1945. gada 'atbrīvotāji'. Ko par 'atbrīvošanu' nerakstīja PSRS vēstures grāmatās  (22)

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

1944. gada jūlijā Sarkanā armija sasniedza Latvijas teritoriju, un līdz gada beigām lielākā daļa Latvijas (izņemot Kurzemi) jau bija PSRS kontrolē. Reizē ar "padomju varu" Latvijā atgriezās arī "sociālistiskās likumības" galvenie sargi — čekisti.

1944. gada 28. oktobra LPSR Valsts drošības tautas komisariāta¹ rezolūcijā čekistu redzējums par stāvokli "atbrīvotajā" Latvijā un viņu tuvākie uzdevumi bija formulēti šādi: "Atkāpjoties pēc Sarkanās armijas triecieniem, ienaidnieks atstāj atbrīvotajā teritorijā savas diversiju, teroristiskās, nemiernieku un spiegu bandas un formējumus, turklāt balstās uz k[ontr]r[evolucionāriem], nacionālistiskiem un citiem Padomju Savienībai naidīgiem elementiem. Uz Latvijas čekistu kolektīvu gulstas atbildīgākie uzdevumi — sagraut un likvidēt šos ienaidnieku formējumus." Lai šod uzdevumus īstenotu, "čekistu kolektīvam" vajadzēja ne tikai maksimāli ievērot "boļševistisko modrību un konspirāciju", bet arī stiprināt "čekistisko disciplīnu kolektīvā, izlēmīgi cīnīties ar tās pārkāpējiem".

Tomēr ar "čekistisko disciplīnu" LPSR VDTK kolektīvā bija nopietnas problēmas. Jau 1944. gada beigās Valsts drošības tautas komisariāta Kadru daļas Sevišķajā inspekcijā (šīs struktūras pārziņā bija čekistu nelikumību pārbaude un izmeklēšana) sāka pienākt ziņas par "antičekistiskām izpausmēm LPSR VDTK kolektīvā".

Lūk, daži fragmenti no LPSR VDTK kompartijas biedru kopsapulces 1944. gada 4. decembra protokola: "Darbinieks Griezāns tā vietā, lai darītu savu darbu, nodarbojās ar svešu pilsoņu mantu piesavināšanos; [..] vecākais operatīvais pilnvarotais [Arvīds] Ginters ieņēma kādas fabrikas strādnieces dzīvokli, kad šī strādniece atbrauca un pieteica savas pretenzijas uz savu dzīvokli, Ginters, aprunājoties ar viņu, atņēma viņai pasi un piesolīja šai strādniecei "dzīvokli" VDTK. [..] šoferis Ševcovs ar Iekšējā cietuma uzraugu Putiļinu nodarbojās ar mantu laupīšanu svešos dzīvokļos."

Līdzīgi darbojās arī virkne citu čekistu. Turklāt šeit minēti tikai tie gadījumi, par kuriem uzzināja priekšniecība un kas tika apspriesti sanāksmē. Pat VDTK vadība atzina, ka šie ir tikai "pirmie signāli, bet cik vēl ir nenoskaidrotu faktu"?

Veidi, kā čekisti "uzlaboja savu mantisko stāvokli", bija visdažādākie un nereti atkarīgi no katra profesionālās "specifikas". Piemēram, VDTK Iekšējā cietuma darbinieki piesavinājās arestētajiem atnestos pārtikas pienesumus. Čekists Boriss Jevstratovs tika apsūdzēts par zagta sviesta glabāšanu, kombinezona, motocikla un fotoaparāta piesavināšanos, kā arī mēģinājumu izkrāpt no VDTK 5200 rubļus par rakstāmmašīnu, kuru viņš pats it kā bija nopircis par 3000 rubļiem (sākumā gan viņš visu noliedza, taču pēc tam atzinās).

