Kavētā augšāmcelšanās. Fragmenti no valodnieces Ievas Zuicenas atmiņām

Ieva Zuicena ir latviešu valodniece. No 1976. līdz 2014. gadam strādājusi Valodas un literatūras institūtā (no 1992. gada Latviešu valodas institūts), bijusi Galvenās valsts valodas atestācijas komisijas priekšsēdētāja (1992—2000). Publicētie fragmenti ir daļa no plašāka atmiņu manuskripta, kas glabājas Latvijas Okupācijas muzejā.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

1988. gada 7. oktobra Latvijas Tautas frontes mītiņā Mežaparka Lielajā estrādē apkārt visam lielajam skatītāju laukumam bija izlikts milzīgs uzraksts: "Rusifikācijai nē!" Dienu iepriekš bija panākta pirmā uzvara — Augstākā Padome pieņēma lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai un uzdevusi sagatavot likuma projektu par valodu lietošanu Latvijas PSR.

Šo vēsturisko sēdi savā dienasgrāmatā dokumentējis vēsturnieks Arnolds Bērzs, vēlākais Augstākās Padomes deputāts (1990—1993): "Gribu sagaidīt un noklausīties, kā izskatīs jautājumu par latviešu valodas statusu. (..) Deputāti uzstājas par to, lai noteiktu lietvedību latviešu valodā. Tas arī kļūst par galveno cīņas objektu. Spēcīgi runā mežu ministrs Vītols. Viņš saka, ka uz latvisku lietvedību jāsāk pāriet ar AP Prezidiju, kur tas jāizdara 2 mēnešu laikā, Ministru Padomē — 6—9 mēnešos, un tā jāievieš arī LKP CK. (..) Pēdējais runā Gorbunovs. Uzstājas pret latviskas lietvedības ieviešanu un ierosina likumprojektu nodot tālākai izstrādāšanai.

Trīs reizes Gorbunovs runā pret latvisko lietvedību.¹ Strautmanis iestājas par, un Gorbunovs atkal pretī. Balsošana notiek pa pantiem. Pirmo pantu par valsts valodas statusu latviešu valodai nobalso vienbalsīgi. Pēc tam Drīzulis², kas samocītā, it kā latviešu valodā vada sēdi, ierosina tālāko likuma rediģēšanu uzticēt AP Prezidijam. Drīzulis ilgi kratās vaļā, lai nebūtu likums tālāk jābalso.

Gandrīz jau visi it kā piekrīt, kad Vija Artmane izsaka savu neizpratni par notiekošo un prasa, lai tiktu nobalsots arī par tālāko tekstu. Artmani atbalsta. Drīzulis tā mudžina, ka nevar saprast, kā balsot. Darba grupas pārstāve vēlreiz iestājas par iesniegto variantu, aizstāvot latviskas lietvedības iekļaušanu likumā. To arī nobalso. Beigās paši nesaprot, ko balsojuši." (Citēts pēc publikācijas laikrakstā, bet izdota arī grāmata — A. Bērzs. Ārmalnieka šķitumi.)

1989. gada 5. maijā Augstākā Padome pieņēma Valodu likumu, kas pilnā mērā atspoguļoja tā brīža politisko situāciju un pastāvošo divvalodību: likums atļāva cilvēkiem iestādēs vērsties gan latviešu, gan krievu valodā; iestāžu, uzņēmumu darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpa saskare ar pilsoņiem, bija jāprot un jālieto gan latviešu, gan krievu valoda; likums neregulēja (un nedrīkstēja regulēt!) valodu lietošanu PSRS Bruņotajos spēkos, robežapsardzē, dzelzceļa sistēmā u. c.

Viens labums no šāda likuma tomēr bija: tas paredzēja nodrošināt visiem Latvijas PSR iedzīvotājiem tiesības apgūt latviešu valodu, tāpēc tika piešķirts finansējums latviešu valodas bezmaksas kursu organizēšanai darbavietās, kur to atzina par nepieciešamu. Daudzi mani darbabiedri un citi filologi kļuva par latviešu valodas skolotājiem. Pēc krievu valodas kursiem vajadzības nebija, to vairāk vai mazāk prata visi latvieši.

Rūpniecības un enerģētikas ministrijā tika izveidots speciāls mācību centrs, kurā latviešu valodu mācīja lielo rūpnīcu direktoriem, viņu vietniekiem un citām vadošām personām. Par to, ka latviešu valoda būtu jāprot arī vienkāršiem strādniekiem, tajā laikā neviens nedomāja.

Līdz ar pāreju uz lietvedību latviešu valodā darbavietās bija vajadzīgas rakstāmmašīnas ar latviešu burtiem, kuru tolaik katastrofāli trūka, bija vajadzīgi arī cilvēki, kas spēj latviski uzrakstīt nepieciešamos dokumentus. Daudzviet nācās izveidot jaunu štata vietu — "latvietis". Šī darbinieka pienākumos ietilpa lietvedības kārtošana latviešu valodā, tulkošana, saziņas uzturēšana u. tml.

Latviešu valodas nostiprināšana ar pilnu sparu varēja sākties tikai pēc 1991. gada 21. augusta, kad pilnīgi tika atjaunota Latvijas Republikas valstiskā suverenitāte.

1992. gada 31. martā pieņemti grozījumi Valodu likumā noteica latviešu valodai vēl lielākas tiesības. Tika nodibināts arī Valsts valodas centrs, par kura direktori kļuva Latviešu valodas institūta pētniece Dzintra Hirša. Tautas frontes pārstāvētā valdība visādi atbalstīja valodas centru, gan atvēlot telpas Ministru padomes ēkā, gan piešķirot pāri visām ministrijām un pašvaldībām stāvošu statusu.

Par Valsts valodas centra pirmo uzdevumu kļuva valsts valodas prasmes pārbaudes jeb atestācijas organizēšana. Kopš 1989. gada valsts bija apmaksājusi latviešu valodas kursus, nu vajadzēja pārbaudīt mācību rezultātus. Atestāciju bija paredzēts kārtot visiem tiem darbiniekiem, kuri nebija ieguvuši izglītību latviešu valodā un kuru darba pienākumos ietilpa saskare ar iedzīvotājiem vai lietvedības kārtošana, kā arī uzņēmumu, iestāžu, dažādu struktūrvienību vadītājiem.³

Sadarbībā ar Izglītības ministriju Valsts valodas centrs sagatavoja atestācijas nolikumu, bukletu ar valsts valodas prasmes pārbaudes jautājumu un biļešu paraugiem visām trim valodas prasmes pakāpēm.

