Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Stāsts nav par internetu
Jēdziens "sociālais tīkls" socioloģijā ir lietots gadu desmitiem ilgi pirms interneta izgudrošanas, nemaz nerunājot par sociālajiem medijiem. Sociālais tīkls ir struktūra, kas apvieno personas, kurām ir savstarpējas jebkāda veida attiecības. Sociālā tīklošanās notiek it visur, kur sociālas būtnes (pat ne tikai cilvēki) mijiedarbojas. Lai gan sociāli tīkloties var arī tiešsaistē, internets nav vienīgā vide, kur tīklošanās notiek.
Par vienu no sociālo tīklu teorētiskās perspektīvas pamatlicējiem uzskatāms vācu sociologs Georgs Zimmels (1858—1918). Viņš cita starpā analizēja, kā sabiedrības organizācijas pamatā esošās struktūras veido cilvēku mijiedarbības dinamiku. Pēc Zimmela teorijas, pirmsindustriālajā laikmetā indivīdam bija maz sociālo loku — ģimene, apkaime, baznīca. Šie loki nebija daudzveidīgi — daļa cilvēku, kas tajos darbojās, bija vieni un tie paši. Turklāt pats cilvēks tolaik tika uztverts galvenokārt kā grupai piederīgais, nevis indivīds.
Industriālajā laikmetā, pateicoties tehnoloģiskajām un kultūras pārmaiņām un pilsētu izaugsmei, cilvēkiem pavērās iespējas savus lokus daudzveidīgot. Ar ģimeni, draugiem, nodarbinātību un interesēm saistītās grupas varēja gan pārklāties, gan pastāvēt neatkarīgi cita no citas. Zimmels akcentēja, ka iespēja kombinēt sociālos savienojumus ļauj mūsdienu cilvēkam izzināt savas patības daudzveidību un izpaust individualitāti. Katra cilvēka attiecību kopums ar citiem ir unikāls, pat ja šis cilvēks nav vienīgais, kas ar attiecīgajām grupām mijiedarbojas, un citi cilvēki ietekmē viņa personību.
Kopš tā laika sociālās tīklošanās izpratni ir papildinājušas daudzas ietekmīgas idejas. Piemēram, amerikāņu sociālpsihologs Stenlijs Milgrams 1967. gadā pētīja ideju par "mazo pasauli", proti, ka cilvēki spēj aizsniegt citus, sev nepazīstamus un tālu dzīvojošus cilvēkus ar relatīvi nelielu starpnieku skaitu. Milgrams secināja, ka starp eksperimenta dalībnieku un nejauši izvēlētu viņa vēstījuma adresātu vidēji bija pieci starpnieki (jeb kopumā bija jāveic seši soļi). Tiesa, pie tik iespaidīga (konkrētajā gadījumā — amerikāņu) sabiedrības savienotības rādītāja Milgramam ļāva nonākt tas, ka eksperimentos tika iesaistīti cilvēki ar plašiem sociālajiem tīkliem.
Turklāt aprēķinos netika iekļauti sūtījumi, kas adresātu nebija sasnieguši vispār. Daudziem, kas arī vēlētos ar savu draugu un paziņu saišu palīdzību sazināties ar kādu sev pilnīgi nepazīstamu cilvēku, visticamāk, būtu jānopūlas krietni vairāk, vai arī tas neizdotos vispār. Tomēr šis pētījums demonstrēja, kā sociālie tīkli savstarpēji pārklājas. "Mazo pasauli" iespējamu dara tas, ka indivīds var piederēt pie grupām, kurām citkārt nekādas saskarsmes nebūtu, un caur viņu veidojas saiknes starp sociāli un ģeogrāfiski attāliem cilvēkiem.
Tīkli var būt tādi, kur savienojumu skaits starp mezglpunktiem ir sadalīts aptuveni vienlīdzīgi, un tādi, kuros ir viens vai vairāki centri, kas piesaistījuši daudz savienojumu, bet pārējo mezglpunktu savienojumu skaits ir mazāks. Sociālie tīkli pieder pie pēdējiem. Ikvienā sociālajā grupā ir "populāri" dalībnieki, ar kuriem grib draudzēties daudzi, un ir mazāk populārie. Centralizācijas pakāpe dažādos sociālajos tīklos var atšķirties, taču, kamēr vien indivīdiem pašiem ir teikšana pār to, ar ko viņi kontaktējas, nevienlīdzība popularitātē un savienojumu skaitā ir neizbēgama.