Ļoti zīmīga ir LPSR VDTK vecākās operatīvās pilnvarotās Tamāras Cepilovas lieta. Kopā ar vīru (arī čekistu) viņi bija patvaļīgi ielauzušies vairākos dzīvokļos un pievākuši dažādas mantas — apģērbus, gultas veļu, audumus, apavus un citas lietas. Kopā ar vēl vienu čekistu Alekseju Škļarovu viņi no kāda dzīvokļa bija pat izdzinuši tā saimnieku un paņēmuši viņa mantas. Taču interesantākais ir kas cits. Sanāksmes protokolā, kurā apspriesti Cepilovas "varoņdarbi", vairākkārt pieminēts, ka viņa uzvedusies izaicinoši, vainu noliegusi, nav gribējusi "vaļsirdīgi atzīties". Savukārt viņas galvenais arguments bija — visi taču laupīja... Tomēr Cepilovu "par VDTK orgānu diskreditēšanu, partijas un čekistiskās modrības zaudēšanu un partijas ētikas pārkāpšanu" izslēdza no partijas.

Acīmredzot čekistu vidē pastāvēja kāda "nerakstīta vienošanās" par to, cik daudz drīkst ņemt, bet Cepilova šo robežu pārkāpa. LPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieks Jānis Vēvers viņai pat diezgan tieši uz to norādīja: "kādēļ ņemt tik daudz mēbeļu, ka nav, kur likt"? Savukārt Škļarovs, kurš laikus noorientējās, visā atzinās, "nožēloja grēkus" un pastāstīja sanāksmē par saviem grūtajiem dzīves apstākļiem, par laupīšanu saņēma tikai nosacītu sodu ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem un stingro rājienu "pa partijas līniju".

Citādi "dienesta stāvokli izmantoja" Abrenes apriņķa čekists Ignats Rjabčuks. 1944. gada septembrī viņš vietējā klubā ievēroja kādu sievieti. Rjabčuka kolēģi bija teikuši, ka par šo personu esot "interese operatīvā ziņā". Tad arī Rjabčuks nolēma par viņu "operatīvi" painteresēties. Sieviete tika izsaukta uz Rjabčuka kabinetu, kur kabineta saimnieks, kā tas rakstīts dokumentos, "izmantoja viņu kā sievieti". Kad sākās skandāls, Rjabčuks atzina, ka sakars ar šo sievieti viņam tiešām esot bijis, bet tas esot noticis "pēc abpusējas piekrišanas". Tā kā citu liecinieku kabinetā nebija, bet Rjabčuks tika raksturots, kā labs darbinieks (izmeklējis daudz lietu par "šķiriski svešiem, noziedzīgiem elementiem"), viss beidzās ar "stingro rājienu" un 15 diennaktīm aresta. Ļoti iespējams, ka Rjabčuku no lielākām nepatikšanām paglāba "gali" Maskavā. Dokumentos minēts, ka visi materiāli par Rjabčuku nosūtīti uz Maskavu un pēc kāda laika no turienes atsūtīts norādījums: "mēs šajā jautājumā Rjabčuka liecības uzskatām par patiesām", viss noticis "pēc abu labprātīgas piekrišanas", un tādēļ "aprobežoties ar 15 diennaktīm aresta". Atliek tikai viens jautājums: ja jau tiešām Rjabčuka sakars ar minēto sievieti notika "pēc abu labprātīgas piekrišanas", par ko gan vispār Rjabčuku vajadzēja arestēt?

Fakts, ka Staļina laikā "modro orgānu" darbinieki pret arestētajiem izmantoja to, ko oficiālajos dokumentos apzīmēja ar eifēmismu "fiziskās ietekmēšanas metodes", sen nav nekāds noslēpums. Taču reizēm čekistu "revolucionārā degsme" cīņā pret "tautas ienaidniekiem" aizgāja tik tālu, ka, pat pēc tā laika augstāko amatpersonu atzinuma, gāja pāri mēram.