Valodas atestāciju bija paredzēts organizēt sabiedriskā kārtā, izveidojot valodas prasmes pārbaudes komisijas darbavietās, ministrijās un pašvaldībās. Galvenā valsts valodas atestācijas komisija deviņu cilvēku sastāvā bija paredzēta ministriju un pašvaldību komisiju darba koordinēšanai, izstrādāto pārbaudes biļešu apstiprināšanai, kā arī strīdu izskatīšanai.

Piedāvājums kļūt par Galvenās valsts valodas atestācijas komisijas priekšsēdētāju man nāca negaidīti, bet atteikt vai kādu laiku to apdomāt nebija iespējams. Turklāt tad vēl bija dzīvs Atmodas laika sauklis: "Kas cits, ja ne es! Kad tad, ja ne tagad!" Un es teicu — jā.

Atestācijas nolikuma pieņemšana un komisijas apstiprināšana nezināmu iemeslu dēļ aizkavējās. Sākumā bija domāts, ka atestāciju varētu sākt ar 1992. gada 5. maiju, kad būtu pagājuši tieši trīs gadi kopš Valodu likuma pieņemšanas. Tomēr valdība lēmumu par apstiprināšanu pieņēma tikai 25. maijā. Bet atestāciju bija paredzēts beigt jau tā paša gada 31. decembrī.

Katrai ministrijai un pašvaldībai bija jāizveido atestācijai pakļaujamo amatu un profesiju saraksti ar sadalījumu trijās valodas prasmes pakāpēs. Saskaņā ar nolikumu izglītības un zinātnes iestāžu darbiniekiem valsts valodas prasmes atestācija bija jākārto trešajā — augstākajā — pakāpē. Taču Izglītības ministrija pēc ilgas vilcināšanās komisijai iesniedza sarakstu, kurā skolotājiem, profesoriem un citiem augstskolu mācībspēkiem pieprasīja tikai vidējo valodas prasmes pakāpi. Komisijai nebija tiesību labot šos sarakstus. Rudenī, kad izglītības ministrs Andris Piebalgs atgriezās no atvaļinājuma, Dzintrai Hiršai izdevās vienoties ar ministru, ka valsts valodas prasības augstskolu mācībspēkiem tiks paaugstinātas. Skolotājiem prasība par otro (vidējo) valodas prasmes pakāpi gan saglabājās līdz pat 1998. gada 1. septembrim. Bija vajadzīgi seši gadi, lai Izglītības ministrija sadūšotos pieprasīt no skolotājiem trešo, augstāko valsts valodas prasmes pakāpi.

Gada nogalē sākām saņemt no ministrijām un pašvaldībām valodas prasmes pārbaužu protokolus kopā ar pārskatiem par to, cik cilvēku kārtojuši atestāciju, cik nokārtojuši un cik nav spējuši nokārtot. Visus protokolus rūpīgi caurskatījām un atestēto skaitu vēlreiz pārskaitījām. Neviens nelika tā darīt, vienkārši sirdsapziņa neļāva izdot vairāk apliecību, nekā pienācās. Milzīgos papīru blāķus nācās ņemt līdzi uz mājām, jo darba laikā tos nepaspējām izskatīt.

Pārskati atklāja PSRS īstenotās rusifikācijas baiso ainu. Protokolu lielākā daļa nāca tieši no stratēģiski svarīgākajām nozarēm: transports (Rīgā, piemēram, atradās visas Baltijas dzelzceļa pārvalde, lidosta), sakari, milicija. Atestācija bija jākārto tūkstošiem dzelzceļnieku, telefonu centrālēs strādājošajiem, gandrīz visiem milicijas darbiniekiem. Zīmīgi, ka augstāko, arī vidējo speciālo izglītību šajās nozarēs latviski iegūt nebija iespējams. Tādā veidā šīs nozares bija pilnībā krieviskotas.

Tieši Latvijā atradās visvairāk Vissavienības lielo uzņēmumu, kuros strādāja tūkstošiem no visas PSRS savervēto strādnieku, tāpēc no trim Baltijas valstīm Latvija bija visvairāk rusificēta. Te atradās svarīgākās militārās varas institūcijas: Baltijas kara apgabala štābs, augstākās militārās skolas, izlūkošanas un pretizlūkošanas centri utt. Tikai Rīgā vien bija vismaz sešas kara rūpnīcas, milzīga degvielas noliktava Mangaļsalā, speciāla kara resoram domāta būvmateriālu rūpnīca utt. Uz militāro jomu valsts valodas prasmes atestācija gan neattiecās, jo kara resors bija valsts valstī. Un 1991. gadā pēc valstiskās neatkarības atgūšanas militārās iestādes cita pēc citas likvidējās. Taču militārajam resoram savu produkciju ražoja arī civilās rūpnīcas un fabrikas, piemēram, VEF, Alfa.

Oficiāli pēdējo PSRS armijas daļu izvešana notika 1994. gadā, bet Latvijā palika tūkstošiem atvaļināto virsnieku ar savām ģimenēm — milzīga Latvijas valstij nelojālu iedzīvotāju daļa, kas 90. gados aktīvi piedalījās dažādās provokācijās. Virsnieku sievas visbiežāk strādāja krievu plūsmas skolās par skolotājām, nevēlējās mācīties latviešu valodu un līdz pēdējam cerēja, ka prasība nokārtot atestāciju tiks atcelta.

Atestācijai beidzoties, termiņa pagarinājumu pieprasīja 108 iestādes, to skaitā liela daļa krievu plūsmas skolu, lielās rūpnīcas, Iekšlietu ministrijas struktūrvienības.

