Jānis Šiliņš: Restaurācija un nākotne

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Visām lielajām revolūcijām parasti seko restaurācijas process — atgriešanās pie agrākās, pirmsrevolucionārās lietu kārtības, taču ārēji un iekšēji mainītā formā. Baltiešu "dziesmotās revolūcijas" no pakāpeniskas atgriešanās transformētā padomiskā realitātē glāba (vai uz visiem laikiem?) tieši ideja par pirmskara lietu kārtības atjaunošanas nepieciešamību. Tā izauga Atmodas laika revolucionāri nacionālās kustības šūpulī. Šī ideja bija neticami spēcīga, ar milzīgu sociālās mobilizācijas potenciālu. Turklāt tā bija kopīga visām trim Baltijas valstīm. Tieši restaurācijas ideja bija tā, ar ko mēs principiāli atšķīrāmies no citām valstīm, kuras radās uz Padomju Savienības drupām, un ļāva aizsteigties tām priekšā.

Neraugoties uz restaurācijas idejas jaudu, jau no neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem tās ceļā tomēr iznira arvien jauni un arvien draudošāki šķēršļi. Iespējams, viens no pirmajiem un sāpīgākajiem sarūgtinājumiem tika piedzīvots jau 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad kļuva skaidrs, ka "labo ulmaņlaiku" restaurācija nekad nebūs iespējama. Reinkarnētā Ulmaņtēva meklējumi neko vairāk par dīvainiem Saeimas vēlēšanu iznākumiem nedeva, bet agrārajai estētikai bija jāpiekāpjas tranzīta un banku pakalpojumu vieglās naudas burvībai. Idejas par ekonomisko autarķiju un iespējamu neitralitāti starptautiskajās attiecībās saglabājās pāris gadus ilgāk, taču arī tām bija lemts ātri izkūpēt.

Restaurācijas procesa ceļā radušos šķēršļus, kas Latvijas braucienu draudēja padarīt stipri nelīdzenu vai pat vilkt uz grāvja pusi, ātri nolīdzināja iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Simt gadu senais latviešu intelektuāļu augstākais politiskais ideāls, kuru Rainis attiecīgajā vēsturiskajā konjunktūrā bija ģeniāli formulējis kā "brīva Latvija brīvā Krievijā", nu bija īstenots. Latvija kā brīva un demokrātiska valsts bija kļuvusi par brīvas un demokrātiskas Eiropas sastāvdaļu. Un pirmskara Latvijas restaurētais variants sāka izskatīties pat labāk par pašu oriģinālu!

1992. gadā Frensiss Fukujama Aukstajā karā uzvarējušajai Rietumu liberālajai pasaulei pasludināja tās mērķu sasniegšanu un līdz ar to — Vēstures galu. Mums, restaurētajai Latvijai, šāds "vēstures gals" faktiski pienāca 2004. gadā. Jā, vēl bija jāpanāk iekļaušana Šengenas zonā, pievienošanās eiro blokam un integrācija vēl atlikušajās civilizētās pasaules struktūrās, kurās mēs vēl nebijām uzņemti. Tomēr tie vairs nebija stratēģiski, bet taktiski mērķi. Protams, restaurācijas ideja tika un tiek turpināta, un tā pat sasniedza jaunus augstumus 2018. gadā ar grandiozajām Latvijas simtgades svinībām. Taču patlaban restaurācija ir ieilgusi un sevi pārdzīvojusi, un mums agri vai vēlu būs jāatbild uz galveno jautājumu — ko darīt tālāk?

Restaurācijas projekta noslēgums nozīmē Latvijas (un arī pārējo Baltijas valstu) nonākšanu intelektuālā strupceļā. Optimisti varētu teikt — esam sasnieguši sava ceļa galu un varam savu pieredzi nest tālāk baltkrieviem, ukraiņiem, gruzīniem un pārējiem, kuriem tā varētu būt interesanta. Protams, pastāv iespēja izlikties, ka tas tā nemaz nav — ka mēs vēl neesam pabeiguši restaurācijas projektu un mums ir vēl un vēl, ko atjaunot, ir vēl daudz vietu, kur atgriezties, kur integrēties, kur… Taču par visu dzīvē ir jāmaksā un visvairāk — par izvairīšanos no acīmredzamās realitātes atzīšanas.