Piemēram, bijušais kompartijas pagrīdnieks Eduards Gavars 1943.—1944. gadā bija nosūtīts uz PSRS Valsts drošības tautas komisariāta Augstākās skolas kursiem Maskavā, kur viņa "čekistiskās iemaņas" tika izskolotas līdz profesionālam līmenim. 1944.—1945. gadā Gavars kopā ar Sarkano armiju atgriezās Latvijā. Lūk, viens no Gavara raksturojumiem: "B[iedrs] Gavars izpildīja speciālus uzdevumus Latvijas k[ontr]r[evolucionārās] nacionālistiskās pagrīdes likvidācijā, veica izmeklēšanas būtiskākajiem apsūdzētajiem no šīs pagrīdes sastāva, ar savu neatlaidīgo uzstājību, rūpīgo darbu ar arestētajiem sasniedza pozitīvus rezultātus darbā." Un tālāk: "Šā darba procesā bija gadījums fiziskās ietekmēšanas metožu izmantošanai pret arestēto, par ko b[iedram] Gavaram tika uzlikts sods 20 diennakšu aresta apmērā." Gavara pieļautais "sociālistiskās likumības pārkāpums" bija minēts arī citos dokumentos. Varam tikai iedomāties, ar kādu centību un kādos apmēros Gavaram vajadzēja pielietot "fiziskās ietekmēšanas metodes", kas tā laika PSRS valsts drošības struktūru darbībā bija sava veida rutīna, ja tas izsauca nosodījumu pat no tā laika vadības puses.

Vēl "oriģinālāka" izpratne par "sociālistisko likumību" bija LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Indras pagasta nodaļas priekšniekam Isaakam Moskaļenko. Viņš šajā amatā bija iecelts 1945. gada 3. decembrī, bet jau 1946. gada sākumā vietējie partijas priekšnieki cēla trauksmi, izslēdza Moskaļenko no partijas un ar steigu pieprasīja viņa lietu nodot Kara tribunālam.

Kas tad bija noticis? Pēc arhīvā atrodamajiem dokumentiem, Moskaļenko jau no pirmajām dienām "nostājās uz partijas un valdības diskreditēšanas ceļa, nodarbojās ar dzeršanu un rupjiem sociālistiskās likumības pārkāpumiem". Indras stacijas kasierei pratināšanas laikā viņš bija iesitis pa seju. Sievietes kratīšanas laikā viņš bija izģērbis kailas (turklāt darījis to iznīcinātāju bataljona kaujinieku klātbūtnē). Bija mēģinājis izvarot kāda iznīcinātāju bataljona kaujinieka meitu (citos dokumentos minēts, ka spiedis meiteni uz kopdzīvi, piedraudot viņai ar pārējo ģimenes locekļu arestu). 1946. gada 1. janvārī Dvorčānu ciema skolā, kur tobrīd notika skolēnu Jaungada eglītes svinības, Moskaļenko ieradās dzērumā. Skolēnu klātbūtnē viņš bija uzmācies vietējās ciema padomes izpildu komitejas priekšsēdētāja sievai, bet pēc tam pavēlējis iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem sasiet pašu izpildu komitejas priekšsēdētāju, to piekāvis un pat pavēlējis nošaut (tas gan neesot izdarīts).

Tāds, lūk, vietējais kārtības sargu priekšnieks. Neviens "pretpadomju aģitators" nespētu vietējo iedzīvotāju starpā radīt lielāku naidu pret "padomju varu" kā šāds "sociālistiskās likumības" ieviesējs. Jāatzīst, ka arī "padomju varai" šāda veida izdarības bija par traku, jo Moskaļenko tika izslēgts no partijas un notiesāts uz pieciem gadiem ieslodzījumā.

Ļoti savdabīgs piemērs ir gadījums, par kura "galveno varoni" kļuva jau šā raksta sākumā minētais LPSR VDTK vecākais operatīvais pilnvarotais Arvīds Ginters, kurš bija piesolījis kādai strādniecei "dzīvokli" (t. i. ieslodzījumu) čekā. Neraugoties uz to, ka šis gadījums 1944. gada beigās kļuva zināms, Ginters nekādā veidā netika sodīts. Acīmredzot nesodāmības apziņa un priekšstats, ka jebkuras problēmas ir risināmas ar varu, pāris gadus vēlāk ar Ginteru izspēlēja ļaunu joku.

