Porcelāna muzeja skatlogos būs Elfrīdas Aldonijas Poles-Āboliņas darbu ekspozīcija

Kā "Delfi" informē muzeja pārstāvji, Elfrīda Aldonija Pole-Āboliņa (1921-2010) ir māksliniece, akadēmiski skolota kā gleznotāja, taču dzīvesgājums ievirzījies keramikas un mazo formu tēlniecības gultnē, kurā atstāts daudzskaitlīgs un skaists mantojums — gan ekspertu novērtēts, gan arī savulaik sabiedrībai pieejams un iemīļots. Poles-Āboliņas plastiķes talants ir novērtēts ekspertu aprindās, taču mazāk zināms plašai publikai mūsdienās. Izstāde ir miniatūra dāvana — autorei viņas 100 gadu jubilejā un skatītājiem kā iespēja atgādināt sev vai iepazīt no jauna lielisku mākslinieci.

Izstāde Rīgas Porcelāna muzeja ēkas skatlogos Konventa sētā, ir komplektēta no Poles-Āboliņas dzimtas un mantinieku īpašumā esošiem porcelāna un māla priekšmetiem. Tie ļauj detalizētāk ielūkoties mākslinieces daiļradē, tās dažādajās šķautnēs. Viņas mākslā būtisku lomu spēlēja bērna, mātes un bērna, sievietes tēls. Līdzās cilvēku tēliem veidota arī animālija: pīles, zaķi, bruņurupuči, zivis un citi. "Porcelāna epizode" Poles-Āboliņas mākslā nav ierobežota vien ar sīkplastiku — negaidīts atklājums ir viņas radītie funkcionālie priekšmeti: kannas, cukurtrauki, kā arī zemglazūras un virsglazūras tehnikā apgleznoti šķīvji, krūkas un vāzes.

Poles-Āboliņas daiļrades populārākā daļa ir tapusi mālā. Izstādē apskatāmi, kā arī Mākslas fonda salonveikalos bija iegādājami dekoratīvi mākslas darbi un suvenīri — brīvi veidoti ciļņi, uz keramikas flīzēm radītas kompozīcijas, ar iegrebumiem rotātas plāksnes un plaketes, piemiņas medaļas un medaljoni, kā arī telpiski un funkcionāli priekšmeti: piespraudes, svečturi u.tml. Par viņas meistarstiķi uzskatāms sievietes tēls. Grebts, veidots, lipināts, locīts, spiests — tehnika var būt jebkura, taču vijīgums, atturīgā elegance, jutekliskums un viegli erotiskais šarms, ko iemieso Poles-Āboliņas radītie sieviešu tēli, solo vai grupu kompozīcijās, ir ne ar ko nesajaucami un raksturīgi tieši viņai, vēsta izstādes veidotāji.

Atsevišķa, būtiska daiļrades līnija ir citvalstu un cittautu tēli, kas sasaucas ar padomju periodā proponēto "internacionālismu" — dažādu tautu satuvināšanos, nojaucot nacionālās barjeras. Poles-Āboliņas daiļradē sastopamas āfrikāņu figūras, romu tautības ļaudis, spāņu dejas, turku bērneļu atveidi, literāri tēli. Eksotiskie tipāži izaicināja mākslinieci un ļāva viņai atrast un iemiesot to raksturus materiālā. Gan mālā, gan porcelānā autore ir izteiksmīgi fiksējusi arī latviešu nacionālo tēlu izlasi. Tie ir pašas dzīvē un apkārtnē noskatīti etnogrāfiski tipi — Nīcas, Bārtas, Alsungas tērpos ģērbtas sievas, vīri un pāri; rucavieši dancī — gan arī stilizētas "tautumeitas", "tautudēli", dziedoši vai dejojoši bērni tautiskajā ietērpā, vispārināti līdz pat ornamentam.

Elfrīda Aldonija Pole-Āboliņa dzimusi Liepājā un mācījusies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, Keramikas nodaļā. Savukārt Valsts Mākslas akadēmijā (tagad — Latvijas Mākslas akadēmija) Pole-Āboliņa studēja Glezniecības nodaļā. No 1948. līdz 1952. gadam strādājusi patstāvīgi dažādās organizācijās un kooperatīvos Rīgā. 1955. gadā iestājusies darbā kombinātā "Māksla", strādājusi par būvplastikas ornamentu veidotāju, piemēram, izstrādājusi dekoratīvus risinājumus lielizmēra lustrām Revolūcijas muzejam (tagad — Latvijas Kara muzejs), vadīja meistaru brigādi, kas izstrādāja rotājumus daudzām dzīvojamām un sabiedriskām ēkām visā Latvijā. Sākusi nodarboties ar porcelānu, atbilstoši sistēmas nosacījumiem un iespējām pabijusi jaunrades un atpūtas namā Dzintaros, Jūrmalā, kur radījusi hrestomātisku sīkplastikas darbu kopu, kas tika atlieta porcelānā Rīgas Porcelāna rūpnīcā. Aktīvi piedalījusies izstādēs, konkursos Rīgā un Maskavā. 1960. gadā kļuva par Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedru. 20. gs. 60., 70. un 80. gados autore turpināja strādāt mālā savā darbnīcā, kombināta "Mākslas" telpās Gaujas ielā, radīja virkni mazo formu tēlniecības darbu.