Te gan jāuzsver: kas vieniem ir intelektuāls strupceļš, citiem — ilgi gaidīta atbrīvošana. Godīgi raugoties uz latviešu sabiedrību, mums jāatzīst, ka tajā pastāv dziļas vēsturiski un kulturāli noteiktas pretrunas. Latviešu sabiedrības dzīles vienmēr ir šūpojušas divas spēcīgas straumes jeb, izmantojot 19. gadsimta beigu terminoloģiju, divas strāvas. Tā laika intelektuāļi tās apzīmēja kā "veco" un "jauno strāvu". Mūsdienu Latvijas situācijā šādus apzīmējumus lietot, protams, būtu anahronisms, tādēļ piedāvāju tās nosaukt neseniem vēsturiskiem kontekstiem atbilstošākos vārdos.

20. gadsimta 80. gadu beigās, kad Latvijas sabiedrība aizrautīgi apvienojās, lai sagrautu Padomju Savienību, šīs divas straumes bija labi saskatāmas. Viena no tām bija romantiski ideālistiska, kuras avangardā izvirzījās radošās inteliģences aprindas. Padomju Savienība tai bija nepieņemama morāli ētisko apsvērumu dēļ. Otra straume, varbūt pat spēcīgāka par pirmo, bet vienlaikus daudz vājāk definēta, ārēji pārstāvēja 20. gadsimta 60. gados izveidojušos patērētāju sabiedrību, kura strauji auga 70.—80. gados un kuras galvgalī atradās ar Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūru un komjaunatni saistītās aprindas. Šai straumei Padomju Savienība bija nepieņemama tās ekonomisko (galvenokārt — privātīpašuma un patēriņa) ierobežojumu dēļ. Abu straumju spēks izrādījās pārāk liels, un tās savā ceļā noskaloja visu.

Latvijas gadījumā romantiski ideālistisko straumi, šķiet, vislabāk raksturo Atmodas laika lozungs "Kaut pastalās, bet brīvi!". Šajā lozungā paustā gatavība uzupurēties, atsakoties no materiāliem labumiem augstāka brīvības ideāla vārdā, bija tas saliedējošais un mobilizējošais spēks, kas spēja emocionāli aizraut plašas sabiedrības masas un mudināt cilvēkus uz individuāliem varoņdarbiem. Domājot par otru straumi Latvijas situācijā, prātā nāk trāpīgais "dziesmotās revolūcijas" laikmeta populārās avīzes pielikuma nosaukums "Atmoda Atpūtai". Šīs straumes pārstāvjiem nebija svarīgi ideālistiskie revolucionārie saukļi un lozungi, viņi uz revolucionārajām pārmaiņām raudzījās ar ļoti praktisku un aprēķinošu skatu. Lai neglorificētu vienus un nenoniecinātu otrus (sekmīga revolūcija bija iespējama, tikai abām sadarbojoties), piedāvāju vienus saukt par Pastalniekiem, bet otrus — par Atpūtniekiem.

Pastalnieku un Atpūtnieku savienība bija tīri situatīva nolūkā iznīcināt abu vienlīdz nīsto padomju režīmu. Pēc tā krišanas Pastalnieku un Atpūtnieku ceļi šķīrās, un turpmākās desmitgades tika aizvadītas, nemitīgi rīvējoties un konfliktējot, brīžiem mēģinot kaut kā tomēr sadzīvot. Pastalnieku lielākā nelaime bija 90. gadu drausmīgā nabadzība, kas gluži dabiski lielāko tautas daļu grūda Atpūtnieku apskāvienos — argumenti par ekonomisko izdevīgumu nomāca jebkurus saucienus pēc taisnīguma un solidaritātes (kas vienmēr paģēr uzupurēšanos), kur nu vēl spriedelējumus par vērtībām un augstiem ideāliem. Šķiet, ka vienīgais, kas Pastalniekiem vēl ļāva saglabāt savu klātbūtni publiskajā telpā, bija tieši Restaurācijas idejas uzturēšana. Tā bija politiski un birokrātiski izdevīga, jo deva jaunajai sistēmai papildu leģitimitāti un tuvināja to eirointegrācijai, kas bija tik svarīga Atpūtniekiem. "Treknie gadi" bija īss, bet spožs Atpūtnieku triumfa laikmets. Strādnieks gaterī pelnīja vairāk nekā profesors universitātē. Atpūtnieku pozīcijas bija tik stipras, ka pēc 2008. gada viņi mierīgi varēja atļauties mēģināt lielo ekonomisko krīzi pārvarēt uz Pastalnieku rēķina, gandrīz vai iznīcinot humanitāro jomu Latvijā.