1946. gada 12. septembrī Ginters kopā ar kareivju vienību tika nosūtīts uz Ventspils apriņķa Zūrām, lai likvidētu vietējos "bandformējumus un bandītu atbalstītājus". Pirms plānotās operācijas tika noturēta instruktāža, taču Ginters uz to neieradās, jo... piedzērās. Nākamajā rītā viņš kopā ar padotajiem kareivjiem ieradās pagasta izpildkomitejā (tur atradās arī vietējā partorga dzīvoklis), lai no partorga noskaidrotu, kurās viensētās meklējami iespējamie "bandītu atbalstītāji". Lai arī dažādi cilvēki par konfliktu snieguši atšķirīgas liecības, tomēr skaidrs ir tas, ka Ginters ar padotajiem uzvedušies ļoti rupji. Drīz pēc ierašanās viņi sāka draudēt, izlauzt vairāku dzīvokļu durvis, lamāt gan partorgu, gan apkārtējos. Vēlāk pratināšanā Ginters ar pārējiem čekistiem savukārt apgalvoja, ka izpildkomitejas darbinieki esot uzvedušies rupji, sūtījuši viņus no viena dzīvokļa uz otru un nav teikuši, kur atrodas partorgs. Vietējais izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Zīle, kas tobrīd atradās partorga mājā, pirms tam bija saņēmis ziņas, ka gaidāms "bandītu" uzbrukums, un, izdzirdot Gintera kompānijas lamas, nosprieda, ka uzbrukums jau sācies, tādēļ paķēra automātu un metās bēgt. Pēc īsas apšaudes pagalmā viņu sašāva viens no Gintera izvietotajiem kareivjiem. Pēc tam kareivji ievainoto nosita, pat nemēģinot noskaidrot, kas viņš tāds ir. Ginters piekāva arī partorgu, uzskatot, ka tas "slēpj bandītus", un vēl 12 cilvēkus, to skaitā vairākus izpildkomitejas darbiniekus, pat sievietes. Viņš aizturēja 20 cilvēkus, kas ieradās izpildkomitejā kārtot dažādus dokumentus, un pēc tam ķērās pie vairāku dzīvokļu un visu aizturēto cilvēku "kratīšanas", kas izpaudās tā, ka Ginters ar padotajiem pievāca dažādas greznumlietas, pulksteni, pārtiku un citas mantas. Pēc notikuma aprakstiem rodas iespaids, ka Ginters ar saviem kareivjiem partorgu un izpildkomitejas darbiniekus bija noturējis par bandītiem, savukārt tie par bandītiem noturējuši Gintera kompāniju, un, kas ļoti zīmīgi, nevienai no pusēm nav radušās nekādas šaubas.

Tā kā izpildkomitejas priekšsēdētāja slepkavību un citas pastrādātās nejēdzības noslēpt neizdevās, Ginters un vēl viens čekists tika arestēti, izslēgti no partijas un notiesāti uz pieciem gadiem ieslodzījumā. Gintera kolēģi bija spiesti atzīt, ka Ginters "rupjības darbā pieļāvis visu laiku, taču viņu nav saukuši pie kārtības, lai gan visi par to zinājuši".

Tomēr visbiežākā problēma, ar ko pēckara laikā "izcēlās" liels skaits čekistu, partijas aktīvistu un dažādu līmeņu priekšnieku, bija drausmīgas "slāpes". Tradicionāli par "dzerošāko" periodu PSRS vēsturē tiek uzskatīts Brežņeva laiks — 70. gadi un 80. gadu pirmā puse. Taču, pētot arhīva dokumentus, neizbēgami nākas secināt, ka pēckara gadi nebūt nebija "skaidrāki". Dažādu līmeņu partijas komiteju protokoli, sākot no vietējām pagastu un apriņķu kompartijas komitejām, beidzot ar LK(b)P Centrālo komiteju, ir pilni ar "personālo lietu" izskatīšanu par dažādu līmeņu un statusu komunistu dzeršanu un dzērumā sastrādātām nejēdzībām vai pat noziegumiem.