Kādi bija atestācijas pirmā posma rezultāti? Sabiedriskā kārtā pusgada laikā (no 1992. gada 25. maija līdz 31. decembrim) valsts valodas prasme tika pārbaudīta 134 000 cilvēku, no kuriem atestāciju sekmīgi nokārtoja tikai 67% (apmēram 90 000). Tik liels atestāciju nenokārtojušo skaits rādīja, ka atestācija darbavietās nemaz tik neobjektīva nebija, kā viens otrs tolaik izteicās. 1993. gadā, kad atestācijas termiņa pagarinājums beidzās, darbavietās atestēto skaits palielinājās līdz aptuveni 153 000.

Kad 1989. gadā pieņēma Valodu likumu, daudzi cittautieši cerēja, ka tas paliks uz papīra un reālajā dzīvē latviešu valodu neviens viņiem neprasīs. Atestācijas process pierādīja, ka Valodu likums tiek pildīts un latviešu valodas prasme profesionālo pienākumu veikšanai tiek un tiks prasīta. Tas motivēja iemācīties latviešu valodu vismaz tik daudz, lai nokārtotu valodas prasmes pārbaudi un iegūtu labākas izredzes darba tirgū. Daļa cittautiešu sāka pierast pie domas, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda un tā ir jāzina.

Ivara Godmaņa vadītā valdība pastāvēja līdz 1993. gada vasarai, kad notika 5. Saeimas vēlēšanas. Tajās uzvarēja apvienība Latvijas ceļš, kurai jautājums par latviešu valodas stāvokli vairs nebija prioritārs. Valsts valodas centrs zaudēja savu augsto statusu un kļuva par Tieslietu ministrijas struktūrvienību. Nācās arī atstāt telpas Ministru kabineta ēkā un pārvākties uz Rīgas Latviešu biedrības namu.

Līdz tam Valsts valodas centrs ar premjerministra personīgu atbalstu paspēja izdarīt divas labas lietas. Pirmkārt, tika pieņemts lēmums, ka no 1993./94. mācību gada valsts finansētajās augstskolās mācības pilnā apmērā notiek latviešu valodā. Bija plānots, ka no 1994./95. mācību gada uz mācībām latviešu valodā varētu pāriet vidusskolas un pēc tam pamatskolas, taču to nav izdevies īstenot vēl līdz šodienai.

Ivars Godmanis arī panāca, ka 1993. gada 14. aprīļa valdības sēdē tiek pieņemts jauns atestācijas nolikums, kaut tam nebija juristu akcepta un daži ministri pret to iebilda. Tādējādi sāktais valsts valodas prasmes pārbaudes process varēja turpināties, un tam, ka atestācija netika pārtraukta, tolaik bija būtiska nozīme latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanā.

Jaunās atestācijas komisijas dibinājām pašvaldībās, jo 90. gadu sākumā gandrīz visas bija lojālas Latvijas valstij. Tika mainīta valodas prasmes pārbaudes metodika, atsakoties no tolaik vēl plaši lietotajām pārbaudes biļetēm. Oficiāli joprojām skaitījos Galvenās valsts valodas atestācijas komisijas priekšsēdētāja, taču praktiski komisijā strādājām tikai divatā ar Viju Piesi, izcilu latviešu valodas skolotāju un radiožurnālisti.

Pirmajos gados atestāciju pašvaldību komisijās gāja kārtot tie cilvēki, kuri latviešu valodu kaut necik prata. Sākumā arī uz latviešu valodas kursiem gāja cilvēki ar lielākām vai mazākām priekšzināšanām. Ar laiku stāvoklis mainījās. Valsts valodas prasmes apliecības vēlējās iegūt arī tie, kuriem par latviešu valodu nebija ne mazākās saprašanas. Kā sēnes pēc lietus saradās valodu kursi, kuri solīja īsā laikā sagatavot cilvēku atestācijai. Par nopietnām mācībām gada vai vairāku gadu garumā reti kurš spēja samaksāt, pēc tādiem kursiem pieprasījuma nebija. Lai būtu droši, ka viss notiks, "kā vajag"", šādu kursu vadītāji nereti izveidoja ciešu "sadarbību" ar atsevišķām atestācijas komisijām. Šīs "sadarbības" rezultātā kursu skolotāji zināja, kas eksāmenā tiks prasīts, savukārt komisijas zināja, ko tās drīkst prasīt. Te gribu uzsvērt, ka šādi rīkojās tikai dažas komisijas, vairums no tām strādāja godprātīgi.

Mēdz teikt, ka viena darvas karote var sabojāt visu medus mucu. Par vienu šādu darvas karoti — Limbažu komisiju — pastāstīšu sīkāk. Šī komisija sāka regulāri braukt uz Rīgu atestēt latviešu valodas kursu beidzējus, jo Limbažos tai darba vairs nebija. Pakāpeniski Limbažu komisijai "sadarbība" ar valodu kursiem Rīgā vērsās plašumā. No komisijas sākām saņemt protokolus, kas liecināja, ka vienā dienā atestēti 60, 80, pat 100 cilvēku... Kad jautājām, kā tas ir iespējams, saņēmām atbildi, ka viņi strādājot visu dienu, pat vairākas, bet noformējot vienā protokolā... Zīmīgi, ka tajā laikā avīzēs bija bieži redzami sludinājumi par latviešu valodas kursiem ar garantētu atestāciju.

Patiesība atklājās diezgan negaidītā veidā. Uzzinājām, ka noteiktā datumā 100. vidusskolas telpās Lielvārdes ielā notikšot atestācija, kur visiem esot garantēta valodas prasmes apliecību izsniegšana. Sazinājāmies ar Valsts policiju un brīdinājām par iespējamu nelikumību. Domājām, ka tur būs kāda viltus komisija, kas izdod viltotas apliecības. Izlikāmies, ka arī mēs gribam kārtot atestāciju. Mūs ieveda skolas pagrabtelpās pie sporta zāles. Priekšā bija milzīgs ļaužu pūlis. Komisija vēl neesot ieradusies. Abas ar kolēģi Viju izgājām ārā pagalmā, nostājāmies aiz ceriņu krūma un skatījāmies, kas notiks. Pēc neilga brīža piebrauca vieglā automašīna, un no tās izkāpa Limbažu atestācijas komisija ar pašu priekšsēdētāju priekšgalā.