Tomēr pēdējie 13 gadi ir bijuši Atpūtniekiem gaužām nelabvēlīgi. Ekonomiskā krīze lielu daļu Atpūtnieku rekrutētās tautas masas izspieda negribētā trimdā uz ārzemēm. Sekojošā ekonomiskā atkopšanās savukārt strauji samazināja galējo nabadzību, kas mazināja iespējas Atpūtniekiem piesaistīt savās rindās jaunus kadrus. Nesenā Vidzemes Augstskolas pētījumā noskaidrojās, ka pēdējos gados jauniešu vidū vērojama vērtību pārorientācija — atteikšanās no individuālisma kulta (sasniegumi, vara un hēdonisms) un pievēršanās sociāli orientētām vērtībām (universālisms, labvēlība, tradīcijas).

Liels trieciens Atpūtniekiem bija arī 2014. gada notikumi Ukrainā, kas daudziem atvēra acis, ka svarīga ir ne tikai nauda, bet arī tās drošība. Vēl lielāks atklājums bija tas, ka drošību nav iespējams nopirkt tikai par naudu (pat, ja tai atlicina 2% no iekšzemes kopprodukta). Socioloģiskos pētījumos izrādījās, ka cilvēki ir gatavi cīnīties un mirt nevis par algas pielikumu, bet par vērtībām un idejām, bet tās piedāvāt var tikai Pastalnieki. Krievijas atklātais uzbrukums Ukrainai un nekaunīgie kaimiņvalsts draudi ar kodolrungu ir pavisam sašķobījis Atpūtnieku pozīcijas. Ne tikai tāpēc, ka aizsardzības budžets būs vēl lielākā mērā jāvairo, bet arī tāpēc, ka mūsu reģions strauji ieslīgst arvien dziļākā iracionalitātē, kas ir pilnīgi sveša vide tiem, kas visu mēra iekšzemes kopprodukta pieaugšanas procentpunktos. Vai valdības solījumi palielināt algu vai ieguldīt papildu miljonus militārajā infrastrukūrā spēs nomierināt satrauktos prātus? Diezin vai.

Apstulbinošu sitienu Atpūtniekiem deva arī pandēmijas sākums. Pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē valsts ierobežoja patēriņu, faktiski vēršoties pret patērniecību, un pat mēģināja apelēt pie sen publiski nedzirdētām vērtībām — solidaritātes, empātijas, uzupurēšanās. Šī retorika kulmināciju sasniedza vakcinācijas kampaņas laikā. Toreiz, 2021. gada augustā, kad sāku rakstīt šo rakstu, atstāju šādu piezīmi: "Atpūtnieku pistoles aptverē vēl ir palikusi pēdējā — sudraba — lode, ar kuru atrisināt visas problēmas, bet vēl nav pilnīgi skaidri zināms, vai tā būs lode ienaidnieka vai savā galvā."

Vēsturiski turbulentos apstākļos visu valdību instinktīvā vēlme kontrolēt no rokām izslīdošos grožus parasti ir vienāda — izmisīgi meklēt vienkāršākos risinājumus kompleksām problēmām. Taču šis vienkāršais risinājums jeb "sudraba lode" bieži ir glābjošs īstermiņā, bet nāvējošs ilgtermiņā. Spilgtākā vēsturiskā analoģija, kas man iešaujas prātā, ir latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas. Tā laika latviešu politiskā elite uzskatīja, ka izeja no Pirmā pasaules kara katastrofas ir sasniedzama ar vienkāršiem militāriem līdzekļiem, raidot cīņā vienkopus visus latviešu strēlnieku pulkus un atbrīvojot Jelgavu. Šim vienkāršajam, neveiksmei lemtajam plānam bija šausminošas sekas, kuras mocīja latviešu sabiedrību vēl gadu desmitus.

Jebkurā gadījumā Pastalnieki ir sagaidījuši jaunu vēsturisko izdevību, un to palaist garām būtu ļoti netālredzīgi. Smagām krīzēm mēdz sekot jauns materiālistu uzvaras gājiens, sevišķi, ja ideālisti nav spējīgi pārtvert dienaskārtību savās rokās. Turklāt pēdējiem jāsaprot, ka Restaurācijas ideja jau ir izsmēlusi sevi un tuvākajā laikā nonāks labākajā gadījumā intelektuāli cienījama hobija, bet sliktākajā — margināla sektantisma statusā.

Šeit jāuzsver, ka nosacītie Atpūtnieki un Pastalnieki ir latviešu sabiedrībā mūžsen pastāvējušu straumju mūsdienīgas manifestācijas. Pagātnē tās piedzīvotas gan sociāldemokrātu un nacionālistu, gan pilsonisko liberāļu un internacionālo lielinieku, gan jaunstrāvnieku un "māmuļnieku", gan veclatviešu un jaunlatviešu, gan hernhūtiešu un vagaru izskatā.

