājs. Pirms pandēmijas Rīgā, kur katru dienu notiek desmitiem pasākumu, bija ļoti liela konkurence.

Vieni ir jāaicina, jāpiedāvā honorārs, lai tie piedalītos mūsu bibliotēkas sarīkotā pasākumā. Otriem būtu jābūt priecīgiem par to, ka viņi var atnākt uz Rīgas Centrālo bibliotēku un pastāstīt par savu grāmatu. Es to saku bez jebkāda cinisma! Ja viens jauns dzejnieks, kura vārdu neviens nav dzirdējis, tikko izdevis jaunu grāmatiņu un viņam tiek piedāvāta platforma Rīgas Centrālajā bibliotēkā, kur ir dzejas mīļotāju klubs, kurā cilvēki visu pēta un analizē, literātam vajadzētu būt ļoti priecīgam un pagodinātam.

Māra Kuļikauska. Ļoti iecienīti un tradicionāli ir Grāmatu svētki, kas septembrī ievada Bauskas kultūras dzīvi. Mēs organizējam tikšanos ar tiem autoriem, kuros ļoti ieinteresēti ir mūsu pastāvīgie lasītāji. Arī Covid-19 pandēmijas laikā gādājam, lai bibliotēku dzird, lai par mums atceras arī tie, kas nelasa. Rīkojam daudz attālināto konkursu, esam atraduši vietu pilsētvidē, kur organizēt ar literatūru saistītas izstādes brīvā dabā.

Mēs varam gribēt katru mēnesi vai pat nedēļu kādu uzaicināt, un iespējams, ka dabūsim arī publiku, bet viens rakstnieks saka — atbraukšu, arī ja jums nebūs, ko samaksāt, vai atnāks tikai pieci cilvēki. Citam atkal mūsu maciņš ir par plānu.

Ja ir grāmatu galds, gandrīz visas grāmatas nopērk. Dažs nopērk grāmatu kaut rakstnieka autogrāfa dēļ. Mūsu rakstnieki paši varētu bibliotēkām jautāt par tikšanos ar lasītājiem.

Dzidra Šmita. Un nevajag uzskatīt, ka bibliotēkas ir nabagmājas, kas nevar cilvēkiem honorāru samaksāt!

Ik gadu notiek Dzejas dienas, Prozas lasījumi un citi pasākumi. Un kur tikai rakstnieki un dzejnieki to visu nerīko? Kafejnīcās, stacijās... Mīļais rakstniek, tad ej uz to kafejnīcu un staciju un prasi, lai tur tās grāmatas pērk un dod lasīšanai. Bet tu nāc uz bibliotēku un vaicā, kāpēc mēs nepērkam tavas grāmatas?

Jautājumu par grāmatu popularizēšanu un ieguldījumu nevajadzētu atstāt tikai uz bibliotekāru pleciem. Mūsu bibliotēka vienmēr ir bijusi atvērta grāmatu prezentācijām un to popularizēšanai, kam seko lielāka interese no lasītāju puses.

Agrāk cilvēki nopirka grāmatu un pēc tam to izlasīja, turpretim mūsdienās nereti grāmatu vispirms izlasa un tikai tad iegādājas, tāpēc bibliotēka ir kā grāmatu pirkšanas mārketinga instruments. Cilvēks izvēlas investēt grāmatā tad, kad ir pārliecinājies par tās vērtīgumu. Un tas ir arī dzīvokļa kvadratūras jautājums, pērk tikai tās grāmatas, kuras grib atstāt bērniem un mazbērniem.

Daiga Rokpelne. Pandēmijas pavērsiens, kas visus piespiedu kārtā brīvprātīgi motivēja apgūt tehnoloģiju lietošanu, ir ārkārtīgi pozitīvi ietekmējis tādu žanru kā "tikšanās ar rakstniekiem". Virtuālās tikšanās tiešsaistē dod iespēju rakstniekam netērēt laiku un spēku tālos braucienos, bet nodrošina dzīvu sarunu ar lasītājiem, turklāt cilvēki var pieslēgties no jebkuras vietas pasaulē. Un pašiem rakstniekiem ir jārunā par to, ko viņi dara, jo nevar jau gaidīt, ka tikai kāds cits viņus popularizēs.