Kad pēc maza brītiņa iegājām atpakaļ skolā, visi pārbaudāmie jau bija sasēdināti solos un pildīja rakstu darbu. Tātad nekādas intervijas, nekāda lasīšanas uzdevuma, kā paredzēts noteikumos! Dažs labs arī rakstu darbu pa šo īso laika sprīdi bija paspējis uzrakstīt nepieciešamajā apjomā... Tad, lūk, kā var operatīvi atestēt 100 un vairāk cilvēku!

Sūdzību rakstījām vairākas dienas, bet Limbažu komisijas priekšsēdētājam ministrijā bija stipra aizmugure. Šī lieta tika noklusēta. Un Limbažu komisija turpināja darboties, tikai piesardzīgāk. Apgādājot gandrīz vai visu Rīgas valodu kursu klausītājus ar valsts valodas prasmes apliecībām, tā, visticamāk, guva pamatīgu peļņu.

Joprojām esmu pateicīga ikvienam, kurš nepadevās naudas vilinājumam. "Es savu valodu nepārdodu," mēdza teikt valodniece Inese Ēdelmane, kura kādu laiku strādāja vienā no atestācijas komisijām.

Pirmās valsts valodas prasmes apliecības bija nelielas, iegarenas kartītes pelēcīgā krāsā. Krievi tās iesauca par "koročkām" (garoziņām). Apliecības bija sadrukātas milzīgā daudzumā (ja nemaldos, 800 000 eksemplāru) un bez numuriem, laikam tā sanāca lētāk. Sanumurēt simtiem tūkstošu apliecību ar roku nācās mums pašām. Vēlāk iegādājāmies numeratoru, tad gāja ātrāk.

Valsts valodas prasmes apliecība skaitījās stingrās uzskaites dokuments. Noteikta procedūra bija jāievēro, gan apliecības izsniedzot, gan neizlietotās vai sabojātās apliecības saņemot atpakaļ. Izdodot apliecības, reģistrācijas žurnālā bija jāieraksta, cik apliecību no kāda līdz kādam numuram attiecīgā komisija ir saņēmusi.

Kad pašvaldībās tika nodibinātas pastāvīgās atestācijas komisijas, lūdzām izsniegto apliecību numurus ierakstīt atestācijas protokolā un to nodot mums. Tādā veidā mūsu rīcībā nonāca atestāciju kārtojušā vārds, uzvārds, apliecības numurs un iegūtā valsts valodas zināšanu pakāpe.

Lai uzreiz būtu redzams, kuras pakāpes apliecība tā ir, vēlāk sākām apliecības priekšpusē likt noteiktas krāsas spiedogu. Ja nemaldos, augstākajai pakāpei bija sarkans spiedogs, vidējai — zaļš, bet zemākajai pakāpei — zils.

Kad tikām pie sava datora, izveidojām datubāzi, kurā ievadījām visu informāciju par izsniegtajām apliecībām un to saņēmējiem. Tā mums palīdzēja ātri konstatēt apliecību viltošanas gadījumus.

Kad parādījās pirmās viltotās apliecības, abas ar kolēģi Viju ļoti satraucāmies. Domājām, ka tās izplata latviešu valodas kursu organizētāji, kas sludinājumos garantēja atestāciju. Kā viltoto apliecību izplatīšana notika īstenībā, tas palika noslēpumā tīts. Valodas inspektori, kas tikās ar viltoto dokumentu īpašniekiem, atnesa pārbaudei apliecības, mēs uzrakstījām atzinumu, un viss. Pat tajos gadījumos, kad lieta tika nodota tiesai, uz turieni tiku aicināta liecinieces statusā vien. Tas nozīmēja, ka tiesas zālē drīkstēju atrasties tikai liecības sniegšanas laikā, līdz ar to nekādu papildu informāciju tur nevarēju iegūt.

Viltoto apliecību sērgai vēršoties plašumā, lūdzām policiju ķerties pie viltoto apliecību izgatavotājiem. Pēc vairākkārtējiem lūgumiem Valsts valodas centrā parādījās kāds izmeklētājs, kas izrādīja gatavību kaut ko pasākt. Apskatījis mūsu savākto viltoto apliecību "kolekciju", viņš lūdza sagrupēt apliecības pēc rokrakstiem un citām viltošanas pazīmēm. Tā arī izdarīju, taču vairāk viņš pie mums neparādījās.

Viltotas valodas prasmes apliecības bija izmantojuši arī daži Iekšlietu ministrijas darbinieki. Tā kā viņu personas datus nedrīkstēja izpaust, šo izmeklēšanu veica ministrijas drošības dienests. Reiz Iekšlietu ministrijā bija radušās aizdomas par kāda ļoti augsta ranga darbinieka lojalitāti Latvijas valstij. Viņa vienīgais reāli pierādāmais pārkāpums bijusi viltotā valodas prasmes apliecība. Diemžēl lietas izmeklētāja nekavējoties tika atstādināta no šī darba.

Lai izbeigtu viltoto valodas prasmes apliecību plūdus, ar uzņēmumu "Dardedze" vienojāmies par jauna veida apliecību izgatavošanu. Jaunās apliecības tika iespiestas ar hologrammu, tās viltot nebija iespējams. Valodas prasmes apliecību viltošana, kaut arī gāja mazumā, tomēr turpinājās, izmantojot vecā parauga apliecības.

Pirmā tikšanās ar Eiropas Padomes ekspertiem notika 1994. gada novembrī, kad viņi atbrauca uz Rīgu, lai ievadītu mūs starptautiska projekta izstrādes darbā. Mums bija jāizveido funkcionāls latviešu valodas apraksts vidējam līmenim atbilstoši vienotajai Eiropas valodu apguves sistēmai. Šādi apraksti, kas kalpo par pamatu mācību programmu, mācību līdzekļu un valodas eksāmenu izstrādei, jau bija izveidoti vairāk nekā 20 Eiropas valstu valodām.

Augstie viesi Džozefs Šīls⁴ un Džons Trims⁵ ieradās jau sestdienas vakarā. Nākamā bija Mūžības svētdiena, es uzaicināju abus eiropiešus kopīgi apmeklēt Brāļu kapus, un mēs pabijām gan pie Mātes Latvijas tēla, gan pie pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietas Meža kapos. Ejot atpakaļ uz mašīnu, bija jūtams, ka šī pastaiga saviļņojusi arī abus ciemiņus, turklāt Šīlu bija iespaidojis mūsu "īsais kurss" Latvijas traģiskajā vēsturē. "Jūs tagad varat pieņemt tādus lēmumus, kādi jums ir vajadzīgi," viņš teica.

