Goda zīme 'Sudraba pagale' šogad piešķirta Žaņa Lipkes palīdzei Emīlijai Ābelei

Ābele vispirms paglāba savu pirmskara paziņu, ebreju izcelsmes zobārstu Vili Frišu, taču vēlāk kļuva par nenovērtējamu palīgu Lipkes ģimenes cilvēkglābšanas misijā, sarūpējot paslēptajiem ebrejiem nepieciešamos medikamentus.

Kā stāsta Tomsone, igauniete Emīlija Alīde, pirmslaulību uzvārdā Tāra, piedzima Kalnciemā, 1903. gada 28. februārī. Viņa bija izglītota sieviete, prata arī krievu, vācu un igauņu valoda. 1927. gadā Emīlija apprecējās ar kurpnieku Jāni Ābeli. Ģimenē auga trīs bērni, kuriem iztiku Emīlijas vīrs sarūpēja strādādams Centrāltirgū, gaļas tirgotavā un zvejodams Daugavā. Savukārt Emīlija strādāja pie dr. Jāņa Alfrēda Kaktiņa. Ģimene dzīvoja Zaķusalā, Krastmalas ielā 24.

Kad sākās karš un ebreju vajāšana, Emīliju uzmeklēja sens paziņa, Cēsīs 1910. gada 6. janvārī dzimušais zobārsts Vilis Frišs. Jaunā vīrieša māte, brālis un māsa ar ģimenēm bija paspējuši evakuēties uz Padomju Krieviju. Savukārt tēvs, Cēsīs un Rīgā praktizējošs un cienīts zobārsts Izraels Frišs pēdējā brīdī atteicies evakuēties un teicis: "Ar mani nekas nenotiks, mani neviens neaizskars. Man nav ienaidnieku. Mani ciena un man ir laba reputācija gan latviešu, gan vāciešu aprindās." Vilis nespēja tēvu atstāt vienu un arī atteicās evakuēties. Diemžēl izcilā zobārsta slava Izraelu Frišu nepasargāja, viņu nacisti nogalināja jau pirmajā okupācijas vasarā. Bet Vilis Frišs vērsās pēc palīdzības pie Emīlijas, kura jaunajam vīrietim palīdzēja gan ar īslaicīgu patvērumu, gan pārtikas produktiem.

Visnozīmīgāko palīdzību Emīlija sniedza 1944. gada sākumā, kad Vilis bija nonācis pilnīgā bezizejā. Rīgas geto bija likvidēts, dzīvi palikušos paverdzināja koncentrācijas nometnē "Kaiserwald" un tās filiālēs. Emīlija Ābeles gan Vilim, gan viņa draugam Ābramam Dāvidsonam sarunāja patvērumu pie Kalnciema ielas galā dzīvojoša dārznieka Stiebriņa. Taču šis glābējs par savu risku prasīja naudu. Vilim tās nebija. Savās atmiņās viņš raksta:

"Man prātā ienāca leģenda par latvieti Žani. Geto biju dzirdējis baumas par to, ka Rīgā dzīvo kaut kāds Žanis, kurš palīdz ieslodzītajiem izglābties. Runāja, ka viņš veic ārkārtīgi drosmīgas un atjautīgas operācijas, paslēpj bēgļus slepenos dzīvokļos un pēc tam izved uz laukiem vai mežā pie partizāniem. Tas izklausījās fantastiski. Arī pats Žanis likās nesasniedzams. Tomēr palūdzu Emīliju uzzināt kaut ko par šo cilvēku un, ja tāds tiešām eksistē, tad lai palīdz ar viņu sazināties. Laimīgā kārtā Emīlijas meklējumi bija sekmīgi. Viņa dabūja Žaņa adresi un aizgāja pie viņa tieši uz mājām."

Žanis Lipke, riskēdams ar paša dzīvību, aizveda Vili uz slēptuvi Dobeles apkaimē - pie Milleru ģimenes uz Mežamakiem. No šī brīža Emīlija kļuva par Žaņa Lipkes palīdzi viņa cilvēkglābšanas misijā. Žanis Lipke savās atmiņās par to laiku raksta: "Bīstamajās operācijās mums ļoti palīdzēja medmāsa Emīlija Ābele. Viņa strādāja vācu kara hospitālī un apgādāja mūs ar medikamentiem, kas citādi mums nebūtu pieejami." Bunkuros paslēptos sasirgušos ebrejus ārstējis arī Emīlijas Ābeles darbadevējs dr. Jānis Alfrēds Kaktiņš, kurš kara beigās emigrēja vispirms uz Vāciju, bet tad pārcēlās uz dzīvi ASV.

Vilis Frišs par savu glābēju ir rakstījis: "Pamazām Emīlija Ābele kļuva par neaizvietojamu Žaņa Lipkes palīdzi. Viņa vienmēr bija čakla un centīga, eleganti ģērbās. To augstu novērtēja viņas priekšniecība, vācieši, kas bija attiecībās ar viņu ļoti korekti. Viņa prata uzturēt šīs labās attiecības, dāvinot tiem zivis. Emīlijas pirmais vīrs bija zvejnieks, viņu mājās vienmēr bija gan svaigas, gan žāvētas zivis."

Pēc kara glābēja Emīlija Ābele un izglābtais Vilis Frišs apprecējās. Visu mūžu Vilis savu glābēju mīlēja, lutināja un maigi sauca par Miju. 2021. gadā, pateicoties abu mazmeitai, zobārstei Rebekai Eihmanei, Žaņa Lipkes krājuma papildinājies ar fotogrāfijām, Emīlijas brošu un saulessargu, uz sirsnīgiem stāstiem par Emīlijas drosmi, aukstasinību un līdzjūtību glābjot pirmskara paziņu Vili Frišu, stāsta Tomsone.

Apbalvojums "Sudraba pagale" katru gadu tiek pasniegts 1. februārī, Žaņa Lipkes dzimšanas dienā. Taču jau otro gadu svinīgā balvas pasniegšanas ceremonija tiks pārcelta uz vasaru, kad cerams būs mazāks ar Covid-19 saslimušo skaits valstī. "Sudraba pagale" saistās ar Žaņa Lipkes glābšanas darbu – tieši zem malkas kaudzes tika paslēpta viena no ieejām bunkurā, kurā ebreji bija raduši glābiņu no vajāšanas un drošas nāves. Katram no Lipkes draugiem un palīgiem bija jāiegulda daļa no sevis, lai nosargātu līdzcilvēkus.

Pirmo Žaņa Lipkes memoriāla iedibināto balvu "Sudraba pagale" Latvijas simtgadē saņēma Lipkes memoriāla koncepcijas veidotājs režisors Viktors Jansons un vēsturnieks un muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātājs Marģers Vestermanis, nākamās tika piešķirta ebreju glābējam Kārlim Jankovičam un latgalietim Arsēnijam Korņilovam. Pagājušajā gadā balva ceļoja uz Aizputi, kur Žaņa Lipkes memoriāls godināja pieķertus un bargi sodītus ebreju glābējus no Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtas. "Sudraba pagali" veidojis mākslinieks Aigars Bikše.