Pēdējie divi pasākumi Valmieras bibliotēkā — viens ar Andri Akmentiņu, otrs ar Gunti Bereli — bijuši darbadienu vakaros "Zoom". Tā ir jauna lieta, ko paturēsim un attīstīsim arī turpmāk, jo šāda virtuāla saruna saved kopā interesentus no dažādām vietām un valstīm, un tas ir ļoti nozīmīgi latviešu valodas un kultūras attīstībai arī diasporā.

Lasītāju klubi, dzejas mīļotāju klubi bibliotēkās... Ko tie dod bibliotēkai, ko dalībniekiem?

Inta Kušnere. Tā ir dzīves nepieciešamība, jo cilvēki, kuri nopietni pievēršas lasīšanai, grib dalīties domās. Jau 15 gadus mēs organizējam pasākumu "Noslēpumainā grāmata". Cilvēks paņem grāmatu aploksnē, viņam tā ir jāizlasa un par to jāpastāsta. Uz pasākumu viņš atnāk ar kladēm, ar anotācijām, kur sarakstījis savas pārdomas.

Dažus gadus pirms pandēmijas izveidojām lasītāju klubiņu, tur ir ap 15—20 cilvēku, arī jauni cilvēki. Katras tikšanās reizes sākumā ir jaunumu apskats. Dažreiz bibliotēkas darbinieks apskata kādu tēmu, dažreiz vienkārši izstāsta jaunumus. Cilvēkiem patīk dalīties ar savām domām, sarunāties.

Māra Kuļikauska. Pie mums lasītāju klubiņos ir bijuši skolu audzēkņi, kurus latviešu valodas vai literatūras skolotājas ir atsūtījušas vai pierunājušas. Un viņiem ir jāraksta recenzijas par grāmatām. Ne jau mēs, bibliotekāri, vieni veicinām lasīšanu. Zinām — ja bērni lasīs tagad, tad lasīs arī pieaugušā vecumā.

Daina Girvaite. Manuprāt, pasākumam bibliotēkā jābūt cieši saistītam ar tās pakalpojumiem, lai bibliotēka nekļūtu par konkurentu citām kultūras iestādēm pilsētā, bet piedāvātu ko savu un īpašu — jo aktīvie pasākumu apmeklētāji ir vieni un tie paši. Tikšanās ar rakstniekiem, interesantas nodarbības tehnoloģiju apguvei, dzejas pēcpusdienas un nu jau lasītāju ļoti iemīļotais Ceļotmīļu klubs — pandēmijas laikā mums izdevies šīs aktivitātes pārnest uz tiešsaisti, tādā veidā aptverot daudz plašāku klausītāju un skatītāju loku.

Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā darbojas divi literāro diskusiju klubi, kas noteikti dod savu pienesumu gan lasītāju vēlmju izzināšanā, gan labas literatūras popularizēšanā. Ļoti svarīga persona, manuprāt, ir šāda kluba organizētājs un vadītājs — cik harismātisks un zinošs tas ir.

Daiga Rokpelne. Bet mūsdienās pasākums bibliotēkā vairs nenozīmē tikai sarunas par literatūru. Valmierā pēdējos gados aktīva ir plaša redzesloka cilvēku kopa. Mums ir mūžizglītības kurss par vides tēmām, kur, piemēram, vienā interaktīvajā nodarbībā runā par permakultūru, otrā brauc uz ZAOO skatīties, kā šķiro atkritumus un citā nodarbībā runā par veselīgu pārtiku un biohakingu. Mums nav tādu izteikto literāro klubu, taču ik gadu piedāvājam neformālās izglītības kursu "Radošā rakstīšana"".

Bibliotēka piedalās arī novadpētniecības — lokālās kultūrvides — apzināšanā un saglabāšanā, pasaules kultūras mantojuma popularizēšanā. Tas ir regulārs, mērķtiecīgs un sistemātisks darbs, kurā tiek iesaistīta vietējā kopiena un īstenotas ļoti interesantas lietas.

Ar moto "izproti laika garu un izmanto iespējas" popularizējam arī laikmetīgās kultūras aktivitātes — notiek izstādes, veidojam instalācijas un performances. Iespēju robežās mēs turamies ritmā. Ne ātrāk par nāciju, bet kopsolī ar mainīgo pasauli.

