Juris Dambis: Kultūrvēsturisko pieminekļu saglabāšanā svarīgs kompromiss

Pirms aptuveni 10 gadiem mēs organizējām vairākus seminārus pilsētas plānošanas jomā, aicinot ciemos vienus no labākajiem starptautiskajiem nozares ekspertiem. Kāds no ārvalstu kolēģiem, kurš lielu daļu laika pavadījis strādājot visā pasaulē teica – ja viņam pasaules pilsētas būtu jāvērtē desmit punktu skalā no kultūrvēsturisko vērtību aspekta, Rīgai viņš dotu maksimālo punktu skaitu. Līdzvērtīgi Barselonai un Venēcijai. Savukārt Parīze šādu vērtējumu potenciāli varētu arī nesaņemt.

Rīgas arhitektūras vēsture spēcīgu uzplaukumu piedzīvoja pagājušā gadsimta sākuma – veidojot modernu pilsētas plānojumu un neatkāpjoties no izveidotajiem attīstības principiem. Tādējādi visas būves radīja harmonisku un skaistu vidi. Padomju Savienības laikos pilsētas plānošanas pieeja būtiski atšķīrās, priekšplānā izvirzoties vēlmei celt jaunu pasauli, par prioritāti uzstādot buržuāzijas ēku noārdīšanu. Tomēr pateicoties Latvijas speciālistu pretestībai, Rīga savus vaibstus būtiski nemainīja, saglabājot pagātnes vērtības un ļaujot pārmaiņām ietekmēt vien atsevišķas pilsētas daļas. Savukārt atgūstot neatkarību, 1992. gadā bijām pirmā no bijušajām Padomju Savienības valstīm, kas pieņēma kultūras pieminekļu aizsardzības likumu. Ne mazāk svarīgs Rīgas arhitektūras aizsardzības mehānisms bija agrīna sadarbības uzsākšana ar Eiropas Padomi. Laika posmā no 1995. līdz 2007. gadam aicinājām ciemos ekspertus, smēlāmies viņu zināšanas. Šie eksperti tikās arī ar valsts amatpersonām uzsverot, cik svarīga ir Rīgas vēstures saglabāšana.

Tādēļ visnotaļ viegli spējām iekļaut mūsu galvaspilsētas vēsturisko centru UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Protams 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā saskārāmies ar lielu pretestību no pilsētas potenciālo investoru puses, kuri vēlējās šķietami vecās ēkas nojaukt un to vietā celt jaunus debesskrāpjus. Toties, mums ir izdevies saglabāt Rīgas vēsturisko veidolu.

Rīgā ir viens no labākajiem kultūras objektu izbūves principiem Eiropā un pat pasaulē. Būves ir kompakti izvietotas pašā Rīgas centrā, netālu viena no otras, veidojot kultūras institūcijas sistēmu. Mūsu nelielajā valstī, kurā nav daudz iedzīvotāju, šāds izvietojums ļauj pasākumiem notikt sinerģijā un savstarpējā sadarbībā, kā arī palīdz iedzīvotājiem un pilsētas viesiem ērti nokļūt no viena punkta otrā, paralēli izbaudot pilsētas parku un apzaļumojumu skaistumu. Domājot par Nacionālās akustiskās koncertzāles vietu, jāņem vērā vairāki objektīvi fakti – gan koncertzāles izbūves izmaksas, gan tās potenciālā atrašanās vieta, gan tās iekļaušanās kopējā Rīgas atmosfērā. Viens no zināmākajiem koncertzāles projektiem paredzēja, ka tā atradīsies uz AB dambja.

Šī ārkārtīgi ambicioza iecere sekoja principam – mēs atradīsim finansējumu neatkarīgi no nepieciešamajām izmaksām. Mūsu prātā koncertzālei bija jālīdzinās tām, kas atrodas citās, lielākās un finansiāli attīstītākās valstīs. Tomēr diemžēl šāds risinājums ir nepārdomāts, ja skatāmies uz valsts ilgtermiņa attīstību. Ir nesaprātīgi ieguldīt milzīgus finansiālos līdzekļus vienas ēkas attīstībā, piemirstot par citām prioritātēm. Latvijas gadījumā būtu svarīgi atrast risinājumu, kas ļautu ar samērā mazu ieguldījumu radīt lietošanai ērtu vidi un objektus, tajā pašā laikā – ēku veidojot estētisku un augstā kvalitātes līmenī. Tādēļ, pat ja koncertzāle AB dambī izskatītos skaista un majestātiska, lai tā būtu funkcionāla, nepieciešams milzīgs finansējums, risinot ne tikai sabiedriskā transporta un autostāvvietas problēmas, bet arī jautājumus, kas saistīti ar drošību un potenciālās evakuācijas jautājumiem.