Vizītes noslēgumā Šīlam un Trimam jautājām, kāds latviešu valodas prasmes līmenis būtu nepieciešams Latvijas pilsonības iegūšanai (tolaik Latvijā uzmanības centrā bija nonācis pilsonības jautājums). Saņēmām apmēram šādu atbildi: "Valodas prasmei vajadzētu būt tādai, lai cilvēks spēj lasīt avīzes un izdarīt savu izvēli vēlēšanās." Mēs secinājām, ka tam atbilst trešais, augstākais, valodas prasmes līmenis. Projekta darba gaitā ar ekspertiem vēlāk vienojāmies, ka Latvijas pilsonības iegūšanai pilnīgi pietiktu ar vidējo līmeni. Tādēļ topošā apraksta 1. nodaļā ierakstījām šādas rindas: "Latviešu valodas prasmes līmeņa veidošanā esam vadījušies pēc Eiropas Padomē izstrādātā angļu valodas prasmes līmeņa Threshold Level 1990, to pielāgojot Latvijas vajadzībām un situācijai, kad valsts valoda ir jāapgūst ne iebraucējiem, bet gan Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, lai viņi varētu kontaktēties latviešu vidē, strādāt sev vēlamajā profesijā un kļūt par Latvijas pilsoņiem."⁶

Mūsu nākamā tikšanās notika 1995. gada jūnijā Strasbūrā. Tā noritēja jautrā, nepiespiestā gaisotnē. Šīls slavēja Ivetas Grīnbergas uzrakstīto gramatikas daļu, Trims pēc tās jau esot sācis mācīties latviešu valodu. Kad no pusdienām atgriezāmies darba telpā, Šīls aizvēra logu un atļāvās pajokot: "No turienes [Eiroparlamenta puses] nāk nelaba smaka." Bet par lepnajām krievu tulku savrupmājām viņš smējās, ka krievu tulki pelnot vairāk nekā viņi, būdami EP eksperti.

Kad nākamā gada februārī atkal tikāmies Strasbūrā, Šīla attieksme bija kardināli mainījusies. Vairs nekādas cienāšanas ar kafiju, pārtraukumos viņš nevis tērzēja ar mums, bet demonstratīvi lasīja avīzi. Arī par izstrādāto darbu ekspertiem nu bija iebildumi.

Ar Viju bieži prātojām par iemesliem, kas lika Šīlam 1995. gadā tik kardināli mainīt attieksmi pret mums. Tajā laikā Krieviju uzņēma Eiropas Padomē, kaut tā karoja Čečenijā. (Šīls teica, ka Krievija esot uzņemta tāpēc, lai EP būtu iespējams to ietekmēt.) Toties Latvijai, lai tā tiktu uzņemta Eiropas Padomē, bija jāpaveic ne mazums tā saukto mājas darbu. Līdz ar Krievijas uzņemšanu Eiropas Padomē gan notika tā, ka nevis Eiropas Padome sāka diktēt noteikumus Krievijai, bet otrādi — Krievija sāka dažādām EP institūcijām sūdzēties par krievvalodīgo stāvokli Baltijas valstīs, sevišķi Latvijā. Un EP ierēdņi sāka ņemt vērā Krievijas pretenzijas, sāka ticēt tam, ka krievi Latvijā tiekot apspiesti (ущемлены). Šīls izrādījās ļoti centīgs ierēdnis, kas bez ierunām pilda savas priekšniecības rīkojumus, tāpēc strauji kāpa pa karjeras kāpnēm, līdz kļuva par Eiropas Padomes Mūsdienu valodu nodaļas vadītāju.

Pēc tautības Šīls bija īrs, un liela daļa īru jau pasen vairs nelieto savu valodu. Varbūt tāpēc Šīlam mūsu izmisīgā cīņa pret rusifikāciju un tās sekām likās nevajadzīga?

Varbūt pie vainas bija Latvijas toreizējās "Latvijas ceļa" valdības divkosīgā nostāja, ārēji pieņemot un pildot Saeimas pieņemto Pilsonības likumu, bet faktiski, cik vien iespējams, izdabājot Krievijas prasībām? No Eiropas Padomes nāca signāli, ka Latvija nestrādā kā vienota komanda. Valodas centrā toreiz nezinājām, ka Latvijas puse jau 1994. gadā EP ekspertiem slepeni bija pasūtījusi īpašu projektu, lai Latvijas pilsonības pretendentiem noteiktu iespējami zemāku latviešu valodas prasmes līmeni. Tas bija ļoti neglīti. Valsts valodas centrs bija apiets, nepieciešamo latviešu valodas prasmes līmeni Latvijas pilsonības pretendentiem bija noteicis speciālists no Nīderlandes. Turklāt viss darbs bija rakstīts angļu valodā (John de Jong. Proposal for the required Level of Competence in Latvian for Naturalisation Purposes. Council of Europe. January 1995).

Diemžēl šis izdevums mūsu rokās nonāca par vēlu. Naturalizācijas vilciens jau bija sācis savu gaitu. Tad arī sapratām, kāpēc aizkavējās mūsu projekta daļas izdošana grāmatā.

Kad 1993. gadā darbu sāka pastāvīgās atestācijas komisijas pašvaldībās, tika saglabāts iepriekšējais valodas prasmes līmeņu iedalījums trijās pakāpēs. Taču drīz vien redzējām, ka starp vienas un tās pašas pakāpes valodas prasmes apliecību saņēmušajiem ir liela atšķirība. Piemēram, viens, kas saņēmis apliecību par vidējā līmeņa valodas prasmi, runā brīvi, tekoši, gandrīz kā augstākajā līmenī, bet cits tā nespēj.

Sapratām, ka ir nepieciešams sīkāks valodas prasmes līmeņu iedalījums. Katram līmenim ieviesām divas pakāpes, sagatavojām nepieciešamo dokumenta projektu un 1995. gadā iesniedzām izskatīšanai Tieslietu ministrijā. Diemžēl tā mūsu projektu tālāk nevirzīja. Vēlreiz sešu līmeņu sistēmas projektu iesniedzām valdībā 1998. gadā, bet arī tad to noraidīja. Esot jāpagaida, kamēr tiks pieņemts Valsts valodas likums.

