21. gadsimtā opermākslas nākotne ir pavisam neskaidra, lai gan par šā mākslas veida krīzi runāts jau iepriekšējās desmitgadēs. Patlaban grūti iedomāties iestudējumus, kuros režisors un scenogrāfs labticīgi izpildītu visus darbības un telpas norādījumus, kādus tos snieguši vēsturisko darbu autori. Tā sauktais "režijas teātris", pie kā pieder iestudējumi ar ļoti izteiksmīgu vēstījuma pārinterpretāciju, ir 20. gs. 70. gadu parādība operā, kas iesākās Vācijā. Opermāksla ir viena no dārgākajām un resursu ietilpīgākajām mākslām, tādēļ ārpus lielām, valstiski finansētām institūcijām – vismaz Eiropā, operas iestudēt ir īpaši sarežģīti. Taču šis mākslas veids spēcīgi saista māksliniekus un skatītājus, tādēļ tiek meklēti veidi, kā tomēr radīt vēsturisko operu iestudējumus un jaunus mūzikas teātra darbus mazākos apmēros.
Operteātru repertuārā ir apmēram piecdesmit tradicionāli operdarbi, un šai mākslai ir noteikta nozīme sabiedrībā. Savukārt radošiem meklējumiem vairāk piemērota nevalstiskā teātra joma, kurā novērojami trīs darbības lauki. Pirmais ietver maza mēroga operu iestudējumus, mūziklus un repertuāra operu apstrādes. Tajā iespējams strādāt brīvāk nekā opernamos, tiek veiksmīgi veidoti nelieli iestudējumi. Otrais lauks ir jaunās operas un jaunais mūzikas teātris, kura centrā vēsturiski atrodas laikmetīgā mūzika un komponisti; teātra kopējā pasaulē šīs parādības ir marginālas. Trešais lauks turpretī ir balstīts tieši teātra jomā, ko nosaka režisora centrālā loma, taču tas ir maz saistīts ar jauno mūziku. Operfilma "Baņuta" skatāma pirmā darbības lauka kontekstā, jo darbojas ar lielas operas kondensēšanu mazam sastāvam salīdzinoši nelielos skatuves iekārtojuma apstākļos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