Tīklu perspektīva ir noderīga, lai skaidrotu indivīda rīcību tās sociālajā kontekstā. To, kāds konkrētais indivīds ir, ko viņš domā un dara, nosaka ne tikai viņa personīgās īpašības un pieredze, bet arī vide, kurā viņš atrodas, un cilvēki, ar kuriem viņš mijiedarbojas.
Cilvēka politiskie uzskati, informācijas avotu izvēle, kaitīgu paradumu piekopšana un daudz kas cits var izrietēt ne tikai no viņa individuālajām iezīmēm, bet atspoguļot arī sociālo grupu ietekmi, pie kurām viņš ir piederīgs. Turklāt mūsu rīcību un perspektīvas veido ne tikai cilvēki, ar kuriem mijiedarbojamies tiešā veidā. Ietekme uz mums ir arī mūsu draugu un paziņu kontaktiem, tajā skaitā cilvēkiem, ar kuriem paši varam nebūt pazīstami.
Praksē pazudusī teorija
Kāds iepriekš minētajam ir sakars ar "Facebook" un citām līdzīgām vietnēm, piemēram, "Instagram", "TikTok" un "Twitter"? Vienlaikus nekāds un vistiešākais.
Nekāds tāpēc, ka "Facebook" un tam līdzīgās vietnes ir tikai komunikācijas infrastruktūra, kas sociālo tīklošanos padara iespējamu tiešsaistē — bet tas nevienu vietni vai komunikācijas platformu par sociālo tīklu nepadara. Starppersonu savienojumus veido un uztur nevis tehnisks risinājums, bet katrs indivīds pats ar savu rīcību. Sociālā tīklošanās notiek arī skolās, darbavietās, bibliotēkās, teātrī, klubos, ģimenē un daudz kur citur. Turklāt lietotāji veido nevis vienotu sociālo tīklu, bet gan neskaitāmu daudzumu ar tiem, un šādi tīkli var pārklāties.
"Facebook" un tai līdzīgās vietnes ir sociālie mediji, nevis sociālie tīkli. Atšķirībā no sociālā tīkla "medijs" ir jēdziens ar plašu nozīmi un attiecas uz daudzveidīgiem komunikācijas rīkiem, kanāliem un informācijas nesējiem. Ir masu mediji, personālie mediji, un ir sociālie mediji.
Taču saistība starp sociālajiem medijiem un sociālajiem tīkliem nenoliedzami pastāv. Sociālie mediji ir veidoti, balstoties uz sociālās tīklošanās ideju, un sociālo tīklu principi ļauj skaidrot tur notiekošo.
Sociālie mediji ir viena no vidēm, kurās indivīdi attīsta starppersonu attiecības: tajos var veidot jaunas pazīšanās, tos var izmantot, lai uzturētu jau esošās, kas funkcionē arī ārpus tiešsaistes. Iespēja veidot un uzturēt plašus saišu tīklus palielina indivīdu spēju sekot līdzi aktualitātēm, tajā skaitā iegūt daudzveidīgu informāciju un izzināt atšķirīgas perspektīvas.
Vienlaikus jāņem vērā, ka jēgpilnu un pastāvīgu sociālo attiecību skaits, ko indivīds spēj uzturēt, ir ierobežots. Britu antropologs Robins Danbārs lēš, ka šis limits ir ap 150. Sociālie mediji te neko radikāli nemaina, jo attiecību skaits un saturs vispirmāk ir saistīts ar cilvēka kognitīvajām, ne tehnoloģisko iespēju robežām.
Sociālie mediji var "samazināt" pasauli. 2016. gadā, kad "Facebook" bija vēl "tikai" 1,59 miljardi lietotāju, uzņēmums paziņoja, ka vidējais soļu skaits, kas vietnē jāveic, lai sasniegtu jebkuru citu lietotāju, ir 3,57 — krietni zem sešiem, kas izriet no Milgrama eksperimentiem. Domājams, ka pašlaik "Facebook" vidē šis soļu skaits ir sarucis vēl vairāk.
Vietnē, kur lietotāji var interesējošā cilvēka vārdu ierakstīt meklēšanas lodziņā, "mazās pasaules" efekta nozīme starppersonu kontaktēšanās iespēju skaidrojumā, iespējams, mazinās. Tomēr svarīga ir ne tikai spēja personu atrast, bet arī abpusēja motivācija kontaktēties, un tur liela loma ir tam, kā kurā vidē sociālie tīkli darbojas. Tehnisks savienojums starp cilvēkiem sociālajā medijā ne vienmēr nozīmē, ka tas ir arī funkcionāls starppersonu savienojums.
