Notiks tiešsaistes diskusija 'Māksliniecisko prakšu politiskā emancipācija Ukrainā'

Diskusijā piedalīsies: Oļa Mihaiļuka, Lia Dostlijeva un Andrijs Dostlijevs, Lada Nakoņečna, Nikolajs Karabinovičs, Svitlana Biedarjeva, Katerina Botanova. Moderatores: Ieva Astahovska un Linda Kaljundi.

Diskusija tiks translēta tiešraidē LLMC "Facebook" lapā.

Kopš 24. februāra visa pasaule seko karam, ko Krievijas prezidents Putins īsteno pret Ukrainu, savu agresīvo iebrukumu kaimiņvalstī pamatojot ar nepieciešamību "aizstāvēties", "denacificēt" Ukrainu un "aizsargāt cilvēkus, kuri ir pakļauti Kijivas režīma vardarbībai un genocīdam". Savā stundu garajā propagandas runā televīzijā, kurā viņš paziņoja par uzbrukumu, Putins ne tikai manipulēja ar jēdzieniem, kas saistās ar 20. gadsimta un īpaši Otrā pasaules kara vēsturi, bet arī noliedza, ka Ukrainai jebkad būtu bijis "īsts valstiskums", un paziņoja, ka šī valsts ir Krievijas "vēstures, kultūras, garīgās telpas" integrāla daļa. Ar šo brutālo vēstures falsifikāciju, uz ko viņš atsaucās, lai iebruktu neatkarīgā valstī, nostiprinātu tur varu un attaisnotu savu impērisko megalomāniju, karš pēkšņi no pagātnes ir pārvērties par nepieredzēta mēroga katastrofu miljoniem cilvēku.

Šis karš Ukrainā faktiski sākās 2014. gadā ar Krimas aneksiju un Krievijas iebrukumu Ukrainas austrumu daļā. Jau tolaik politiskajos protestos būtiska loma bija kultūras pretestībai. "Tas, ko mākslinieki darīja līdzās barikādēm, sviestmaizēm, slimnīcām un Molotova kokteiļiem, bija arī izdzīvošanas māksla, tostarp rūpīga un skrupuloza, bieži anonīma ikdienas darbību dokumentēšana. Tā bija darbības māksla, iejaukšanās fiziskajā un politiskajā realitātē, lai ietekmētu simbolisko," raksta ukraiņu kultūras kritiķe un kuratore Katerina Botanova. "Šīs mākslinieciskās prakses radīja pamatu citādai sabiedrībai, kuras pamatā ir kopīga cīņa, bet tajā pašā laikā rūpes un solidaritāte."

Arī pēc Eiromaidana revolūcijas (2013) daudzi ukraiņu mākslinieki turpināja strādāt ar sarežģītām, neērtām un traumatiskās pagātnes tēmām, tostarp identitātes meklējumiem, atmiņu kariem, ģeopolitiskās piederības izmaiņām, "dokumentējot un iedrošinot citas balsis, stāstot stāstus par neievērotajiem un bezspēcīgajiem. Viņi pievērsās vēsturei nevis kā politiski virzītam lineāram stāstījumam, kas kalpo nācijas veidošanas mērķim, bet kā daudzslāņainam un pretrunīgam aizmirstu stāstu kopumam. Apkopojot, uzkrājot un formulējot šos jautājumus sabiedrības aklajās zonās, mākslinieki ir veidojuši kritisko zināšanu masu, kas ir būtiska, lai formētu "politisko nāciju, kas spēj ietvert dažādas identitātes, kas balstās uz padomju kolektīvās un postpadomju agresīvās individualitātes traumatiskajām pieredzēm, koloniālu identitāšu pārveidošanu un postkoloniālu nacionālo pārņemšanu, padomju totalitārismu un postpadomju autoritārismu," rezumē Katerina Botanova.

Diskusija notiek projekta "Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā" ietvaros, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām reģionā. Programmas kuratores ir Ieva Astahovska un Linda Kaljundi.