Māra Kuļikauska. Vieta! Bibliotēka ir vieta, kur visdažādākajiem cilvēkiem satikties. Viņiem tikai jāzina, ka var nākt. Un tas ir mūsu darbs.

Dzidra Šmita. Bibliotēku vidē mēs bieži saskaramies ar jautājumu: kad tu pēdējoreiz biji bibliotēkā? Parasti atbildu ar pretjautājumu: kad tu pēdējoreiz biji bankā? Jo bankā varbūt cilvēks pēdējoreiz ir bijis pirms 10 gadiem, bet bankas pakalpojumu lieto katru dienu. Te velku paralēles ar bibliotēku. Pat ja fiziski līdz bibliotēkai neaiziet, bibliotēkas pakalpojumu cilvēks izmanto. Piemēram, viņš lasa e-grāmatu vai aplūko virtuālo izstādi, kādas veido daudzas bibliotēkas, lieto datubāzes. Tāpēc runa nav tikai par fizisku apmeklējumu, bet par to, cik cilvēku izmanto bibliotēkas iespējas.

Daiga Rokpelne. Kāds uzņēmējs pirms pandēmijas pāris reizes nedēļā kopā ar savu privātskolotāju nāca pie mums atsevišķā telpā mācīties angļu valodu. Jautāju, kā viņam patīk bibliotēkas pakalpojums? Viņš atbild: es jau bibliotēku neizmantoju.

Dzidra Šmita. Cits atnāk samaksāt savu komunālo rēķinu. Un arī teiks: es bibliotēku neizmantoju.

Daiga Rokpelne. Būtiski tas, ka bibliotēkas izmanto gan tādi cilvēki, kuriem pietrūkst resursu, gan tādi, kuriem resursu ir daudz.

Linda Langenfelde. Bibliotēkas apzinās, ka ir vēl viena ļoti svarīga mērķgrupa — bibliotēkas nelietotāji. Un ļoti aktīvi strādā, lai parādītu, ko spēj piedāvāt. Ir svarīgi aizsniegt, identificēt šo mērķgrupu, uzrunāt un iesaistīt. Bibliotēkas iet arī ārpus savām telpām, negaida, ka pie viņiem kāds nāks, bet gan pašas dodas pie sava potenciālā lietotāja.

Starp citu, gandrīz vai katrai mazākajai pagasta bibliotēkai ir savs konts sociālajos tīklos. Tur var gūt daudzveidīgu informāciju gan par bibliotēkas pakalpojumiem, gan par pasākumiem, gan par jaunumiem literatūrā. Un iesaistīties var jebkurš.

Dzidra Šmita. Viedokli par bibliotēkām ļoti bieži aktīvi pauž cilvēki, kas paši bibliotēkās neiegriežas. "Es tur neeju, pēdējoreiz tur biju skolas laikā, bet es jau zinu, kā tur ir!" Klātienes pasākumos mūsu bibliotēkā ir nācies sastapties ar diezgan prominentiem cilvēkiem, kuri izbrīnīta bērna acīm saka: kā, Rīgas centrā ir tik skaista, mūsdienīgi iekārtota bibliotēka? Es tur nekad nebiju bijis!

Vai, krājumu komplektējot, tiek ievērota kāda valsts valodas un minoritāšu valodu proporcija?

Inta Kušnere. Ludzā tautības ir apmēram puse uz pusi. Kārsavas pusē ir vairāk latviešu, bet Zilupes pusē dzīvo vairāk krievu. Ņemot šo aspektu vērā, arī tiek komplektēti bibliotēku krājumi. Protams, mēģinām iepirkt oriģinālliteratūru abās valodās. Krieviem dažreiz ir kvalitatīvāki ārzemju tulkojumi.

Ludzā ir divas grāmatnīcas, no tām pārsvarā arī pērkam. Komplektējam arī darbus latgaliešu valodā, kas ir kļuvusi populārāka.

Daiga Rokpelne. Valmierā komplektējam arī grāmatas angļu un vācu valodā.