Piemēru netrūkst. LPSR VDTK Operatīvās daļas darbinieks Nikolajs Mihailovs no 1944. gada jūlija līdz 1945. gada jūlijam bija regulāri "izcēlies" ar dzeršanu, skandālu rīkošanu un bezmērķīgu šaudīšanos dzērumā. 1944. gada 10. septembrī viņš bija ieradies konspiratīvajā dzīvoklī tik piedzēries, ka "nav spējis noformēt operatīvo dokumentu". Savukārt 1945. gada 22. martā Mihailovs kopā ar citu čekistu Aleksandru Bastrakovu bija sarīkojuši dzeršanu, pēc kuras Mihailovs darbā sācis bezmērķīgi šaudīties un "ar to izjaucis operatīvo uzdevumu" (Mihailovs apgalvoja, ka ierašanos darbā tajā dienā viņš vispār neatceroties). Savukārt viņa pudeles brālis un "stūra mājas" kolēģis Bastrakovs naktī no 25. uz 26. maiju piedalījās arodbiedrības darbinieku banketā, kur piedzērās tā, ka no banketa viņu izmeta un nākamajā dienā viņš vēl dzēruma dēļ nokavēja darbu. Turklāt, kā minēts dokumentos, viņš bieži bija parādījies darbā vairāk vai mazāk iereibušā stāvoklī.

Kurzemes pusē viens no skandalozākajiem gadījumiem 1945. gada beigās—1946. gada sākumā bija LPSR VDTK Ventspils apriņķa daļas operatīvā pilnvarotā Alberta Zaharāna izdarības. Viņa lietā atrodama vesela hronika ar dzērumā sastrādātajām nejēdzībām. Viņš bija sitis arestētos, dzerstījies pie cilvēkiem, ar kuriem viņam "dienesta dēļ nebija tiesību satikties", atkārtoti dzērumā sakāvies ar ārzemju jūrniekiem, dežūru laikā patvaļīgi pametis darbu un devies dzert. Vairākkārt ieradies darbā tādā dzērumā, ka priekšniecība vai kolēģi bija spiesti viņu no darbavietas sūtīt prom... Lūk, daži citāti no Zaharāna raksturojuma: "parādījis sevi tikai no negatīvās puses, vietējo iedzīvotāju vidū sevi vairākkārt kompromitējis kā čekistu, piedzērušā stāvoklī vairākkārt parādoties publiskās vietās, [..] izmantoja dienesta stāvokli, lai saņemtu normētos produktus [..]. Strādājot Ventspils daļā, 3 mēnešu laikā nav devis absolūti nekādu labumu". Neskaidrs paliek tikai viens jautājums: kādā veidā šāds "sociālistiskās likumības" sargs varēja radīt respektu pret "padomju varu"?

Priekšniecība uz dzeršanu vairumā gadījumu "skatījās caur pirkstiem". Ja nu kāds ar to aizrāvās pārāk aktīvi, tad saņēma rājienu. "Nogrēkojušies" čekisti un partijnieki "nožēloja izdarīto", izspruka cauri sveikā un pēc tam turpināja tādā pašā garā kā iepriekš, lai nākamās "personālās lietas" izskatīšanas laikā atkal "nožēlotu izdarīto" un saņemtu kārtējo rājienu. Tiesa, reizēm viņu izdarības tik tālu pārsniedza "padomju varas" iecietību pret "savējiem", ka pēc sevišķi odioziem gadījumiem "vērtīgo" darbinieku nācās vien sodīt nopietnāk, neraugoties uz kārtējo "nožēlu" un kārtējiem solījumiem "laboties". Piemēram, iepriekš minētos Mihailovu un Zaharānu izslēdza no partijas tikai pēc tam, kad viņi jau ilgāku laiku bija saņēmuši rājienus par dzeršanu.

