Iepazīsti Ukrainas kultūru: no Svētās Sofijas katedrāles līdz Verkai Serdjučkai

-

Dievnama būvniecība uzsākta 1037. vai 1011. gadā, tā ilgusi aptuveni 20 gadus. Katedrāles kompleksu veido vairākas celtnes – gan galvenā ēka, palīgēkas, zvanu tornis un Metropolīta māja. Katedrāles nosaukums aizgūts no Svētās Sofijas katedrāles Stambulā. 1934. gadā baznīca kopā ar tai apkārt esošo apbūvi kļuva par muzejrezervātu, bet 1990. gadā kopā ar Kijivas Pečeru klosteri katedrāle tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā – kā pirmie kultūrvēsturiskie pieminekļi Ukrainā.

-

Odesu pamatoti uzskata par vienu no Ukrainas kultūras centriem, šeit dzimuši slavenie satīriķi Ilfs un Petrovs, Ostapa Bendera romānu autori, kā arī ievērojamā dzejniece Anna Ahmatova. Padomju periodā šeit aktīvi darbojās Odesas kinostudija, kurā savas filmas veidoja Pjotrs Todorovskis, Kira Muratova un Staņislavs Govoruhins, kurš Odesas kinostudijas paspārnē filmēja ārkārtīgi populāro kriminālseriālu "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst".

Studiju laikā Ševčenko publicēja lielāko daļu no saviem pazīstamākajiem darbiem — krājumus "Kobzars" (1840) un "Haidamaki" (1842). Kritika šos darbus uzņēma diezgan nievājoši, jo ukraiņu valoda netika atzīta par pilnvērtīgu valodu, tomēr pret Ševčenko sirsnīgi attiecās Ukrainā. Pats Ševčenko par kritiķiem teica: "Lai jau sauc mani par zemnieku dzejnieku, lai tikai būtu dzejnieks, vairāk man neko nevajag." 2015. gadā Tarasam Sevčenko tika atklāts piemineklis arī Rīgā, Kronvalda parkā.

Ja Sevčenko varam nosacīti dēvēt par ukraiņu Raini, tad Mikola Ļisenko (1842-1912) visdrīzāk saucams par ukraiņu Jāzepu Vītolu – kā modernās ukraiņu klasiskās mūzikas pamatlicējs. Viņš bija komponists, etnomuzikologs, pianists un diriģents, studēja Harkivas un Kijivas universitātē, kā arī Leipcigas konservatorijā. 1904. gadā Ļisenko nodibināja Mūzikas un drāmas skolu Kijivā.

Komponista pazīstamāko darbu vidū ir opera "Melnās jūras kazaki", trīs operas, kas balstītas uz ukraiņu rakstnieka Mikolas Hohola darbiem – "Ziemassvētku vakars", "Noslīkusī jaunava" un "Tarass Buļba". Papildus darbiem dažādos žanros Ļisenko bija ārkārtīgi ražīgs dziesmu autors – viņa 133 "liriskās dziesmas" atklāj aizraujošu un emocionālu stāstu par dzīvi Eiropā 19. un 20. gadsimta mijā.

Māksliniece Marija Primačenko (1909-1997) savos darbos bagātīgi izmantoja Ukrainas tautas mākslas motīvus un strādāja izteiktā "naivās mākslas" stilā. Primačenko savu arodu apguva pašmācības ceļā, viņa strādāja glezniecības, izšūšanas un keramikas tehnikās. 1966. gadā Primačenko saņēma Tarasa Ševčenko Ukrainas nacionālo apbalvojumu. 2009. gadu UNESCO pasludināja par Marijas Primačenko gadu.

Pablo Pikaso pēc viņas izstādes apmeklējuma Parīzē esot teicis, ka noliec galvu šīs satriecošās ukraiņu mākslinieces mākslas brīnuma priekšā. 2022. gada 28. februārī Ukrainas Ārlietu ministrija sociālajā tīklā "Twitter" informēja, ka Krievijas iebrukuma rezultātā gājušas bojā 25 Marijas Primačenko gleznas, kas atradās Ivankivas novadpētniecības muzejā.