Sociālo tīklu savienojumu skaita nevienlīdzības princips ļauj saprast, kāpēc jebkurā šādā vietnē veidojas populārie lietotāji, bet absolūtajam vairumam tādas ievērības nav un nekad nebūs. Tehniskā iespēja piesaistīt sev gandrīz vai neierobežotu sekotāju skaitu nevienlīdzības efektu pastiprina, tāpēc dažiem lietotājiem ir desmitiem un pat simtiem miljonu sekotāju. Tiem, kuriem ir lielākais sekotāju skaits, ir arī lielāka ietekme un lielākas iespējas realizēt savus mērķus. Atvērtība daudzveidīgām lietotāju pašizteiksmēm un iespēja iegūt katram savas 15 minūtes slavas šo nevienlīdzību neatceļ. Tāda vienkārši ir sociālo tīklu daba.
Saistība starp sociālajiem medijiem un sociālajiem tīkliem gan vēl skaidrāk parāda, ka runa ir par atšķirīgām lietām: teoriju un vienu no tās lietojumiem praksē.
Runa nav par to, kā ko nosaukt. Jautājuma centrā ir izpratne par sociālajiem medijiem sabiedrisko procesu kontekstā. Ja sociālos medijus sauc par "sociālajiem tīkliem", tas apslēpj saikni starp to, kas notiek šajās vidēs, un to, kas notiek fiziskajā pasaulē, kur dažādi procesi arī ir iespējami tieši tāpēc, ka cilvēki sociāli tīklojas. Neatzīt šo saikni nozīmē sociālos medijus un tur notiekošos procesus, kas ietekmē sabiedrību, uztvert par atsevišķu, no konteksta izolētu komunikācijas un mijiedarbības kategoriju.
Taču šie procesi nav radušies Marka Zakerberga un viņam līdzīgu uzņēmēju un programmētāju dēļ. Tie ir lietotāju — mūsu pašu sabiedrībā un citās dzīvojošu cilvēku — uzskatu, vērtību un rīcības rezultāts, kas var izpausties ne tikai sociālajos medijos, bet arī citās fiziskajās un mediētajās vidēs.
Citiem vārdiem sakot, gan labajām, gan sliktajām parādībām, ko var novērot sociālajos medijos, saknes ir meklējamas nevis komunikācijas infrastruktūrā, bet arī indivīdu un sociālo grupu rīcībā, ko ietver plašāks sociālais, politiskais, ekonomiskais konteksts. Bez šī konteksta vērā ņemšanas nepilnīgi un nepietiekami efektīvi būs risinājumi, kas ierobežotu sliktās parādības un veicinātu labās.
Pārpratums un laikmeta gars
Pirms gadiem desmit sociālie mediji publiskajā telpā plaši tika apspriesti pozitīvā kontekstā. Netrūka entuziastisku, lai arī naivu skaidrojumu par to, kā "Facebook" un "Twitter" ļauj sabiedrībai gāzt tirānus, indivīdi piekļūst patiesai informācijai un tiek sadzirdēti. Šādas interpretācijas rāda, cik šauri tiek skatīti ar tehnoloģiju starpniecību notiekošie sociālie procesi: no tehniskās funkcionalitātes raksturojuma tiek izdarīti minējumi, ka šī funkcionalitāte noteikti tiks izmantota kādā konkrētā veidā.
Uzskats, ka komunikācijas tehnoloģijām iekšēji piemīt demokrātiju stiprinoši efekti un ka pats tehnoloģijas lietojuma fakts ļauj prognozēt gaidāmo ietekmi uz sabiedrību, gan ir krietni senāks. Domājot, ka līdz ar jaunu tehnoloģiju ienākšanu vēsture sākas no nulles un iepriekšējās zināšanas nav derīgas, entuziasti pat nepamana, ka gadu desmitiem un pat simtiem ilgi pieļauj vienas un tās pašas kļūdas.
Pašlaik optimisma fāze par sociālajiem medijiem ir beigusies, un daudzviet pret tiem ir vērojama kritiska attieksme. Daudz ir rakstīts par to, kā "Facebook" un citās vietnēs izplatās dezinformācija; kā tās savus lietotājus radikalizē un pievērš sazvērestības teorijām, kā tiek izmantotas centienos ietekmēt vēlēšanu rezultātus un ir genocīda īstenotāju instruments Mjanmā. Ievākto datu apjoms un detalizācija rada privātuma un manipulāciju riskus, bet vietņu algoritmi un uzbūves nianses lietotājus mudina nebeidzamajās satura plūsmās zaudēt daudz laika. Lai gan šai kritikai ir pamats, pašreizējā fāze drīzāk ir iepriekšējās spoguļattēls, nevis rāda niansētu izpratni par sociālajiem medijiem.
