Garīgās enerģijas poligona spožums un posts. Par grāmatu 'Avota laiks'  (8)

Provokācija izdevās. Pasniedzējs tikpat kā nemaz neveltīja laiku raksta žurnālistiskās kvalitātes izvērtēšanai, bet pukojās par to, kas gan notiek autora galvā, kurš var stāstu pavērst no tik amorālas vērtīborientācijas skatpunkta.

Šī epizode uznira atmiņā, lasot Kļavja (viņš arī žurnāla "Avots" galvenais redaktors no 1986. līdz 1992. gadam) grāmatu "Avota laiks". Tamdēļ, ka grāmata stāsta par to, cik viegli bija izdot žurnālu tad, kad visa tautas "kolektīvā bezapziņa" bija vienojusies izpratnē, kas ir morāli pieņemami, bet kas nosodāmi. Un grāmata arī stāsta par to, ka, līdzko pārmaiņu laikā ļaužu pamata vajadzības dažādojās – piemēram, desmitiem tūkstošus lasītāju vairāk par "Dzīvnieku fermas" pirmpublicējumu latviski turpinājumos sāka uztraukt, kā paēdināt ģimeni vai tikt pie deficīta degvielas –, tā žurnāla veiksmes stāsts beidzās. (Piebildīšu: toties sākās meksikāņu seriālu veiksmes stāsts, lai gan Kļavis to grāmatā nepiemin.)

Aizdomājos arī par grāmatā aplūkoto Albēra Kamī Nobela prēmijas ceremonijas runas publikāciju "Avotā". To ievadījis Ulda Tīrona raksts, kurā bijis Kamī citāts: "Vai ir tāda partija, kas nav pārliecināta, ka tai ir taisnība? Es esmu tās biedrs." Cik vienkārši "Avota" radītājiem un auditorijai bija identificēties ar šo citātu Atmodas laikā, kad politiska dogmatisma apšaubīšana ir elementāra, Džona Rolsa (John Rawls, filozofs, 1921–2002) vārdiem runājot, morālā atskārsme. Un cik daudzi no viņiem šodien nevilcinātos pārmest tādiem "mūždien šaubīgajiem Kamī" postmodernu ļodzīgumu, kura dēļ Latvija iet uz iznīcību.

"Pirmajam numuram gaismā nākot, novēlu katrai lappusei kļūt par Latvijas radošās jaunatnes garīgās enerģijas poligonu," žurnāla pirmajā numurā 1987. gada janvārī pauž Latvijas PSR Rakstnieku savienības priekšsēdis un nosaukuma "Avots" autors Jānis Peters. Kādus dažpadsmit sinonīmus jēdzienam "radošās jaunatnes garīgās enerģijas poligons" droši var sadzirdēt jebkurā mūsdienu pasaules mediju izdevēju konferencē, kur tiek prezentētas mediju vides problēmas laikmetā, kad jācīnās par auditoriju ar "TikTok", "Instagram" un citiem bubuļiem. No šī viedokļa Petera teiktais skan ļoti mūsdienīgi un noderētu arī mūsdienu redakcijām kā "mērķu kartes" formulējums. "Avota" redakcijai noteikti bija daudz vieglāki apstākļi šī poligona radīšanai nekā spēlētājam mediju industrijā mūsdienās.

Tiem, kas piedzīvojuši "Avota" izdošanas laikus, grāmata ieteicama, jo tā skars nostalģijas stīgu. Jebkura kvalitatīvi uzrakstīta liecība par to laiku, kad bijām jauni vai cerību pilni, ir aizraujoša. Šajā gadījumā varonis ir žurnāls, bet pieļauju, ka varētu būt interesanti lasīt pat par tekstilfabriku vai kolhozu šajos laiku lokos un skatīties, kā tad īsti perestroika, Atmoda, barikādes, Godmaņa valdības laika saimnieciskais haoss un citas vēsturiskās reālijas maina cilvēku domāšanu, rīcību, dzīvi. Žurnāls, protams, ir pateicīgāks varonis, jo pašsaprotami dziļi mijiedarbojās ar vēstures katlu, kas vārījās astoņdesmito gadu beigās.

Grāmata lasās apbrīnojami viegli. Kļavis ir teicams stāstnieks, un tas, kas sākas kā šķietami tehnisks hronoloģisks pārskats par to, kad kādu nodaļas vadītāju pieņēma darbā, atstāj laba romāna pēcgaršu, kad aizvērta pēdējā lappuse. Esam izdzīvojuši žurnāla spožumu un postu, elpu aizturējuši, sekojuši līdzi smalki ieskicētiem kraha priekšvēstnešiem, krāsas sabiezē, ritms paātrinās, parādās jauni personāži, vecie atsedz negaidītas rakstura īpašības... un beigu eksplozija. Ieskaitot autora paša kritienu. Kādu tieši, te neteikšu, jo nedrīkstu atņemt lasīšanas baudu, izmuldot sižetu.