Dažreiz čekistu dzeršanas tomēr nebeidzās tik nevainīgi. Piemēram, Jaungada naktī no 1944. gada 31. decembra uz 1945. gada 1. janvāri LPSR VDTK Valkas apriņķa daļas vecākais operatīvais pilnvarotais Dmitrijs Ščapovs, kurš jau iepriekš bija izcēlies ar regulāru dzeršanu, krietni iereibis ieradās ciemos Valkā pie vietējās veselības aizsardzības nodaļas vadītāja Smirnova, kur jauno gadu sagaidīja vairāki vietējie partijas nomenklatūras darbinieki. Kā jau svētkos pienākas, viesi iedzēra un pēc kāda laika sāka izklīst pa mājām. Grūti teikt, kas Ščapovam tobrīd bija prātā, bet, kamēr citi viesi ģērbās, Ščapovs izvilka no kabatas pistoli un paziņoja, ka viņš to tagad "pārbaudīšot". Atskanēja šāviens, un no pāris metru attāluma tiešā tēmējumā uz vietas tika nogalināta vietējā apriņķa prokuratūras sekretāre Žasmīna Ļebedeva. Kara tribunāls Ščapovam par Ļebedevas nošaušanu piesprieda ieslodzījumu labošanas darba nometnēs uz trim gadiem, tomēr, spriežot pēc pieejamajiem dokumentiem, reāla brīvības atņemšana viņam netika piemērota. Viņš pat netika arestēts, bet tā vietā nosūtīts uz fronti dienestam Sarkanajā armijā.

Te būtiski saprast, ka šādi incidenti varas pārstāvju un partijnieku vidū tika dokumentēti daudz rūpīgāk nekā to pašu čekistu uzbrukumi civiliedzīvotājiem. Tātad, ja tolaik čekisti varēja atļauties dzērumā šaudīties pat "savējo" vidū, varam tikai iedomāties, ko tie paši "sociālistiskās likumības sargi" atļāvās darīt "parasto" cilvēku priekšā.

Kompartijas un VDTK vadība ļoti labi saprata, ka dzeršana noved pie "čekistiskā darba dekonspirēšanas un padomju varas orgānu diskreditēšanas". Dokumentos iespējams atrast pat šādas atziņas: "dēļ dzeršanas bieži izgāžas operācijas un svarīgi uzdevumi", "virknei darbinieku izlaidība personīgajā uzvedībā un sadzīvē, dzeršanas gadījumi ir viena no visizplatītākajām partijas un čekistiskās disciplīnas pārkāpumu formām". Neraugoties uz "pieņemtajiem mēriem", ne partijas, ne čekas vadība savu padoto "slāpes" mazināt nespēja.

Starp citu, frāze par "čekistiskā darba dekonspirēšanu" nebija nejauša, un, kā redzams pēc tālāk izklāstītā gadījuma, tā nebija arī pārspīlētas "modrības izpausme". 1945. gada 11. septembrī LPSR VDTK objekta nr. 279 priekšnieka vietniekam Aleksejam Kononovičam bija jānosūta uz Liepāju nesen saremontēts radioraidītājs. Šis raidītājs Kononovičam un tehniskajam darbiniekam Valērijam Panovam Rīgas dzelzceļa stacijā bija jānodod LPSR VDTK Liepājas pilsētas daļas darbiniekam Dmitrijam Gusevam. Tā kā Gusevs kavējās, Kononovičs ar Panovu devās iedzert. Pēc kāda laika Gusevs parādījās, arī jau iereibis. Visi trīs turpināja dzert un brīdī, kad bija jākāpj vilcienā, "sociālistiskās likumības sargi" jau bija tik jautrā prātā, ka vedamā radiostacija bija pazudusi (Kononovičs apgalvoja, ka tā nozagta).

Priekšniecība vēl nebija tikusi skaidrībā ar radiostacijas pazaudēšanu, kad Kononovičs "izcēlās" vēlreiz. Pāris nedēļu vēlāk notika LPSR VDTK partijas biedru kopējā sanāksme, uz kuru devās arī Kononovičs, taču līdz sanāksmei tā arī netika. Neraugoties uz to, ka viņam līdzi bija soma ar pilnīgi slepeniem dokumentiem, Kononovičs pa ceļam uz sapulci iegāja ciemos pie "šaubīgiem" paziņām un sāka dzert. Pēc dzeršanas Kononovičs attapās, ka soma ar slepenajiem dokumentiem ir pazudusi (priekšniecībai viņš ziņoja, ka tā nozagta). Saprotot, ka iekļuvis ķezā, Kononovičs ķērās pie problēmas risināšanas pavisam nopietni — turpināja dzert vēl divas dienas... Tā kā Kononovičs pāris nedēļu laikā dzērumā bija pazaudējis gan aparatūru, gan slepenus dokumentus, gan savu partijas biedra karti un turklāt vēl dzēris kopā ar politiski "šaubīgiem elementiem", viņu ne tikai vienkārši izslēdza no partijas, bet arī arestēja un nodeva Kara tribunālam, kurš viņu notiesāja uz pieciem gadiem ieslodzījumā.