Laikmeta garu spilgti fiksē 2020. gadā iznākusī un lielu ievērību izpelnījusies dokumentālās dramatizācijas filma "The Social Dilemma". Tā stāsta par sociālo mediju izraisītajām problēmām: no individuālām apsēstībām, kas liek novārtā atstāt īstas attiecības ar citiem cilvēkiem, līdz demokrātijas apdraudējumam. Sociālo mediju platformu veidotāji ar manipulatīviem paņēmieniem panāk, ka lietotāji nespēj nolikt malā telefonu, un viņus saplosa dezinformācija un psiholoģiskās problēmas.
Šīs problēmas nenoliedzami pastāv. Taču filmā tās rādītas kā tieši sociālo mediju problēmas — itin kā tās citur neeksistētu un sociālie mediji tās būtu radījuši. Lasot un skatoties pret sociālajiem medijiem kritiskos materiālus, pašlaik var rasties iespaids, ka bez sociālajiem medijiem neizplatītos sazvērestības teorijas un nebūtu sliktas cilvēku izturēšanās pret citiem.
Nav šaubu, ka komunikācijas tehnoloģija ietekmē lietotāju informatīvo un sociālo pieredzi, un ir daudz piemēru, kā tehnoloģiju darbības principi, uzbūve un funkcionalitāte maina sociālo dinamiku. Tāpat nevar noliegt, ka šīs vietnes ir devušas lielu potenciālo auditoriju dažādiem margināliem uzskatiem, propagandai un citām problemātiskām lietām.
Un tomēr. Uz lietotāju reakciju izraisīšanu orientētās algoritmizētās sociālo mediju satura plūsmas tiek vainotas nepatiesas un manipulatīvas informācijas izplatībā, bet der atcerēties, ka dezinformācijas apritē būtiska loma mūsdienās ir arī daudziem komunikācijas kanāliem, kur algoritmiskas satura šķirošanas nav. Tādas ir saziņas lietotnes, piemēram, "WhatsApp" vai "Telegram" un pat e-pasts.
"Facebook" un "YouTube" ieteikumu sistēmas patiešām ir mudinājušas lietotājus doties uz naidīga satura un sazvērestības teoriju apcirkņiem savās platformās, bet lietotājus piesaista arī dažādi ārpus lielajiem sociālajiem medijiem eksistējoši radikāļu forumi. Piemēram, tādas forumu vietnes kā "4chan" un it īpaši "8kun" ir bēdīgi slavenas ar to, ka daļa lietotāju dalās ar ekstrēmistisku, antisociālu un vienkārši ļaunu saturu. Vairāku masu slepkavību pastrādātāji tur ir pavadījuši daudz laika, un viņu noziegumi tur ir cildināti. Tāpat tur ir veidojušās vai popularizētas dažas no pēdējā laika bīstamākajām sazvērestības teorijām.
Taču šādi forumi darbojas un tiek pārvaldīti atšķirīgi no, piemēram, "Facebook". Tāpēc skatījums uz sociālajiem medijiem, ko sniedz "The Social Dilemma", nespēj skaidrot nedz to, kāpēc ekstrēmistu vietnes lietotāju acīs ir pievilcīgas, nedz arī to, kāpēc to dalībnieki digitālajā un fiziskajā pasaulē pastrādā tādas necilvēcības.
Šīs ir interneta vai sabiedrības, ne tikai sociālo mediju kompāniju problēmas. To atzīt nenozīmē atbrīvot šīs kompānijas no atbildības par savas augstprātības, nezināšanas un komerciālās alkatības sekām. Bet, ja sociālos medijus uztver kā autonomu, ārēju spēku, kas rada vai savvaļā palaiž dažādas — bieži vien nevēlamas — parādības, tad pazūd saikne starp sociālajos medijos notiekošo un sabiedrību, kas sociālos medijus lieto. Tās dažādajām, tajā skaitā normas pārkāpjošajām, grupām ir centrāla loma tajā, ka problemātiskās parādības pastāv arī tiešsaistē.
"Facebook" un citas līdzīga veida vietnes nav sociālie tīkli. Sociālie tīkli esam mēs paši.
Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors. Pētnieciskās intereses — mediju vides transformācijas, sociālie mediji starppersonu komunikācijas un pilsoniskās līdzdalības kontekstā, medijpratība. Darbojas Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijā, raksta mediju kritiku.
Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme" Nr. 2, 2022