Īpaši populāras 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija kolorētās atklātnes ar skatiem no dažādām Latvijas vietām. Reaģējot uz pieprasījumu, teju katrā miestā grāmatu un rakstāmlietu veikalu īpašnieki un fotogrāfi izdeva atklātnes ar savas apkaimes skaistākajiem skatiem. Lai gan šīs atklātnes atgādina fotogrāfijas, tās iespieda tipogrāfiski, par pamatu ņemot kolorētu melnbaltu fotogrāfiju. Savukārt speciālistiem kolorētās atklātnes ir ne tikai skaista piemiņa no pagātnes, bet kalpo arī kā nozīmīgs avots novadpētniecībā. Piemēram, krāsainajās atklātnēs saglabājušies skati no vietām un pilsētām, kas mūsdienās vairs neeksistē, – nopostītas muižas, baznīcas, šodien jau pārbūvētas, modernizētas pilsētas un citas vietas.
Brīvības un Raiņa bulvāra ( attēla uzņemšanas laikā Ādolfa Hitlera alejas un Alfrēda Rozenberga gatves) krustojums Rīgā. 1943. gads. Fotogrāfs Aleksandrs Šūmahers.
Savukārt padomju gados bija cilvēki, kas apzināti iemūžināja kultūrvēsturisko mantojumu, jo acīmredzot juta, ka tas padomju ideoloģijai ir kaut kas nevēlams. Piemēram, ilggadējais LNVM darbinieks Arvīds Gusars 60. un 70. gados mērķtiecīgi fotografēja muižas, baznīcas, vecus krogus ceļmalās, arī ainavas. Savukārt pazīstamā arheologa Vladislava Urtāna fotoaparāts fiksējis vienus no pēdējiem mirkļiem vēl pirms Staburaga appludināšanas 1966. gadā. Pirms tam daudzi cilvēki devās sava veida svētceļojumā atvadīties. Tā tapusi viena no retajām fotogrāfijām, kur Staburags redzams savās īstajās krāsās.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