Pieļauju, ka šo grāmatu mana paaudze un "burbulis" gaidīja ar sakrustotiem pirkstiem. Jo ļoti negribētos, ka jāviļas, lasot par "Avotu", kas mums iekalts atmiņā kā pirmais priekšstata nesējs par to, kas ir laba kulturāla gaume, kas ir 20. gadsimta modernie strāvojumi mākslā, kas ir iedarbīga vizuālā zīme u.tml.

Bažas par vilšanos ir tāpēc, ka memuāru literatūrai ir ļoti liela varbūtība viegli aiziet autora sevis attaisnošanas un vecu rēķinu kārtošanas ceļu. Ja vienā koordinātu ass galā noliktu tādu memuāru literatūru, kura top, autoram samaksājot apgādam par sev komplimentāras grāmatas izdošanu, un kurā uz pilnu klapi tiek bezkaunīgi stāstīts, kāds autors ir varonis un citi cūkas, bet otrā galā – visiejūtīgāko laikmeta liecību atainojumu, vairoties no jebkādas autora lomas izcelšanas, tad Kļavim, par laimi, izdodas gandrīz bez paslīdēšanas balansēt pa cienījamo sektoru. Ir dažas rūgtuma lāses par Andru Neiburgu un Normundu Naumani, bet tās nesagrauj kopējo iespaidu.

Savukārt rūgtumu par sabiedrības vajadzību maiņu atļaušos nepieskaitīt grāmatas vājumu sarakstam. Lai arī kāds aizvainojums neskanētu no šiem Kļavja vārdiem, kas veltīti latviešiem, kuriem "Avots" izrādījās nevajadzīgs, ja dziļi ielūkojamies sevī, tie taču ir patiesi:

"Lai apliecinātu, ka esi gana kulturāls, pietika piespraust auseklīti vai sarkanbaltsarkano karodziņu pie krūts un Dziesmu svētkos, skanot īstajai dziesmai, īstajā brīdī piecelties, lai publiski notraustu asaru."

Gan jābrīdina lasītājs par vēl vienu teksta trūkumu – autors šad tad tā sirsnīgi vecišķi aizrāvies ar "skaidrojumiem jaunajai paaudzei" par padomju reālijām un atkārtotām norādēm "nebija īsziņu, nebija tvitera", "nebija mobilo telefonu", "kā tagad teiktu, mārketings" u. tml., kas var drusku saērcināt lasītāju, kas pats piedzīvojis vai zina no vecākiem vairāk un tāpēc nav uzskatāms par vēstures ābečnieku.

Bez nostalģijas māktajiem laikabiedriem vēl grāmata ieteicama visiem medijos strādājošajiem. Jau minētā līdzība starp sociālisma ideoloģijas žargonu un mūsdienu "biznesa bulšitu" mediju organizāciju konferencēs ar frāzi "jaunatnes garīgās enerģijas poligons" nav no pārējā stāsta atrauts anekdotisks izņēmums. Kļavis paškritiski (ar dažiem maziem izņēmumiem) un trāpīgi analizē medija dzīves ciklu un kļūdas, kuras pieļauj medijs, kurš, ļāvies vēstures viļņa panākumu reibonim, vairs laikus nespēj saskatīt tuvojošamies briesmas un nošļūc pa kazu. "Avota laiku" vajadzētu pastudēt un pārrunāt ikvienā redakcijā, diskutējot, piemēram, par tādiem Kļavja iezīmētiem jautājumiem kā pozicionējums starp elitārismu un tautiskumu, galvenā redaktora – "bailīgākā cilvēka redakcijā" – loma, lai nepieļautu karstgalvju kaitējumu izdevuma reputācijai, vai galu galā brīnišķīgā maksima, pēc kuras vadīties medijam, – "panākt, lai tiktu nevis publicēts viss uzrakstītais, bet izlasīts viss publicētais".

"Toreiz ļaudis domāja lēnāk, toties pamatīgāk. Ne tik pavirši vai virspusēji kā pašlaik. Vairums no viņiem tiešām centās iedziļināties un saprast uzrakstīto," raksta grāmatas "Avota laiks" autors. Kāpēc tas mainījās? Kas ir cēlonis, kas sekas? Publikas pieprasījums pēc sēnalām, kam sekoja mediju satura degradācija? Vai otrādi? Un, ja pēc 35 gadiem kāds medijs gribētu redzēt savus lasītājus, skatītājus, klausītājus lēni un pamatīgi domājošus – vismaz tādā apjomā kā "Avota" 100 tūkstošu lielā auditorija –, tad kā medijam un tautai atrast savstarpējo uzticēšanos un nepiečakarēt vienam otru? Tā rezonē Kļavja grāmata 2021. gadā.