Abas latviešu sabiedrību virzošās straumes balstās dziļos metafiziskos kompleksos. Atpūtniekiem tas ir briesmīgais nabadzības komplekss, kas latviešus vajā kopš mūsu tautas rašanās dzimtbūšanas laikmetā. Te nav runa tikai par absolūtu nabadzību (cik latu vai eiro tev ir kabatā), bet arī par relatīvu trūkumu — vienmēr kāds ir bagātāks vai dzīvo komfortablāk par mums (kaimiņi, muižnieki, igauņi, "rietumeiropieši" utt.). Pastalnieku saknes meklējamas latviešiem raksturīgajā mesiānisma jeb izredzētības kompleksā. Tas dzina hernhūtiešus tālos misijas braucienos: latviešu baptistus uz Brazīliju, anarhistus un sociālistus uz Ameriku, Lielbritāniju un Šveici, saliedēja trimdas latviešus pēc Otrā pasaules kara.

Tāpēc latviešiem var būt tikai divas principiāli atšķirīgas atbildes uz jautājumu, ko darīt pēc Restaurācijas projekta noslēguma. Atpūtnieku atbilde būs beidzot izbaudīt brīvību, ko sniedz šī smagnējā projekta noslēgums — vairot iekšzemes kopproduktu un meklēt jaunus veidus, kā ar kredītu palīdzību palielināt savu un apkārtējo komfortu, stiprināt valsts birokrātisko mašīnu, lai mazinātu riskus, kas var apdraudēt materiālo labklājību un sasniegto komforta līmeni. Pastalnieku atbilde arī ir skaidra — radīt ideālo Latviju, kas var kalpot kā paraugs pārējai pasaulei.

Kāda šī ideālā Latvija var būt? Acīmredzamākā atbilde, par ko noteikti iestājas jaunā paaudze, — zaļa un tīra Latvija, kaut arī potenciāli tas nozīmē materiālus un komforta zaudējumus. Mazāk acīmredzama piebilde, redzot, kā Atpūtnieki izmanto valsts aparātu sabiedrības pārvaldei un krīžu pārvarēšanai, būtu — arī demokrātiska un brīva Latvija demokrātiskā un brīvā Baltijā. Tieši pēdējā punktā — Baltijas apvienošanā —, manuprāt, slēpjas dziļākais Latvijas kā valsts metafiziskais uzdevums, kas ir spilgti (gan pozitīvi, gan negatīvi) izpaudies mūsu vēsturē. Turklāt šis uzdevums ir aktuālāks kā jelkad — vienmēr savu neatkarību mēs esam ieguvuši, atjaunojuši vai zaudējuši visi kopā.

Atpūtniekiem nav ne mazāko iespēju šo lielo uzdevumu — Baltijas dziļāku integrāciju — īstenot, jo Rīga nevar kļūt par tik jaudīgu ekonomisko centru, lai uz to tiektos gan Tallina, gan Viļņa un Kauņa. Protams, var apelēt pie bailēm — kopējs ienaidnieks un eksistenciāli draudi saliedē pat viskašķīgākos kaimiņus. Latvijai tādā gadījumā būtu jāuzņemas līderība, taču mūsu igauņu un lietuviešu kaimiņi gadiem ilgi mūs ir uztvēruši kā "ķēdes vājāko posmu" drošības sfērā. Turklāt Atpūtnieki nekad nav izcēlušies ar sevišķu drosmi. Tā pēc būtības taču ir tik nepraktiska! Nelaime tā, ka patiesi kritiskos laikos ar vārdiem vien nepietiek, vajadzīgi arī darbi.

Taču Pastalniekiem, vismaz teorētiski, šāda misija varētu būt pa plecam. Radošajai inteliģencei bija milzu loma Atmodas procesos, un gara spēks tolaik izrādījās spēcīgāks par padomju karaspēku. Pastāv iespēja, ka šis spēks vēl kaut kur gruzd, neraugoties uz pēdējo gadu publisko retoriku par labu drošībai, nevis brīvībai. Iespējams, karš šo svērteni atkal var pavērst pretējā virzienā, jo drošība bez brīvības kā augstākās vērtības realizācijas nav iespējama. Tas būtu pamats, lai dotos tālāk un mēģinātu pārnest šos ideālus arī uz politisko sistēmu, lai radītu demokrātiskāku un modernāku Latviju. Šāda Latvija — brīva, demokrātiska un drosmīga — noteikti būtu pievilcīga arī mūsu kaimiņiem.

Jānis Šiliņš ir vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālā arhīva un Vidzemes Augstskolas pētnieks. Pēta Latvijas 19. un 20. gadsimta politisko, militāro un ekonomisko vēsturi, atsevišķus 18.—20. gadsimta Latvijas kultūras vēstures jautājumus.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme" Nr. 2, 2022