Par mūsu darbu pie sešu valodas prasmes līmeņu sistēmas uzzināja Džozefs Šīls, lūdza dokumentu pārtulkot angliski un aizsūtīt viņam. Mēs nezinājām, ka Eiropas Padomē tajā laikā Braiena Norta (Brian North) vadībā norit darbs pie visai Eiropai kopējas valodas prasmes līmeņu sistēmas izveides. Tādu Eiropā uzskatīja par nepieciešamu vairāku iemeslu dēļ: pastāvot vienotai valodas prasmes līmeņu sistēmai, citas valsts darba devējam būs vieglāk saprast, ko konkrētais cilvēks attiecīgajā valodā spēj (tostarp arī skolēni, kuri turpinās mācības vai sāks studijas citā valstī); tā dod iespēju vienas valsts izglītības dokumentu atzīt citā valstī.

Valodas prasmes līmeņu sistēma tolaik dažādās Eiropas valstīs bija atšķirīga. Piemēram, Somijā pastāvēja deviņu līmeņu, bet Šveicē — 10 līmeņu sistēma. 1998. gada pavasarī Eiropas Padome mani un Viju Piesi aizsūtīja uz Šveici, kur Eiropas valodu izglītības centrā (Eurocentres) strādāja Braiens Norts. Kad ieradāmies, mūsu izstrādātās sešu līmeņu skalas apraksts jau atradās viņam uz galda.

Norts atzinīgi novērtēja mūsu darbu un norādīja uz dažām kļūdām. Izrādījās, ka ir divu veidu valodas prasmes līmeņu skalas. Vienas nosaka to valodas zināšanu un prasmju kopumu, kas katrā līmenī ir jāzina, kā arī — ar ko viens valodas prasmes līmenis atšķiras no otra. Otra veida skalas bija paredzētas eksaminētājiem, lai tie spētu noteikt, cik kvalitatīvs ir valodas apguvēja sniegums, kā viņš ir apguvis mācību vielu.

Pēc tam Norts mums lūdza Šveicē lietotos 10 līmeņus sadalīt sešos, ko izdarījām. Kad pēc pāris gadiem redzējām, ka Eiropa ir pieņēmusi sešu līmeņu sistēmu, jutāmies lepnas, ka arī mēs esam devušas savu ieguldījumu visas Eiropas mērogā.

Nākamajā dienā mūs aizveda uz Cīrihes izglītības un integrācijas centru "Klubschule Migros", kur iebraucēji (migranti) varēja saņemt dažādu veidu palīdzību, tajā skaitā apmeklēt vācu valodas kursus. Kāda no pasniedzējām stāstīja, ka viņi izveidojuši vācu valodas kursus pašiem šveiciešiem. Tie esot ļoti pieprasīti, jo liela audzēkņu daļa vidusskolu beidzot ar analfabētiskām vācu valodas zināšanām. Lai likvidētu robus savā izglītībā un uzlabotu konkurētspēju darba tirgū, vidusskolu absolventi ir spiesti apmeklēt kursus. Šveices skolotāja mūs brīdināja, lai nepieļaujam šādu situāciju savā zemē.

Diemžēl Latvijā notika tieši tāpat. Ap gadsimtu miju latviešu valodu visās skolās — arī tiem, kam latviešu valoda ir dzimtā, sāka mācīt pēc svešvalodu mācīšanas metodikas. Nonāca pat līdz tam, ka 9. klases eksāmenā diviem latviešiem bija jāsarunājas par iepriekš zināmām tēmām un jāapliecina klausīšanās prasme. Tagad šie absurdi ir likvidēti, bet latiņa tik un tā ir nolaista neiedomājami zemu.

Tas it kā tika darīts tādēļ, lai mazākumtautību skolu beidzēji varētu nokārtot tādu pašu latviešu valodas eksāmenu kā tie, kam latviešu valoda ir dzimtā valoda. Bet kāpēc to darīt uz latviešu bērnu un latviešu valodas rēķina? Ne katrā skolā gadās tāds skolotājs, kurš grib un spēj latviešu valodu un literatūru iemācīt tā, kā pienāktos. Turklāt izglītības standarts to nemaz neprasa.

Nihilistiska attieksme pret latviešu valodu skaidri redzama jaunajā kompetenču izglītības standartā Skola2030, kurā latviešu valoda iekļauta kopējā valodu blokā kā viena no valodām, kas skolā ir apgūstamas. Bet latviešiem latviešu valoda taču ir ne tikai saziņas līdzeklis! Šajā valodā mēs mācāmies, domājam, veidojamies par personībām. Latviešu valoda ir mūsu identitātes apliecinājums, mūsu kultūras izteicēja. Kāpēc Igaunijā, tādu pašu izglītības standartu pieņemot, igauņu valoda un literatūra tika iedalīta atsevišķā mācību blokā, bet Latvijā tas netika izdarīts?

Jaunie valsts valodas likumi Lietuvā un Igaunijā bija pieņemti 1995. gadā. Arī Latvijā attiecīgais likumprojekts bija izstrādāts jau 1994. gadā, diemžēl Saeimā tas bez virzības nogulēja piecus gadus.

Valsts valodas likums mūsu politiķiem bija kā karsts kartupelis. No vienas puses, Saeimai šis likums bija steidzami jāpieņem, jo vecais Valodu likums bija pieņemts vēl LPSR laikos. No otras puses, kopš 1993. gada beigām Latvijā darbojās EDSO misija, ko Latvijas puse bija uzaicinājusi, lai kontrolētu Krievijas armijas izvešanas procesu. Nezinu, kā EDSO darbojās saistībā ar Krievijas armijas izvešanu, bet valodas un pilsonības jautājumā šī organizācija stingri aizstāvēja krievvalodīgo intereses.