Daina Girvaite. Arī Kuldīgā ir pieejamas grāmatas angļu, vācu un krievu valodā, taču interese par lasāmvielu svešvalodās diemžēl nav tik liela, kā gribētos, pat jauniešu vidū ne.

Māra Kuļikauska. Mums no dziļiem padomju laikiem ir saglabājušās tādas apdzīvotas vietas, kur kādreiz ir bijuši dislocēti krievu valodā runājoši un lasoši cilvēki, tāpēc turienes bibliotēkās ir ļoti kvalitatīvs grāmatu krājums krievu valodā. Pārējās bibliotēkas arī to izmanto.
Bauskā komplektējam ne tikai angļu un vācu, bet arī lietuviešu valodā, jo esam tepat pierobežā, un pie mums lasa arī lietuvieši.

Dzidra Šmita. Rīgā krievu valoda ir ne tikai vienas lielas minoritātes valoda, tā joprojām ir viena no populārākajām svešvalodām. Krievu valodā lasa ne tikai tie, kuri mājās runā krieviski. Daudzas grāmatas arī nozaru literatūrā, piemēram, ir krieviski. Protams, pieaudzis pieprasījums pēc literatūras angļu valodā.

Uzskatu, ka mūsu valsts ir ļoti pretimnākoša visām etniskajām minoritātēm.

Inta Kušnere. Ludzas bibliotēka vairākus gadus piedalās Latvijas un Lietuvas pārrobežas projektos. Viens bija vērsts darbam ar bērniem no sociāli nedrošajām ģimenēm. Projektā piedalījās Ludza, Jēkabpils un Rokišķi.

Kas mūsdienās ir sociāli nedrošā ģimene? Ja, piemēram, mamma strādā, bet bērnu audzina viena. Projekta laikā bibliotēkā tika rīkoti dažādi pasākumi, izveidotas atklātās stundas, kolēģes stāstīja par grāmatām, vadīja radošās darbnīcas. Vasarā kopā sanāca 70—80 bērnu. Bērniem tika organizētas divas nometnes, tie apmeklēja iestādes un uzņēmumus, lai iegūtu informāciju par dažādām profesijām, organizējām nodarbības ar karjeras konsultantu. Tāpat bērni 15 nodarbībās mācījās veidot un montēt video. Diemžēl pandēmija visu izjauca, apturēja arī projektu ar Krieviju.

Dzidra Šmita. Ārkārtīgi žēl, ka Rīgas Centrālajai bibliotēkai ir apstājies projekts ar Minskas bibliotēku. Atceraties, kā kādreiz ziemeļvalstis mācīja mūs? Šobrīd mums ir iespēja mācīt baltkrievu kolēģus, jo ir pieredze, prasmes un zināšanas, kā no totalitāras valsts bibliotēkas pāriet uz demokrātiskas valsts bibliotēku. Un mēs to varam darīt krievu valodā, jo citas svešvalodas Baltkrievijā vēl nav populāras. No sirds bijām gatavi viņiem palīdzēt, bet šobrīd nezinu, kad tas varēs atsākties.

Daiga Rokpelne. Sešu gadu laikā "Nordplus" programmā Valmieras bibliotēkai ir bijuši trīs pēctecības projekti sadarbībā ar Skandināvijas bibliotēkām. Sākām ar projektu par publisko bibliotēku sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, turpinājām par laikmetīgo kultūru un vides tēmām. Laikmetīgo kultūru es uzsveru tāpēc, ka tas ir domāšanas veids. Mēs kopjam klasiskās, tradicionālās vērtības, viss ir ļoti labi, bet laikmetīgā kultūra mūs virza dziļāk šodienas izpratnē, asina prātu un skatu nākotnei.

Valmieras bibliotēka ir iesaistījusies arī vairākās citās starptautiskās iniciatīvās un, piemēram, darbojas inovatīvo bibliotēku tīklā "Lighthouse Libraries", kur ir domnīca, ideju un zināšanu forums, kur runājam par dažādām pieredzēm un nākotnes vīzijām.

To, kā dzīvosim pēc pandēmijas, sākam tikai tagad apjaust. Vai cilvēki vispār gribēs pulcēties, apmeklēt publiskas vietas un pavadīt tik daudz laika ārpus mājas? Kas to var zināt?