Viss aprakstītais nebūt nebeidzās 1945. gadā. Vairāk vai mazāk līdzīgus gadījumus iespējams atrast arī turpmāko gadu dokumentos — gan dzeršanas, gan laupīšanas, gan nemotivētas šaudīšanās, gan "fiziskās ietekmēšanas metodes", gan visas citas tamlīdzīgas izdarības regulāri turpinājās vēl 50. gadu sākumā. Tikai gadus desmit pēc kara situācija pakāpeniski sāka mainīties.

Un tie nebija tikai specifiski Latvijas un pat ne Baltijas republikās strādājošo čekistu ekscesi vai "darba īpatnības". Tieši tas pats notika visā Padomju Savienībā, un par to lieliski zināja PSRS valsts drošības orgānu vadība. Lūk, daži fragmenti no PSRS valsts drošības ministra Viktora Abakumova 1946. gada 26. novembra pilnīgi slepenās pavēles nr. 00514 "par darba uzlabošanu ar kadriem PSRS VDM orgānos".

Vispirms ministrs konstatē, ka "darbs ar kadriem atrodas aizlaistā stāvoklī", un pēc tam nosauc konkrētus piemērus: "VDM Groznijas apgabala pārvaldes vecākais operatīvais pilnvarotais Baskovs sistemātiski dzēra. Reiz Baskovs tika savākts bezsamaņas stāvoklī uz ielas un nogādāts milicijas nodaļā. Viņa apģērba kabatās tika atrasts tikšanās grafiks un aģentūras ziņojums. Baskovs, būdams piedzēries, pieprasīja degvīnu no personām, kuras viņš izstrādāja. [..] VDM Ļvovas apgabala Javorovskas rajona daļas priekšnieks kapteinis Gluščenko nelikumīgi aizturēja padomju pilsoņus un mēnešiem izmantoja tos kā palīgstrādniekus savā personīgajā saimniecībā dārza darbos, malkas sagādē un lopu apkopšanā."

Un tie nebija vienīgie slepenajā pavēlē minētie piemēri. Lai arī tajā lasāms, ka gan Baskovs, gan Gluščenko no darba VDM ir atlaisti un visiem ministrijas struktūrvienību vadītājiem dots uzdevums "visīsākajā termiņā novērst konstatētos trūkumus un pieņemt visus mērus darba ar kadriem radikālai uzlabošanai", faktiski tā bija tikai tukša frazeoloģija, kas neko pēc būtības nemainīja. Jāņem vērā, ka Abakumovs tikai pirms pusgada bija iecelts par PSRS valsts drošības ministru un viņam vajadzēja Staļina priekšā izcelt sava priekšteča Vsevoloda Merkulova darbā konstatētos trūkumus, lai uz šī fona parādītu savu centību. Galu galā nejēdzības un nelikumības čekas darbā tādā pašā garā turpinājās arī laikā, kad PSRS valsts drošības orgānus vadīja pats Abakumovs.

Cik liels ir to čekas un partijas darbinieku kopskaits, kas bija izdarījuši dažādus pārkāpumus, šodien noteikt ir ļoti problemātiski. Paši čekisti jau tolaik — 1945. gadā — atzina, ka bieži vien "biedri zina par pārkāpumiem, bet slēpj tos no vadības". Vēl vairāk — kādā no VDTK sanāksmju protokoliem var atrast atzinumu, ka "partijas čekistiskās disciplīnas pārkāpēji mums pamatā ir komunisti, lai gan viņiem vajadzētu kalpot par piemēru komjauniešiem un bezpartejiskajiem". Nav grūti iedomāties, kādu piemēru guva komjaunieši un bezpartejiskie no šeit aprakstītajiem gadījumiem.