Iespējams, tas bija saistīts ar to, ka 1995. gadā visas trīs neatkarību atguvušās Baltijas valstis bija spiestas parakstīt tā saukto Eiropas "Stabilitātes (Baladūra) paktu", kas tām uzlika pienākumu pašām tikt galā ar okupācijas sekām un neizvirzīt Krievijai nekādas pretenzijas. Šī pakta parakstīšana bija priekšnoteikums mūsu valsts uzņemšani Eiropas institūcijās, taču sarežģītās demogrāfiskās situācijas dēļ (okupācijas gados pie mums bija iebraukuši vairāk nekā 800 000 migrantu) tā nosacījumu izpilde Latvijā bija sevišķi smaga. Mēs nevarējām atļauties piešķirt visiem iebraucējiem pilsonību, kā to izdarīja lietuvieši. Arī valsts valodas jautājums politiski bija ļoti saasināts.

Diemžēl mūsu politiķi centās izpildīt visas EDSO prasības, nerēķinoties ar mūsu nacionālajām interesēm. Īpaši iztapīga bija Latvijas Ārlietu ministrija. Mūsu politiķi stāvēja tālu no igauņiem, kuri atļāvās par EDSO augsto komisāru Maksu van der Stūlu pasūdzēties viņa priekšniekam. Dzintars Ābiķis, kurš tolaik pārstāvēja partiju "Latvijas ceļš" un Saeimā kūrēja valodas jautājumus, sarunās ar mums nemitīgi laipoja.

1998. gada nogalē valodniece Aina Blinkena bija spiesta konstatēt, ka "Saeima nepiedodami vilcinās Valsts valodas likuma pieņemšanā, izdara tajā bīstamus grozījumus, piemēram, atsakās no valsts valodas obligātas lietošanas privātajā uzņēmējdarbībā". (Latvijas Vēstnesis, nr. 359, 3.12.1998.)

Kad Valsts valodas likums bija pieņemts, tas bija jāparaksta jaunievēlētajai Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Ar aizturētu elpu gaidījām, kā viņa rīkosies. Vai atdos likumu atpakaļ Saeimai pārstrādāšanai? Likums tomēr tika izsludināts Saeimas pieņemtajā redakcijā.

Attiecībā uz valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu darbiniekiem likums nebija labots. Toties privātuzņēmumu darbiniekiem valsts valoda pēc jaunā likuma nu bija jālieto tikai tad, "ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (sabiedrisko drošību, veselību, tikumību, veselības aizsardzību, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzību, drošību darba vietā, sabiedriski administratīvo uzraudzību)".

Kas ir likumīgas sabiedriskās intereses? Tādu kalambūru dzirdējām pirmo reizi. Vēl nesaprotamāks bija Valsts valodas likuma 2. panta 2. daļas formulējums: "Valodas lietošana privātās iestādēs, organizācijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) un attiecībā uz pašnodarbinātajām personām tiek regulēta tad, ja to darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses (..), un tādā apjomā, lai nepieciešamais ierobežojums, kas noteikts likumīgās sabiedriskajās interesēs, būtu samērīgs ar privāto iestāžu, organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) tiesībām un interesēm."

To, kas ir likumīgas sabiedriskās intereses, vēl varēja aptuveni izsecināt no iekavās dotajiem piemēriem, taču kā noteikt, ka ierobežojumi ir samērīgi ar uzņēmēju tiesībām un interesēm? Dzintra Hirša vērsās pie juristiem pēc skaidrojuma, taču arī viņi nespēja vai negribēja atbildēt. Dzintars Ābiķis mūs mierināja: "Nekas, pieņemsim stingrus atestācijas noteikumus, tad jau būs labi!" Tā bija tukša runāšana. Pēc likuma pieņemšanas Ābiķis pie mums vairs nerādījās, un stingrākus valodas prasmes pārbaudes noteikumus mums tā arī neļāva pieņemt.

2000. gadā, strādājot pie jaunajiem atestācijas noteikumiem, lieli strīdi bija par latviešu valodas zināšanu prasību deputātiem. Agrākajos 1992. gada noteikumos bija paredzēts, ka deputātiem valsts valoda jāzina un jāspēj to lietot. Tagad juristi pateica, ka vēlētām amatpersonām valsts šādas prasības nedrīkstot izvirzīt. Tātad ne tikai Saeimas un pašvaldību deputāti, bet jebkura vēlēta amatpersona Latvijā turpmāk drīkstēs neprast valsts valodu! Vēlētāji būšot tie, kas noteiks, vai viņiem šāds deputāts der vai neder.

Sakostiem zobiem izsvītrojām no saraksta visu līmeņu deputātus un citas vēlētas amatpersonas. Taču Ministru kabineta priekšsēdētājs Andris Bērziņš un tieslietu ministre Ingrīda Labucka aizgāja vēl tālāk. Kad 2000. gada 22. augusta Ministru kabineta sēdē jaunie atestācijas noteikumi ar visiem pielikumiem bija apstiprināti, "Latvijas Vēstneša" nākamās dienas publikācijā ieraudzīju, ka to amatu un profesiju sarakstā, kuriem jāprot latviešu valoda, nav iekļauti pašvaldību izpilddirektori. Zvanīju redakcijai un jautāju, vai nav gadījusies drukas kļūda. Man atbildēja, ka ne, tūlīt pēc Ministru kabineta sēdes laikraksta redakcijā esot ieradušies Bērziņš un Labucka un likuši izpilddirektorus no saraksta izņemt. Bet izpilddirektori taču nav vēlētas personas! Un Ministru kabinets taču bija nobalsojis par sarakstu, kurā tie bija iekļauti!

Atestācijas noteikumu izstrāde jaunajam Valsts valodas likumam ritēja stingrā EDSO kontrolē. Lai gan Ministru kabineta sēdei Valsts valodas centrs bija sagatavojis veselu ar Valsts valodas likumu saistītu noteikumu paketi (piemēram, noteikumi par valodu lietošanu informācijā, noteikumi par svešvalodu lietošanu zīmogu, spiedogu un veidlapu tekstā, noteikumi par tulkojumu nodrošināšanu pasākumos u. c.), EDSO interesēja tikai un vienīgi noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību, ko bijām izstrādājušas kopā ar Viju Piesi.