Ja būtu jānosauc visu laiku nozīmīgākais ukraiņu kinorežisors, tad Oleksandrs Dovženko (1894-1956) noteikti būtu saraksta augšgalā. Viņu uzskata par tikpat nozīmīgu kino pionieri kā Dziga Vertovs un Sergejs Eizenšteins, viņš bija arī viens no padomju montāžas skolas pamatlicējiem. Pēc viņa nāves Dovženko vārdā tika nosaukta Kijevas kinostudija.

Oleksandra Dovženko 1930. gadā radītā filma "Zeme" šodien tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām mēmajām filmām kino vēsturē, ko augsti novērtējuši ne tikai krievu kino vēsturnieki, bet arī lietpratēji visā pasaulē. Lai arī "Zemē" attēlota kolektivizācija padomju propagandas tradīcijās, tās vizuālā vēstījuma valoda un izteiksmīgā montāža neatbilda padomju konjunktūras prasībām un tika pamatīgi kritizēta.

Viena no nozīmīgākajām Ukrainas mākslinieciskajām kustībām, kas aizsākās 20. gs. 60. gados, ir Harkivas fotogrāfijas skola. Tās pamatā bija Harkivas fotogrāfu kopiena, kas sevi dēvēja par "Vremia" jeb laika grupu. To 1971. gadā izveidoja Jurijs Rupins un Jevgeņijs Pavlovs, tajā piedalījās tādi fotogrāfi kā Boriss Mihailovs, Oļegs Maļovanijs un citi. Vēlāk tai pievienojās vēl divas nozīmīgas fotogrāfu grupas: "Gosprom" grupa un "Shilo" grupa.

"Vremia" grupas darbību raksturo atgriešanās pie avangarda tradīcijām un sociālistiskā reālisma apspēlēšana, kas izpaudās kā eksperimenti ar fotogrāfijas tehnoloģijām un uzņemšanas metodēm. Tostarp šī grupa praksē pielietoja arī "sliktās fotogrāfijas" koncepciju, daudzi viņu darbi bija unikāli eksperimenti visas Padomju Savienības kontekstā, kas aizsāka revolūciju Ukrainas fotogrāfijā. 2018. gadā tika atvērts Harkivas fotogrāfijas skolas muzejs.

2006. gadā viņam tika piešķirts Ukrainas tautas mākslinieka goda nosaukums. Viktjuks strādājis Ļvivas, Tallinas, Viļņas, Minskas, Kijevas, Odesas un Maskavas teātros. 2020. gadā viņš tika hospitalizēts ar Covid-19 komplikācijām un 84 gadu vecumā devās mūžībā kādā no Maskavas slimnīcām.

-

Ukrainas kino nebūtu pilnvērtīgs bez neparastās Kiras Muratovas (1934-2018), kura savu karjeru galvenokārt aizvadīja Odesas kinostudijā. Jau padomju periodā Muratova sāka izkopt savu unikālo kinovalodu, kurā liriski motīvi mijās ar sirreālām ainām, kas nebija pieņemami padomju cenzūrai. Viņas filmu "Ilgās atvadas", kas tapa 1971. gadā, atļāva izrādīt tikai 1987. gadā.

Muratova kļuva par kulta režisori un festivālu favorīti pēc "perestroikas" sākuma, īpašu ievērību izpelnījās viņas darbs "Astēniskais sindroms", kas kļuva par vienu no spilgtākajām padomju dzīves absurda un sabrukuma liecībām un saņēma "Sudraba lāci" Berlīnes kinofestivālā. Muratova bija viena no tiem padomju kino autoriem, kas pilnvērtīgi spēja izmantot vārda brīvību – viņas ražīgākais periods bija 90. gadi un 21. gs. sākums, kad tapa lielākais vairums viņas filmu.

-

"Masku šovu" veidoja tāda paša nosaukuma Odesas komiķu trupa, seriāla veidošana mēmā kino estētikā sākās 1992. gadā un ar pārtraukumiem turpinājās līdz pat 2006. gadam. Arī Verkas Serdjučkas debija notika jau 90. gadu sākumā, bet triumfu piedzīvoja 2007. gadā, kad ar dziesmu "Danzing" uzvarēja nacionālajā Eirovīzijas dziesmu konkursa atlasē un pārstāvēja Ukrainu Helsinkos, kur ieguva otro vietu kopvērtējumā.