Līdzīgi apgrūtinājumi rodas, ja domājam par koncertzāles izbūvi Andrejostas rajonā. Tā nav slikta vieta, bet tās attīstībai nepieciešams ilgs laiks un tai nav iepriekš minēto Rīgas vēsturiskā centra priekšrocību. Kā arī – lai šajā vietā izbūvētu nepieciešamo infrastruktūru, jāiegulda nesamērīgi finansiālie līdzekļi. Runājot par nacionāli nozīmīgām ēkām, ne mazāk svarīgi ņemt vērā arī konkrētās vietas "auru", kas var tām uzlikt sava veida zīmogu. Koncertzālei būtu svarīgi asociēties ar mākslu, nevis konkrētu, sabiedrībā zināmu personu, reputācijām.

Kultūras mantojuma saglabāšanā ļoti svarīgi iet uz kompromisiem. Mums, cik nu tas iespējams, jācenšas saglabāt vēsturiskās ēkas, kas nes savu stāstu. Tomēr brīdī, kad veicot izmaiņas iegūstam jaunu ēku, kuras pievienotā vērtība vairākkārt pārsniedz iepriekšējās būves nozīmi, mums savu pieeju nepieciešams pārvērtēt. Tas tiešā veidā skar Kongresu nama pārbūvi par Nacionālo akustisko koncertzāli. Valsts attīstībā nozīmīgiem objektiem svarīgs individuāls "par" un "pret" izvērtējums. Bieži vien kaut kas ir arī jāupurē. Jā, Kongresu nams ir vērtīgāks nekā savulaik koncertzālei iecerētā ēka Elizabetes iela 2. Bet arī vērtīgākā ēkā var mainīt funkciju, to var pārveidot, to var papildināt. Kongresu nams no vēsturiskā plānojuma un atrašanās vietas skatupunkta ir ideāla vieta koncertzāles izbūvei. Tur ir arī visa nepieciešamā infrastruktūra.

Protams, iepriekšējo ēku neizdosies saglabāt pilnībā un arī mūziķiem būs nepieciešams pielāgoties kompromisiem. Tomēr Latvijas mūziķu sasniegumi ir tik nozīmīgi, ka viņi ir pelnījuši koncertzāli skaistā Rīgas vietā. Manuprāt nepieciešams maksimāli saglabāt esošās vērtības, tajā pašā laikā pārliecinoties, ka koncertzāle ir funkcionāla. Es, kā arhitekts domāju, ka tas ir iespējams. Spēju iedomāties, kā tas varētu izskatīties. Jāņem vērā, ka plānots izsludināt starptautisku konkursu, piedaloties speciālistiem ar lielu pieredzi. Tajā skaitā vēsturisku ēku pārbūvē – šobrīd tas ir ļoti populāri visā Eiropā.

Jāsaprot, ka mums ir ļoti nopietni jādomā par Rīgas attīstību. Pēdējo gadu notikumu rezultātā, iedzīvotāju skaits būtiski samazinās. Es zinu daudzus uzņēmējus un Rīgas iedzīvotājus, kuri no galvaspilsētas centra pārcēlušies uz Pierīgu. Pati pilsēta paliek tukša. Tajā skaitā, tukšas paliek ēkas. Tādēļ mums nevajag uzbūvēt neko lieku. Savukārt, ja kaut kas ir uzbūvēts, tad vajag to mēģināt pilnvērtīgi izmantot. Ja runājam par Kongresu namu, tur iepriekš, akustiskās koncertzāles vieta, bija iecerēts veikt renovācijas un to pārdēvēt par Kronvalda koncertzāli. Rodas jautājums – vai Rīga var atļauties apsaimniekot divas koncertzāles un vai tās abas ir nepieciešams. Iespējams, ka labāk izveidot vienu, pilnvērtīgu un valstiski nozīmīgu objektu, kuru iespējams izmantot dažādām funkcijām. Ne mazāk svarīgi – kultūras mantojums arī māca dzīvot atbildīgi pret dabu. Tā pamatidejas ir saglabā to, kas jau ir uzbūvēts. Šobrīd mēs sargājam ēkas, kuras uzbūvētas pirms 100, 200, 300 un vairāk gadiem. Savukārt mūsdienās būvēto ēku mūžs mēdz būt vien 30 līdz 60 gadi. Savukārt izmešu daudzums, kuru mēs radām, lai šo ēku uzbūvētu ir nesamērīgs.

Kultūras mantojumā aizsardzības jomā neeksistē absolūta pareizība un vienīgā patiesība, ir tikai noteiktā brīža skatījums un konkrētajos apstākļos iespējami labākais risinājums, kas, laikam ejot, var mainīties. Šī brīža situācijā prioritāte ir stiprināt Rīgas centru.