Salīdzinot pārkāpumu veidus, visbiežāk dokumentos ir atrodama informācija par dzeršanu. Tas arī likumsakarīgi, jo dzērumā sastrādātās nejēdzības un noziegumus parasti bija visgrūtāk noslēpt. Liecinieku tādos gadījumos netrūka, bet pats vainīgais bieži vien nespēja atcerēties, ko īsti ir darījis. Vardarbība un "fiziskās ietekmēšanas metodes" tolaik, kā jau minēts, bija sava veida rutīna, tādēļ dokumentos fiksēti tikai sevišķi odiozi gadījumi. Savukārt tādus noziegumus kā zādzības un laupīšanas, ja vien tie nenotika dzērumā, varas pārstāvjiem bija salīdzinoši vieglāk noslēpt — cietušie parasti bija tā iebaidīti, ka reti kurš uzdrošinājās sūdzēties. Turklāt, kam gan sūdzēties, ja citu tiesībsargājošo iestāžu un kompartijas amatpersonas nereti nodarbojās ar tieši to pašu.

Analizējot šādu parādību iemeslus, protams, vismaz daļēji tās var "norakstīt" uz "kara sekām". Daudzi frontē, pastāvīgi atrodoties uz dzīvības un nāves robežas, pazaudēja to slieksni, kas nošķir normālu dzīvi no nozieguma. Tomēr galvenais, kas apvieno visus aprakstītos ekscesus, ir pati kompartijas radītā totalitārā sistēma un tās galvenais balsts — čeka. Staļina laikā čekisti Padomju Savienībā faktiski kļuva par sava veida privileģēto kastu, no kuriem nebija pasargāti pat augsta ranga kompartijas vadītāji. Tolaik populārā frāze "orgāni nekļūdās" daudziem esošajiem un topošajiem čekistiem neizbēgami ieaudzināja pārākuma un nesodāmības apziņu. Apvienojumā ar komunistiskās ideoloģijas paštaisnumu, neaprobežotu varaskāri, kā arī bieži vien zemu izglītības un kultūras līmeni (šādi formulējumi nereti sastopami Staļina laika čekistu raksturojumos) aprakstītās nejēdzības un ekscesi bija tikai likumsakarīgas sekas.

Paradoksāli, bet arī tā laika čekisti savā veidā kļuva par pašu atbalstītās un uzturētās sistēmas upuriem, un runa nav tikai par dažādām "tīrīšanas" kampaņām "orgānos". Savulaik ievērojamais krievu publicists Ivans Solonjevičs aprakstījis, kā, gatavojoties bēgt no Gulaga nometnes, viņš dzerstījies kopā ar dažādiem čekistiem, lai izvilinātu no viņiem bēgšanai nepieciešamo informāciju: "Daudz litru šņabja es izdzēru ar visādiem čekistiem, visi viņi lielījās un raudāja. Lielījās par A[pvienotās] p[politiskās] p[pārvaldes]² visvarenību un raudāja, ka viņiem pašiem šīs visvarenības dēļ nav nekādas dzīves..."

Cita starpā šeit izklāstītais sniedz uzskatāmu atbildi uz jautājumu, kādēļ Komunistiskās partijas komiteju dokumenti līdz pat PSRS sabrukumam bija "slepeni" un "pilnīgi slepeni". Kuram normālam cilvēkam gan varētu iestāstīt pasakas par to, ka kompartija ir "sava laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa", ja būtu brīvi pieejama informācija par visām šīm čekistu, partijas biedru un pat augstāko vadītāju izdarībām.

Raksta sagatavošanā izmantoti Latvijas Nacionālajā arhīvā, kā arī Ukrainas drošības dienesta arhīvā uzkrātie Komunistiskās partijas un PSRS valsts drošības orgānu dokumenti.

1. No 1943. gada aprīļa līdz 1946. gada martam čekas oficiālais nosaukums bija "Valsts drošības tautas komisariāts" (VDTK); no 1946. gada marta līdz 1953. gada martam — "Valsts drošības ministrija" (VDM).

² Tā līdz 1934. gadam sauca "čeku".

Gints Zelmenis ir vēstures zinātņu doktors, strādā Latvijas Nacionālajā arhīvā. Vairāku arhīva dokumentu digitalizācijas projektu idejas autors un vadītājs