Dīvaini noritēja šo noteikumu saskaņošana ar EDSO prasībām. Mēs, noteikumu autores, netikām redzējušas nevienu EDSO dokumentu ar iebildēm. Visus rīkojumus mums mutiski paziņoja Ārlietu un Tieslietu ministriju ierēdņi. Var tikai minēt, cik daudz tur patiešām bija EDSO prasību un cik mūsu ierēdņu interpretācijas.

Divas reizes ar EDSO pārstāvjiem tikāmies Tieslietu ministrijā. Priekšlikumus privātuzņēmumos strādājošiem noteikt zemāku valodas prasmes līmeni nekā valsts iestāžu darbiniekiem mēs argumentēti noraidījām. Piemēram, lai ārsts varētu kontaktēties ar pacientu, viņam ir nepieciešama augstākā valodas prasmes pakāpe neatkarīgi no tā, vai viņš strādā valsts vai privātā klīnikā. Tāpat arī citu profesiju pārstāvjiem. Laikam tas bija līdz šim nepieredzēts, ka divas ierēdnes atļaujas iebilst tik augsta ranga amatpersonām, tāpēc 2000. gada 13. jūnijā Valsts valodas centrā mūs pārmācīt ieradās divi EDSO "speciālisti" un mūsu "draugs" Džozefs Šīls. Tikšanās notika bez tulka, klāt nebija arī neviena pārstāvja no Tieslietu ministrijas. No Valsts valodas centra bijām četri: tā vadītāja Dzintra Hirša, Valsts valodas inspekcijas vadītājs Māris Birzgalis, Vija Piese un es. Sarunu viesi sāka ar kategorisku prasību jaunajos noteikumos: no valodas prasmes pārbaudes jāatbrīvo pilnīgi visi, kas strādā privātos uzņēmumos, jo valsts neesot tiesīga iejaukties privātajā sfērā.

Par šādu pavērsienu biju ļoti pārsteigta, jo Valsts valodas likumā bija noteikts, ka atsevišķās jomās valsts drīkst regulēt valodas lietošanu privātajā uzņēmējdarbībā. Šķita pašsaprotami, ka vismaz apkalpošanas nozarē strādājošiem valsts valoda kaut minimāli ir jāprot. Turklāt privātā uzņēmējdarbība nav tas pats, kas privātā sfēra. Mēģināju "ekspertus" pārliecināt ar konkrētiem piemēriem, minēju veikala pārdevēju. Nē, neesot nekādas vajadzības, visa informācija par pirkumu redzama pie kases uz ekrāna. Tad teicu: "Ja man vajag nopirkt aptiekā zāles un tur nesaprot latviski, ko tad?" — "Ejiet uz citu aptieku saprātīgā attālumā, kur jūs apkalpos latviski!" skanēja atbilde.

Uz brīdi zaudēju valodu. To saka man, latvietei Latvijā — valstī, kas jau 10 gadus skaitās atguvusi neatkarību! Uzlūkoju Šīlu, kurš visu tikšanās laiku bija klusējis. Viņš taču 1994. gadā mums teica, ka drīkstam pieņemt tādus likumus, kādi Latvijai ir vajadzīgi! Un Eiropas Padomes izdotajā grāmatā Latviešu valodas prasmes līmenis mēs taču ar viņu piekrišanu bijām ierakstījuši, kas valsts valoda jāprot pārdevējam, biļešu kasierim, reģistratoram lidostā, bankas, pasta darbiniekam utt.! Šīls nodūra acis un klusā balsī paziņoja: "Mums ir dots uzdevums panākt, lai jūs piekāpjaties." Nu bija skaidrs, ka visa runāšana te ir lieka.

2000. gadā pieņemtie valodas prasmes pārbaudes noteikumi prasību ziņā bija daudz vājāki par 1992. gadā apstiprinātajiem. Labi, ka valodas prasmes pārbaudes process netika apstādināts pilnībā. Pa šiem gadiem ir pieņemti jauni noteikumi, ievērojami sarucis to cilvēku skaits, kuriem vajag kārtot valodas prasmes pārbaudi. Lielākajai daļai krievu un mazākumtautību skolu beidzēju latviešu valodas prasme ir laba. Bet kāda ir viņu attieksme pret Latvijas valsti?

Sabiedrības integrāciju nevar panākt tikai ar valodas apguvi vien, kā to naivi cerēja sabiedrības integrācijas programmas veidotāji. Lai sabiedrības locekļi justos vienoti, saliedēti, ir nepieciešams, lai visiem būtu kopīga vērtību uztvere, vienota vēstures notikumu izpratne. Un galvenais — jāizjūt lojalitāte un cieņa pret Latvijas valsti, tās pamattautu.

Pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme" 2022. gada 3. numurā

Anatolijs Gorbunovs tolaik bija LKP CK sekretārs ideoloģiskajos jautājumos, un tā nebija vienīgā reize, kad viņš uzstājās pret latviešu valodas pozīciju nostiprināšanu.

² Aleksandrs Drīzulis (1920—2006) bija PSRS okupācijas varas atzīts vēsturnieks, Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs (1985—1989).

³ Atestācijas nolikumā bija ierakstīts: ja darbinieks valsts valodas nepietiekamas prasmes dēļ nevar veikt savus darba pienākumus, ar viņu, pamatojoties uz atestācijas rezultātiem, var tikt pārtraukts darba līgums. Tātad teorētiski cilvēku varēja atlaist. Bet masveida atlaišanas neatceros. Turklāt daudzas iestādes un uzņēmumi dabūja atestācijas termiņa pagarinājumu. Un bija daudz tādu, kuri nokārtoja valodas eksāmenu zemākā pakāpē, nekā tiem pienāktos. Darbinieka paturēšana vai atlaišana palika darba devēja ziņā. Pēc 1993. gada pastāvīgajās atestācijas komisijās valodas pārbaude notika brīvprātīgi.

⁴ Džozefs Šīls (Joseph Sheils), Eiropas Padomes ierēdnis, Mūsdienu valodu nodaļas vadītājs.

⁵ Džons Trims (John Trim) (1924—2013) britu valodnieks, Eiropas Padomes valodu projektu vadītājs (1971—1997)

⁶ I. Grīnberga, G. Martinsone, V. Piese, A. Veisbergs, I. Zuicena. Latviešu valodas prasmes līmenis. Council of Europe, 1997, 4.